Bārbala Simsone

Tradicionālie šausmu ŽANRA elementi latviešu rakstnieku interpretācijā

IEVADS. Šausmu stāsta žanrs latviešu oriģinālliteratūrā līdz šim nav bijis īpaši populārs – galvenokārt vēsturisku iemeslu dēļ, jo padomju režīma laikā šim žanram bija liegta brīva attīstība. Taču saujiņa rakstnieku, kuru interpretācijā žanrs tomēr radis izpausmi arī latviešu rakstniecībā, apliecina, ka iztēles, tostarp arī biedējošās iztēles, apcirkņi latviešu literatūrā ir tālu no iztukšotiem.

Pētot žanra (ne)esamību latviešu literatūrā, ievērības cienīgs šķiet kāds savdabīgs fakts – proti, vismaz pagaidām pašmāju rakstnieku atsaucību tikpat kā nemaz nav guvuši pasaulē izplatīti, jau teju ikoniski šausmu žanra elementi. Rakstniekus nesaista ne sērijslepkavas, ne garīgās apsēstības, psihiskās kaites, spoku apsēsti nami, dēmoni un zemapziņas briesmoņi – ja tie vispār parādās, šī parādīšanās ir fragmentāra, un nevar teikt, ka kāds no šiem tēliem būtu guvis plašu rezonansi. Padomju režīma laikā kultivētā ateisma dēļ ar šausmu elementu saistītajos stāstos turklāt gandrīz pilnībā trūkst reliģiski orientētu sižetu un biblisko pareģojumu interpretācijas. Te vietā jautājums – ja šausmu sižets prasa spēcīgu emocionālu iesaisti no lasītāja puses, varbūt ar to nesaskan latviskā mentalitāte? Un tomēr nē. Šausmu faktoru latviešu rakstnieki, ja rodas tāda vajadzība, nemeklē pārpasaulīgajā, globālajā un atklāti biedējošajā, bet sadzīviskajā un ikdienišķajā – par briesmu slēptuvi var izrādīties labi pazīstami, ikdienā lietojami priekšmeti (piemēram, spogulis Gunta Bereļa tāda paša nosaukuma stāstā), šausmas var piemeklēt šķietami drošā vidē (pirtī Vladimira Kaijaka stāstā Zirneklis), tuviniekos, bieži arī paša vēstītāja vai varoņa dvēseles ainavā. Domājams, šie vērojumi dod pamatu apgalvot: latviešu rakstniecībā gan sociālu, gan vēsturisku iemeslu dēļ faktiski ir izpalicis gotiskā pārspīlējuma periods – skaļās, demonstratīvās šausmas, un šausmu žanrs tā pagaidām vēl visai retajās izpausmēs jau no pirmsākumiem seko daudz jaunākajai sadzīvisko baiļu tradīcijai, kad bīstamo slēpj ierasta apkārtne, drošība, ģimene.

Šausmas radošais elements, ko efektīvi izmanto gan ārzemju, gan latviešu autori, – bieži vēstījums ļoti ilgi neļauj noskaidrot, vai bailes raisošais faktors tiešām eksistē, vai eksistē tikai vērotāja prātā. Lasot Gunta Bereļa stāstu Bērnu impērija, līdz pašam noslēgumam netiekam skaidrībā, vai totalitārā slepkavniecisku mazuļu organizācija vēstītāja pagalmā patiesi pastāv, vai tā ir tikai vecā kunga vientulības un paranojas izprovocēta vīzija. Neskaidrība, nespēja izšķirties starp īsto un iztēloto darbojas kā bailes raisošs fakts pats par sevi: tā ir literatūrteorētiķa Cvetana Todorova definētā „nedrošā pozīcija” starp reālo un ireālo, un šausmu faktors šajā neskaidrībā ir automātiski padarīts par neizbēgamu – ja šausmas ir īstas, tad jābaidās no tām, ja ne – tad vēstītājam jābaidās par savu veselo saprātu. Bailes „no” (briesmīgā) vēršas bailēs „par” (sevi), un rezultātā savērpjas dubultu baiļu slazds – bezizeja, kurā varonis kļūst par briesmoņa spoguļattēlu. Un, kamēr vien turpinās nedrošība par redzēto, bailes tiek kāpinātas abos aspektos vienlaikus, bet rakstnieka uzdevums savukārt ir noturēt lasītājā šo spriedzes pozīciju pēc iespējas ilgāk.

APOKALIPSE. Vienīgais populārais šausmu sižets, kuram savā veidā pievērsusies vesela mūsdienu rakstnieku grupa, ir pasaules gals jeb apokalipse un tā dažādās interpretācijas, kas autoru skatījumā iegūst savu stabilu atspoguļojumu. Apokalipse ir labs piemērs veidam, kā latviešu literatūrā tiek traktēts tradicionāls šausmu sižets, jo globālas, visaptverošas pasaules katastrofas atveidojumi (piemēram, Austra Kalmiņa darbā Izredzētie) ir samērā neveiksmīgi, bet iespaidīgāki ir stāsti par lokālu, metaforisku un bieži tikai iekšēja rakstura apokalipsi, kuras izraisītā anarhija ir iekšēja, ne ārēja: pasaules gals ir mazāk biblisks, vairāk mentāls, imaginārs vai metaforisks. Ilustrācijai daži piemēri. Viens no pirmajiem latviešu literatūrā miniapokalipsi, kas uztverama gluži burtiski, ne tikai metaforiski, rāda prozaiķis Vladimirs Kaijaks 1987. gadā publicētajā stāstā Visu rožu roze, kurā atainots, kā ambicioza dārznieka rūpīgi kopts, pārdabiski audzelīgs rožu krūms ar savu nevaldāmo augšanu iznīcina visu dārzu, dārznieka māju un gandrīz nogalina arī pašu dārznieku. Latvijas mēroga apokalipsi 1994. gada darbā Cilvēks ar bērnu ratiņiem atveido Egils Ermansons, rādot pasauli, kurā noslēpumainas katastrofas rezultātā gājusi bojā lielākā daļa cilvēku, bet pa pamesto Latviju ar bērnu ratiņiem pastaigājas vīrs, kurš sevi sauc par Arhivāru, vākdams reto izdzīvojušo atmiņas. Savukārt apokalipse, kas svārstās starp reālu un simbolisku, redzama Gundegas Repšes stāstā Jūraszirdziņš un es, kurā atainoti Rīgu pārņēmuši vietēja mēroga grēku plūdi, līdz māju jumtiem uzplūstot nu jau vārda burtiskajā nozīmē likteņupei Daugavai. Šausmas šādi atainotās apokalipsēs rada nevis ārēji faktori (piemēram, sociālo struktūru sabrukums un tam sekojošā anarhija), bet iekšējie faktori – pamestība, vientulība. Līdz ar to var teikt, ka latviešu apokalipses traktējums labi atspoguļo tradicionāla šausmu sižeta transformāciju intravertā kategorijā.

ŠAUSMU TĒLI. Runājot par tradicionālajiem šausmu tēliem, jāteic, ka tie latviešu literatūras sākotnēji reālistiskajā ainavā ienāk lēni, negribīgi un fragmentāri. Pirmie, kas atļāvās atklāti ievest savos darbos šausmu tēlus, bija dramaturgi simboliskajās drāmās (Aspazija lugā Ragana, Rainis drāmā Spēlēju, dancoju) un dekadences pārstāvji, kas šo tēlu spektru izmantoja galvenokārt simboliski: tie iemiesoja varoņu iekšējās kaislības, dēmonus, kalpodami kā eksaltētas metaforas. Šiem acīmredzami konstruētajiem, deklaratīvajiem tēliem trūka šausmu literatūrai nepieciešamā baiļu faktora, jo simbolisks tēls nespēj iedvest bailes un radīt ticamību. Šausmu tēli, kuriem ir pašiem sava funkcija, latviešu literatūrā vispirms parādās 20.-30. gadu īsprozā – Augusta Saulieša, Aleksandra Grīna un citu prozaiķu darbos. Tā kā pēckara Latvijā uzspiesta sociālistiskā reālisma ietvaros šausmu literatūra tiek atzīta kā potenciāli kaitīga un sāk atdzīvoties tikai ar 70.-80. gadumiju, šausmu tēliem un sižetiem nav bijis attīstībai nepieciešamā laika un arī stimula – trūka gan kvalitatīvu tulkotu šī žanra darbu, kas motivētu vietējos autorus, gan pētniecības šinī jomā.

Taču vismaz trīs šausmu tēli, kaut fragmentāri un neviendabīgi, ir neapstrīdami ienākuši latviešu literatūrā „uz palikšanu”. Nevar vēl teikt, ka tie būtu stabilizējušies, bet to eksistenci vairs nevar ne noliegt, ne aizbildināt tikai ar simbolisku tvērumu. Tiesa, šo tēlu konotācija bieži atšķiras no pasaules literatūrā ierastām interpretācijām, un latviešu autoru piešķirtās papildu asociācijas ne vienmēr ir šausminošas – tās drīzāk atspoguļo vēstures mantojumu, proti, šo tēlu sākotnējo sakņošanos folkloras mantojumā un populāros simbolos. Visspilgtāk to iezīmē vilkača tēls.

VILKACIS. Gan patriotiskā romantisma laikā (20. gs. 20.-30. gados), gan pēckara literatūrā, kurā folkloras tēmām tika uzspiests neizbēgamais šķiru cīņas atveidojuma zīmogs, vilkacis latviešu rakstnieku darbos visbiežāk parādās nevis kā viennozīmīgs šausmu veidols, bet kā vienkāršā, „nepieradinātā” latvieša dumpīgās apziņas tēls, simbols cīņai pret apspiedējiem – mežonīgs, brīvs, nekontrolējams spēks, kuru nevar savaldīt ne kultūra, ne morāle. Loģiski, ka vilkača tēlu rakstnieki tādēļ nereti asociē ar brīvo, viltīgo latviešu zemnieku, kas nepadodas kungiem: tas ir dumpīguma, nepakļaušanās simbols. Vilkacis Jāņa Mauliņa romānā Pēdas īpaši skaidri manifestē tieši šo – dumpinieka tēlu. Strikti ņemot, vilkača tēls šajā darbā patiesībā nefigurē, vien zemnieki savā cīņā pret vācu muižniekiem izmanto pēdējo māņticību, bailes no meža, nesavaldītas dabas un cilvēkiem, iedvešot kungiem, ka mežā mīt vilkači. Zīmīgi, ka par šo simbolu kalpo nevis vilks – dabisks dzīvnieks, bet vilkacis, kas apzīmē nedabisku cilvēka un dzīvnieka robežu saplūdumu. Tiek dots signāls, ka brīva domāšana vācu muižkungu uztverē vienādojama ar kaut ko tikpat nedabisku kā zvērā pārvērties cilvēks. Vilkacis un mežs ir nesaraujami saistīti jēdzieni; vilkaci nevar izsekot, notvert, ierobežot – tāpēc no rakstnieku skatpunkta tas tiek uztverts kā brīvības mīlestības simbols.

Rakstnieki nereti izmanto latviešu folklorā sastopamos nostāstus par vilkačiem – literāri apstrādāti šāda veida stāsti veido Ralfa Kokina grāmatu Kurzemes vilkaču nostāsti. Taču šie stāsti neizvērš vilkača tēlu plašāk, nepiešķir tam individualitāti. Interesants folkloras sižeta traktējums ir vilkaču sieviete Marija Aleksandra Grīna romānā Nameja gredzens, kuras tēls līdztekus vilkača simbolismam atspoguļo arī bīstamo, seksuāli brīvo sievieti (šis tēls daļēji pārklājas ar raganas tēlu citos Grīna darbos): Marija neļauj sevi kontrolēt nevienam vīrietim, lai tas būtu tēvs vai mīļākais, un baltā vilcene, kurā sieviete iemiesojas (vismaz tā uzskata māņticīgie kalpotāji) norāda ne tik daudz uz sievietes nežēlību un varaskāri, cik uz nepakļāvību un dumpinieciskumu tās raksturā.

Jaunākajā literatūrā vilkača tēlu interesanti traktējusi Linda Nemiera fantāzijas romānos Vilcenes stāsts un Kaķa lāsts. Pēdējais no abiem ievieto vilkača tēlu mūsdienu Latvijas vidē. Autore piešķir tēlam interesantu pavērsienu, līdzās vilkaču kopienai ieviešot arī „kaķ­aci”. Sižeta pamatā ir pieņēmums, ka vilkača jeb divdabja gēns atmodina katrā cilvēkā snaudošo dzīvnieka dabu – to var sasaistīt ar seno priekšstatu par totēmdzīvniekiem. Kad jaunu sievieti sakož lapsa, aktivizējot viņā dusošo vilkača gēnu, sieviete turpmāk pilnmēness naktīs pārvēršas par kaķi. Vienlaikus atklājas, ka Latvijā jau sen pastāv slepena, labi organizēta vilkaču kopiena ar saviem līderiem, likumiem un paradumiem. Šajā darbā vilkača tēls beidzot pirmo reizi izkāpj ārpus vienkārša dumpīguma simbola un kļūst par daudzpusīgu tēlu, kuram piemīt pilns cilvēcisko emociju spektrs – spēja mīlēt, cīnīties, nodot. Vienlaikus vilkacim joprojām ir raksturīga mežonība, kaislība, visu emociju un instinktu kāpinājums galējā izteiksmē, dzīvnieciska un valdonīga seksualitāte.

Vilkacis, kopumā ņemot, latviešu literatūrā ir vairāk pozitīvi nekā negatīvi iekrāsots tēls – apdvests ar mistiku un mežonīgumu, bīstams, bet ne vienmēr atbaidošs, vīrišķības un neatkarības simbols. Tomēr īstas šausmas vilkača tēls nerada, jo ir folkloristisks, tātad – neaktuāls.

VAMPĪRS. Šausmu žanra ikoniskajos tēlos baiļu efektu visbiežāk rada sadursme starp nesavienojamiem jēdzieniem, kas rada nepareizības, nesaskaņojamības efektu. Ja vilkača tēls nojauc robežas starp cilvēku un dzīvnieku, kultūru un mežonību, tad vampīra tēlā notiek dzīvības/nāves inversija. Taču pārsteidzoši, ka pasaules literatūrā pēdējās desmitgadēs tik populārais vampīra tēls latviešu rakstniekos nav raisījis lielu interesi – tas bieži ir grotesks, pārspīlēts un neefektīvs.

Vampīra tēls latviešu literatūrā sāk parādīties ļoti vēlu, tikai ar 20. gs. 90. gadiem. Viens no pirmajiem šī tēla blīvo asociatīvo slāni savā darbā Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība izmanto Andris Puriņš. Viņa attēlotie cilvēkvampīri, kas naktīs milzu sikspārņu izskatā laidelējas apkārt, bet pa dienu perina sazvērestības pret valstisko neatkarību, neraisa īstas šausmas, lai gan romāna sākuma epizodes, kuras vēl nav sabojājis didaktiskais un klišeju pārbagātais atrisinājums, efektīvi rada spriedzi un atbilst žanra kanoniem. To diemžēl izposta vēlākā autora uzspiestā sasaiste „vampīri – komunisti”, kas rada drīzāk komisku nekā šausmu efektu.

20. gs. nogales jauniešu literatūras ikonu – vampīra tēlu romantiska mīlētāja lomā, ko aizsāka Stefanijas Meieres tetraloģija Krēsla, – savā darbā Nepabeigtais skūpsts iekļauj jaunā autore Laura Dreiže, atveidojot mūsdienu pasaulē slepeni koeksistējošu cilvēkveida vampīru kopienu, kas savas atšķirīgās fizioloģiskās vajadzības mēģina apmierināt nevis ar dabisko barošanās veidu – asinīm, bet zinātnes atklājumiem – sintētiskā asins aizstājēja tabletēm, bet no vampīru tradicionālā bieda – saules – vairās ar pretiedeguma krēma palīdzību. Cita autora rokās šie fakti iegūtu komisma pieskaņu, taču Dreiže par vampīru kopienu stāsta lietišķi kā par vispārzināmu faktu. Tomēr vampīra tēls šajā darbā ir drīzāk valdzinošs – romantisks, bīstams, baironisks vīrietis, nevis atdzīvojies mironis. Stāsts par vampīra un meitenes mīlestību izvēršas trillerī, kura pamatā ir detektīvlīnija, bet noslēgumā laimīgi atrisinās arī mīlasstāsts – ar svētītā ūdens palīdzību vampīram ir iespēja atgūt cilvēcību. Šajā, tāpat kā citos jauniešiem adresētā t.s. paranormālās romances žanra darbos, vampīra šausminošo dabu aizēno romantiskais aspekts, bailes no nāves aizvieto bailes no seksuālajām attiecībām, biedējošais pietuvināts seksuāli valdzinošajam līdz pat saplūšanas robežai, bet šausmu efektu, ko vampīra pirmtēlā veido sadursme starp jēdzieniem „dzīvs”/„miris”, šeit aizvieto mazāk izteiktais un eventuāli samierināmais kontrasts „vīrietis”/„sieviete”.

Vampīra tēlu vienā no saviem ar Viestura Reimera pseidonīmu parakstītajiem stāstiem izmanto arī Guntis Berelis – stāstā Kupraino krogs. Zīmīgi, ka šajā stāstā vārds „vampīrs” vispār nefigurē, to aizstāj apzīmējums „kup­rainais”, ko arī asociē ar nepareizo, atbaidošo, nedabisko. Taču ar valodas līdzekļu palīdzību abi tēli tiek nepārprotami sasaistīti, radot atskārsmi, ka noslēpumainais kādas Rīgas augstceltnes augšstāva bārs, kurā nejauši iemaldās vēstītājs un viņa draugs, ir paredzēts vampīru kopienas lietošanai – viesu kupri acīmredzot slēpj sakļautos spārnus, pasniegtajā dzēriena glāzē vīna vietā šļakst asinis, bet vēstītāju par noslēpuma atklāšanu saniknotie bāra apmeklētāji, garšīgi strebjot, izsūc sausu. Vampīra tēls šeit ir šausminošs un pilnībā atbilst žanra prasībām.

Iespējams secināt, ka vampīra tēls atšķirībā no vilkača (ko iespējams skaidrot arī ar to, ka pirmais nav sakņots vietējā folklorā) latviešu literatūrā vēl nav iemantojis konkrētu veidolu, jo nav atrasti konkrēti latviešu vampīru raksturojoši „vaibsti”. Vampīra tēls latviešu rakstnieku darbos arī nekad neuzstāda ārzemju autoru darbos iecienīto dilemmu par nemirstības cenu – pagaidām tas ir visai nedzīvs instruments konkrēta mērķa sasniegšanai. Rakstnieki izmanto gatavu klišeju arsenālu, gan reizumis to ar izdomu modificējot, bet nerada jaunu un unikālu redzējumu.

RAGANA. Tēls, kuram pievērsušies salīdzinoši daudzi latviešu rakstnieki, gan pārsvarā aktualizējot dažādus citus, nevis šausmu, kontekstus, ir raganas tēls, kas valdzināja jau Raini un Aspaziju, dažādu paaudžu dzejniekus un prozaiķus. Arī šausmu literatūras interpretācijā raganas tēls bieži ir simbolisks: mazāk šausmu, vairāk – neatkarīgās, emancipētās, vīrieša nepakļautās (un tāpēc nedabiskās, potenciāli bīstamās un apkarojamās, bet, no otras puses, arī iekārojamās) sievietes tēls, kas līdz ar to vizuāli visbiežāk traktēts nevis kā no tautas pasakām pazīstamā vecene, bet kā jauna, gandrīz vienmēr skaista un nereti – seksuāli izaicinoša sieviete. Dabiska, kultūras un morāles normu nepakļautā sievišķība, nesavažota seksualitāte, apzināta atteikšanās no sievas un mātes lomas, īpašas, vīriešiem nepieejamas zināšanas (tautas medicīna, ieēdināšanas burvestības), provokatīvs izskats – šis īpašību kopums padara sievieti-raganu par bīstamu tēlu vispirms jau no vīrieša, bet arī citu sieviešu viedokļa. To apliecina tādi darbi kā Aleksandra Grīna īsproza, kurā autors aktualizē dažādu tautu mītus, kā arī viduslaiku priekšstatus: viņa atainotās (jaunās un skaistās) raganas nododas slepeniem rituāliem, mīlas sakariem ar citiem vīriešiem, dēmoniem un pašu nelabo, viņu sabatos dominē uzsvērtas seksualitātes motīvi. Tieši tas, un nevis no folkloras pazīstamā „ļaunā acs”, lopu noburšana, piena noslaukšana vai citi grēki, ir šo stāstu raganas tēla bīstamības pamatā.

No patriarhālās domāšanas modeļa raugoties, nepakļaujama sieviete ir pretdabiska parādība, kuru visiem spēkiem jāmēģina apkarot. Šo skatījumu apliecina arī Jāņa Mauliņa 1981. gadā publicētais romāns Ragana, kurā mūsdienās projicēta folkloras leģenda par raganu dzimtu – sievietēm, kuru vīri visās paaudzēs neizskaidrojami mirst neilgu laiku pēc kāzām. Mauliņš apraksta jaunu zinātnieku, kurš, uzzinājis par šo fenomenu tepat kādā Latvijas lauku nostūrī, alkst to izpētīt, taču pats krīt par upuri gan jaunākās raganas sievišķīgajai burvībai, gan lāstam. Garie, detalizētie apraksti par to, kā vismodernākajām metodēm aprīkoti mediķi, ķīmiķi un biologi mēģina atrast mistisko nāvju cēloni, tā arī nenoved pie atrisinājuma; līdz ar to Ragana kļūst par interesantu izņēmumu sava laika literārajā loģiskumā un vienlaikus nevainojami iekļaujas šausmu literatūras pārdabiskajā spektrā. Šis darbs ir īpašs gadījums padomju literatūrā, kas atklāj, ka ragana arī vēstījumos par 20. gs. simbolizē vīrietim bīstamo, nekontrolējamo varu.

Vēl jāatzīmē, ka darbos par raganām no lasītāja viedokļa šausminošākais bieži nav pašas raganas tēls vai viņas darbība, bet veidi, kādos sabiedrība ar raganu izrēķinās, sajūtot apdraudējumu – inkvizīcija, sārts vai izstumšana no sociālās vides. Tomēr raganas tēlu literārajos darbos ar šausmu elementiem ne vienmēr apvij atklātas vardarbības apraksti, kā tas ir ar vilkaci – raganas darbošanās sfēra ir noslēpumi, mistika, klusa un biedējoša vara – tieši tāpēc, ka tā ir nesaprotama.

SECINĀJUMI. Izpētot pasaulē populāro šausmu žanra sižetu un tēlu izmantojumu latviešu literatūrā, jākonstatē, ka līdzību ar slaveniem un bieži ekspluatētiem šausmu sižetiem latviešu rakstnieku darbos ir maz, lai neteiktu, ka tās praktiski vispār nav sastopamas. Izņēmums ir apokalipses/pasaules gala sižets, kuru latviešu rakstnieki izmantojuši galvenokārt kā lielformāta metaforu, lai uzdotu jautājumus par cilvēka un nācijas fiziskās un garīgās eksistences priekšnoteikumiem.

Taču latviešu literatūrā biežāk izmantotajiem šausmu tēliem pakāpeniski veidojas individualizēts šausmu raksturs. Sastopams vilkacis kā bīstamais vīrietis (daba, lokalizēta vara) kontrastā ar pakļauto vīrieti (kultūra, ārpuses vara), ragana kā bīstamā sieviete (vara, seksualitāte) kontrastā ar pakļauto sievieti (morāle, frigiditāte). Attiecībā uz vampīra tēlu jāsaka, ka tas latviešu literatūrā vēl nav atradis savu balsi un tā esamībai ir gadījuma raksturs. Vēl kāda kopsakarība: ja vilkača tēlā dominē nacionāli specifiskā pieeja, tad ragana un vampīrs savukārt savu būtību vismaz daļēji aizgūst no Eiropas mītiem. Tomēr kopumā jāsaka, ka šausmu tēli, kas guvuši savus individualizētus vaibstus latviešu literatūrā, ir tie, kuru saknes meklējamas vietējā folklorā – vilkacis un ragana. Folkloras tēli tiek modificēti, cilvēciskoti un iegūst konkrētas aprises. Citu tēlu parādīšanās raksturojama kā epizodiska, iespējams, tieši šī sakņu trūkuma dēļ.

 

Literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone 2007. gadā ieguva filoloģijas doktora grādu par disertāciju Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā. Šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju izdevniecībā „Zvaigzne ABC”, regulāri publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. Autores literatūrkritiskie raksti publicēti arī JG (sākumā ar Bārbalas Strodas vārdu). Skat. JG245(2006), 249(2007), 254(2008), 273(2013).