Šis varbūt būs laikmets, kad visas grāmatas paliks par vienu, un šī viena grāmata sauksies internets. Bet jaunu gaitu mums vajadzēs arī tad. ... Nu tad līdz ar Novodvorsku demokratu suga Krievijā beigusi pastāvēt...

Rakstnieks, akmeņkalis Ainārs Zelčs, Alūksnē

 

 

Ekonomiste Raita Karnīte sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļus (viņu vidū arī JG redaktoru) Līgo/Jāņu svētkos, citējot Tomasa Manna romāna Burvju kalns (Der Zauberberg, 1924) varoņa Hansa Kastorpa pārdomas par vasaras saulgriežiem, kas tos atklāj savdabīgā gaismā! – Ziemā dienas aug augumā, un, kad pienāk pati garākā diena – 21. jūnijs, vasaras sākums, – tad jau atkal sāk slīdēt lejup, tās kļūst īsākas un tuvojas ziemai. ... Liekas, kāds būtu pa jokam tā iekārtojis, ka, ziemai iestājoties, sākas pavasaris, un vasaras sākumā – patiesībā rudens ... Cilvēks tiek aiz deguna vazāts, riņķī apkārt vests ar izredzēm uz kaut ko, kas jau atkal pārvērties par saulgriežu punktu ... Apļa saulgriežu punkts. Jo aplis sastāv no vienlaidu pagriezieniem, liekums nav izmērojams, nav nekādu ieturētu virzienu, un mūžība nav vis „taisni uz priekšu, taisni uz priekšu”, bet „riņķī apkārt, riņķī apkārt”, īsts karuselis. / Saulgriežu svētki! ... Vasaras saulgriežu svētki! Ugunskuri pakalnos un riņķa dejas apkārt liesmojošām ugunīm! Es nekad neesmu to redzējis, bet dzirdu, ka tā darījuši pirmatnējie cilvēki, tā svinējuši pirmo vasaras nakti, ar kuru sākas rudens, gada dienasvidus, zenīts, no kura tad atkal sāksies ceļš lejup, – viņi dejo, griežas un līksmo. Kāpēc viņi tā gavilē savā vientiesībā – vai tu to spēj saprast? Par ko viņi tik nevaldāmi priecājas? Vai tāpēc, ka tagad ceļš iet lejup, tumsā, vai arī tāpēc, ka līdz šim tas gājis augšup un nu iestājies pagrieziens, nenovēršamais pagrieziens, vasaras saulgriežu nakts, pats lielākais pavērsiens ar pārmērīgas līksmības smeldzi? Tā ir melanholiska pārgalvība un pārgalvīga melanholija, kas liek pirmatnējiem cilvēkiem līksmot un lēkāt ap ugunskuriem; tu teiksi, ka viņi to dara aiz pozitīva izmisuma, par godu riņķošanas un mūžības izsmieklam, bez virziena pastāvības, kur viss atgriežas.

Raita Karnīte, LZA, Rīgā

 

 

Priecājos, ka JG, nebūdama ikdienas avīze, spēj tik ātri reaģēt uz Krievijas agresiju Ukrainā – Ukrainas zildzeltenais karogs liesmās un ukraiņu dzejnieces Oļesjas Mamčičas dzejolis (kas beidzas ar: kā dejot tagad, / ja ne ar uguni?) pirmajā lappusē, vairākas slejas nodaļā „Dažos vārdos” un Franka Gordona atmiņas par padomjlaika braucienu ar Draudzības vilcienu pa maršrutu „Aizkarpati-Krima” (1963). Attiecībā uz ukraiņiem un Krimas tatāriem zemteksta piezīmītē varētu arī minēt Krievijas cara Pētera Lielā algotos Livonijas postītājus – ne tikai ukraiņu hetmaņa Ivana Mazepas kazākus, bet arī tatāru stopniekus.

Prof.em.Dr. Gundars Ķeniņš Kings

Pacific Lutheran U. (Tacoma, Washington)

 

 

Paldies par Jauno Gaitu! Lasu to un priecājos par tās saturu kā mazs bērns.

Prof.em.Dr. Nikolajs Balabkins

Lehigh U. (Bethlehem, Pennsylvania)

 

 

Liels paldies par JG277. Jau izlasīju dažus rakstus. Kā parasti, priecē plaša kultūras, mākslas, vēstures panorāma. Ar patieso interesi iedziļinājos Bārbalas Simsones „Šausmu žanrā”, kas ir uzrakstīts ar savdabīgu piegājienu, smalki un aizraujoši.

Rakstniece, tulkotāja Irina Cigaļska, Rīgā

 

 

Pārdomas rosina daža JG lasītāju vēstule. Diemžēl, vēl tagad nākas sastapties ar ļaunprātīgām vai lētticīgām aplamībām par JG lomu trimdas gadu kultūras dzīvē. Rīdzinieks Didzis Liepiņš nāk klajā (JG276) ar šādu vēstuli: Rolfam Ekmanim ir izdevies „Jauno Gaitu” pārtaisīt par interesantu izdevumu, kuram vairs nav nekāda sakara ar kultūrsakarnieku izdevumu pirms tam. Abiem it kā pavisam atšķirīgiem izdevumiem taču ir identiska vadlīniju deklarācija (Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai). Agrākais paveids (ko Padlatvju dižbiedri uzskatījuši par itin bīstamu lasāmvielu) negrasījās sadarboties ar Latvijas poļitrukiem, lai gan galēji labējie trimdas darboņi tam piedēvēja šādu nolūku. JG redaktors tiešām ir apbrīnojami veiksmīgs, taču arī tie, kas šo žurnālu „stūrēja” pirms viņa, nebija nejēgas. Tas īpaši sakāms par ilggadīgo galvenā redaktora vietnieku Jāni Bieriņu, kas nepārprotami bija inteliģents un nosvērts kultūras cilvēks ar nepārspīlēti iecietīgu pieeju dažādu veikumu izvērtēšanā. Laimonis Zandbergs varbūt bija iedabā straujāks, bet arī viņam piemita apdomība. Kad uzradās jezga ap Gunti Zariņu, Zandbergs kādā JG līdzdalībniekiem piesūtītā apkārtrakstā starp citu deklarēja: Tajā putrā es savu karoti nebāžu. Zandbergs rūpējās par latviešu tautas nākotni un nemēģināja iztapt tiem ļaudīm, kurus „Padlatvijas” režīmam ļoti naidīgais kritiķis Jānis Rudzītis kādā autobiogrāfiskā rakstā nosauca par „frāžu patriotiem”.

Gundars Pļavkalns, rakstnieks, esejists
Austrālijā (Kensington Park, S.A.)