Pilnībā piekrītu Frankam Gordonam, ka profesors Kaspars Kļaviņš „zināmā mērā sasaucas” ar Jāni Krēsliņu senioru jautājumā par mūsu „700 gadu verdzību”: tāda neesot bijusi, mums atnesa kristietību, pie tam ar apgaismības gaišumu, tātad Dvēseļu putenis, Mūžības skartie jāmet pagaldē un stulba ir Vinstona Čērčila memuāros izteiktā atziņa, ka „latvju stēlnieki ir 700 gadus verdzinātas zemnieku tautas sāpju kliedziens.” Tautas vēstures neizpratņi ir ne vien nožēlojami, tie apliecina Kremļa propagandas lielmeistarību, kas, apvienota ar meliem un slepenību, atstājusi pat gudros prātos robus.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

 

 

Kad pagājušonedēļ biju Rīgā, redzēju, ka Abrene 2002 izlikta pat uz ielu stūŗiem, avīžu kiosku plauktos. Sakarā ar notikumiem Ukrainā dažs pat teic, ka esot pravietiski uzrakstījis. Par Ukrainu tagad bēdājos dienu un nakti. Turklāt, ja Ukraina kristu, tad Baltijas valstis nonāk tikpat kā 1939. gadā... Tikpat kā... Esam ES un NATO. Bet ej nu sazini, kas Putleram prātā... Mums maz ieroču. Nu jau kādu laiku esmu pasācis sekot krievu propagandai krievu valodā, skatoties un klausoties Youtūbē u.c. Klausos pat Svobodu. To darot, izjūtu kaut ko neaprakstāmu. Itin kā atgriežos jaunības dienās (Svobodai vēl ne viens vien žurnālists no pag. gs.!), un itin kā padomija vēl pastāvētu, – tādas mēdz būt ziņas no Krievijas – bet es, es vairs tajā neesmu – neesmu! Tā propaganda ir briesmīga, nepatīkama, bet tās manas sajūtas – ka neesmu vairs padomijas vergs – ir kā medus, kā neaprakstāma bauda. Tā mēs te dzīvojam. Kā parasti, gandrīz kā uz pulveŗa mucas. Putlers kritīs!

Ainārs, no Latvijas frontes Alūksnē

 

 

 

Jaunās Gaitas nozīme gan latviešu garīgajā dzīvē latviešos ārzemēs, gan tagad arī Latvijā, gan latviskuma uzturēšanā ir neatsverama.

Māris Brancis, Jelgavā

 

 

 

 

Nesen piestājos Čikāgas Krišjāna Barona Latviešu skolas bibliotekā, jāredz, vai ir kas jauns un interesants. Skatos, skatos, tā uzreizi acīs iekrīt Heli Lāksonenas Kad gos smei (Rīgā: Mansards, 2013). Čikāgas Literatūras grupā arī lasījām un pārrunājam Zanes Balodes tulkoto igauņu rakstnieka Andrussa Kivirehka darbu Vīrs, kas zināja čūsku vārdus (Rīgā: Lauku Avīze, 2011). Kivirehka darbā parādās tā igauņu valodas īpašība, ka tiek lietoti viendzimtes vārdi. Romāna varonim gadās tā, ka viņa draugs čūska Ints īstenībā izrādās ir čūskiene Inta, kuŗai vēl būs daudzi mazie čūskulēni. Tas nu tā kā īss ievads par Lāksonenas grāmatu. Heli Lāksonena ir ļoti gudra, populāra (un arī smuka!) somu dzejniece. Viņa raksta dzejas Somijas dienvidrietumu valodā, tā atšķiras no somu literārās valodas. Dzejniece ir ļoti populāra, viņas dzejas grāmatas tiekot izpirktas viens un divi, un pie tam tās tiekot izdotas samērā lielos metienos (tā ap 10 000). Somu dienvidrietumu valoda esot līdzīga Dienvidigaunijas valodai, ko runā ap Veru pilsētu. Grāmatas tulkotājs ir Guntars Godiņš (informāciju par Lāksonenu un viņas darbu guvu lasot tulkotāja ievadrakstu Kad gos smei grāmatā). Tulkotājs esot ilgi domājis par darba tulkošanu, par to, kādu Latvijas valodas paveidu vislabāk vajadzētu lietot tulkojumā.Viņš ir izvēlējies valodu, ko runā ap Ainažiem un Salacgrīvu, Igaunijas pierobežā (Vidzemes lībiskā izloksne). Vārdi ir īsi, zūd galotnes, vīriešu kārta sieviešu kārtas vietā, darbības vārdi ir trešā personā (es brauc, tu brauc, viņč brauc, mēs brauc). Ar prieku lasīju Guntara Godiņa tulkotās Lāksonenas dzejas, tās ir ļoti tīkamas, saprotamas un cilvēcīgi saprotošas. Un tad nu te ir viena Lāksonenas dzeja: „Ziems pozicijs”:

Vai jūs i dzirdējuš,

ka pe stipr sal

sarkankrūtiš ierokas sniega

un sasildas grozotes?

Vai jūs i dzirdējuš,

ka aļn pārziemo

kopejas ligzdas

zem sniegkupenam,

kājs sapinuš cit a cit,

pavasari nāk liel vaļa dabušan,

lai dabut zinat, kuram i kur kāj?

Es vair nejouda nekāds snieg darbs!

Atstute lāpst pret sien

un iet istaba,

spriezdams, ka jāķeras pe jounam domam.

No sevis tad nu varu tikai noteikt − nu, vai nou ven tidik lab dzej?

Ivars Antēns, Čikāgā

 

 

 

 

 

Lai JG un tās veidotājiem nemitas spēki uzturēt patiesu kultūras vilkmi šajā raibajā pasaulē, kur to izdarīt, man liekas, kļūst arvien grūtāk...

Ildze Kronta, Rīgā

 

 

 

 

Jūsu darbu jau nav iespējams novērtēt, visi atzinīgie vārdi jau izteikti, bet tomēr − visiem veidotājiem un līdzgaitniekiem nepagurt!

Biruta Kalēja Abula, Plainwell, MI, ASV