Dace Lamberga

1914

KARŠ UN MĀKSLA
 

Eiropa šogad sāk pieminēt valdošo impēriju – Austroungārijas, Vācijas un Krievijas - pirms simts gadiem aizsākto Lielo karu, un, kaut arī Latvijas teritoriju tā kolīzijas skāra gadu vēlāk, tomēr mūsu tautas liktenis jau bija nolemts. Tāpēc Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas gads Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” likumsakarīgi veltīts I Pasaules karam. Nosaukums 1914 – mākslas vēstures klasiķa Imanta Lancmaņa ideja – radās uzreiz, taču izstādes koncepcija un vizuālais veidols veidojās pakāpeniski, daudzkārt pārspriežot, pārdomājot un mainot akcentus. Milzīgā projekta kuratorei, LNMM Latviešu mākslas departamenta vadītājai Gintai Gerhardei-Upeniecei būtībā nācās izcīnīt veselu prāta un fiziskās izturības kauju, jo pirmoreiz ar muzeja paša spēkiem tika organizēta starptautiska izstāde, kurā piedalās 11 valstu 22 muzeji un privātās kolekcijas. Turklāt telpa telpā – koka dēļu tunelis – līdz nepazīšanai ir pārmainījis „Arsenāla” vestibilu un pirmo zāli. Daudziem skatītājiem 39 metrus garā būve ar izgaismotām strēlnieku fotogrāfijām malās liekas vislatviskākā izstādes daļa, par ko jāpateicas ieceres autoram scenogrāfam Bekičam (Rudolf Bekic), Latvijā dzīvojošam austrietim. Ekspozīciju aizsāk vēsturisku mākslas priekšmetu – „invalīdu” – instalācija Uz impēriju drupām, ar brūnu kūdru klāta grīda pilna ar mēbelēm, skulptūrām, marmora urnām, ar koka un ģipša skulptūru fragmentiem no Rundāles pils muzeja glabātuvēm. Šīs traumētās lietas, kurām nav cerību tikt restaurētām, ir skarba liecība milzīgajiem zaudējumiem kara laikā līdz pat Brīvības cīņām, kad Latvijas okupētā teritorija tika plosīta, dedzināta un demolēta. Koka tunelis ir nākamais solis, kas piesaka strēlnieku varonības fenomenu, kas sākās ar lepni pie cepures piespraustu puķi, daudziem beidzās Brāļu kapos, bet traģisko notikumu rezultātā tapa neatkarīgā Latvijas valsts un jaunā novatoriskā māksla.

Rietumeiropā 20. gs. sākumā modernisma virzieni spēcīgi sašūpoja impresionisma acumirklīgo pasaules tvērumu un iesīkstējušos akadēmiskā reālisma pamatus. Karš tikai paātrināja to attīstības gaitu, pierādot, ka dziļi rūgšanas procesi un nemieri dod auglīgu augsni mākslinieciskiem sasniegumiem. Jaunajās, pēc I Pasaules kara dibinātajās Centrālās, Austrumu un Ziemeļeiropas valstīs traģisma un cerību sakausējums pastiprināja novatoriskos meklējumus, un mākslas sadaļa Aculiecinieki iecerēta kā vienas desmitgades norišu atainojums, kas aizsākas 1914. gadā. Latviešu glezniecības un tēlniecības mantojums ļauj izcelt trīs pamattēmas Karš un māksla, Cilvēks karā un Modernisma dzimšana. Līdz ar to radās doma meklēt paralēles ar tā laika jaunajās valstīs Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā un Ungārijā radīto.

I Pasaules kara strēlnieki un bēgļi latviešu mākslā ir izteikti nacionāli tēli, kurus modernisma formu valoda joprojām padara aktuālus. Karš un māksla, iznīcība un radošs darbs, kas ir vēl pretrunīgāks, pretdabiskāks, taču mūsu vēsture pierāda pretējo. Patriotiskais uzsaukums Pulcējaties zem latviešu karogiem! 1915. gadā guva negaidītu atsaucību, un nekavējoties sāka formēties pirmie Latviešu strēlnieku bataljoni. Māk­slā dzima kara tēma, ko episkā vispārinājumā aizsāka gleznotājs Jāzeps Grosvalds. Tiešais ierakumu karš – neskāra visu zemju teritorijas, un tāpēc lietuviešu, igauņu, poļu vai somu mākslā neatradīsim tā atainojumu kā ungāru Medņanska (Lasló Mednyánszki) un Vasari (János Vaszary) drūmajās karavīru dzīves ainās. Lielvalstu armijās darbojās oficiāli kara norišu atainotāji ar uzdevumu reālistiskā tiešamībā propagandēt impērisko patriotismu. Taču Vavpotičs (Ivan Vavpotič) alegorisko kompozīciju Krajinas Jānis (1918?) ar krustā sistu slovēņu karavīru veltījis piemiņai par Austroungārijas ķeizara armijas dumpi 1917. gadā. Latviešu mākslinieki būdami gan bēgļi, gan strēlnieki atainoja karu kā vispārinātu tautas likteņa tēlojumu. Izstādes vadmotīvā Grosvalda 1917. gadā gleznotajā leģendāro Ziemassvētku kauju ciklā velti meklēt tradicionālas batāliju ainas; piesātināto satura koncentrāciju mākslinieks panāk ar ekspresīviem krāsu triepieniem.

Sadaļa Cilvēks karā ataino gan skarbo atrautību no ierastās ikdienas – bēgļu gaitas, gan atklāj radošos centienus neordinārajā situācijā. 1916. gadā britu mākslas žurnāls The Studio informēja par Latviešu mākslas izstādi Maskavā, pieminot, ka Grosvalds, kurš dien latviešu bataljonā, skicēs ar bēgļiem parāda vērā ņemamu talantu. Maskavā redzētie Grosvalda akvareļi spēcīgi iedvesmoja Jēkabu Kazaku, kurš tolaik mācījās Penzas pilsētas mākslas skolā Krievijā un ticēja, ka pēc briesmīgiem pārdzīvojumiem dzīvos latviešu tauta un mākslā runās nedzirdētā valodā. 1917. gadā Sergeja Ščukina galerijā Maskavā redzētā Pablo Pikaso un it īpaši Andrē Derēna glezniecība Kazaku satricināja līdz pamatiem. Tās iespaidā 21 gadu vecais gleznotājs radīja divmetrīgo kompozīciju Bēgļi, kurā tautas liktenis izteikts ar sintezējošu vienkāršību, skaidrām un izteiksmīgām formām. Ģederts Eliass, Aleksandrs Drēviņš, Konrāds Ubāns un Teodors Zaļkalns, igaunis Megi (Konrad Mägi), lietuvietis Domšaitis (Pranas Domšaitis), somi Eriksons (Henry Ericsson) un Sallinens (Tyko Sallinen), slovēnis Kraljs (Tone Kralj) katrs no sava skatapunkta emocionāli atklāj vienkāršā cilvēka pārdzīvojumus no Balkāniem līdz Ziemeļeiropai.

Trešā daļa Modernisma dzimšana atspoguļo jauno valstu mākslinieku laikmetīgos eksperimentus. Oto Skulme, Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Romans Suta un Valdemārs Tone par radošo ideālu izvēlējās franču kubismu. 1921. gadā Uga Skulme ar pārliecību rakstīja: Pasaules karš un lielā loma, kādu tur spēlējām mēs, mazie pēc skaita, atmodināja ar neredzētu sparu kādreiz noklusušo latviešu tautas pašapziņas vulkānu, un, ja mēs gribam patstāvīgu skolu dibināt, mums jāpievienojas pie tiem veselīgiem pasākumiem, kuru priekšgalā stāv Pikaso, jo Vakareiropā viņa ģēnijs ir vispāratzīts. Uz loģisku jautājumu, kāpēc modernisma vilnis skāra spēcīgi tieši tēlotāju mākslu, bet nevis latviešu mūziku, dzeju vai literatūru, atbilde meklējama dažādu apstākļu sakritībā, bet būtiskākais, ka mākslā ienāca jauna, ap 1890. gadu dzimusī paaudze, kuru vienoja intuitīva tieksme pēc laikmetīgām izpausmēm un kura pēc ilgās garīgās izolācijas meklēja radošo ieceru piepildījumu. 1920. gadā tā apvienojās Rīgas mākslinieku grupā, kas deklarēja, ka to vairs neapmierina vienkārša reālās dabas attēlošana: Ne dabu, objektīvo ārējo dabu, mēs gribam tagad dot savos darbos, bet paši savu individuālo dabu, savu garīgo būtību.

Izstāde 1914 iepazīstina ar Oto Skulmi, kurš pirmais Rīgā izstādīja kubistisku darbu, ar Valdemāru Toni, kurš apzināti vēlējās izzināt franču paraugus, ar aktīvo modernisma propagandētāju Romanu Sutu, kurš publicējās pūristu žurnālā L’Esprit Nouveau. Niklāvs Strunke tā arī nenokļuva līdz Parīzei; 1923. gadā Berlīnē iepazinās ar futūristu galeristu Vazari (Ruggero Vasari) un kļuva par aizrautīgu Itālijas pielūdzēju, Panadži (Ivo Pannaggi) portretā iemūžinot vienu no retajiem itāliešu konstruktīvistiem. Savukārt kubistiskā kailfigūra Sieviete (1921) sniedz negaidītu tikšanos ar mākslas zinātnieku Jāni Siliņu gleznotāja lomā.

Lietuviešu kubista Kairūkšta (Vytautas Kairiūkštis) vārds Latvijā ir pazīstams; toties saistošs jaunatklājums ir slovāku Košices grupas līdera Jasuša (Anton Jasusch) futūristiskās kompozīcijas, kā arī horvāta Seisela (Josip Seissel) kubisms. Kubisms daudzpusīgi izpaudās pirmskara Čehijā, ko pārliecinoši atklāj gleznotājs Kubišta (Bohumil Kubišta) un tēlnieks Gutfroinds (Otto Gutfreund). Savukārt ungāru kubists Bortniks (Sándor Bortnyik) pēc Padomju Ungārijas krišanas, dzīvojot trimdā Vīnē, pārstāvēja starptautisku atzinību ieguvušo konstruktīvismu. Vistuvākās saiknes Rīgas mākslinieku grupai izveidojās ar igauņiem, ar izstādē pārstāvēto Histu (Friedrich Hist) un Oli (Eduard Ole). 1924. gadā ielūgumā uz 1. kopējo Baltijas kubistu izstādi Igaunijā Eduards Ole rakstīja, ka avīzēs pilnā sparā tiekot reklamēta Rīgas grupa, bet ar somiem sadarbība laikam neiznākšot. Esot gan ieteikts uzrakstīt kaut kādam Ālto. Tāpēc patiess gandarījums izstādē 1914 skatīt soma Ālto (Ilmari Aalto) darbu Zvani (1917), par kuru jūsmoju mākslas muzejā „Ateneum” (Helsinki) tālajā 1993. gadā. Tāpat īpaši vēlējāmies atvest no Lodzas muzeja (Polija) poļu avangardistu apvienības Blok pārstāvjus, kuri 1924. gadā izstādījās kopā ar Rīgas mākslinieku grupu. Tēlniece Kobro (Katarzyna Kobro), kura līdz 1914. gadam dzīvoja Rīgā, 1924. gadā katoļu baznīcā Rīgā salaulājās ar poļu gleznotāju Stšemin­ski (Władysław Strzemiński), ar kuru bija iepazinusies Maskavas hospitālī. Smagi ievainoto karavīru meitene pievērsa mākslas studijām, bet savukārt tautieša Kazimira Maļēviča iespaidā viņš aizrāvās ar bezpriekšmetisko glezniecību. Diemžēl abu mākslinieku agrīnie darbi oriģinālā nav saglabājušies, toties Rīgā abi pārstāvēti ar iespaidīgām konstruktīvo kompozīciju rekonstrukcijām.

Aizrautību ar avangardiskiem eksperimentiem ietekmē dažādi iemesli: gan radošie un personiskie, gan ģeogrāfiskie, ekonomiskie un politiskie. Lai arī māksliniekus atšķir nacionālā un valstiskā piederība, Ķeizariskās Krievijas un Austroungārijas impērijas ietekmes sfēras, iespaidīgais attālums no Somijas līdz Balkāniem, kā arī atrašanās pretējās frontes pusēs, tomēr mākslas valoda, pārvarot un ignorējot zemju robežas, runā visiem radošajiem gariem saprotamā vispārcilvēcisku vērtību valodā. Modernisma pētniekiem labi pazīstama Stīvena Mansbaha grāmata Modern Art in Eastern Europe: From the Baltic to the Balkans. Pagājušā gada nogalē Leipcigas universitāte izdeva šī Merilandes universitātes profesora grāmatu par Latvijas modernismu Riga’s Capital Modernism, kuras nodaļas Art and War un Consolidation of Modernism in the Visual Arts lieliski saskaņojas ar izstādi 1914, kārtējo reizi apliecinot tēmas aktualitāti. Ievadā Dr. Stefan Troebst atzīst, ka agrāk rietumu kolēģi esot uzdevuši jautājumu, vai Austrumu un Centrāleiropā māksla vispār pastāv (Does Eastern/Central European art exist?), un Mansbaha grāmata devusi izsmeļošu atbildi par šī reģiona mākslas nacionālo daudzveidību. Līdzīgs izveidojies izstādes 1914 virsuzdevums – iepazīstināt ar vienojošo un atšķirīgo, un izrādās, ka, kaut arī visām jaunajām pēckara valstīm ir dažāda vēsturiskā atmiņa, tomēr radošie meklējumi pilnvērtīgi iekļaujas Eiropas kopējā plūsmā.

 

 

Mākslas zinātniece Dr. Dace Lamberga ir autore vairāk nekā 300 rakstiem (zinātniskos krājumos, kultūras periodikā, LNMM un LMS katalogos), kā arī grāmatām Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā (2004 – LR Kultūras ministrijas prēmija, LMS Gada balva, arī laikraksta Diena Gada balva), Jēkabs Kazaks (2007), Valdemārs Tone (2010), Rūdolfs Pērle (2014). LR Kultūras ministrijas prēmija par Latvijas mākslas izstādi festivālā Pārsteidzošā Latvija Francijā Bordo (2005), atzinība par sadarbošanos festivāla Francijas pavasaris (2007) sagatavošanā. Kuratore ap 50 izstādēm LNMM, kā arī Armēnijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Īslandē, Īrijā, Krievijā, Nīderlandē un Zviedrijā, arī izstādei Latviešu māksla trimdā (2013) LNMM „Arsenālā”. Skat. zinātnieces rakstu “Ieskats latviešu trimdas mākslā” JG272:37-60, bet citu autoru atsauksmes par izstādi JG274:43-48.