O, Ādamasins, kas zem ādas plūst, kas tu jau miljards gadus vieno mūs ar katru putekli, ar visu plato Budu, ar semantikas kņudu, personvārdu skubu, ar koncepciju gubu! Sēkla nobrīnās ik reizi, dīgstot. Pār mūžīgajiem dēļiem telpai līkstot, sāk gēni jaunu izrādi, jo drīkstot. Tai zaļā okeānā vajag nirt! Jā, ienirt viņos/mūsos! Tā ir jāmāk mirt! Un ir tev, ir tev sava zemūdene. O, kā kvēl Ādamam tā zaļā gaisma gēnos, tā miljards gadus vēl mūs vienos/vēnos, o, luga. O, detaļas! Sirds dažam Amerikā pie loga klusa. Skaļš Rīgā Ameriks. Mirkli, tu neapstādināms, tak neizsmeļams. Divtūkstoš, nu – kur nulle?! Deviņas nulles – kurš nu gads? Pus gramatikas adjektivēts pozitīvi, pus leksikas – zem ūdens. Viņam, Lielajam, pa dzīslām plūst, rauj ratu dzirnavās. kad ledi lūst, sāp pierē iededzināts, lapā žūst un gotiskajos dzirņos sūcas, lūdzas dziļāk zaļasins! Tak jūti, Raiņa vieta vēl visiem niez. Jā, paļas atnāca zem rudens, pali priekš pavasaras. Atkal katrs tu Buda, atkal katram, katram, katram sava zemūdene. Uz mūžīgajiem dēļiem – gēni, Budas, mēs. Te rodas pasaules, kas pastāvēs. Jā, tanī nozīmē, ka mūžam. Un – uz savu. Zaļā limfa vēl brīdi pastāvēs pie slūžām. Ei, trešais zvans! Brauc priekškars, veras gaismas, pērkons nostaigā kā katru gad. Tie zaļie dziļumi, tie runāt grib uz mums – vai nedzirdat? Nuja, es ar vēl kurls. Tur uzmeklē, no manis nodod ziņu! – pašām pirmām šūnām, nē! pirmām molekulām. Tur tev vajag nirt: ir, ir un ir tev sava zemūdene!