MAZS BĒRNIŅŠ UZ KRUSTCELĒM ROTĀJAS...

Māra Zālīte. Pieci pirksti.
Rīgā: Mansards, 2013. 304 lpp.

 

Atskatoties latviešu literatūras vēsturē, varētu nosaukt virkni autoru, kuri dažādu iemeslu dēļ ilgākā vai īsākā laika posmā kļuvuši lasītājam neinteresanti. Mūsdienās par upuri odiozuma kalngalam literatūras un kultūras dzīvē, šķiet, kļuvusi Māra Zālīte. No drosmīgas un mesiāniski apgarotas figūras vēl stindzinošajā pirmsatmodas laikā Zālīte kopš neatkarības atgūšanas stigusi arvien dziļākā „purvā”. Atteikusies no lirikas, autore ātri vien iemantoja komerciāli orientētas dramaturģes slavu: par spīti vairāku darbu popularitātei kritikā tie vērtēti nesaudzīgi. Un šķiet tikai likumsakarīgi, ka reizē ar nesenajiem panākumiem bērnu literatūras lauciņā (Jāņa Baltvilka balva par grāmatu Tango un Tūtiņa ciemos 2012. gadā) un pēdējā mūzikla iznīcinošajiem vērtējumiem viņa atradusi jaunus pavedienus savā radošajā darbā.

Romāna Pieci pirksti pieteikums līdztekus pieredzējušās autores debijai prozas žanrā radījis īpatnēju situāciju – pagājušā gada izskaņā jauno darbu steidza lasīt un pētīt gan atbalstītāji, gan nīdēji. Par latviešu tautas lielo sāpju un nepārdzīvotā (jādomā, ka pārdzīvošana nemaz nav sagaidāma vai iespējama; tiklab jābilst, ka prasības pēc pārdzīvotā ignorēšanas ir absurdas pašas par sevi) represiju posma atveidi literatūrā valda diezgan polarizējoši viedokļi. Daļai tautiešu tādas represijas bijušas nebijušas, daļai – neaizskarams jautājums. Jāatzīst, ka literatūras par šo vēstures posmu un pieredzi, par „kuru taču nedrīkst runāt”, nekad nebūs par daudz. Kā jau to tiku minējis recenzijā par Knuta Skujenieka Kārtīm, deportācijas pieredzējušo kļūst arvien mazāk, stāsti par šo latviešu vēstures posmu kļūst arvien mītiskāki un svešāki. Kā lai saglabājam to, ko paši neesam pieredzējuši? Vēl jo vairāk, ja tas notiek laikā, kurā vēl neesam atbrīvojušies no konstruētu stereotipu gūzmas (vai atcerieties, kā Aloizs Brenčs savulaik parādīja Sibīrijas „viesu” mājīgi, tīriem palagiem saklātās gultas?), laikā, kurā iznāk pietiekami daudz literatūras par to, kā latvieši ir dzīvojuši kokos līdz 1940. gadam, laikā, kurā izglītības sistēmas (vai audzināšanas) absurduma rezultātā esam nonākuši līdz elementāru vēsturisku notikumu nezināšanai. Tieši tādēļ mierina šādas literatūras esamība. Proti, tā nav norimusies kopš neatkarības atgūšanas pirmās desmitgades atvērto iespēju eiforijas (Melānijas Vanagas cikls septiņos sējumos, Sandras Kalnietes iespaidīgais darbs, Valentīna Jākobsona un Aleksandra Pelēča devums), bet turpina pastāvēt un, šķiet, pat piedzīvo jaunu vilni arī šobrīd (Andras Manfeldes interese par šiem jautājumiem, Knuta Skujenieka un Kaspara Pūces nesenie darbi). Rodas jautājums – kā pasniegt to, kas jau ticis apskatīts no dažādām perspektīvām? Izvēle par labu mazam bērnam vētrainā laikmeta un netaisnīgā pāridarījuma attēlošanai daudziem varētu šķist paredzama. Mazs bērns līdzās vecam cilvēkam kā viena no sociāli neaizsargātākajām kategorijām uz traģisku notikumu fona bez piepūles varētu funkcionēt pati par sevi. Taču Māra Zālīte Piecu pirkstu Lauru tēlojusi ne tikai kā pilnasinīgu raksturu, bet arī kā viedu novērotāju. Pēdējo reizi tik godīgs un atklāts, intonatīvi radniecīgs bērna skatījums uz pasauli bija Vizmas Belševicas Billei un Jura Zvirgzdiņa dienasgrāmatas rakstītājam Agnim, vien šoreiz papildināts ar mītiski apgarotu, viszinošu redzējumu (pasaules literatūrā, ja vēlaties, ir iespējams saskatīt būtiskas līdzības ar vairākiem Gintera Grasa poētikas paņēmieniem). Bērna pasaules uztveres imitācija literārā darbā allaž ir bijis sarežģīts paņēmiens un atbildīgs uzdevums, vēl jo vairāk, ja uz autores pleciem gulst ne vien individuālais-romantizētais (viena bērna piedzīvotais) skatījums, bet arī konkrēta vēsturiska viela kā nozīmīga lapaspuse latviešu tautas vēsturē: Laurai tie ir sveši un tukši vārdi! Kaut kādi Urāli, kaut kāda Eiropa. Tāpat kā tā Maskava, kaut kāda tur Maskava. Laurai daudzi vārdi ir tukši. Vārdi, kam ir tikai ārpuse, bet iekšpuses nav. Vārds, kam ir iekšpuse, vārds, kam ir garša un smarža, vārds, kam ir krāsa un pilnums, tāds vārds Laurai ir Latvija (33). Līdzās ir prieks par sīkumiem: Bildīte krāsaina. Divi mazi lācīši ložņā pa izgāztiem kokiem, bet trešais skatās. (..) Visvērtīgākais ir gaiši zilais papīrītis. Tāpēc, ka tas paliek. Papīrītis ir neapgāžams pierādījums. Citādi neviens neticēs, ka Laurai ir bijusi tāda konfekte, ka Laura ir ēdusi tādu konfekti! (28)

Velti romānā meklēt Sibīrijas epizodes – tas drīzāk ir darbs par atgriešanos mājās. Jāpiebilst, ka Sibīrijas gaitas bērna acīm lieliski (autobiogrāfiski) aprakstītas un papildinātas ar vizuālo materiālu gandrīz vienlaikus ar Māras Zālītes darbu iznākušajā Kaspara Pūces grāmatā Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā. Zālītes skatījumā jaunās – nu jau padomju – dzīves reālijas izposta jebkādas romāna varoņu ilūzijas par atgriešanos laiktelpā, kāda tā reiz bijusi: Laurai ir lielas dusmas uz Meliorāciju! Ir nu gan vārdu ielikuši. Tāpēc izaudzis tāds briesmonis. Meliorācija! Varbūt tepat kaut kur staigā. Ar izkapti (43). Nokrāsota traktora riepa kādreizējā karoga masta vietā, kūtis – puķu dobju vietā, deficīts pārtikas veikalā, bezjēdzīga nodzeršanās ar vecajiem draugiem, represēta tautas ienaidnieka nespēja tikt pieņemtam darbā, vircas bedrē izmesta mājas bibliotēka, kungi, kas tādi bija agrāk, bet tagad ir biedri, interferences rezultātā pārsātināts vārdu krājums, kurš mazam bērnam pielīp daudz ātrāk par pieaugušu cilvēku; visam pa vidu patrāpās arī vagonā sastaptais slāviski karstasinīgais majors, kurš, saliedams glāzēs, spēj diferencēt savus kupejas biedrus, kuriem nav padomju jauniešu dzirksts acīs. Tāpat kā Aleksandram Pelēcim katrs otrais gulaga uzraugs necilvēkus uzrunāja ar skanīgo jobannijvrot, jaunākās paaudzes lasītājs par šādu „biezumu” gūzmu varētu skeptiski nošūpot galvu un uzskatīt visu iepriekšminēto par mehāniski pārsātinātu fikciju, ja vien tā nebūtu bijusi skaudra patiesība. Jo, kā teiktu viedā Laura: Patiesība nav briesmu stāsts. Patiesība ir patiesība (276). Zālītes sniegtais ieskats pēckara tēvzemē ir kā traģisks pretstats tai Latvijai, kādu 20. gadu beigās un 30. gados iztēloja vairums laikabiedru – atceroties kaut vai industriāli attīstītas valsts modeli Jāņa Veseļa Tīrumu ļaudīs. Bet jaunie, Staļina pēcnāves 50. gadi ir atnākuši ar tieši tikpat lielu tukšumu, kādu to reiz drosmīgi rādīja Alfreds Dziļums romānā Cilvēki vētrā, lauzdams trimdinieku priekšstatus par palikušo „izredzēto” atrašanos „padomju saulītē”.

Bērna sofistiskā pieeja ar mūžīgajiem kāpēc?, kas bieži vien atmasko gan dzīves realitāti, gan pieaugušo pasauli, tāpat arī naivā un paradoksālā dzīves uztvere darbojas gluži kā saules stariņš tumšajās romāna epizodēs: Mamma taisa dāvanu vaļā. Tā ir grāmata. Mamma krīt Skolotājai ap kaklu un raud. Fricis Bārda! Nu, tas jau skolā esot bijis Andas mīļākais dzejnieks, un nupat izdota izlasīte. Laurai nepatīk ne bārdas, ne friči (56). Nodaļa ar biešu sulu un „asinīm”, kā arī „ģipša apēšanas” aina ir vieni no sirsnīgākajiem, lasītāju sasmīdinošākajiem mirkļiem pēdējā laika latviešu literatūrā.

Romāns ir kvalitatīvs tieši vairāku (gribētos pat bilst – teju vai visu) spoži izstrādātu epizožu dēļ. Kaut vai atceroties ainu, kurā Laura pēc sausās tualetes apmeklējuma nomazgājas un iztīra drēbes pļavā; ainu pie kurkuļu dīķa vai brišanu pa plūmēm kā pa Dzelteno jūru (91) – minētajos piemēros Zālīte gandrīz vai pietuvojas maģiskajam reālismam, arīdzan tiecoties pēc folkloristiskā jeb latviskās dzīvesziņas ieaušanas romāna audeklā kā vienotā harmoniskā organismā. Sēdēšana rudens priekšvakarā ar vectēvu pie ugunskura, sarunas ar lopiem un dabu, savas zemes un sava īpašuma (vēl jo vairāk – laikmetā, kad „savs” vairs nevar būt nekas) izpēte atklāj cilvēka kā tomēr mitoloģiskas būtnes esenci. Romāna valoda ir sulīga un vitāla, ar lielu meistarības pakāpi intonatīvi diferencēta; raksturi – dzīvi apliecinoši un lasītāja interesi raisoši. Zālītes prasme estetizēt pat neiedomājami neestētisko atgādina vairākus spožus modernisma literatūras darbus – Nigrola maisīšanas process degvielas punkta mājā ir tumša nakte, zaļa zāle, zilā tāle vai vienkārša varavīksne. Ne velti Mārtiņš Kaprāns recenzijā žurnālā Latviju Teksti romānu nodēvējis par Sibīrijas epifānijām – tas tiešām ir Māras Zālītes triumfs kolosālā impresionistiskā manierē tvertu un organiski atveidotu ainiņu kopumā. Tādu ainiņu, par kurām gan grūti runāt: Par Sibīriju nekad, nekur un nevienam stāstīt nedrīkst! Kāpēc? Tāpēc, ka tāpat neviens nesapratīs, tāpēc, ka tāpat neviens neticēs... (113). Tieši tādēļ rodas iespaids, ka romāna fundamentu veido terapeitiski apsvērumi – darba tapšanas pamatā ir iznēsāšanas un radīšanas process, un tā ir arī lasītāja kā Lauras līdzgaitnieka iespēja tik izdziedētam, atgriežoties cilvēces visvarenākajā enerģijas krātuvē – bērnībā.

Vienuviet romānā Laura izsaka elegantu domu: Cilvēks, kurš lasa grāmatas, var justies kā bagāts mantinieks (137). Arī Zālītes Piecus pirkstus lasījušie varēs justies kā bagāti mantinieki, kuri ar savu bagātību vajadzības gadījumā spēs dalīties. Ar to domājot ne vien atgādinājumu par jau piesauktajām vēstures lapaspusēm, bet drīzāk dalīšanos ar lieliska literāra darba spožiem un izciliem mirkļiem.

Arnis Koroševskis

 

LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā studējošajam Arnim Koroševskim aizvadītā gada decembrī piešķirta Kārļa Dziļlejas Fonda balva. To saņem arī Sanita Briežkalne un Baiba Kalniņa.

 

[Skat. arī Sanitas Uplejas rakstu 12. lpp.]