GRIBĒJA LABU…

Māris Ruks. Arāja komandas Lettonia. Rīga: Antava, 2014. 264 lpp.

 

Ar pirmo teikumu ir redzams, ka Māris Ruks sāka savu romānu par studentu korporācijas Lettonia biedru līdzdalību ebreju šaušanā ar lielu cemmi, cēliem nodomiem, bet veltām cerībām. Romāns ir sanācis baiss, tāds, kādu no paģirās mirušiem žīdu slepkavu veterāniem – no bedrēm izkāpušiem ciemiņiem – varējām sagaidīt. Ja grāmata kaut ko pierāda, tad tikai to, ka dusmīgam cilvēkam nav gudri grāmatu rakstīt. Pie lasītājiem ir nonācis mistrojums – ne romāns, ne akadēmisks pētījums, ne tomāts, ne kartupelis – viens gals āzis, otrs it kā cilvēks.

Par Ruka grāmatu mēs varam teikt to, ko savā reizē teicu par Paula Ducmaņa, mana pavadoņa pa Rīgas krogiem, rakstu darbu Kas ir Daugavas vanagi?, kuru viņš sarak­stīja pēc KGB pasūtījuma – ka brošūrā nevar atrast pat nevienu puspatiesību. Abiem autoriem – cerams, ka atšķirīgu motīvu dēļ – ir bijis svarīgi raksturot visus holokausta notikumus bez vāciešiem. Varam teikt, ka Ducmanim vajadzība rakstīt vāciešiem pa spalvai bija mājiens no Kremļa un vēlme nomirt dzimtenē.

Atšķirībā no Ruka, Ducmanis savu „meistardarbu” piebāza ar dokumentiem un bildēm no visām Eiropas moku vietām, kurām nebija nekāda sakara ar Latviju. Turpretī grafomāns Ruks, daļēji imitējot Ducmani, savu grāmatu ir sastutējis ar paša sagudrotām fabulām un sarunām, kurām segums ar „grēcīgās” Lettonias nedarbiem labākā gadījumā tuvojas nullei.

 

*  *  *

Lettonia nebija galvenais antisemītisma perēklis, tas sāka veidoties jau vairākus gadu desmitus pirms Latvijas brīvvalsts un, protams, arī pirms holokausta. Atstāšu brālības biedriem izlemt, vai visi tie lettoņi, kurus Ruks raksturo kā antisemītus, tādi arī bija. Zinu, ka tādi bija tēvs un dēls – Jānis un Visvaldis Sanderi un Arveds Bergs, kurš jau 1941. gadā bija aizgājis mocekļa ceļu. Ruks dziļi kļūdās, pieskaitot Herbertu Cukuru un Ivaru Bērziņu korporācijas Lettonia antisemītu saimei.

Neskatoties uz to, ka Herberts Cukurs strādāja Arāja komandā kā garāžas pārzinis, viņš no nāves paglāba, vismaz mums zināmus, četrus ebrejus: paziņas meitu Miriamu Kaic­neri, kuru viņš paslēpa savā lauku mājā un tad aizveda uz Brazīliju; paziņas dēlu Ābramu Šapiro, kuru viņš 1941. gada vasarā apgādāja ar „darba dokumentiem”, un savu garāžas mehāniķi Lutriņu un viņa sievu.

Lutriņa glābšana bija pietiekami dramatiska, lai to ekranizētu. Pirmajā Rumbulas akcijas rītā (30. novembrī), uzzinājis, ka vācieši Lutriņu nosūtījuši uz Rumbulu, Cukurs ielēca mašīnā un aizbrauca meistaru glābt. Nonācis Rumbulā, viņš noorganizēja jau tur esošos garāžas strādniekus, kuri stāvēja ap savu gruzoviku. Viņi bija nosūtīti uz Rumbulu savākt upuru virsdrēbes. Ieraudzījuši Lutriņu pāri soļojam uz bedrēm, viņi novirzīja abus Lutriņus uz savu mašīnu, iegrūda kravas kastē, apsedza ar drēbēm un vēlāk dienā aizveda uz Rīgu.

Var arī šim stāstam neticēt, bet nevar noliegt, ka trīs ebreji no četriem karu pārdzīvoja.

 

*  *  *

Pieskaitīt advokātu Ivaru Bērziņu korporācijas Lettonia antisemītu listei ir reta paveida kašķa meklēšana. Bērziņš, visu mūžu strādādams Ņujorkā, ir palīdzējis visdažādāko tautību piederīgiem, ebrejus un latviešus ieskaitot, sagādājot tiem likuma drošību. Saukt Bērziņu par antisemītu tādēļ, ka viņš savā laikā ir palīdzējis vairākiem latviešiem atrisināt nepamatotus apsūdzējumus par līdzdarbību holokaustā, man ir nesaprotams ēzeļa spēriens Serengeti karalim, lauvam.

Atgriežoties pie jautājuma par antisemītisma saistību ar holokaustu, Ruks pārvēršas fanātiķī un noslīgst klišejās. Ir tiesa, ka antisemītismam ir sakarība ar to, bet tā nav viens pret vienu. Ar antisemītismu nepietika, lai sāktos holokausts. Ja tas tā būtu, tad Hitleram nebūtu bijis ko nogalināt. Holokausts un visi pārējie mazākie uzbrukumi kopš Romas laikiem ir sākušies no valsts (parasti impērijas) augšas uz leju. Ruks seko labi iemītai klišejai, ka holokausts notika kā tautas sacelšanās, pogroms, kas, pēc autora domām, izvērsās Lettonia mītnē, kur Lettonia biedri, padzirdējuši, ka Hitlers ļauj žīdus šaut, bija gavilējuši, situši augstos piecus, ja tanī laikā tas būtu bijis stilā.

Tad, kad pētīju antisemītisma un holokausta sākumu Latvijā, es nonācu strupceļā, kādēļ Arāja komandas organizēšana bija tik lēna un tanī pierakstījās tik maz korporāciju/Lettonia biedru. Un tad, kad korporeļi* bija pierakstījušies, viņi arī bija pirmie, kuri piesita pēdu. Komandas organizēšanas tempu būtu varējuši arī noteikt Drošības policijas uzraugi, jo sākumā bija paredzēts pēc uzdevuma izpildīšanas komandu izformēt. Pirmajā fāzē vācieši varēja arī raizēties par apbruņotas nevācu vienības izaugšanu pašā Rīgas centrā. Bet varēja arī būt, ka, neskatoties uz antisemītismu, korporeļi tomēr nesteidzās šaut žīdus.

 

*  *  *

DIVI PIEMĒRI

1. Ruka Rumbula. Par Rumbulas slepkavības lielakciju Vācijā ir lēmušas vairākas jurisdikcijas: notikumu aprakstījušas un sodus izdalījušas. Faktus no to dokumentu sakopojumiem Ruks ir izvairījies lietot. Viņš konstruē pats savu scenāriju, kam nav atbalsta nevienā arhīvā un ko pat nevienā nostāstā neesmu dzirdējis: Ruks Rumbulas akciju ne tikai latvisko, viņš to pasniedz kā korporācijas Lettonia sazvērestību, tās organizētu un izpildītu projektu.

Par antisemītismu, holokaustu un latviešu studentu korporācijām ir daudz runāts un debatēts. Retrospektīvi jāsaka – labi, ka tādas sarunas ir bijušas, jo tagad par mata tiesu zinām vairāk un varam mēģināt koriģēt tos tautiešus, kuri, nebūdami Herkulesi, apmaldās pagātnes labirintos.

Polemizējot par korporāciju lomu holokaustā, gribu atgādināt, ka empīriskie skaitļi rāda – korporāciju loma bija mazāka nekā tūlīt pēc kara par to tika runāts, un padomju ziņu orgāni to afišēja. Runāšana par korporeļiem kā žīdu šāvējiem pamatā ir runāšana par Arāja komandas sastāvu un darbību. Ir tiesa, ka Arājs bija Lettonia biedrs un piederību korporācijai viņš izmantoja komandas komplektēšanā.

Ir svarīgi zināt, ka Štālekers Arāja komandu organizēja ne kā brīvprātīgo, bet kā algotņu vienību, kuriem laupījums daļēji sedza viņu algu. Arī citā kandidātu kvalifikāciju izvēlē Štālekers atšķīrās no tām, kam sekoja pats Arājs. Štālekeram svarīgi bija sameklēt kandidātus, kuru radinieki bija deportēti uz Sibīriju.

No empīriskiem pētījumiem var secināt, ka tie latvieši, kuri pieturējās komandā, bija mazāk turīgie un izglītotie vīri. Nebūtu pārsteigts, ka Rumbulas akcijā, kas notika 1941. gada beigās, korporeļu klātbūtne būtu niecīga. No lettoņiem varbūt bija palikuši tikai kādi divi, pašu Arāju ieskaitot.

2. Deglava noslepkavošana. Deglava noslepkavošana, kas notika 1941. gada jūlijā, bija komplicēts notikums, kas vēl nav pilnīgi izpētīts, lai gan gandrīz visi latviešu vēsturnieki ir vienisprātis, ka slepkavas bija vācu Drošības policijas vīri. Vācu vēsturnieki, pretēji latviešiem, solidarizējās ar nacistu formulu, ka tā nebija slepkavība, bet pašnāvība. Ruks mums pienes jauninājumu, fabulējot, ka latvietis noslepkavoja latvieti. Ka Dzirnavu ielā 31 nelaimīgā stundā satikās divi lettoņi Visvaldis Sanders un Aleksandrs Plensners, Deglava draugi, kuri, neesošu motīvu valdzināti, tikai tādēļ, ka viņi lettoņi, pirkstu nospiedumus neatstājot, nošāva Deglavu.

 

*  *  *

Ruks, sarakstīdams romānu tādu, kāds tas ir sanācis, par sevi pozitīvu tēlu nav atstājis, taču domāju, ka tomēr atradīsies cilvēki, līdzīgi tiem, kas – tāpat kā savulaik pat gudrākie nacistu mednieki – noticēja Ducmaņa pamfletam Kas ir Daugavas vanagi?

Darbs var arī ieinteresēt psihologus, kuri nodarbojas ar ego attīstības fāžu pētniecību. Piemēram, man ir nesaprotama Ruka vajadzība savu naidu vispārināt, ienīst visu, kas ir bijis, ir, un būs Lettonia.

 

 

Andrievs Ezergailis

www.satori.lv (2014.11.II)

Andrievs Ezergailis ir emeritēts profesors (Ithaca College, Ithaca, NY). Vēstures doktora (U. of Michigan) pazīstamākā grāmata – The Holocaust in Latvia, 1941-1944: The Missing Center. Riga: Historical Institute of Latvia (1996). Latviskais tulkojums: Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941–1944 (1999).

 

* Vārdu „korporeļi” autors nelieto ar nicinošu nozīmi