Franks Gordons

PA ATMIŅU TAKĀM

NO UKRAINAS PROVINCES GALVENĀ CENZORA LĪDZ „BANDERIEŠU MIDZENIM” MINHENĒ

Tas bija 1957. gadā. Biju devies uz PSRS galvaspilsētu kā Maskavas Lomonosova Universitātes žurnālistikas fakultātes neklātienes nodaļas students, lai vasaras sesijā kārtotu eksāmenus. Visi mani studiju biedri bija strādājošie, vairums vecāki par mani. Sesijas laikā sadraudzējos ar lāga vīru, kurš bija Ukrainas PSR Sumu (Sumy, ziemeļos no Pol­tavas) apgabala Glavļita (cenzūras resora) priekšnieks. Gaiteņos tērzējot, varēja manīt, ka viņš, kaut iekļauts t.s. nomenklatūrā, nav dogmatiķis, un PSKP biedra karte viņam ir nepieciešama formalitāte ciešamai eksistencei. Viņš man atzinās, ka viņam sāpēja sirds, kad bija jāizpilda rīkojums iznīcināt grezni izdotos lielformāta J.V. Staļina biogrāfijas eksemplārus, kas bija, kā Korāns mošejā, uzstādīti daudzās bibliotēkās uz īpaša paaugstinājuma kā relikvijas. Staļins viņam bija pie vienas vietas, to varēja manīt, bet viņam bija žēl šajos sējumos ieguldītā ādas vāka darinātāju un poligrāfiķu darba.

Kad sesija tuvojās beigām, šis lāga ukrainis, galu galā ideoloģiskās frontes trieciennieks, man teica, ka vedīs no Maskavas savai ģimenei Sumos kaut ko labu, proti – graudu cukuru (sahar-rafinad), ko bērt kafijas tasē vai tējas glāzē. Kaut kas traks! Sumu apgabals taču bija viens no PSRS cukura rūpniecības centriem, bet tie graudiņi bija jāved no Maskavas!

1963. gadā mums ar sievu izdevās kā tūristiem doties no Rīgas ar t.s. Draudzības vilcienu garā tūrē pa maršrutu „Aizkarpati-Krima” (nakšņojām guļamvagonos). Pa ceļam mēs vienu dienu pavadījām Ļvovā (Lwow, Lviv, Lemberg), vēsturiskā Galīcijas jeb Gaļičinas metropolē, kur vēl nebija izplēnējis Austro-Ungārijas šarms. Man krita acīs, ka izkārtnes šai pilsētā bija viscaur ukraiņu valodā – kontrastā ar krietni pārkrievoto Ukrainas PSR galvaspilsētu Kijevu. Lai varētu aplūkot no kara maz cietušās pilsētas panorāmu, uzkāpām Sv. Jura kalnā, un no augšas ievēroju staltu ēku ar apaļu virsbūvi, ko apjoza no ķieģeļiem salikts uzraksts: SZPITAL IZRAELICKI. Man kļuva bezgala skumji, jo šis poliskais uzraksts – Žīdu slimnīca – bija viss, kas palicis no maniem tautiešiem, kuri 1939. gadā bija trešdaļa no Ļvovas iedzīvotāju kopskaita.

Aizkarpatu apgabala galvaspilsētā Užgorodā ievērojām iespaidīgu ēku, celtu pseido-orientālā „mauritāņu” stilā. Tur bija izvietota Filharmonija ar koncetzāli. Pareizi uzminēju, ka pirms kara tā bija sinagoga.

Pirmā pietura Krimā bija Sevastopole – „kauju slavas apmirdzētā”. Ne tikai tur, bet visā Krimā – Feodosijā, Eipatorijā, Jaltā nebija manāms nekas ukrainisks – gaisotne bija pat ne krieviska, bet „padomiska”, sovjetiska, un krievu mēle bija starpnacionālā saziņas valoda. Punkts.

Draudzības vilciena pasažieri sasēdās autobusos, lai dotos uz daudzināto Sevastopoles panorāmu. Visi bija no Latvijas, un daži pasirmi vīri, labi zinot, ko braucam apskatīt, sāka dziedāt Zilo lakatiņu un Paliec sveiks, mans mazais draugs, līdz kāds krievvalodīgais viņus strupi aprāva: Kā nav kauna!

Tatārus no Krimas deportēja Staļins, un līdz pat 1988. gadam viņiem neatļāva atgriezties. Taču Bahčisaraja – Krimas tatāru hānu rezidence tika saglabāta kā tūrisma objekts. Galu galā, kurš tad nav dzirdējis par Puškina poēmu Bahčisarajas strūklaka un baletu ar tādu pašu nosaukumu. Bahčisarajā ievēroju, ka lielo zāli greznoja sešstūru Dāvida zvaigžņu (magendavid) virtene. Jautāju laipnajai gidei, kā te nokļuvis jūdu reliģijas simbols. Viņa paskaidroja: Nē, tas ir Suleimana (Zālamana) zieģelis, sens musulmaņu maģisks simbols. Daudz vēlāk uzzināju, ka šī sešstūru zvaigzne rotāja Marokas zaļo karogu, bet pēc Izraēlas valsts pasludināšanas no tā pazuda...

1972. gada 31. augustā, zaudējot PSRS pavalstniecību, beidzot „piezemējos” Izraēlā. Nākamā gada februārī sāku strādāt avīzē Naša Strana. Apgādā, kas piederēja sociāldemokrātiskajai Darba partijai, vēl iznāca dienas laikraksti jidiša, ungāru, rumāņu, vācu un Nowiny-Kurier poļu valodā. Tur regulāri pienāca nedēļas laikraksts ukraiņu valodā Šlah Peremogi (Uzvaras ceļš), kura redakcija atradās Minhenē, Zeppelinstrasse – numuru gan neatceros. Brīvi lasīdams poliski, man ukraiņu teksts nesagādāja grūtības.

1979. gadā mēs ar sievu nolēmām apceļot Viduseiropu, lietojot ērto Eurailpass. Kad ierados Minhenē, atcerējos to Zeppelinstrasse un nolēmu pamēģināt tikt tur iekšā – ēkā, kur atradās ne tikai redakcija, bet arī OUN(b) Vācijas miteklis. Runa ir par Ukraiņu nacionālistu organizāciju, un burts „b” iekavās nozīmēja, ka viņi ir Banderas, nevis sāncenša Meļnika piekritēji (tas bija cits grupējums – ar burtu „m” iekavās).

Kamēr sieva sēdēja uz soliņa gleznainās Izāras krastā, es sadūšojos un devos uz noskatīto ēku. Nospiedu zvana pogu, un atvērās masīvas durvis. Aiz tām bija tāda kā priekštelpa un vēl vienas durvis ar mazu apaļu lodziņu, pa kuru kāds, kā nopratu, lūrēja. Skaļi pateicu, ka esmu žurnālists no Izraēlas (biju pirmais tāds!), durvis atvērās, bet ceļš vēl nebija galā: atvērās trešās durvis, un ieraudzīju pasirmu kungu, kas lūdza mani apsēsties.

Parādīju savu Press Card, un sākās saruna, kas krietni ieilga, tā ka sieva Izāras otrā krastā jau sāka bažīties,

Minētais kungs, kurš, kā vēlāk uzzināju, bija OUN(b) provoda (vadības) loceklis, runāja krieviski ar vieglu akcentu un pastāstīja man par šīs kustības mocekļiem – Jevgenu Konovaļecu un Stepanu Banderu, kurus čekisti nogalināja resp. 1938. un 1959. gadā. Atvadoties šis kungs iedeva man veselu blāķi grāmatu un brošūru angļu un vācu valodā. Vienā no tām izlasīju, ka laika posmā no 1944. līdz 1954. gadam UPA (Ukraiņu nemiernieku armijas) sastāvā esot bijuši (acīmredzot gūstā saņemti) žīdu tautības ārsti, kuriem izdevies glābt daudzu kaujinieku dzīvības.

Lai nu tā būtu, es nodomāju.

Tagad, 2014. gadā, Krievijas varneši apgalvo, ka kopš februāra beigām Ukrainas galvaspilsēta Kijeva esot viens vienīgs „banderiešu midzenis”, kurš būtu jāizkvēpina...

Zālamana heksagramma Bahčisarajas hānu pilī