ŠĶEĻOT IKDIENU

Pauls Bankovskis. Es neko neatceros. Par lietu dabu. Rīgā: Dienas Grāmata, 2013. 209 lpp.

Pauls Bankovskis – latviešu ražīgākais prozists un publicists (ja vien tā vairs nav tukša banalitāte) – jau apmēram trešo reizi ķēries pie antropomorfizācijas un personifikācijas. Šoreiz rakstnieks liek ikdienas priekšmetiem, lietām to diezgan konkrētajā, taustāmajā apveidā vēstīt par savu īpašnieku dzīvi, un tas ir šķietami likumsakarīgs ceļš – kopš stāstu krājuma Zvēru zvaigznājs (2012) zivs, putna vai lāča tēliem nosacīti „animizētas” arī tādas parādības kā, piemēram, nazis, vīna pudele un dvielis. Līdz ar jēgas meklējumiem konkrēta priekšmeta vai figūras pasaulē, kur ierastā nozīmē dzīvās būtnes var darboties vien stāstu aizmiglotajā fonā, rakstnieka optiskais un idejiskais prozas līmenis ir kļuvis krietni „grādīgāks”, metafiziskāks.

Krājuma nosaukums Es neko neatceros, protams, ir ironisks pārmetums cilvēkam, nevis priekšmetiem, kuri autora koncepcijā atceras pietiekami daudz, lai izveidotu interesantu ieskatu pat vēsturiski mainīgajā cilvēku ikdienā. Proti, lietas kā jau artefakti mēdz redzēt un redzēto fiksēt daudz jūtīgāk tieši savas materialitātes dēļ, kamēr cilvēks spēj piemēroties un aizmirst. Atmiņa ir stāstu galvenais motīvs, jo darbība pārsvarā tiek tēlota pagātnes formā – turklāt diezgan rezignētā un sentimentālā vēstītāja intonācijā, kas praktiski no stāsta uz stāstu nemainās. Ko lai dara – priekšmeti nolietojas, un to mūžs, atšķirībā no cilvēka dzīves, ir pat daudz neparedzamāks, tie var arī nepiedzīvot reinkarnāciju un restaurāciju, palikdami tikpat „gudri” kā iepriekš. Tā kādreiz sniegbaltais, Turcijā ražotais dvielis – gan zagts, gan skandālus redzējis, kā ierasts, iet ceļu līdz grīdas lupatai („Manu vārdu, lūdzu, rakstiet ar lielo D”); līdzīgi arī vīna pudeles, kurām ir viena apziņa un saturs, tiek nemitīgi tukšotas („No vienas kastes”); bīstamās spēlēs iejauktais bērnības nazis kļūst truls („Acojamais”); šaursliežu lokomotīvei garām aizslīd visa dzīves aina, kamēr tā nonāk metāllūžņos („Viņā saulē”) utt.

Vēstījuma saturs gan ietver sevī novelistiskas aprises, gan ir tīkami atpazīstams, jo priekšmeti iegūst arhetipu aprises (brīžiem pat aizvedot līdz bībelisku alūziju druskām, kas, iespējams, arī ir tikai gaumes jautājums). Pats svarīgākais un, šķiet, arī baudāmākais ir spēle ar ikdienas valodu un priekšmetisko artefaktu „mutēs” (arī pašas grāmatas mutē) ieliktie saziņas artefakti. Šādi priekšmetiskā pasaule tiecas izskaidrot cilvēku vēsturisko psiholoģiju, piemēram, stāsts par nazi pilda savdabīgas latviešu „baltās lentes”¹ funkcijas: Es tikai uzticami pildīju pavēles. (..) Lai gan notikušo var iztulkot arī tā (tādā gaismā nekad neesmu centies to parādīt), ka iegriešana līdz kaulam bija aktīvas nepakļaušanās, pretestības izrādīšana (18). Bankovska valodas ietilpīgums, nokļuvis ārpus konteksta, ļauj saskatīt vairāk – piemēram, ironiju par cilvēciskām klišejām pat tad, ja to saka runča plosīts plīša lācītis („Ich bin ein Berliner!”): Viņš vienmēr nogalina tikai pa jokam, pa pusei, daļēji, lai varētu turpināt plēst, raustīt, svaidīt, sist un mocīt. Līdz kamēr viņš zaudē interesi. Kamēr viņam nav gana un viņš nav pievērsies kam citam. Sajutis spēju izsalkumu pēc šādiem vingrojumiem vai vēlmi doties uz tualeti (26). Ja ne slēpta ironija par klišejām, tad cita veida citējamība jeb aforistiskums var gan kaitināt, gan aizraut – piemēram, ar savu skaidro identitātes diagnozi visnotaļ medicīniski ievirzītajā stāstā par sāpošu sirdi („Viņa ir vāja”): Latvietis nekad nekāpj pa slīdošajām kāpnēm, bet pacietīgi stāv, pat ja jāsteidzas (36). Kā viena masīva diagnoze lietu dabas jautājumā un meistarīgs ieguldījums pašlaik aktuālo latviešu literatūras prozas mikroformu žanrā tiek piedāvāti arī lielo stāstu starpā ievietotie „gabaliņi” – ļaunas anekdotes un satīra par tiem, kas uz citiem saka, tam uz mēles kaka, par zēna neapēstajām pusdienām, neizpildīto mājasdarbu un ziņkārību, kas Bankovska versijā beidzas ar absurdu un dekonstrukciju, piesātinot visu stāstu krājumu.

Lai gan Pauls Bankovskis min Ernesta Birznieka-Upīša Pelēkā akmens stāstus kā savas koncepcijas pirmsākumus,² tā drīzāk ir kautrīga koķetērija, jo Es neko neatceros nav stāsti par mierīgi novēroto, bet par piedzīvoto un atstāto. Nolietotie priekšmeti, kuri pēkšņi sadūšojas runāt monologā, kuriem neesot sirds, bet kuri šo sirdi labprāt izkrata, jo viņu tēlotajā „dzīvē” ir arī virkne starpgadījumu, ir tas didaktikas minimums, ar kura palīdzību autors it kā vēlas, lai lasītājs apzinās, ka starp cilvēku un lietu pastāv atgriezeniskā saikne – jo vairāk tu nodari priekšmetam, jo vairāk tas nodara tev. Un, lai ko arī teiktu Bankovskis, šī saikne nevar nebūt savā ziņā maģiska – ne velti tieši divi labākie krājuma stāsti „Viņa ir vāja” un „Riteņi”, kuros lieta ir vairāk artefakts cilvēka vēstījumā, satur šo kafkiski, nedaudz pabaisi un absurdi pasniegto misticismu, ko var dēvēt par dzīves neizbēgamību gan priekšmetu, gan t.s. dzīvo būtņu vidū. Stāsts par sāpošu sirdi „Viņa ir vāja” un savā ziņā eklektiskais sociālās drāmas, melodrāmas, metafizikas un pat kulinārijas elementu pilnais stāsts „Riteņi” ir arī tie teksti, kas liek lasītājam nenogurt tomēr diezgan vienlīdzīgajā naža, dvieļa u.c. intonācijā. Šie stāsti signalizē: lai gan priekšmeta vēstījums rada īpatnējo objektīvisma, varbūt pat kairinošo vuārisma auru, tomēr nepamet sajūta, ka visu svarīgāko spēj pateikt tikai dabiski subjektīvs vēstītājs. Ne velti kopš Pelēkā akmens stāstiem ir grūti atcerēties kādu citu ievērojamāku objekta vēstījumu latviešu literatūrā, lai gan priekšmets, detaļa lasītājos un rakstniekos ir modinājusi kaislīgu interesi gan pirms un pēc Birznieka-Upīša, gan pirms un pēc Bankovska.

Līdzīgi kā krājumā Skola arī Es neko neatceros stāstos ir daudz paša autora, jo redzēt no naža perspektīvas nozīmē atcerēties tā nodarītās sāpes; redzēt šaursliežu lokomotīves ikdienas ainas un zināt par fabrikas apkārtnes atgadījumiem – tā lokomotīve, kas nu jau ir samalta, ir dzīvs cilvēks, kura vairs nav, bet kurš palicis tur, kurš zina, kā smaržo vemjamais maisiņš zēna vecāku somā un kā izskatās tēvs, kad atmetis smēķēšanu. Jāsaka, šī personīgās pieredzes un smeldzes jeb jūtu pasaules intonācija tikai stiprina Bankovska prozas celtni atšķirībā no publicista Bankovska intelektuālām intermēdijām. Bez šaubām ir interesanti uzzināt, ka Berlīnes filmu festivāla lācītis zina stāstu par Kenedija viesošanos Rīgā, un varbūt nevienā citā kontekstā šo informāciju nevarētu ielikt, bet plīša lācīša tēls vairs nepārstāvētu intelektuālo dimensiju... Pieņemsim. Tomēr, vai lasītājam būtu jālasa stāsts „Tinte” kā literārs vai kā kultūras artefaktus fiksējošs teksts? Ja galvenā varoņa fanošana par ārzemju mūzikas grupām ir pietiekami organiski tverama savā distancētībā no lasītāja iespējamās pieredzes un vides, tad nedaudz dīvaini šķiet Bankovska diezgan negaidītie mēģinājumi lietot vietējas nozīmes kultūrzīmes, tās neizskaidrojot: Pats viņš uzskatīja, ka viņa dejošanas iedvesmas avoti ir Brets Andersons no Suede un Jānis Rokpelnis… (37). Kādam jābūt lasītājam, lai viņš būtu redzējis Jāni Rokpelni dejojam? Ir ļoti ticams, ka Bankovskis var uzrakstīt ļoti bagātīgus publicistiskus darbus par šo jautājumu, tomēr lasītājs ne vienmēr vēlas izlikties gudrs un, piemēram, ne visi Rokpeļņa dzeju redz kopsummā ar viņa biogrāfiju.

Visbeidzot intriģējoši apjaust, ka Bankovska pieeja prozai sasaucas ar mūsdienu filozofiskās domas modi – ikdienas estētiku: pārsvarā stāstos tēlotais atbilst cilvēka ikdienai, priekšmeti agri vai vēlu iekļūst ikdienas darbību virpulī, un pat ēdiena gatavošana un iedzeršana tik ļoti atgādina ikdienas estētikas filozofijas pētītās tēmas, kurās visparastākie, regulāri veicamie ikdienas darbi, parādības un priekšmeti ir vienā līmenī ar to, kas līdz šim ticis uzskatīts par mākslas darbu un tā cienīgu attēlojuma priekšmetu. Iespējams, tieši šādas korelācijas pastāv starp paša autora zīmētajiem, detalizācijā diezgan nosacītajiem akvareļiem (tie arī attēlo ļoti ikdienišķas ainas – brauciens ar mašīnu, runča purns, gulbju barošana, pārnākšana mājās no darba utt.) un sīkumaini tēloto priekšmetu dzīvi tekstā – tie abi papildina viens otru un mainās vietām kā unikālais un ikdienišķais, un otrādi. Un tas viss taču tikai dzīves skaistuma dēļ.

 

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska, filoloģijas doktorante LU Humanitāro zinātņu fakultātē un viena no <ubisunt.lu.lv> vadītājām, raksta disertāciju par kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela prozā.

 

1 Te domāta Mihaila Hanekes filma Baltā lente (2009), kurā daudzi saskata skaidrojumu nacisma rašanās cēloņiem vācu tautā.

2 Radio NABA raidījums Bronhīts 2013.4.I.