Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014

 

 

Sabīne Košeļeva

PIRMAIS AKMENS

Ir tādi ļaudis, kas par spīti visiem saviem tikumiem ir nepatīkami, un tādi ļaudis, kas par spīti visiem saviem netikumiem ir patīkami. Fransuā de Larošfuko

 

Leila sēž man tieši pretī. Melno matu gali ir slapji un līp pie viņas kakla un pleciem, un acis stingi veras kādā viņai vien zināmā punktā, kas atrodas kaut kur nebūt aiz manas galvas, jo es jūtu, ka viņa skatās man cauri, ne virsū. Mēs nepieskaramies viena otrai, ja nu vienīgi mūsu kāju pirksti reizēm nejauši saduras, bet to pamanu vienīgi es, jo šobrīd viņa ir pārāk sevī. Šobrīd viņa ir vismelnākā nakts.

Nē, tas nebūt nav tā, kā varbūt no malas izskatās. Es zinu, ka tu neizvēlies, kamī iemīlēties, bet man patiešām nebūtu ne jausmas, ko iesākt ar sievieti, turklāt vēl ar pašu pirmo un īstāko, kāda jebkad pa šo izmocīto zemi staigājusi; un nu viņa sēž manā vannā, galīgi sakņupusi un izčākstējusi, ka izskatās vēl uz pusi mazāka nekā parasti, un mulsina mani.

Ja godīgi, man šķiet, ka Leila ir nedaudz ragana. Visi, kas ēd viņas gatavoto ēdienu, acumirklī ir pazuduši. Paliek rāmi kā dabūjusi kaķe un reizumis pat sāk tā kā vieglītēm labsajūtā murrāt. Savu pieradināšanu viņa parasti sāk ar tradicionālo sirņicu, pēc kuras sākas garšas kārpiņas skurbinošs ceļojums apkārt visai pasaulei – picas, pastas, risoto, pelmeņi, cepelīni, pankūkas un tā tālāk. Nav nekas tāds, ko viņa neprastu pagatavot. Un Leilas Panna Cotta, Jēziņ, tie ir daudzkārtēji orgasmi, kas aizgādā tevi citā – labākā – pasaulē, no kuras tu nekad vairs negribi atgriezties. Bet viņa tikām tikai smaida savu pieticīgo smaidiņu un kautri nosaka: „Veseli ēduši, veseli ēduši, duše moje!” Ja tobrīd tu neatrastos tai citā pasaulē, tad varētu redzēt, ka viņas acis ir pilnas neviltota prieka, kas radies no rūpēšanās par citu cilvēku labsajūtu.

„Es nudien nesaprotu, kas viņam uznācis,” viņa beidzot sāk runāt. „Viņš ir pārvērties, viņš ir pārvērties gandrīz par nelabo. Man šķiet, ka naktīs es dzirdu, kā plaisā viņa galvaskauss, kad no tā spraucas ārā ragi. Kad pieskaros, lai noglāstītu, es zvēru, mani pirksti jūt zvīņas. Tā vēl nekad nav noticis. Parasti taču viss ir pavisam otrādi! Viņš vaino mani visās pasaules nelaimēs! Padomju Savienība, holokausts, ASV karš Afganistānā un nemieri Sīrijā – pie tā visa esot vainīga es! Vēl trakāk – viņš pārmet man, ka es neskuju kājas un atstāju slapju vannas istabas grīdu. Kā viņš ir iedomājies, ka es šito visu noskūšu? Man taču sāp un neizturami niez, kad tas viss aug atpakaļ!” viņa šķendējoties piegrūž man savu kāju pie paša degungala, izšļakstot ūdeni uz tumšzilajām vannas istabas sienas un grīdas flīzēm. „Un šite! Tu tikai paskaties šite!” viņa, piecēlusies vannā stāvus, ar abu roku rādītājpirkstiem baksta savu viegli mīksto vēderapakšu. Manu acu priekšā rēgojas sprogains ērkulis, no kura līdz nabai un pat vēl drusku augstāk stiepjas melnu matiņu taciņa. „Mans vectēvs bija imams, sasodīts! Ko viņš iedomājas – ka es esmu kaut kāda manekene no H&M skatloga?”

„Njā,” es novelku, kā apmāta veroties melnajā biezoknī, kas pilns sīkām ūdens lāsītēm, gluži kā dimantiņi un pērlītes juvelierizstrādājumu veikala skatlogā. „Tas varētu būt diezgan sarežģīti”.

Pie sevis nodomāju, ka šite jau nu gan var itin viegli apmaldīties, ja īsti nezini, ko meklē. Lai gan – cik tad šodien ir tādu, kas patiešām zina, ko meklē? Un kas ir teicis, ka maldīšanās ir kas peļams? Galu galā – jaunas zemes taču atklāj tikai pametot krastu.

„Viņš pārmet man, ka es pārāk daudz dzeru. Nu pasaki man, viens cilvēks, kā lai šite vispār skaidrā izdzīvo? Tad taču ir jāsajūk prātā! Vai arī jāpaliek tādam pašam tukšpaurim-tukšsirdim kā viņi, bet to nu es nevaru, nē, to nu es nudien nevaru. Es centos, es patiešām centos būt pretīga un patmīlīga, vienaldzīga un auksta, bet man nekas jēdzīgs nesanāca. Es esmu slikta aktrise. Tas ir pārāk grūti – visu laiku melot un iztaisīties par to, kas tu patiesībā neesi. Tas ir pārāk grūti – dzīvot tikai sev, ar nepiesietu dvēseli. Kā viņiem tas izdodas? Pasaki man – kā viņiem tas izdodas? Kāpēc viņi nesajūk prātā? Kāpēc prātā sajūku es? Nīčem bija taisnība, ka ne jau mūsu grēki mūs pazudinās, bet tikumi.”

Tieši tikumi ir iemesls, kāpēc Leilu mīl un tai pat laikā nicina. Leilu mīl un nicina visi – bērni, sievietes, vīrieši, suņi, kaķi, baloži. Tie meklē viņu, paši to pat neapzinoties. Grib pieglausties, patverties, veldzēties. Pat baloži, kurus Leila nevar ciest ne acu galā, kuriem sadzērusies vienmēr mēģina uzspļaut. „Kommen Sie zurück, Kindern!” viņa klusītēm klumpačo uz saviem pārāk augstajiem papēžiem tiem tuvāk, cenšoties neaizbaidīt. Nemaņas brīžos viņa vienmēr sāk runāt vāciski. Tad viņa notupstas, nomērķē, un laiž no savas miniatūrās mutes ārā visu, kas tur tikām sakrājies. Leilai šķiet, ka baloži ir nelabu cilvēku reinkarnācijas, kas pilsētas žurku ķermeņos izcieš sodu par iepriekšējās dzīves grēkiem.

Viņa vienmēr nēsā tos pārāk augstos papēžus. Kad prasu, kāpēc, jo tā klumpačošana, it sevišķi tad, kad esi kunga prātā, nemaz nav tik vienkārša, atbilde allaž ir viena un tā pati: „Tu nesaproti, kā tas ir, kad esi neredzama. Viņi domā, ka esi krēsls, uz kura apsēsties. Es vairs neļaušu nevienam sēdēt sev virsū! Kāpēc viņi vienmēr mēģina uz mums apsēsties? Vai tad nevar normāli kā cilvēki? Vienkārši pastāvēt blakus? Ko viņiem no mums vajag?”

Ir nepieciešams zināms laiks, lai saprastu, ko viņa ar to visu domā.

Kad Leilai bija septiņi gadi, Bosnijā sākās karš. Viņas vecāki domāja, ka tas kā viegla saaukstēšanās ātri vien pāries, tāpēc neko daudz līdzi nepaņēma, atstāja mājas kādas tās bija un aizbrauca brīvdienās uz Vāciju pie labās krustmātes. Saaukstēšanās Bosnijā nepārgāja, gluži otrādi. Tā pārvērtās kārtīgā drudzī, bet drudzis – gripas epidēmijā. Rezultātā mājās viņi atgriezās tikai pēc pieciem gadiem, lai gan māju, kur atgriezties patiesībā vairs nebija. Leilai toties jau bija puslīdz izaugušas krūtis un pārdzīvota pirmā mīlestība.

„Tie cilvēki,” Leilas rīkle pieņemas spēkā, „tie cilvēki no Vakareiropas, viņi taču ir galīgi vakarējie! Viņi nesaprot pilnīgi neko! Piepūtušies savā lepnumā, runā tikai par sevi un neko citu. Es, mēs, mans, mūsu. Uzskaita uzvarētos karus un radītos mākslas šedevrus, it kā viņiem te šodien tiešām ar to visu būtu kāds sakars. Kāds aklums, kāda tumsonība! Man vairs nav spēka, tu saproti? Viņi mani ir izdzēruši! Viņi! Viņi un viņu milzīgais pašlepnums, viņi, kas grib valdīt pār pasauli, viņi, kas domā, ka visu zina labāk. Ne sūda viņi nezina, ne sūda! Viņu smadzenes un sirds no visa tā komforta ir apaugušas ar taukiem! Ne viņi ko jūt, ne skaidri domā!”

Nu viņa bļauj gandrīz pilnā balsī, skatoties kaut kur griestos, ka man paliek nedaudz tā kā bail. Es nezinu, kas tādām trakojošām leilām ir jāsaka, bet man ir sajūta, ka šī nemaz negrib, lai es viņai ko saku, tāpat nedzirdētu. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad otram vienkārši ir jāļauj izmauroties.

„Tie Vakareiropas cilvēki jau ir piedzimuši ar interneta kabeli pakaļā, vienmēr onlainā, allaž komunicēt griboši uz visām četrām debespusēm. Jābūt atvērtam, jādomā pozitīvi, jāizmanto visas iespējas. Izmanto visas iespējas ir šī laikmeta apakšvirsraksts, un viņi visi arī skrien un izmanto uz velna paraušanu, lai gan patiesībā tās visas iespējas izmanto viņus. Un tagad viņi vēl stāsta, ko ēduši pusdienās un fotografē sevi spoguļa priekšā! Jēziņ, nu kāda velna pēc lai kāds sevi fotografētu spoguļa priekšā?! Kas tas par masveida narcismu? Ja nu tik ļoti gribas jaunu bildi, tad paprasi, lai kaimiņš nobildē, bet nepataisi sevi par muļķi visas pasaules priekšā! Kur ir viņu pašlepnums, kad tas patiešām ir vajadzīgs? Kur ir VIŅA pašlepnums, kad brēc pēc manis kā vēža slimnieks pēc morfija?”

Tas brēcošais Vakareiropas cilvēks ir Benuārs. Viņas mīļotais francūzis, Leilas duša, jeb īsāk sakot Bens, kas, viņas īsteno cilvēciskumu vairs nespēdams izturēt, tagad rāda visu, uz ko ir spējīgs. Nu gluži kā bērns, kam pietrūkst vecāku uzmanības, vai nerealizējies pieaugušais ar pamatīgu caurumu dvēselē. Jūs jau būsit dzirdējuši, ka nakts ir vismelnākā tieši pirms rītausmas – līdzīgi šobrīd ir arī ar Benu. Leilas tuvumā tādas pārmaiņas ir neizbēgamas.

„Viņš visu laiku uzdod man tos jocīgos jautājumus. Kur tu biji? Ko tu darīji? Par ko tu domā? Kāpēc tu nerunā?” viņa turpina. „Tarkšķ vienā laidā, nevienu brīdi nevar pastāvēt klusu. Kāpēc ir tik grūti pastāvēt klusu? Klusums taču dzemdina patiesību! Man tiešām šķiet, ka tā dīžļāšanās, nemitīgā vāvuļošana par neko un viedokļa paušana par visiem un visu, liecina par to, ka bēniņos kaut kas nav īsti riktīgi. Lūdzu, Ben, ļauj man pēc tevis sailgoties, es gribu pēc tevis sailgoties. Labāk, lai tevis ir par maz, nevis par daudz. Ļauj man tevi uzmeklēt pašai, kad pienāks laiks. Nelien man virsū, ļauj man elpot, tu dzirdi? Tu nepievilināsi mani ar saviem lētajiem trikiem. Man nevajag tukšus glaimus, spīguļus un grabuļus, man nevajag izpatikt. Man nevajag dzejoļus un mīlas dziesmas, man vajag ļaut būt.”

Leila beidzot raud. Viņas asaras cita pēc citas saripo vannā, un ūdens kļūst tik karsts, ka man ir jāatgriež aukstais krāns, lai mēs abas dzīvas neizvārītos visas pasaules skumjās kā tādi pusdienu vēži kādam augstāk dzimušam par mums.

Tie pārējie? Tie pārējie viņai neko nenozīmē, Leila viņiem tikai palīdzēja pārdzimt. Visiem tiem glītajiem un šausmīgi pārgudrajiem, kuri bārstās ar citātiem priekšā pakaļā, un citu gudro radītām teorijām, nu gluži kā es tagad; tiem zīmēties mīlošajiem, kuriem lika noticēt, ka ir viņos iemīlējusies, lai pēcāk izrādītos pavisam otrādi. Caur Leilu šie tukšpauri-tukšsirži kļuva labāki. Šķīstījās, kļuva īsti, pieauga. Citādi jau viņi diez vai paši kādreiz atjēgtos. Tas nebija lepnuma vai iekšējā tukšuma dēļ, nē, tādas lietas viņai ir svešas. Leila vienkārši izdarīja cilvēcei pakalpojumu. Pārvērta, un, kad darbs bija galā – pazuda no viņu dzīves tieši tikpat spēji kā bija tajā ieradusies.

Nē, vienmēr jau viņa nepinas ar visādiem murmuļiem un pienapuikām, cenzdamās tos pataisīt par cilvēkiem. Savu reizi viņas gultā gadās arī diezgan godprātīgi un īsteni eksemplāri. Jau piesauktais Nīče, piemēram. Ar viņu Leila sagājās veselus piecus gadus, vienubrīd taisījās pat precēties, bet tad viņa satika Žižeku, un Frīdriham nekas cits neatlika, kā aizmirsties mūzikā. Es gan nesaprotu, ko viņa tajā noskrandušajā komunistā toreiz atrada, bet nu sirdij jau nepavēlēsi, turklāt mēs nekad nezinām, kur uziesim to, pēc kā mūsu dvēsele visvairāk tīko.

Mana dvēsele tagad ir pagalam apmulsusi. Tā tīko noskūpstīt Leilu. Paņemt plaukstās viņas samirkušo galvu, kas nav diži lielāka par ananāsu, un pieplakt pie viņas lūpām kā pie alus pudeles kakliņa paģirainā rītā. Iekļūt viņā caur ādas porām, matu galiņiem, panadzēm un acu dobuļiem. Sadzerties aizgūtnēm kā tāds izslāpis teļš, izlakt sausu un atstāt guļam tur tādu pliku bez elpas un spēka. Ņemt un vienīgi ņemt, neko nedodot pretī. Kā viņi. Visticamāk gan tā nav dvēsele, kas ko tādu tīko, bet paši zināt, cik grūti šādos brīžos nošķirt kas ir kas.

„Tu esi tik laba,” viņa šņukstot saka, beidzot paskatīdamās man acīs. „Tev vienīgajai no manis neko nevajag.”

Es neesmu. Es esmu tāda pati kā viņi. Lai pirmo akmeni met tas, kas pats ir bez grēka.

 

 

 

Sabīne Košeļeva studējusi žurnālistiku LU Sociālo zinātņu fakultātē, angļu literatūru un kultūru Viļņas U. un beigusi Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas U. Kopš 2011. gada ik gadu piedalās LLC rīkotajos „Prozas lasījumos”, kur 2012. gadā lasīts arī stāsts „Pirmais akmens”. Radošie darbi bijuši publicēti kultūras periodikā, piem., Kurzemes Vārda kultūras sadaļā, satori.lv (šī gada sākumā tika publicēts stāstu cikls Tirgusbailes), Kultūras Dienas interneta versijā, latviešu kultūras izdevumā Jaunā Gaita.

 

Jaunā Gaita