Jaunā Gaita nr. 277. vasara 2014

Linda Treija

SIGNE BAUMANE UN VIŅAS STĀSTI

 

Interesanti stāstīt Signei padevās jau kopš bērnības. Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas viņai sagribējās rakstīt, un 8 gadu vecumā radās novele par vēsturiskiem notikumiem Latvijā. Signes „bībeles” ir Vonegūta (Kurt Vonnegut) „Kaķa šūpulis”, Borhesa (Jorge Luis Borges) un Karla Gustava Junga darbi. Grāmatu lasīšana aizveda Signi līdz filozofijas studijām Maskavā, bet uz lekciju lapu malām tekstu vietā arvien biežāk virknējās mazi ķēmiņi. Viņas stāstītājas talants un aizraušanās ar ķiņķēziņu zīmēšanu apvienojās vienā veselumā – animatorē. Sajūtot, ka ir iespējams neatraujoties strādāt stundām ilgi, ka nekas nespēj novērst uzmanību no iesāktā darba, ka sienas sāk vibrēt no vēlēšanās ātrāk izlikt savu ideju uz papīra, Signe nojauta – animācija ir viņas īstais aicinājums. Viņa zīmēja un krāsoja „multenes” studijā „Dauka”, tā iegūstot pieredzi. Tapa vairākas pašas radītas filmiņas – Ragana un govs (1991), Kurpītes (1993), Tīģeris un zelts (1995), kā arī bērnu grāmatu ilustrācijas. Latvijā Signei pietrūka izaicinājuma, pietrūka kaut kā, ko viņa cerēja atrast Ņujorkā, kur jau pēc gada sāka strādāt pie pazīstamā amerikāņu animatora Plimptona (Bill Plympton). Darbaspējas māksliniecei ir milzīgas un katrā nākošajā animācijas filmā – Nataša (2001), Sieviete (2002), Zobārsts (2005), Veterinārārsts (2007) un citās, ir jūtama mākslinieciskā izaugsme, briedums. Jāpiezīmē, ka Signe ir darījusi daudz un dažādus darbus, lai varētu nodarboties ar to, kas viņai ir svarīgs – veidot animāciju. Protams, filmas nesēž plauktos, bet iet pasaulē piedaloties festivālos, konkursos, internetā. Ilgāku laiku zīmējusi īsfilmas, kur ļoti lakoniskā veidā var koncentrēt domu, Signe pati sev metusi izaicinājumu, radīt pilnmetrāžas filmu Akmeņi manās kabatās (2013).

Signe un sekss. Māksliniecei seksuālās attiecības ir fizioloģisko un psiholoģisko norišu izziņas avots. Signe saka: Seksam ir vairākas funkcijas – vairošanās, atslābināšanās, atbrīvošanās, komunikācija. Mani interesē visi šie aspekti.¹ Sekss intriģē visus, turklāt sabiedrības acīs tas vairāk vai mazāk ir tabu. Jau agrākajās Signes filmās ieskanas sievišķais skatījums un izpratne par dzīvi. Poētiski skaistajā filmā Sieviete simboliskie tēli saliedējas kopainā, kas ir kā plūstoša upe sievietes apziņā. Jau tiešāk par mīlestību, greizsirdību un seksu runā īsfilmiņas Mīlas stāsts/Love Story (1998) un Piecas fabulas par kniebšanos / Five Fucking Fables (2002). Teat Beat of sex jeb Pupu mizas par seksu (2009), kā smejoties to tulko pati Signe, ir divminūšu garu filmiņu sakopojums, kas stāsta par seksu no sievietes skata punkta. Stāstiņi ir humora un ironijas pilni, bet tai pašā laikā patiesi un atklāti. Īsfilmiņā Puzzle varone beidzot nogaršo aizliegto augli, bet tā devējs, kurš pēc varones domām ir „vecāks” vīrietis (33! gadi), tiek metaforiski attēlots kā „vecs” āzis. Signes stāstījumos ieskanas „praktiskās latvietes” domu gājiens – kāpēc nav praktisks sieviešu žurnālos popularizētais uzskats, ka ir ļoti seksīgi sievietei ballītē nevalkāt apakšbiksītes (Juice), cik nopietnas sekas, kas noved pie precībām ar nemīlamu cilvēku, var būt mātes pamācībai, ka masturbēt ir grēks (Trouble) un citi. Katra īsfilma iesākas ar sievieti, kurai krūšu gali samirkšķinās kā acis, kam seko draudīgs, sarkans uzraksts Explicitly educational. Signes filmiņas ir tiešas, bet reizē tajās ir daudz metaforu – vīrietības simbols kā burkāns, sieviešu intīmā zona kā O’Kīfas (Georgia O’Keeffe) ziedi vai kafijas krūzīte. Daudz tiek attēloti dzīvnieki, kas Signes filmiņās spēlē lielu lomu. Bieži sastopams tēls ir zaķis ar sirdsveidīgu purniņu, kas var būt mīļākais, neaizsargātais, jaukumiņš, bet var būt arī zaķupastala un nodevējs. Var jau Signes filmas dēvēt par erotiskajām provokācijām, bet jāpiekrīt Ditas Rietumas teiktajam, ka tām piemīt feministisks pašpietiekamības patoss, tās neservē vizuālo baudu vīrieša acīm – tātad ar erotiku tām sakars visai nosacīts².

Signe un depresija. Akmeņi manās kabatās / Rocks in My Pockets³ ir gandrīz autobiogrāfiska filma par depresiju caur Signes radu rakstiem un Latvijas vēstures līkločiem. Tā radās, Signei dziļāk pievēršoties depresijas un savas ģimenes izpētei. Tas ir mēģinājums šo problēmu parādīt caur ļoti personīgu, bet reizē jautrāku skatījumu. Filmas stāsts izvijas cauri vecmāmiņas Annas, citu radu un pašas Signes dzīves pieredzei. Kā brīnišķīgs papildinājums ir mākslinieces romantiskās, iztēles bagātās, zīmētās un veidotās ainas – upes bīstamā pievilcība, meža nomierinošais tēls, māja kalna galā, Rīgas jūgendstila cel­tņu groteskās sejas un citas. Parādās viņas iemīļotie metaforiskie tēli – govis ar lielajām, skumjajām acīm, tārpiņi, zivis, runājošie putni un vēl dažas neidentificējamas būtnes. Atšķirībā no agrākajām mākslinieces animācijas filmām, šī ir ieguvusi telpiskumu, dziļumu. Fons tiek fotografēts un filmēts atsevišķi. Priekšmetu, māju, ainavas virsmas apstrāde kļuvusi bagātāka ar papjē mašē (papier mâché) tehnikas pielietojumu. Šajā vizuāli bagātajā telpā darbojas Signes skaidri iezīmētie tēli.

Kaut kur manā prātā Signes animācijas filmas nosaukums sasaucas ar Virdžīnijas Vulfas došanos upē, vispirms saliekot kabatās apglāstītos oļus, tikai šoreiz Signes filmā šie oļi ir, lai izprastu depresiju un iedrošinātu arī citus atklāti runāt un apzināties, ka ar depresiju var sadzīvot. Dzīve ar depresiju ir kā mūžīga cīņa starp ļaunās, bet ļoti pievilcīgās upes laumas vilinājumu un labā meža gariņa mierinājumu. Filmā nav pamācību, nekādu morālu spriedelējumu – tikai pārdomas un izteiksmīgais, ar spēcīgu latviešu akcentu piesātinātais Signes balss stāstījums angļu valodā. Akmeņi manās kabatās ir ieguvusi vienreizēju skanējumu ne tikai ar pašas autores balsi, kas dod filmai īpašu ritmu un noskaņu, bet arī ar komponista Sensini (Kristian Sensini) mūziku.

Signe un... Par Signes dzīvi var sarakstīt romānu un patiesībā jau Signe pati to dara. Viņas domas iedzīvojas animācijas tēlos, teikumi virknējas Signes blogā un balss skan intervijās. Radošajam darbam ir vislielākā loma viņas dzīvē. Lai pabeigtu savu pirmo pilnmetrāžas filmu un varētu to ieskaņot, tika iesākta Kickstarter akcija. Sekojot tai, ir pilnīgi skaidrs, ka Signe spēj būt līdz galam nopietna, atbildīga, uzņēmīga un ka viņai ir ko teikt. Mākslinieces padoms jaunajiem animatoriem ir veidot filmu pēc filmas un nemocīties uztaisīt tās perfekti, jo katra nākošā filma ir labāka par iepriekšējo. Signes darbi tam ir pierādījums.

Gleznotāja Linda Treija ir ALMA priekšsēde un JG redakcijas locekle.

 

 

1 Maija Treile. Intervija ar Signi Baumani: Mūsu pieredze ir tikai zondēšana. 2007.3.VII – delfi.lv.

2 Dita Rietuma. „Depresijas niša. Intervija ar Signi Baumani.” Kultūras Diena 2012.2.III.

3 http://www.rocksinmypocketsmovie.com