Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG276

 

NAKTS UN CIEMA RAGANU priekšstati reizēm ir pastāvējuši līdzās un ar vārdu raganas apzīmētas abām priekšstatu sistēmām raksturīgās būtnes. Tas parasti saistīts ar spēcīgu vietu folkloras tradīciju, jo nakts raganām tipiskie priekšstati inovācijas teritorijā gandrīz vienmēr atspoguļoti vietu teikās. Šo vietu nosaukumā parasti iekļauts vārds ragana, savukārt ar šīm vietām saistītā mutvārdu tradīcija grūti pakļāvās iekļaušanai ciema raganu priekšstatu sistēmā un tādējādi vai nu izzuda pavisam, vai saglabājās kā nakts raganu tradīcijas relikts dominējošajā ciema raganu priekšstatu sistēmā. Šādi skaidrojama arī līdz mūsdienām saglabātās nakts raganu tradīcijas popularitāte relikta teritorijā Viļakas apkārtnē, jo teiku pārmantošanu acīmredzami stimulē no Viļakas–Baltinavas lielceļa labi saskatāmais un izteiksmīgais Raču Roganu kolns.

Atsevišķi folkloras pieraksti liecina, ka tradīcijas nesēji abu priekšstatu sistēmu līdzāspastāvēšanas gadījumā ir nošķīruši dažādās raganas. Piemērs no Kocēnu pagasta: Raganas esot jaunas kā meitenes, maza auguma, melnos brunčos, dzeltānās jakās un dzelteniem, līdz papēžiem gariem matiem. Tās, kas velējoties, neesot tās riebīgās, ļaunās raganu vecenes, kuras pa naktīm iet raganot, govis izslaukt vai gavēnī aitām vaigus apcirpt (LFK 23, 14192). Šajā aprakstā pretstatītas divu veidu raganas. Vienas izskatās pēc jaunām meitenēm ar gariem matiem, tās dzīvo Zilā kalnā, posta zirņu sējumus un velējas. Šāds raksturojums tradīcijas relikta teritorijā atbilst nakts raganām. Otras ir ļaunas, riebīgas vecenes, kas zog govīm pienu un cērp aitas. Šādas īpašības savukārt raksturīgas ciema raganām. Līdzīga situācija konstatēta arī, piemēram, slovēņu priekšstatos par raganām (Mencej 2003).

Ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcijas kodolu veido divi apgabali – Valmieras rajons, izņemot Igaunijas pierobežas pagastus, un Alūksnes rajona centrālā un ziemeļu daļa. (..) Viena no nakts raganām tipiskajām nodarbēm Alūksnes rajonā ir piena zagšana. Par to, ka šī nav vēlākos laikos no ciema raganu priekšstatiem aizgūta nakts raganu darbība, liecina fakts, ka tā atspoguļota patstāvīgos, raganu tradīcijai raksturīgos teiku tipos. Saplūstot nakts un ciema raganu priekšstatu sistēmām, vērojami arī tādi gadījumi, kad ļaunie gari tika nevis humanizēti, bet gan, iekļaujoties kristīgās dēmonoloģijas paradigmā, padarīti par cilvēku kalpiem. Šķiet, ka tieši šāds process ir norisinājies arī Alūksnes rajonā, kur 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fiksēts priekšstats par raganām ar mājas gariem, pūķiem raksturīgajām pazīmēm. Šī priekšstata izplatības areāls sakrīt ar relikta teritorijas apgabalu Alūksnes rajonā. (..) Tā saucamie „raganu turētāji”, kuriem raganas pienesušas pienu, saskaņā ar tautas priekšstatiem ir noslēguši līgumu ar Velnu, kas liecina par to, ka arī šajā apgabalā raganu tradīcija kristīgās dēmonoloģijas ietekmē būtībā daļēji tika pārveidota, pielāgojot daļu tradīcijas baznīcas doktrīnām. Tā kā pašas raganas šajā gadījumā netika humanizētas un kā cilvēkiem kalpojoši gari saglabāja daudzas nakts raganām raksturīgas iezīmes, tas paralēli ļāva saglabāties arī nepārveidotiem priekšstatiem par „neatkarīgajām”, cilvēkiem nekalpojošām nakts raganām. (..)

Raganu tradīcijas relikta teritorijas izveidošanās Valmieras rajonā saistīta ar citādiem iemesliem. Nelielā Ziemeļvidzemes teritorijā (Valmieras rajona vidusdaļā un tai piegulošajos Valkas rajona pagastos) ciema raganu institūcijā tika iekļautas un līdz ar to arī humanizētas nevis raganas, bet spīganas. Humanizējot spīganas, raganu tradīcija šajā teritorijā netika pakļauta inovācijai, tādējādi ļaujot saglabāties senākajiem nakts raganu priekšstatiem. Vēlāk to ietekmēja vienīgi no apkārtējām teritorijām ieplūstošie humanizētās raganas priekšstati. Tomēr vēl 20. gs. pirmajā pusē raganu un spīganu tradīcijas šeit tika diezgan konsekventi šķirtas. Lai to pamatotu, tika izanalizēts 26 433 vienības plašais Rencēnu pamatskolas skolēnu folkloras vākums – Latviešu folkloras krātuves manuskripts (nr. 116), kas tapis laikā no 1926. līdz 1939. gadam. Manuskriptā apzinātas 104 folkloras vienības (75 teikas un 29 ticējumi), kurās minētas raganas un spīganas. (..) Gandrīz 70% tekstu raganas ir gari. Šajos tekstos norādīts, ka raganas ir ļauni gari, kas velē mirušo dvēseles, bet nomaldījušos cilvēku vadā ragana – neredzams gars u.tml. Šo raganu aktivitātes periods ir „spoku stunda”. Tad raganas rādās, bet pamanītas pēkšņi pazūd. Raganu dzīves un darbības vietu nosaukumos nereti iekļauts vārds ragana, kas liecina, ka šo vietu saikne ar nakts raganām ir bijusi ilgstoša. Rencēnu pagastā ir divi populāri Raganu kalni – pie Rencēnmuižas un Baložu muižas. Retāk minēts Raganu sils pie Dēļām un Raganu šķūnis pie Šķudām. Kopumā Rencēnu pagasta vietvārdos un teikās minētas 12 ar raganām saistītas vietas. Šajās vietās raganas gan dzīvo, gan visbiežāk velējas un maldina tur nokļuvušos cilvēkus.

Ciema raganas Rencēnos sauktas par spīganām. Par to, ka šis vārds attiecināts uz sievietēm, liecina tādi teikās iekļauti apgalvojumi, ka spīgana ir kāda saimniece vai stārasta sieva, vai vecā Aņģītene, vai Rencēnu muižas Krodziņa māte ar meitu u.tml. Ar šādu nozīmi vārds spīgana lietots gandrīz 88% no folkloras tekstiem, kuros tā minēta. Ciema raganu priekšstatiem raksturīgā terminoloģija izplatīta arī spīganu tradīcijas areālā, vienīgi vārds ragana vārdkopās aizvietots ar vārdu spīgana. Tā, piemēram, to, ko citur sauc par raganu vēmekļiem, Rencēnu pagastā dēvē par spīganu mēsliem vai spīganu sūdiem, verbu raganot un vārdkopu iet raganās aizvieto spīganot vai iet spīganās, vai skriet spīganās, vai jāt spīganās, vai arī braukt spīganās, savukārt raganu siešana Rencēnos ir spīganu siešana vai spīganu ciet likšana. Līdzīgi kā raganas, arī spīganas zog svešām govīm pienu. Lai to paveiktu, tās vai nu pārvēršas par kādu dzīvnieku, piemēram, par zaķi, vai arī noguļas zemē un izlaiž garu, kas dodas spīganot. Arī spīganu tradīcijā gars reizēm pamet ķermeni pa muti dundura izskatā. Līdzīgi kā raganas, arī spīganas, dodoties spīganot, uzvelk baltu kreklu un atraisa vaļā matus. Atšķirībā no raganām spīganas daudz biežāk redzamas astes zvaigznes veidolā, kas acīmredzot ir bijusi raksturīga spīganu pazīme pirms to humanizēšanas un iekļaušanas ciema raganu priekšstatos. (..)

LFK manuskriptā konstatēti pieci teicēji, kas stāstījuši gan par raganām, gan spīganām. Piemēram, no 63 gadus vecās Annas Zvirbules 1931. gadā pierakstīta viena teika par raganām un četras teikas un viens ticējums par spīganām. Teicējas repertuārā ir bijusi Ziemeļvidzemē populārā raganu teika „Viens dūriens, divi caurumi”, kurā stāstīts par kādu sievieti, kas pusdienlaikā iztraucējusi raganu velēšanos, tāpēc ragana to sākusi smacēt, spiežot mutē krūti. Ragana pēkšņi pazudusi tikai tad, kad sieviete tai dūrusi ar dzirklēm. Savukārt spīganu teikās atainotas sievietes – kāda spīgana, kas zili melna kā pati nāve kaimiņienei prasījusi dzert, izlūgusies sviesta skalojamo ūdeni, turpat ticējums – ja spīganām nedodot dzert, tad tās nevarot dzīvot (LFK 116, 7373-7374). Kādā citā teikā stāstīts par spīganu, kurai pēc buramvārdu noskaitīšanas pa pirts durvīm nākuši visādi kustoņi un dzīvnieki un pievēmuši pilnu podu ar pienu. Vēl kādā teikā stāstīts par Limbeni, kas ar buramvārdiem sasējusi gaisā lidojošo spīganu – kaimiņu veco Aņģīteni, kas kļuvusi zili melna un lūgusi, lai to atlaižot. Annas Zvirbules repertuārā bijusi arī teika par kādu sievu, kuras ķermenis gulējis gultā, kamēr gars spīganas veidā lidinājies. Līdzīgi arī pārējos četros gadījumos par spīganām teicēji stāstījuši teikas, kurās tās raksturotas kā ciema raganas, bet raganas – kā mitoloģiskas būtnes (..).

Ar raganu vietām saistītās teikas salīdzinoši īsā laikā ir apguvuši un aktīvajā folkloras repertuārā iekļāvuši vairāki Rencēnu pamatskolas skolēnu aptaujātie teicēji, kas uz Rencēnu pagastu bija pārcēlušies no citiem pagastiem. Tā, piemēram, no blakus esošā Burtnieku pagasta uz Rencēnu pagastu pārnākusi dzīvot Emma Lapiņa (1933. gadā 58 gadus veca) un pirms pieciem gadiem Kristīne Ozoliņa (1939. gadā 65 g.v.), savukārt pirms 20 gadiem no Valkas rajona Vijciema uz Rencēniem pārcēlusies E. Eglīte (1931. gadā 50 g.v.). Visu šo teicēju repertuārā bija teikas par raganām, pie tam visos gadījumos tās saistītas ar Baložu muižas Raganu kalnu. Tātad ar konkrētajām raganu vietām saistītā folklora bija aktuāla tuvāko māju iedzīvotājiem, kādas ir arī Lielseskupi un Pīleņģīši, uz kurām pārcēlušās kādreizējās Burtnieku pagasta iedzīvotājas. Lauka pētījuma dati liecina, ka teikas par raganu vietām lielākoties aktualizētas un pārstāstītas, atrodoties šo vietu tiešā tuvumā (Laime 2009b: 101). Minētie piemēri rāda, ka 20. gs. 20.–30. gados ar raganām saistītais vietu folkloras slānis Rencēnu pagastā vēl bija dzīvs un tika pārmantots, savukārt mūsdienās šī tradīcija ir pārtrūkusi (..).

Kaut arī Rencēnu pagasta folkloras materiāls raksturo tikai 20. gs. pirmās puses situāciju, rakstīto vēstures avotu liecības ļauj apgalvot, ka aplūkotie priekšstati šādā formā ir pastāvējuši vismaz kopš 17. gs. Lai gan vārds spīgana nav atrodams 17.–18. gs. vārdnīcās, kāda Rūjienas raganu prāva liecina par to, ka spīganas šajā apvidū 17. gs. jau bija iekļautas ciema raganu priekšstatos. 1631. gada 22. jūlijā tika tiesāta 14 gadus vecā kalpone Katrīna. Viņa tiesā apstiprināja, ka esot redzējusi Klegera sievu – spīganu – kā ugunīgu pūķi lidojam. Apsūdzētā spīganu ar buramvārdiem sasaistījusi līdz nākamā gada Mārtiņiem un nogāzusi zemē. Vārdus tā iemācījusies no kādas ļaužu ārstētājas, kas pārcēlusies uz Kurzemi.

Par to, ka Katrīnas sasietā lidojošā būtne ir bijusi tieši spīgana, liecina protokolā latviešu valodā iekļautie spīganas sasiešanas vārdi: Spidan Scacke Jures Sackan, Naggal / Spidan gresse apkardt, Spide pie scocsce, ko Jānis Zemzaris interpretē šādi: Spīdan (spīgan) kaķi, jūras zaķi, negul / Spīdan griezies apkārt, spīdi pie koka! Minēti arī spīganu atlaišanas vārdi, kas grūtāk saprotami: Sinite, per to Sede Selse ne gode speck adschwer wisses leide wallen! (Straubergs 1939a: 65-66). Šķiet, ka šis ir agrākais vēstures avots, kurā pieminētas spīganas. Nosaukums spīdana (nevis spīgana) nemaina vārda būtību, jo arī tas atvasināts no verba, kas apzīmē spīdēšanu, spīguļošanu. Šī prāva pierāda, ka spīganas 17. gs. pirmajā pusē Rūjienā un acīmredzot arī Rencēnos jau bija humanizētas, pie tam spīganu sasiešanai un atlaišanai ir bijuši īpaši vārdi, kas, iespējams, arī mantoti no senākās spīganu tradīcijas.

No otras puses, kaut gan ar raganām saistītās teikas Rencēnos pierakstītas tikai 20. gs. pirmajā pusē, ar šīm teikām saistītie vietvārdi, kuros iekļauts vārds ragana, pierakstīti arī agrāk. Tā, piemēram, Augusta Bīlen­šteina onomastikas materiālos (BOM), kas apkopoti 19. gs. beigās un glabājas Misiņa bibliotēkā, Rencēnu pagastā ietilpstošās Lizdēnu muižas teritorijā atzīmēts Raganas purvs, Baložu muižas teritorijā – Raganupe, bet Rencēnu muižas teritorijā ­– Raganupe un Ragankalns. 1844. gadā sastādītajā Lutera muižas (Lizdēnos) māju sarakstā minētas Lostreiber Raggan mājas (Pētersone 2006: 117), bet 1841. gadā sagatavotajā Baložu muižas pļavu sarakstā iekļauta Raggaina pļaw (LLVV, 218. fonds, 1. apraksts, 342. lieta, 73. lp.). Savukārt starp Veides muižai piederošajām pļavām ap 1690. gadu minēta Raganu sala (Pētersone 2006: 121). Tādējādi redzams, ka ar vārdu ragana saistītie vietvārdi, kas daļēji sasaucas ar 20. gs. sākumā teikās minētajām raganu vietām, Rencēnu pagastā izsekojami līdz 17. gs., t.i., aptuveni līdz tam laikam, kad Rūjienā par spīganas sasiešanu tiesāta kalpone Katrīna. Šis fakts ļauj apgalvot ne tikai to, ka uzskati par spīganām un raganām Rencēnu pagastā 17. gs. varēja būt līdzīgi 20. gs. sākumā konstatētajai situācijai, bet arī dokumentāli pierāda raganu tradīcijas pastāvēšanu šajā pagastā vismaz kopš 1690. gada.

Turpinājums sekos

 

Filoloģijas doktors Sandis Laime strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (LFMI).

 

 

AVOTI

Laime, Sandis 2009b. Ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcija mūsdienās: ieskats lauka pētījuma metodoloģijā. Letonica. Nr. 19:90-107.

LFK – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – vienības numuru manuskriptā.

LLVV Latviešu literārās valodas vārdnīca. I-VIII sēj. Rīga: Zinātne, 1972–1996. Sk. internetā (02.12.2010.): http://www.tezaurs.lv/llvv/

Mencej, Mirjam 2003. Raziskovanje čarovništva na terenu. Čarovništvo kot večplasten verovanjski sistem. Studia mythologica Slavica. Vol. 6:163-180.

Pētersone, Inta 2006. Zeme un ļaudis. Rencēnu pagasta vēsture. Rīga: Drukātava.

Straubergs, Kārlis 1939a Latviešu buramie vārdi. I sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.