Sabīne Košeļeva

CEĻŠ RODAS EJOT
JEB GULTĀ AR KAFKU

Izskatās, ka esmu ieradusies pašā sastrēgumstundas viducī. Bez manis te jau sēž četri vīri, veci kā Rietumeiropas morāles filozofija, un studē dienišķo presi. Visi četri mēteļos, viens pat atstājis galvā cepuri. Superego laikam paņēmis brīvdienu. Kājās viņam vecas sporta bikses, brūnas ādas kurpes ar kantainiem purniem, mugurā rūtaina vilnas jaka, elpa grūta kā dzīve uz ielas. Viņiem visiem elpa ir grūta. Tā, grūti elpojot, viņi pieelpojuši lasītavas gaisu, līdz tas arī kļuvis grūts. Grūts un skāņš. Atgādina slapjus bēniņus, droši vien logs nav vērts vaļā kādu nedēļu. Droši vien grāmatas pievilkušās ar šo veču smakām, droši vien arī Kafka pievilcies ar šo veču smakām. Ak, ja viņš zinātu, kādu upuri es nesu, lai tikai varētu pabūt kopā.

Parasti jau es nemēdzu dirnēt publiskajā lasītavā ar skāņi smakojošiem večiem, tas viss man diezgan atgādina sabiedrisko transportu, bet tieši šis grāmatas eksemplārs abonementā nav pieejams. Parasti es čupām vien savācos grāmatas uz mājām, lai lasītu savā migā – zem segas, aiz aizvilktiem aizkariem, jo lasīšana manā uztverē ir tāds intīms process. Izņēmums, protams, ir dzeja. Ja es ņemu kādu sev līdzi gultā, tad tas ir intīmi, grozies kā gribi, un kurš katrs tur viss netiek, vēl jo vairāk, ja tirgusbailes stāv blakus, šķiro un lūr. Tādējādi manā gultā ir pabijis vesels lēveris diezgan vērā ņemamu personību – Kafka, Čehovs, protams, Remarks, kurā gultā gan nav viņš pabijis, arīdzan Hemingvejs, vecais, labais draugs Nīče. Esmu tāda intelektuāla grūpija.

Vīrs, kas lasa ar lupu, izvelk no mēteļa kabatas milzīgu, saņurcītu zilu kabatas lakatu un skaļi izšņauc degunu. Pārējie neliekas traucēti, bet es nepatikā nodrebinos, it kā viņš savas šņarkatas būtu iepūtis man taisni dvēselē. Un tagad ar tām pašām rokām viņš skarsies klāt grāmatām.

Ierodas piektais. Sasveicinās ar vīru, kurš sēž pa kreisi no manis, un piemetas uz krēsla tam priekšā. Noliek cepuri uz apskretušā galda un apgriežas otrādi, lai paņemtu avīzi. Pamet acis uz mani. Nē, nē, lūdzu, nesaki neko, Dievs, izdari tā, lai piektais man nesaka neko. Nesaka ar, tikai nolūr caur pieri, it kā es būtu vīriešu tualetē iemaldījies sievišķis. Rokas viņam sastrādātas, ap kreiso īkšķi aptīta asiņaina marle, acis aiztūkušas tik šauras, ka sāku šaubīties, vai tiešām caur tām spraudziņām viņš spēs kaut ko salasīt, bet piektais uzliek brilles un pazūd avīzes čaukstošajās lappusēs.

Ierodas sestais. Tāds pats viegli uztūcis un sārts kā piektais. Sestais sniedz roku piektajam, pēc tam piebaksta vīram, kas sēž pa kreisi no manis, un jautā: „Tu šito jau izlasīji?” Vīrs, kurš sēž pa kreisi no manis, paceļ acis un klusējot sniedz sestajam avīzi. Te laikam visi saprotas no pusvārda vai arī klausīgi ievēro bibliotēkas noteikumus. Gribi lasīt dienišķo presi – turi muti.

Cenšos atgriezties pie Kafkas, taču nevilšus aizdomājos par to, ka vienīgie apmeklētāji ir šie smagi elpojošie vecūkšņi. Vienīgās sievietes ir divas bibliotekāres un es, bet es jau neskaitos, es esmu tikai iemaldījusies. Ne savā vietā, ne savā laikā, ne kreklā, pat ne ādā īstajā. Varbūt patiesībā ne jau preses šie veči tīko, bet uzmest acis intelektuālām grūpijām? Es taču zinu, ka viņas arī, turklāt pašas pirmās. Apčamda, apmīļo, izraksta citātus un tikai tad dod pārējiem. Attaisa to bundžu, lai pārējie var ēst. Lai jau tiek, mēs dabūsim vēl, mēs dabūsim pirmās.

Francs uzstājīgi cenšas noķert manu uzmanību: Man šķiet, ka lasīt vajadzētu tikai tādas grāmatas, kas kož un dur. Ja grāmata mūs neapveltī ar dūres sitienu pa galvu, kālab tādu vispār lasīt? Lai tā mūs darītu laimīgus? Ak Dievs, laimīgi mēs būtu arī tad, ja grāmatu mums nebūtu vispār, un tādas grāmatas, kas mūs dara laimīgus, vajadzības spiesti, varam uzrakstīt arī paši. Taču mums vajadzīgas grāmatas, kas nāk ar nelaimes spēku, kas nodara sāpes, gluži kā tāda cilvēka nāve, kuru mīlam vairāk par sevi, gluži kā mēs būtu pamesti mežā, projām no cilvēkiem, gluži kā pašnāvība, grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru.

Gluži kā pasniedzējā iemīlējusies studente dziedu viņam līdzi: Jā, jā, mīļotais, es pilnīgi piekrītu par to aizsalušo jūru. Mana jūra ir ļoti aizsalusi, tāpēc arī esmu šeit, jo gribu, lai tu pamodini mani no šī ziemas miega, jo gribu, lai tu aizved mani vasarā. Vienīgi es nealkstu sāpju, tās lieliski protu radīt pati, labprāt dzirdētu ko tādu, kas tās attaisno, citādi man jo dienas, jo vairāk šķiet, ka es mirstu. Un vairs īsti netieku gudra – gribu mirt, negribu, gribu dzīvot, negribu. Jo, ja es dzīvoju, tad gribu prom no cilvēkiem, tā vairs nav nekāda Dieva radība, tad jau labāk es esmu viena. Vai arī ar tevi. Bet tu jau arī esi tāds, kas labāk ir viens.

Atziņas sākuma pirmā pazīme ir vēlme nomirt. Šī dzīve liekas nepanesama, bet cita – nesasniedzama. Par vēlmi mirt vairs nav jākaunas; no vecās celles, kuru ienīsti, tu lūdz sevi pārcelt uz jaunu, kuru ienīst tev vēl būs jāiemācās. Ticības paliekas vieš cerību, ka pārvietošanās gaitā kungs nejauši dosies cauri gaitenim, ieraudzīs gūstekni un sacīs: „Šis tev vairs nav jāiesloga. Viņš nāks pie manis.”

Arī es, līdzīgi kā Kafka, redzu tikai pasaules deformēto būtību. Dažkārt man šķiet, ka mans vienīgais talants ir it visā saskatīt patoloģijas. Patoloģiski? Jāatzīst, ka tas ir diezgan nogurdinoši. Tas nekad nebeigsies?

Tātad tu domā, ka mēs visi te esam ieslodzīti? Tādā gadījumā – kur tad ir brīvība? Tu domā nāvē? Ja brīvība ir nāvē, tad kāpēc ir jābūt dzīvei? Ko tu tagad man teiksi, gudriniek?

Īstena pretinieka priekšā tevī izaug neizmērojama drosme.

Kāda vēl ellē drosme? Mana drosme jau sen kā ir izplēnējusi. Es taču esmu gandrīz sakauta. Tirgusbailes – īstens pretinieks? Tu domā? No vienas puses, es, protams, vienmēr esmu gaidījusi kādu, kas man pierādītu, ka dzīve tomēr nav nemaz tik garlaicīga, kādu, kas liktu man sarosīties, lai izlīstu no savas migas, bet es to nebiju gribējusi tā, es to nebiju gribējusi tik sāpīgi.

Divi galvenie cilvēku grēki, no kuriem izriet visi pārējie: nepacietība un paviršība. Nepacietības dēļ viņus padzina no Paradīzes, paviršības dēļ viņi tajā neatgriežas. Bet varbūt ir tikai viens galvenais grēks: nepacietība. Nepacietības dēļ viņus padzina no Paradīzes, nepacietības dēļ viņi tajā neatgriežas.

Ko tu tagad ar to gribi pateikt? Ka es biju nepacietīga un tāpēc?

Klusums.

Viņš uzvedas gluži kā tirgusbailes. Tiklīdz tiek cilvēkos, tā spēlē kaut kādu postmodernu teātri. Jau zināju, ka cilvēkos nekas nesanāks. Divi nepilnīgie nepilnīgā pasaulē, tas nekam neder un agrāk vai vēlāk beigsies nelabi. Pie velna. Kāpēc viss nevarētu būt kaut kā normālāk? Dzīvošanai taču nebūtu jāprasa tāda piepūle.

Pirmā stāva gaitenī sastopu bezpajumtnieci. Savu sarkano paunu nolikusi zemē, viņa atbalstījusi pieri pret radiatoru un kaut ko murmina. Varbūt, ka lūdzas. Negribu traucēt. Lūgšanas bibliotēkā ir dubultsvētas. Lūgšanas ir svētas, grāmatas ir svētas, pat tad, ja tās ir sliktas, jo grāmatas jau nav vainīgas, ka tās ir sliktas, tāpēc lūgšanas bibliotēkā ir dubultsvētas.

Veru durvis uz ārpasauli, atstājot lūgšanas un sasmakušo filozofiju aiz sevis, bet te pēkšņi kā klauns no kastes manā priekšā izlec izspūris vīrs ar nūju: Nāc ārā, nāc, drostaliņ, nebaidies. Kamēr es ar savu nūju te izčammāšos un kaut kur uzkāpšu, var gadīties, ka aiztecēs tava jaunība.

Kamēr tu kāpsi un neapstāsies, pakāpieni nebeigsies, tie izaugs zem tavām kājām līdz ar katru soli, ko spersi augšup, ausī man liegi dūdo Francs. Labprāt viņam iekrautu. Nekas šobrīd nešķiet derdzīgāks par pozitīvās domāšanas spēku. Metīsi tagad kažoku uz otru pusi? Man pietiek pašai ar savu pretrunīgumu.

Tā jau ir gandrīz aiztecējusi, pavēstu izspūrušajam vīram un palaižu viņu, lai kāpj tik augšup.

No cikla Tirgusbailes – ar autores un tīmekļa vietnes <www.satori.lv> atļauju.