Jaunā Gaita nr. 277. vasara 2014

 

Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

 

DP CAMP ALT-GARGE (1945-1946) – VII

NOMETNES ADMINISTRATĪVAIS APARĀTS. Pirmais latviešu nometnes komandants, gan pavisam īsu laiku, bija žurnālists, džesbendists, angļu valodas pratējs un pamatīgs iemetējs Bundže. Celles Ojārs, kurš strādāja kopā ar Neimaņu Hari par ziņnešiem nometnes birojā, kārtodami iekšējās informācijas lietas un dežūrēdami vakarā pie telefona, atceras, ka šad tad komandants bijis jāmeklē rokā, bet pilnā viņu neviens no ziņnešiem neatceras redzējis. Viņam esot tikai bijušas grūtības no rītiem „savākties“. Man liekas, ka viņš pasniedza kursos angļu valodu un, iespējams, uz īsu brīdi strādāja arī ģimnāzijā par angļu valodas skolotāju. Vienu dienu viņš vairs nometnē nebija. Verschwunden!

Bijušā ģimnaziste Celles Aina atceras, ka Bundže viņiem mācījis dziedāt There is a tavern in the town un You are my sunshine, my only sunshine. Kaut kad pēc Bundžes par komandantu nāca inženieris-tehnologs, bijušais J. Mīlmaņa fabriku direktors Reinholds Rutks. Pirmais administrators bija inženieris A. Spūrmanis, kas gāja visādus viltus ceļus, lai mūsu nometnē varētu uzņemt iespējami daudz karavīru. Labu skaitu „kanaku“ (bijušos karavīrus) izdevās dabūt arī ārā no Putlosas gūstekņu nometnes, iepriekš apgādājot viņus ar privātām drēbēm.

No sākuma virtuvi vadīja J. Knostenbergs, vācu laikā pazīstams tirgonis (visus tirgoņus kara laikā sauca par spekulantiem, kas viņi arī bija), kopā ar Juri Soikanu un skolotāju Annu Celli, līdz abi pēdējie tika no virtuves „izēsti“. Kad sākās izceļošana, Knostenbergs emigrēja uz Austrāliju un atvēra Sidnejā pārtikas veikalu Venta. (Uz reklāmas bija rakstīts: Strauji kā Ventas viļņi. Kāds sakars Ventas viļņiem ar desām – jāuzmin pašiem). Drīz pēc ierašanās nometnē, tēvs mums paziņo, ka esot uzaicināts par saimniecības vadītāju. Savā postenī viņš tika ievēlēts vairākkārtīgi, vienreiz arī par kultūras daļas vadītāju.

Es nezinu, kāpēc tas tā, bet daudzi mūsu bijušie karavīri domāja, ka „kungi“ viņus kaut kā apzog un ka viņi tiek izmantoti un apšmaukti. Varbūt, ka citur tas tā notika, bet ne Alt-Gargē. No kurienes šis zaglības sindroms? Man vienmēr ir licies, ja kāds visur saskata tikai blēžus, tad viņam pašam ir blēdīgas tendences.

Pirmajā nometnes talkā sarunas, kā vienmēr, novirzījās uz ēšanu. Viens kanaks tūlīt deklarēja, ka virtuvē zog taukus un „kungi“ iedzīvojas, piemēram, vārot gaļas zupu! Kur tur vajadzīgi tauki? Tā kā mans tēvs tai brīdī arī piederēja pie „kungiem“ un man no nozagtajiem taukiem nekas nebija ticis, es metos zagļus aizstāvēt. Man, protams, nebija ne mazākās jēgas, kur tauki palikuši. Prasīju vakarā tēvam – zupas gaļa taču esot iepriekš jāapcep. Man šī informācija nāca par vēlu. Kungi bija un palika zagļi.

Gleznotājs Juris Soikans vadīja kultūras daļu. Policijas šefs bija Fricis Lakševics, bijušais Kuldīgas policijas ierēdnis un Latvijas Futbola savienības kasieris. Policijā augstākās pozīcijās strādāja G. Pesse un manas skolas biedrenes Intas Gerhardes tēvs. Pēdējais man reiz uzklupa par to, ka es pie virtuves durvīm biju izlicis bez atļaujas plakātu par gaidāmām sporta spēlēm. Nu un tad? Liela muiža! No tā laika mana attieksme pret uzraugu Gerhardu bija vēsa. Policijai nekas liels ko darīt nebija. Atceros, ka policistiem grūti gāja tikai vienreiz. Kaut kāda iemesla dēļ kārtības sargi bija ieradušies barakā aizturēt kādu Latvijas polieti. Viņa atsacījās iet līdzi un turpat uz vietas noģērbās plika. Kā status quo tika atrisināts, vairs neatceros. Nometnes dziednieki – sporta entuziaste Dr. Lidija Vītola, Dr. A. Kalniņa ar vīru, arī ārstu un, pēc Oksfordas nometnes pievienošanas bērnu ārste Dr. A. Liepiņa. Sarkanā krusta ambulance ar nedaudz gultas vietām un vairākām pilna laika slimnieku kopējām bija labi nostādīta. Notika arī māsu kursi. Pēc sekmīgi izturētas kvalifikāciju pārbaudes un mutiskiem eksāmeniem kursantēm tika izsniegts diploms un koka sakta ar insigniju, otrā pusē vārds, uzvārds un 13-9-1945, Alt-Garge. Vecmāte Finksa pasniedza lekcijas par bērnu kopšanu pēc dzemdībām.

Pirmā valde bija iecelta, nākamās vēlētas. Lai tiktu kandidātu sarakstā, viņiem bija jāpieder pie kādas „frakcijas.“ Neatkarīgajiem lielas iespējas tikt ievēlētiem nebija. Kandidātu Curriculum vitae izlika virtuves ēdamzālē pie sienas. Palicis prātā viens CV: Šāviens kājā un sekas galvā vēl tagad manāmas. Varbūt, ka sekas galvā bija pārāk manāmas, jo viņu neievēlēja. Neskatoties uz sašauto kāju un sekām galvā viņš bija jauks cilvēks. Tika dzīta demagoģija, kandidātu apmelošana. Cieta arī mans tēvs. Nu kā jau demokrātijā. Pirmais Nometnes Vēstneša (sienas avīzes) redaktors bija R. Zalāns. Viņam bez sievas Irenes bija liels VEFa radio, ko viņš vienmēr klausījās. Viņš arī bija pirmais, kas nometnei augusta mēnesī paziņoja, ka amerikāņi Japānā nometuši atombumbu. Vēl bija Nometnes Vēstneša Foto acs (atbildīgais redaktors V. Buks). Oficiālā angļu-latviešu valodas tulce bija simpatisks sievišķis – Tatjana Muskate, mana klases biedra Jura māsa. Muskati drīz pārcēlās uz Eslingenu. Veikls tulks bija arī baptistu mācītājs A. Ūsis. Kad aicināja pieteikties interesentus tulka darbam, tēvs veltīgi mēģina pierunāt māti. Viņa katrā ziņā būtu labāka par lietuviešu skuķi, kas no angļu valodas zināja tikpat daudz kā cūka no „šaules“, bet mātei visu ir jāpasaka pareizi. Ja viņa to nevar, tad viņa nesaka nekā. Māte neiet. Grūti jau pateikt, cik laba tā valodas prasme angļu valodas pratējiem bija. Skatoties angļiem dāvātos albumus, no kuriem daļa ir atraduši ceļu atpakaļ uz Latviju, viens otrs paskaidrojums zem bildēm ir nesaprotams. Tā pirmajās Alt-Garges Gatavības apliecībās „rokdarbi” tulkoti kā „manual work”. Šis apzīmējums der daudzām fiziskām aktivitātēm, piemēram, grāvju rakšanai, bet ne tamborēšanai. Ļoti interesants bija leišu ielūgums uz viņu Neatkarības dienas svinībām: The Lithuanians of the DP Camp of Alt-Garge invite you politely to visit them on their National day at the 8 September… 10.30 hrs Festival meeting and artificial part… 18.00 hrs A Lithuanian supper and retreat.

Nometnē darbojās arī K. Grauzes grāmatu sietuve un spiestuve, kur drukāja notis, grāmatas, sarīkojumu programmas un vēlāk lekciju materiālus Baltijas Universitātei un skolām. Šim darbam tika lietota veca Geštetnera mašīna. Te darbu bija atradis arī Vilnis Neibergs ar savu kaligrāfisko rokrakstu. Inženieris K. Grauze bija izgudrojis procesu kā nomazgāt lietotas matrices, lai tās varētu atkārtoti lietot. Neibergs bija īpatnis, bijušais Latvijas studentu meistars šahā, džeza pianists un stipri nekonvenciāls savās izdarībās, kas kaitināja vietējo mietpilsoņu aprindas. Dēdelstorfas nometnē viņš iesūdzēja bijušo Latvijas miertiesnesi Goda tiesā. Bija iznākusi vārdu pārmaiņa, laikam arī kāda maiga vardarbība no miertiesneša puses. Goda tiesnesis, arī bijušais miertiesnesis, nāca no citas nometnes un jau sākumā demonstrēja savu neitralitāti, apmetoties pie apsūdzētā, kādreizējā darba biedra, pa nakti. Pati sēde, kas bija publiska, nebija sliktāka par Merbekas teātra izrādi. Vilnis laikam bija teicis savam partam, lai viņš nepalaiž ķepas. Šis brīdinājums tad nu arī bija galvenais tiesneša arguments apsūdzētā labā. Ķepa! Kā var cilvēka roku, šo smalko Dieva doto instrumentu, nosaukt par ķepu! Kaut kas nedzirdēts! Apvainojums! Tas nekas, ka Dieva dotais instruments bija lietots vardarbībai. Cirkus beidzās ar to, ka abus partus uzaicināja izlīgt. Vilnis bija sašutis. Goda tiesnesis aizbrauca. Finita la comedia! Drīz sāka darboties arī „garā“ J. Alkšņa izdevniecība, kas izdeva A. Dziļuma stāstu Meži deg un Rūtas Skujiņas atmiņas Mani bērnības draugi. Vēl apgāds izdeva Jāņa Grīna Kara stāstus. Par Alksni vēlāk runāja, ka viņš A. Dziļumam palicis honorāru parādā par izdotajiem romāniem.

UNRRA. Pēc kapitulācijas pirmajā laikā bēgļu apgādi uzņēmās sabiedroto armija, vēlāk ar 1946. gada 17. janvāri – UNRRA (United Relief und Rehabilitation Administration), organizācija, kuras uzdevums bija repatriēt uz dzimteni sabiedroto kara gūstekņus un civiliedzīvotājus – bēgļus. Tādus kā mēs.

Kad Sabiedrotajiem par lielu pārsteigumu 1,2 milj. atteicās braukt mājās, ANO nodibināja jaunu organizāciju IRO (International Refugee Organisation), kas sāka darboties 1946. gada 1. jūlijā un pakāpeniski stājās UNRRAs vietā. Tās uzdevums bija izvietot politiskos bēgļus starptautiskajā darba tirgū un izdalīt pa visiem kontinentiem. Lai ietaupītu naudu, sākās DP (Displaced persons) statusa ierobežošana. (Mēs paši sevi saucām par dīpīšiem, mazāk populārs bija dievputniņa nosaukums. Vācieši mūs, protams, dēvēja par verfluchte Ausländer – nolādētie ārzemnieki.) Savstarpējās sarunās mēs nebijām latvieši, bet letiņi – no vācu Letten. No DP skaita izslēdza 1939.-1941. g. repatriantus – Baltijas vāciešus un repatriējušos latviešus. Bet tad UNRRA nolēma izslēgt no DP nometnēm visus kara noziedzniekus, kolaboratorus, kvislingus un nodevējus. Tas nozīmēja – mūsu karavīrus. Tādiem radikāliem soļiem tika atbildēts ar radikāliem pretsoļiem. Visi nometnē nelegāli uzņemtie karavīri atskaitēs tika uzdoti par bēgļiem-civilistiem. Kaut kad šajā laikā arī mans tēvs iestājās UNRRAs dienestā, un viņu aizsūtīja uz kursiem. Berete lai tika piešķirta. Kādi bija viņa pienākumi, neatceros.

 

* * *

Bēgļu nometnes ir saaugušas Rietumvācijā kā sēnes. Visa Vācija ir sadalīta 4 zonās: angļu, amerikāņu, franču un krievu. Mēs esam angļu zonā tieši uz robežas. Alt-Gargē mīt ap 900 letiņu. Laika skrejā mums pievieno vairākas mazākas nometnes, un mūsu skaits pieaug uz 1 500. Tomēr daudziem nepatīk tik tuvu dzīvot „krieviem“, un tā iedzīvotāju skaits svārstas, bet zem tūkstoša turpmāk nenoslīd. Juridiskā ziņā esam pakļauti vācu administrācijai. Goda lietas iztiesā pašu Goda tiesa, viena tiesneša personā. Ja tiek izdarīts kāds krimināls pārkāpums, tad mūs tiesā vācu tiesas un sods jāizcieš vācu cietumos. Vācu policijai bija tiesības ienākt nometnē tikai angļu militārās policijas pavadībā, izņemot hot pursuit – pārkāpējiem „uz papēžiem“ gadījumos, kā tas notika Dēdelstorfas nometnē gadus vēlāk.

1945. gadā tiek ievēlēta Latviešu Centrālā padome, ko gan okupācijas iestādes neatzīst, bet arī neapkaro. Sevišķi sekmīgi darbojas Izglītības nozare, kas gādā par skolu tīkla izveidošanu un mācību grāmatām. Bet no sākuma mācību grāmatu nav. Visās nometnēs darbojas arī dažādi pārskološanās kursi. Ārpusskolas izglītības nozare ir arī Alt-Gargē – dārzkopības, piensaimniecības, biškopības, šoferu un saimniecības vadītāju, angļu valodas kursi un referātu cikli, pat deju kursi. Ir arī savs frizieru salons. Kā bija ar dāmām, neatceros, bet vīriešu frizētavā strādāja smilteniete Purcena kundze un vēl kādas jaunavas, pēdējās, cik atceros, ne ar visai labu slavu, lai gan par matu griešanas prasmi neviens nesūdzējās. Arī es iestājos pie inženiera J. Znatnaja šoferu kursos, cerībā, ka tikšu tūlīt pie stūres. Kur nu! Vispirms bija jāmācās viss par motoru. Es ātri atmetu kursiem ar roku.1946. gadā nodibina arī YMCAs nodaļu.

 

* * *

CUKURBIETES. Nometni ir pārņēmis cukurbiešu sīrupa vārīšanas drudzis. Cukurbietes var viegli dabūt no vācu baueriem (zemniekiem) par amerikāņu cigaretēm. Vārīšanai tiek izmantoti nometnes veļas mazgāšanai domātie katli. Pie veļas mazgāšanas nav domāt ko tikt. Par to mana vārsma skolas nelegālajā žurnālā Lūriķis:

Jau klāt ir cukurbiešu laiks,

Un visiem, kam vien šņaucamorgāns vaļā,

Lien iekšā aromāts it maigs,

Jau klāt ir cukurbiešu laiks,

Pa visiem kaktiem brūvē, slavē, paļā,

Jau klāt ir cukurbiešu laiks!

Ak, dīpīt, cik šī dzīve zaļa!

KRIEVI NĀK. Mums tuvākās ir Lauenburgas un Saules nometne Geštadtē. No krievu zonas mūs šķir Elbes upe, viens no lielajiem Vācijas ūdensceļiem, strauja un pilna krabjiem. 1945. gada jūnijā Elbes labo krastu pārņēma krievi. Dažas dienas pirms noliktā datuma mūsu upes pusē neuzkrītoši parādījās dažas angļu militārās vienības. Uz upes krasta pozīcijas ieņēma pāris tanku, šur tur novietoja pa lielgabalam un ložmetēju ligzdai. Krievi nekādas lielas dzīvības pazīmes neizrādīja, un pēc dažām dienām angļi pazuda. Kādas dienas vēlāk otrā upes pusē bija dzirdami sprādzieni... krievi bija atraduši upes attekās daudz zivju un sākuši zvejot ar rokas granātām. Sprādzieni atkārtojās bieži visu pirmo vasaru.

Kaut arī nekāds konflikts neizraisās, zināms saspīlējums ir. Vienu nakti skaļi norīb kas līdzīgs lielgabalu zalvei. Cilvēki lec no gultām un steidzas ārā. Vai tiešām sācies III Pasaules karš? Tad nošķīst zibens, nogrand atkal pērkons un sāk gāzt lietus. Kā šlāgerā dzied: Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze, viss kārtībā, viss kārtībā! Atpakaļ migā! Bija nopietnas apspriedes, ko darīt, ja ziemā krievi pārnāk pāri ledum un mēģina mūs aizvest uz „plašo dzimteni“. Mūsu aizstāvēšanās iespējas bija ļoti ierobežotas – varējām sacelt trauksmi un bēgt mežā. Tas viss. Ziemas nāca un pagāja bez starpgadījumiem. Šad tad ar krieviem iznāca pārmīt pa trīsstāvīgam vārdiņam, bet vairāk sporta pēc. Reizēm dzirdama šaudīšanās, kad kāds nelegāli mēģina šķērsot upi rietumu virzienā un uzrāvās uz patruļas. Vasarā viens otrs pārdrošnieks pārpeldēja uz otru krastu, bet ilgi tur neuzturējās. Ar vienu no vācu dorfiem (ciemiem) krievu zonā tomēr mūsu puiši uzturēja sakarus. Kad notiek kāda ballīte, tiek palaista ziņa – Los! Vaņkas nav, gaiss tīrs. Vēlāk tāda viesošanās kļuva pārāk bīstama. Veco Laudanski (tā viņu sauca, lai nesajauktu ar „jauno“ Laudanski, kam arī bija Jānis vārdā) ar diviem citiem, zvejojot pa Elbes attekām krievu pusē, reiz saņēma ciet. Zvejojuši tur tīri pabieži, un nu uzreiz šitā… Zvejnieki bija uzdevušies par vāciešiem un krievi, stulbeņi, viņus nogādājuši atpakaļ angļu zonā. Sēžot aiz restēm, dzirdējuši, ka krievi spriež, ko ar šiem darīt: šaut nost vai atdot angļiem. Visi trīs laimīgi nonāca atpakaļ nometnē, bet bez zvejas rīkiem. Tos paturējuši krievi. Nezin, kāpēc? Viņi zvejoja ar rokas granātām. Angļi laivu atguva, bet Laudanskim to vairs nedeva.

Tā paša 1945. gada otrā pusē pie nometnes vārtiem bija ieradies piepelnīties kāds ceļojošs orķestris („blūmīzers” un bungas), panīkuša vīreļa personā, acīmredzot, no krievu zonas, jo rāva vaļā „Internacionāli”. Teikšu tikai tik daudz, ka tā nebija pareizā repertuāra izvēle. Atskaņojums tika saņemts ar lamām un akmeņiem. Gan jau pārskolojās arī viņš, tāpat kā izskatīgais, blondais igauņu skuķis, kas mācēja spēlēt uz akordeona angļu grāvēju You are my sunshine, my only sunshine. Viņai neviens ar akmeņiem nemeta.

ATPAKAĻ UZ LATVIJU. Ne visa bēgļu satiksme devās rietumu virzienā. Satikām kādu leģionāru, kurš gatavojās doties atpakaļ uz Latviju pie sievas. Teica, pārpeldēšot Elbi un iešot uz Latviju kājām. Mēs viņam iedevām privātās drēbes, un es mantoju viņa SS uniformas bikses, kas man bija pašā laikā. Kaut arī karš bija beidzies, vismaz man viens gals bija uniformā. Viņš, kā atnācis, atkal aizgāja. Arī abi ārsti Kalniņi atgriezās no Alt-Garges Latvijā, tāpat 1947. gadā skolotājs M. Smuļko. Bija vēl citi.

 

Vāciešu „folksvāģis“ 1945. gadā

 

Dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš norāda uz dažām kļūdām/nepilnībām biogrāfiskajā piezīmē (JG276:45), proti, viņš nav bijis viens no Sidnejas Latviešu teātra dibinātājiem (tas bijis viņa tēvs), kaut arī tam pievienojies kopš dibināšanas (1951). Par savu galveno darbu autors, TZO kavalieris, uzskata Dziesmai vieni gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918-1944 (Rīgā: Nordic, 2006. 822 lpp.). Un grāmatai Mēs esam carnikavieši iznācis 2. izd.