DVĒSELE RUNĀJAS PATI AR SEVI...

Hans-Georg Gadamer

Anita Skrjabe. akmensrite. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. 95 lpp.

 

Madonas novada dzejnieces Anitas Skrjabes sestajā krājumā* tematiski ietilpīgs poētisks tēls ir laika rites atstātie nospiedumi iežu kārtojumos un akmeņu dzīslojumos − ...arī akmens / glabā / kādu zīmi / arī viņam / sava / akmensrite. Viena no kardinālajām tēmām: tu un tavs laiks; kā tu veido savu laiku un kā laiks iespaido tevi. Sakars, protams, ir refleksīvs. Tas ir cilvēka mūža pienesums viņam atvēlētajā dzīves posmā, citiem vārdiem, viņa individuālās esības jēga un tās piepildījums. Un vienlaicīgi tā ir arī laikmeta veidotā attieksme pret indivīdu, kas savukārt noteic šā laikmeta vērtību mēru. No vienas puses, tā ir cilvēka sirdsapziņas svētā misija − piepildīt šo laiku ar sava paša iekšējo satvaru, tātad nekļūt par laikmeta vergu, bet gan par tā veidotāju. Gēte šim procesam deva apzīmējumu: skaistā dvēsele, Rainis − nākotnes cilvēks, bet Nīče − pārcilvēks, ar to saprotot jauna Homo sapiens tipa radīšanas nepieciešamību, kas spētu pacelties pāri (vācu: über) tam zemiskumam, kas blakus labajam iekodēts cilvēkā, viņam piedzimstot. No otras puses, ne mazāk te izpaužas arī laikmeta atbildība, proti, kā tas spēs novērtēt indivīdu − vai kā personību vai kā lieku, neērtu, malā nostumjamu un nonievājamu ārpusnieku.

Filozofiskā izpratnē šis cilvēku paaudžu dzīvotais laiks veido vēsturi. Ulisa sakarā Dzintars Sodums ir teicis, ka no laika drupām ir celti mūžības nami, ka vēsture ir laiku secība, kas ved uz Dieva atklāsmi, un Anitas Skrjabes akmensrite apbrīnojamā kārtā pietuvojas šā stāvokļa apjausmai: ...es / vālodze / vienpatības / takā / dzerot rasu / no apses lapas // valodojos / putnu mēlē // un debesis / ir vienīgais / mans tulks.

Dzejnieces poētiskā vēsts tās filozofiskajā izvērsumā − liriskā Es tuvcīņa ar „ačgārnās” pasaules stigmatizēto cilvēku − turpinās arī akmensritē. Galvenā prasība sev un vienlaicīgi arī savas misijas apziņa te ir cilvēka morālās un ētiskās atbildības pēctecība konfrontācijā ar konjunktūras diktatūras radītā bara likumiem, savtības, egoisma un narcisma apsēstu indivīdu acumirklīgām iegribām vai privātiem kariem. Viņas liriskais varonis ar nelokāmu un nesatricināmu apņēmību dodas poētiskā disputā pret tiem, kas savu tautasdziesmu šķērsu dziedāt sākuši, kas savu lielāko bagātību − nacionālo pašapziņu − par sudraba grašiem iztirgojuši globalizācijas krāmu tirgū: ... bet Lielā Jēga / akmeņrakstos / tomēr jāizlasa / un akmeņ­vagās / tūkstoš gadu veca / raža jāatrok / un akmeņrievās / savu senču gari jāsastop / un akmeņplecu sūnām / savas miesas siltums jāatdod... Madonas dzejniece Sarmīte Radiņa savas novadnieces jauno dzejas grāmatu akmensrite izvadīja tautās ar dziļu un precīzu izteikumu: „akmensritei” gribas likt vienādības zīmi ar manu, tavu, mūsu tautas asinsriti. Tā patiešām dod saplūsmes sajūtu vienā asinsritē ar tautu; šīs dzejas suģestējošā vilkme ir cieši saistīta ar autores poētisko apziņu par latviešu garīgā kultūras mantojuma mūžīgajām vērtībām, kas nododamas tālāk katrai nākamai paaudzei. Šīs misijas kritērijs ir ikviena cilvēka morāli ētiskā atbildība sirdsapziņas, kā arī pilsoniskā atbildība savas tautas priekšā. Laiks esi tu, − tā savu pērn iznākušo un pamatvērtību un domu dziļumu apliecinošo grāmatu nosauca spožā latviešu publiciste un laikmeta politisko un sabiedrisko sērgu diagnostiķe Gundega Repše. − Lieliska sasauce ar akmensriti! Arī Skrjabe spēj iedvest apziņu, ka laikmeta veidošanas kopainā neviens nav lieks, jo sirdsapziņas altāra / priekšā / brīva / vieta ir ikvienam un jebkurā laikā. Mentāli ņemot, mīlestība un cieņa pienākas ikvienam − tam, kas savu dzīvi jau nodzīvojis, kas nu tikai kā sācis to dzīvot vai vēl tikai dzīvos Providences piešķirtajā laikā: ... piestāj / pie manis / vientuļais / ceļa gājēj /nav jau / tik viegli / uguni / dzīvu turēt / piestāj / pie manis /un/ kopā ar mani / kuries ... Kopsaucējs šim poētiskajam aicinājumam − laiku nevis steidzināt, bet to piepildīt, − aizvien ir mīlestība, neparasta savā tematiskajā daudzveidībā, dzejiskajā krāsainībā un latviskuma unikālajā vienreizīgumā. Tā vienlaikus ir šīs grāmatas vienojošais vadmotīvs un tās kvintesence: un ja mūsu / vienīgais mantojums / būs tikai Mīlestība / nepieradināta / bet balta // vai mūsu bērni / būs tukšinieki / pie galda // kuram debesis / mākoņbaltu galdautu / klās // un kur debesdzidros / biķeros / vīna vietā / mūsu asinis lāsos.

Krājumā ir ne mazums dzejoļu, kas nopietni aicina saglabāt gadu tūkstošos kaldinātās latviešu tautas pamatvērtības, neizsviest tās globālās idiotijas (Gundega Repše) mēslainē, neapjukt šālaika īsmūžīgajā lētumā, iemūžināt akmensrites iededzinātos rūnu rakstus nākamo paaudžu atmiņā, nodrošinot to pēctecību un tautas pastāvēšanai nepieciešamo morālo un ētisko pamatu: no / tautas dainu / grāmatas / šķiet / plēstas ārā / neskaitāmas lapas / un var jau būt / ka tieši tāpēc / ir tautas tikums / plānāks tapis // es šķirstu / lappusi / pēc lappuses / un lasu to / kas izsenis / pirms manis / lasīts // vai / gana viedas / būs man acis lai redzētu / kas / neesošās lapās / rakstīts?

akmensrites plašajam tēmu sazarojumam poētiskās izteiksmes spēku piešķir liriskā vēstītāja pieklusinātais, biktij pielīdzināmais sirdsapziņas monologs. Krājums viscaur izskan kā liriskā Es intīma saruna pašai ar savu dvēseli. Taču dzejnieces gruzdošajās domu zemdegās tas nozīmē ilgas pēc tādas esamības, kas spētu atgūt, t.i., no jauna radoši izcīnīt savu cilvēcisko veidolu, kā to 20. gs. otrajā pusē savā filozofiskās hermeneitikas diskursā pamatoja Hans Georgs Gādamers. Šīs programmas saturs sevī ietvēra vēlēšanos atjaunot ticību senām kultūras vērtībām, humānisma ideāliem, atjaunot cilvēces saikni ar pagātni, kuru mūsdienās daudzi cenšas aizmirst vai noliegt (M. Kūle, R. Kūlis. Filosofija.1998:420). Ar nelielu laika rites atskatu uz traģiskajiem notikumiem Rīgā (2013.21.XI) ikvienam, šķiet, ir jābūt sapratušam, cik ārkārtīgi bīstamas visās esamības sfērās ir kļuvušas šālaika jaunā mutanta, kam uz padomju bezatbildības rumpja uzpotēta mežonīgā kapitālisma alkatība (Gundega Repše), izpausmes formas. Kultūras situācijā, kad pēc Nīčes izteikuma absolūta saturs − Dievi − nevis mainās, bet mirst, arī dzeja meklē citu notiekošā izpratnes skaidrojumu un citus orientierus nākotnei. Anitas Skrjabes akmensritei tas piešķir papildus aktualitāti un nodrošina dzejnieces jaunajam lirikas krājumam paliekošu vietu latviešu literatūrā.

*Dialogs uz taureņspārna (2004) veidots kopā ar Gunvaldi Tarvidu.

 

Gundega Zēhauza

 

Gundega Zēhauza (Gundega Seehaus, dzim. Buša) kopš LU beigšanas (1971) strādājusi par ārštata recenzenti un latviešu rakstnieku darbu [Regīnas Ezeras romāns Aka (1986) un noveļu krājums Cilvēks ar suņa ožu (1982)] izdevēju Berlīnē izdevniecībās „Volk & Welt”, „Aufbau”, „Der Morgen”. Berlīnes Humbolta U. aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju par latviešu literatūras izplatību Vācijā, bijusi zinātniskā līdzstrādniece Humbolta U. Slāvistikas institūtā. Publicējusi virkni rakstu par latviešu literatūru Rostokas U. publikācijās, Latvijas ZA Vēstīs, Karogā, Kultūras Forumā, arī JG172(1989) – par Aijas Janelsiņas-Priedītes filoloģijas doktores disertāciju Als die Bäume sprechen konnten (Kad koki runāja, 1987), veltītu asociatīvo valodas tēlu funkcijai Kārļa Skalbes pasakās. Zēhauza ir sastādītāja un priekšvārda autore bilingvālajai latviešu dzejas izlasei Rīga ūdenī/Riga im Wasser (Tapals, 2004). Dzīvo gan Rīgā, gan arī Berlīnē.