APVAINOTIES VARĒTU TIKAI
JĀNIS PLOTNIEKS

Inta Čaklā. Kas dzīvo vārdos. Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslas instītūts, 2013. 296 lpp.

 

Intas Čaklās radītie kritiskie un pētnieciskie teksti ir ideāls materiāls šādas sērijas pirmajai grāmatai. Nepietiek ar to, ka kritiķe un zinātniece pavisam noteikti ir gaišākais un gudrākais prāts tieši dzejas kritikā, nepietiek ar to, ka viņas zināšanu bagāža, darba pieredze ir nenovērtējami svarīga, – ikviens kritiķes radītais teksts ir kā paraugs patiesi gudra cilvēka spējai izteikt domas tā, lai lasītājs neapmaldītos vārdu tuneļos un labirintos un lai pētāmais un/vai kritizējamais objekts – rakstnieks, dzejnieks – netiktu „nogalināts”. Čaklā spēj pasniegt kritiku tik filigrāni, ka, šķiet, uz viņu varētu apvainoties tikai Jānis Plotnieks – pārējie noteikti varētu just tikai pateicību, ka pie viņu grāmatu kritizēšanas ķērusies tieši šī kritiķe. Turklāt Čaklajai pavisam noteikti ir savs, neatkarīgs viedoklis: nerodas iespaids – kas nereti tiek pārmests Latvijas šaurajai kultūrvidei –, ka kritiķe izdabā kādam autoram draudzības vai kā tamlīdzīga vārdā; visos grāmatā publicētajos tekstos jaušama nepastarpināta interese tikai un vienīgi par tekstu, par to, „kas dzīvo vārdos”.

Grāmata sadalīta divās daļās, pirmajā daļā iepazīstinot ar recenzijām, otrajā – ar rak­stiem: abos gadījumos grāmatā publicējamos tekstus atlasījusi kritiķe pati. Šeit arī viena piezīme – nenoliedzami pats kritiķis vislabāk pārzina savus tekstus, grāmatas veidotājiem arī jārēķinās ar viņa viedokli, un kāpēc gan radīt liekas problēmas, liekus izdevumus, veicot neatkarīgu atlasi? Tomēr šādā veidā atlasītie teksti grāmatai piešķir tikai un vienīgi reprezentatīvu lomu – tā ir tāds zināmā mērā nopulēts dārgakmens (koncentrāts, nevis sula) ar izcilu, lielisku tekstu klātbūtni, taču pietrūkst tā, ar ko mēs šeit Latvijas kultūrvidē nereti satopamies – pilnīga apkopojuma, īpaši tādēļ, ka bibliotēku katalogu sistēmas, gadās, ir nepilnīgas un kļūdainas. Tam, protams, ir arī otra puse – šāds pilnīgs apkopojums būtu neskaitāmas reizes palielinājis grāmatas apjomu un – kas vēl svarīgāk – atbaidījis lasītāju. Taču ir skaidrs, ka šāda veida grāmatas nav no „lasāmajām” – tās vajadzīgas principa pēc, kultūras attīstības un nacionālā kultūras mantojuma apzināšanas dēļ un, protams, interesentiem, jaunajiem, topošajiem pētniekiem un kritiķiem, tiem, kuriem šāda veida teksti kaut ko nozīmē un kalpo par neizsīkstošu iedvesmas un informācijas avotu.

Vēl kāda lieta, kas grāmatas izveides principos traucē, ir izmantoto rakstu un recenziju pirmpublicējuma avota norāde tikai pielikumā. Būtu bijis daudz ērtāk, ja avoti tiktu norādīti uzreiz zem raksta/recenzijas nosaukuma. Kāpēc? Jo nereti informācija par publicēšanas laiku, arī avotu palīdz izsvērt vai precīzāk uztvert tās tendences, par kurām pētniece runā. Un pavisam pilnīgu veidolu grāmata iegūtu tad, ja tai būtu arī trešā daļa, kurā pārpublicētas intervijas ar kritiķi, tā radot pašas autores klātbūtnes sajūtu, to personisko, cilvēcīgo dzirksti, ko nedaudz rada grāmatā ievietotās kritiķes fotogrāfijas, bet, kuras līdzās intervijām, būtu vēl jo iederīgākas.

Tomēr pašas kritiķes atlasē vērojama kāda tendence un konsekvence, kas nebūt nav kritizējama vai apstrīdama. Tas ir arī fakts, kas daļēji attaisno šāda veida tekstu atlasi. Proti, recenziju daļā tā ir vēlme (vismaz tā šķiet) akcentēt, izcelt noteiktus dzejniekus, viņu devumu, tajā pašā laikā izgaismojot arī kritiķes izaugsmes ceļu, attīstību, kas konsekventi no vienkāršākas izteiksmes virzījusies sarežģītākā, komplicētākā domu izklāstā, kas tomēr nekļūst uzbāzīgi nesaprotams. Daži teksti ir tik hrestomātiski, ka lieliski aizstāj to, ko varētu dēvēt par latviešu literatūras vēstures iztrūkstošo daļu: pilnīgu, bagātīgu kāda autora daiļrades, viņa poētikas analīzi un vērtējumu (īpaši tas jāuzsver Knuta Skujenieka Lirikai un balsīm veltītajā recenzijas „Ceļš uz sevi” gadījumā, ievērības cienīga arī recenzija par Kārļa Vērdiņa Ledlaužiem). Un nereti gadās, ka kritiķe ir tik erudīta, ka spēj piedāvāt arī literatūrteorētiskus spriedumus, kas bagātina Latvijas kultūrvides nabadzīgo literatūrteorētisko tekstu klāstu. Par kritiķes vērīgo redzējumu un nopietnību attiecībā pret literatūru jo īpaši liecina viņas recenzija par Latviešu literatūras vēstures 3. sējumu – „Pusceļa darbs”. Jāuzsver, ka šo recenziju vajadzētu piedāvāt kā pavadošo tekstu ikvienam, kuram nepieciešamība ķerties pie Literatūras vēstures 3. sējuma – recenziju lasīt, pirms ķerties pie grāmatas! Un – dažas recenzijas ir pat interesantāk lasīt par tajās recenzētajiem objektiem...

Savukārt rakstu daļa izgaismo kritiķes pētnieciskās intereses: konsekventi tajās iezīmēti Ērika Ādamsona un Ulda Bērziņa vaibsti. Īpaši atsvaidzinoši ir tie raksti, kas skar kādas dzejas tendences vai attiecas uz dzejas krājumu apskatu („Bērnība. Ozoli. Dvieļi”, „Paradokss dzejā”, arī citi). Pa vidam vīd arī – nezinu, vai dzejnieka šīgada aktualitātes dēļ – Imanta Ziedoņa veidols, taču nenoliedzu, ka tieši Ziedonis ir pētnieces interešu lokā, jo, zinot rakstus, kādi par Ziedoni lielākoties tiek radīti, jāteic, ka Čaklā spēj abstrahēties no Ziedoņa kā sava laika elka un pievērsties viņa radītajiem tekstiem ar tādu pašu cieņu, nopietnību, zinātniskumu kā pret citiem savas pētnieciskās intereses objektiem. Taču ikviens raksts (protams, arī recenzijas) ir liecība tam, ka Inta Čaklā ir kritiķe – tā ir patiesa, neiznīdējama vēlme paust vērtējumu kā viedokli, visai tieši – un tāds neapstrīdami ir ikviena kritiķa eksistences uzdevums – nosakot literāro gaumi un valdošās tendences noturību.

Tik tiešām, kritiķis ir cilvēks, kura saikne ar literatūru, citu cilvēku radošo darbību nav tīri radoša savā būtībā, bet saistīta tieši ar gaumi. Tā kritiķis iegūst vidutāja, starpnieka lomu – viņš ir kā mediators starp lasītāju un tekstu (autoru), tāpēc viņam jābūt jūtīgam, uzmanīgam un erudītam. Nostiprināt kādu tendenci, likt saprast, kādā virzienā domāt kādas dzejas sakarā – tie ir grūti un juvelier­smalki uzdevumi. Inta Čaklā ar grāmatu Kas dzīvo vārdos apliecina, ka viņa ir kritikas juveliere, kas ir spodrinājusi un turpina spodrināt latviešu literatūrkritikas esamības lauku. Un – gan šādas grāmatas esamība, šādas sērijas – kura atbalstāma ar visām rokām un kājām, ar visiem īkšķiem un par 100% –, tāpat kā šīs recenzijas esamība apgāž Ievas E. Kalniņas ievadvārdos teikto: Reāli neko nespējot mainīt aktuālajā situācijā, tomēr varam mest skatu atpakaļ – tuvākā vai tālāk pagātnē – apzināt un celt gaismā, ko nozīmīgu aizgājušie gadi atstājuši. Tieši tas, ka tiek izdota šī grāmata un ka par to tiek reflektēts, liecina, ka reāli ir iespējams mainīt jebko. Galvenais, lai būtu, no kā mācīties.

Elīna Kokareviča

 

 

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts uzsācis jaunu grāmatu sēriju „Kritikas bibliotēka” ar ideju godināt, apkopot, atsaukt atmiņā, varbūt pat nostiprināt un izgaismot faktu, ka Latvijas kultūrvidē pastāv kritika, vēl precīzāk – literatūrkritika. Par pirmo „Kritikas bibliotēkas” objektu, subjektu un dzīvo literatūrkritikas pamatelementu kļuvusi Intas Čaklās radoši kritiskā un pētnieciskā darbība, kas sevi iedzīvinājusi un saglabājusi neskaitāmos tekstos un apcerēs par literatūru. Literatūrkritisko krājumu apskata (ubisunt 2013.22.VII) Elīna Kokareviča, literāro tekstu vietnes <www.ubisunt.lu.lv> idejas līdzautore un redaktore, kura ikdienā strādā ar dažāda veida tekstiem un studē LU Humanitāro zinātņu fakultātes Filoloģijas doktorantūrā. Viņas pētnieciskā interese, kas saistīta ar Jura Kronberga dzeju, cenšas īstenoties promocijas darbā Jura Kronberga dzejas poētika pasaules izjūtas dinamikā: kultūras sistēmu aspekts.