JG278 Sandis Laime. Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā

Pēkšņa raganu pazušana, mainot veidolu no antropomorfa uz neredzamu, teikās raksturota ar salīdzinājumiem kā ūdenī iekrist (DO 269, 296, Ape), kā akā iekrist (DO 266, Ape; DO 270, Jaunalūksne), kā ugunī iekrist (DO 269, Ape), tās izput kā dūmi (DO 217, Jaunlaicene). Raganas pazūd, tiklīdz pēkšņi pamana (DO 217, LFK 910, 5928, Jaunlaicene; LFK 1, 701, Matīši) vai izdzird (DO 269, Ape; LFK 1, 1448, Braslava) netālu esošus cilvēkus; kad cilvēks, ieraugot raganas, pamirkšķina acis (DO 271, Ape), lamājas (DO 290, 296, Ape) vai šauj uz tām (DO 270, Jaunalūksne; LFK 828, 11018, Ziemeri), kā arī brīdī, kad beidzas raganu aktivitātes periods, ko iezīmē gaiļa dziesma (LFK 1593, 466, Skaņkalne) vai saullēkts (LFK 116, 9238, Rencēni). „Viens dūriens, divi caurumi” tipa teikās stāstīts, kā cilvēks, aizsargājoties no raganām, dur tām ar dzirklēm, tomēr sadur pats savu kažoku vai zirgu, savukārt raganām izrautie mati vēlāk izrādās sūnas, to velētā veļa – bērza tāsis. Minētie piemēri norāda uz to, ka raganas uzskatītas par gariem, kuru vizuālās izpausmes noteiktās situācijās, piemēram, sliktas redzamības apstākļos krēslā vai tumsā, alkohola reibumā u.tml. situācijās var būt cilvēkiem maldinošas. Raganas parādās vai nu kā iluzori tēli, rēgi, kas acumirklī var pazust, vai arī par tām tiek noturēti dažādi dabas objekti, kā bērzi, bērzu tāsis, sūnas un ciņi. Domājams, ka šī ir viena no būtiskākajām raganu pazīmēm, jo saskaņā ar Glīvas etimoloģiju tā iekļauta arī šo mitoloģisko būtņu nosaukumā.

NEREDZAMAS RAGANAS. Raganas biežāk raksturotas kā redzamas antropomorfas būtnes, tomēr tās spēj būt arī neredzamas. Kā neredzamas būtnes tās apzīmētas ar vārdu gari, piemēram, neredzami gari, ļauni gari, nelabi gari, nešķīsti gari u.tml. (LFK 1990, 1552, DO 46, 103, Ape; DO 40, 104, Jaunlaicene; LFK 116, 4791, 8162, Rencēni; LFK 1865, 4141, Vijciems), bet kā redzamas tās parasti tiek dēvētas par sievietēm, meitenēm un vecenēm, lai gan šādos gadījumos tās tik un tā ir gari, kas pieņēmuši cilvēka izskatu. Teikās nereti ir norādīts, ka raganas, lai gan nav redzamas, tomēr ir sadzirdamas. Šādos gadījumos tās tiek identificētas pēc to tipiskajām darbībām, piemēram, velēšanās.[1]

Apē, Jaunrozē un Jaunlaicenē pierakstītajos ticējumos un teikās norādīts, ka neredzamās raganas var saskatīt cilvēki un dzīvnieki, kas atbilst noteiktiem kritērijiem. Tādi esot suņi, retāk arī cilvēki ar četrām acīm, t.i., ar īpatnējām uzacīm, kas rada papildus acu pāra ilūziju (DO 92, 94, Ape; LFK 910, 6608, DO 76, 93, Jaunlaicene),[2] kā arī suņi ar dzeltenām uzacīm (LFK 910, 12236, Jaunlaicene). Šādi suņi redz arī citas pārdabiskas būtnes, piemēram, visus ļaunos garus (DO 92, Ape), arī Jurģa dienā uz vilka jājošo sv. Juri, kamēr cilvēki redz tikai pašu vilku. Sv. Juri uz vilka redzot arī cilvēki, kas ačgārni dzimuši, un sievietes, kas uzrauj uz galvas brunčus un skatās pa kājstarpi (LTTP VIII: 870).

Ar noteiktas maģiskas darbības palīdzību – skatoties caur kājstarpi – jebkurš cilvēks varot ieraudzīt arī neredzamās raganas (DO 78, 95, Ape). Šis vizuālās mantikas paņēmiens iekļaujas starp citām maģiskām darbībām, saistītām ar skatīšanos caur dažādiem lokiem, ļaujot saskatīt to, kas citādi nav redzams. Piemēram, lūkojoties caur zirga galvaskausa aci, zirga loku, sakām, krusta zara caurumu, zārka dēļa caurumu u.tml. lietām, iespējams redzēt mirušo garus (Straubergs 1944:438). Tādi paši paņēmieni izmantoti, lai atpazītu arī ciema raganas. To parasti darīja svētdienās vai Lielajā Piektdienā baznīcā, skatoties caur laulājamo gredzenu (DO 79), slaucenes zaru (DO 80), zārka dēļa caurumu (DO 81), zirņa pāksti, kurā bijuši deviņi zirņi (DO 89) vai kura izaugusi caur zirga galvaskausa aci (DO 90). Šie ciema raganas atpazīšanas paņēmieni, visticamāk, mantoti no senākās raganu tradīcijas, kurā pastāvēja priekšstats, ka raganas var saskatīt ar tādiem pašiem paņēmieniem kā citas pārdabiskās būtnes un mirušo garus. Pāreju no nakts raganu tradīcijas uz ciema raganu priekšstatiem ilustrē kāds ticējums no Jaunrozes, kas iekļaujas raganu tradīcijas relikta teritorijā: Ja gribi raganas kaut kad redzēt, tad vajaga dabūt no veca kapa zārka galda gabaliņu, kuram zars izkritis, un caur to baznīcā svētdienā pa sprediķa laiku skatīties. Raganas un raganu turētājas mātītes tad rādoties vaļainiem matiem, slauktuves rokās pakārtas (DO 81).

ANTROPOMORFĀ RAGANA. Pieņemot redzamu veidolu, raganas lielākoties izskatās pēc cilvēkiem: raganas ir gari, kas, runājot ar saimniecēm – raganu turētājām, pieņem cilvēka izskatu (DO 48, Jaunlaicene), tās rādās raganu turētāju meitu ģīmī (DO 49, Ape); raganas bijušas tādas kā cilvēki (LFK 485, 8, Medņeva), kā dīvaini, jokaini cilvēki (LFK 1865, 1627, Zvārtava) u.tml.

Plašāk izvērstajos raganu izskata aprakstos ieskicētais antropomorfās raganas tēls iedalāms divās grupās: „skaistajās” un „atbaidošajās raganās”. Galvenokārt Valmieras un Alūksnes rajona teikās biežāk minēts, ka raganas izskatās kā jaunas, skaistas meitenes vai sievietes: smuka, smalka freilene (LFK 210, 948, Ilzene), divas smuki ģērbušās preilenes (LFK 23, 3768, Vaidava), divas feinas dāmas (LFK 10, 639, Jaunalūksne), trīs jaunas, smukas sievietes (LFK 641, 102, Matīši), tās raksturotas arī kā brīnumskaistas (LFK 179, 1226, Alsviķi) u.tml. Visbiežāk minētā „skaisto raganu” pazīme ir to garie dzeltenie mati: raganas ir jaunas meitas dzeltaniem matiem (DO 45, Jaunlaicene); divas ļoti skaistas meitas ar gariem dzelteniem matiem (LFK 179, 603, Ziemeri), divas sievietes ar zelta matiem (LFK 1771, 4953, Bērzaine), tām ir gari, skaisti mati (LFK 23, 3777, Raiskums). Tikai vienā gadījumā „skaisto raganu” mati raksturoti arī kā melni: Veclaicenē pierakstītā teikā stāstīts, ka raganas ir meitenes ar tīriem, gariem, melniem, „vaļainiem” matiem, ar baltu priekšautu un porcelāna slauktuvēm (LFK 910, 12235).

Raganu mati nereti aprakstīti kā izlaisti, t.i., nesapīti bizēs, piemēram, Roņu purva ragana ir tāda smuka, mati vaļā un dzeltens priekšautiņš (LFK 1496, 71, Grundzāle), Tūjas Raganu gravas ragana ir skaista, skaista jauna meitiņa īsiem bruncīšiem, basām kājiņām, baltu priekšautiņu, krekliņā, vaļējiem matiņiem (Krēsliņš 1889: 398), bet Ziemeros raganas ir lielas meitas vaļējiem matiem (DO 307). Izlaistie mati minēti arī Alūksnes rajonā pierakstītās parunās un salīdzinājumos: Staigā vaļainiem matiem kā ragana (DO 25), kā ragana izplēstiem matiem (DO 26) u.tml. Izlaisti mati tradicionālajā lauku sabiedrībā uzskatīti par neprecētas meitas pazīmi un kā dēmoniskām būtnēm raksturīga īpašība izceļ to erotisko aspektu (Valk Ü. 1999: 340). Matu ķemmēšana, sēžot koku zaros, ir viena no tipiskām raganu nodarbēm tradīcijas austrumu areālā.

Detalizētākie „skaisto raganu” apraksti atrodami Kārļa Bukuma pierakstītajos folkloras materiālos Kocēnu pagastā. Saskaņā ar Marijas Jekmanes (dzim. ~1841. g.) stāstīto raganas bijušas dzeltani ģērbušās un tinušas matus ap pirkstiem (LFK 23, 8619). Savukārt cita Bukuma teicēja, Karlīna Vitmane (dzim. ~1866. g.), folkloras vācējam dažādos gados par raganām ir izstāstījusi septiņas teikas. Viena teika par raganām no šīs pašas teicējas ir pierakstīta arī LU Filoloģijas fakultātes studentu folkloristikas prakses laikā. No kopumā astoņām teikām trijās ir iekļauts diezgan izvērsts raganu raksturojums. Pirmā no tām pierakstīta 1928. gadā (Bukums), otra – 1939./40. gadā (studenti), trešā – 1944. gadā (Bukums): 1928: Vecos laikos raganas dzīvojušās pa Zilo kalnu un gar Zilo kalnu bijušas noplekšinājušas[5] Ķeņčam zirņus. Raganas bijušas dzeltanos bruņčos, ar melnu šķoteli[6] priekšā un gariem līdz papēžiem matiem, un kailām kājām. Tās velējušas un maldinājušas ļaudis (LFK 23, 9341); 1939/1940: Agrāk Zilā kalnā bijis ļoti daudz raganu. Ģērbušās melnos brunčos, dzeltēnās jakās. Mati gari līdz papēžiem... (LFK 1600, 8537); 1944: ...Raganas, kuras dzīvojot Zilā kalnā, vasarā Ķenčam noplekšķinājušas zirņus. Raganas esot jaunas kā meitenes, maza auguma, melnos brunčos, dzeltānās jakās un dzelteniem, līdz papēžiem gariem matiem... (LFK 23, 14192).

Baltais raganu apģērbs minēts dažādos Alūksnes rajona teiku tipos, tāpēc to var uzskatīt par šim areālam raksturīgu tradīcijas korpusa komponenti. Teikās parasti norādīts, ka raganas ir balti tērptas meitenes vai sievietes.[7] Baltā krāsa latviešu folklorā ir nozīmīga saistībā ar miršanu, bērēm, veļiem, viņsaules dievībām un gariem: mirušais baltās drēbēs parasti tika izvadīts baltā smilšu kalniņā, arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka kapā nereti tika izkaisītas baltas smiltis; veļu valsts un Veļu mātes aprakstā minēta baltā krāsa; arī nelabā nāvē mirušo dvēseles, tostarp no tām radušies spoki, lietuvēni un vadātāji, bieži raksturoti kā balti tēli (skat. Kursīte 1996: 50–53 ar konkrētiem piemēriem). Baltās drēbēs vai palagā iedomāti arī pārējie mirušo gari: Tie [mirušo gari] varējuši pieņemt arī dzīva cilvēka izskatu. Viņi esot ģērbušies garās drēbēs: naktīs – baltā palagā, dienās dažreiz melnās, dažreiz arī baltās [drēbēs] (Siķēns 1894: 82). Baltā un melnā krāsa visbiežāk izmantota arī, piemēram, igauņu pārdabisko būtņu un mirušo garu raksturojumā (Viluoja 1996; Valk Ü. 1999:346). Neizvērstajos raganu izskata aprakstos retāk iekļauts arī citas krāsas apģērbs: sarkans un melns.[8]

„Atbaidošā ragana” folkloras tekstos minēta apmēram divas reizes retāk nekā „skaistā ragana”. Tā, piemēram, Alsviķos stāstīts, ka raganas ir divas ļoti nesmukas sievietes vaļēji izpītiem matiem (LFK 142, 2667). Pretēji „skaistajām raganām” šī tipa raganas netiek sauktas par jaunām meitenēm, bet gan par vecenēm. Apē raganas raksturotas kā divas vecenes mālainā miesas krāsā ar slauktuvēm rokā (LFK 10, 2785), savukārt to apģērbs raksturots kā skrandas: Kocēnos stāstīts, ka Zilā kalna tuvumā pie Skūpu mārkiem velējušās divas noplīsušas vecenes (GS 28. lpp.), bet Jaunlaicenē raganas aprakstītas kā divas vecas, vecas vecenītes. Viņas bijušas tērpušās vecos, skrandainos bruncīšos un veciem jakiem mugurā. Kājas bijušas kailas un arī galvas, mati ļoti izpurkuši [9] (LFK 105, 316).

Atbaidošā tipa raganām reizēm piedēvētas dzelzs ekstremitātes: Ērģemes Bozēnu purviņā raganas velējušās ar savām dzelzs dūrēm (LFK 114, 261), savukārt Balvu apkārtnē raganas raksturojumā uzsvērti gari mati un dzelzs nagi (LFK 316, 14). Dzelzs nagi reizēm minēti arī lietuviešu laumu aprakstos. Norberts Vēļus uzskata, ka šī laumu pazīme satuvina tās ar pasaku raganu tēlu (Vėlius 1977:126-127). „Atbaidošās raganas” salīdzinoši biežāk minētas teikās, kurās stāstīts par raganām, kas izslauc govīm pienu, savukārt „skaistās raganas” sastopamas teikās, kurās raganas velējas, pavedina vīriešus, šūpojas koku zaros un veic citas tipiskas darbības.

Raganām tipoloģiski līdzīgo mitoloģisko būtņu raksturojumā citu tautu priekšstatos arī nereti paralēli sastopams tēla skaistais un atbaidošais variants. Tā, piemēram, lietuviešu laumes biežāk attēlotas kā padzīvojušas sievietes ar gariem matiem un lielām krūtīm, retāk kā skaistas meitenes, kam reizēm arī var būt gari mati un lielas krūtis un kas var parādīties kailas (Vėlius 1977:93-95). Rusalkas Krievijas dienvidos un Ukrainā tēlotas kā jaunas, skaistas meitenes, savukārt tradīcijas ziemeļu areālā kā vecas, izspūrušas sievietes ar lielām krūtīm (Ivanits 1989:76). Atsevišķu tautu meža garu raksturojumā skaistais un neglītais tēla variants nereti ir apvienots: zviedru meža gars (skogsrå) no priekšpuses izskatās kā skaista sieviete, no aizmugures – kā dobumains koka stumbrs (Lindow 1978:106). Līdzīgā kārtā arī somu meža jaunavas (metsänneito, metsänpiika) no priekšpuses izskatās kā skaistas baltās drēbēs ģērbušās sievietes, no aizmugures – kā nokaltis, pūstošs koks (FBLM: K 101, K 103-104, K 106).

Gan atbaidošo, gan skaisto raganu raksturojumā reizēm uzsvērts to kailums. Četrās teikās norādīts, ka raganām esot kailas kājas.[10] Teikā par Priekuļu Būku Raganu kalnu norādīts, ka uz kalna naktī dejojot kailas raganas (LVI VK, Priekuļi). Līdzīgs priekšstats fiksēts arī Balvu apkārtnē: ragana ir teiri plyka, ar gorim motim un dzelža nogim (LFK 316,14). Šāda raganu īpašība, iespējams, minēta vēl divās teikās. 85 gadus vecais Libis Ulmans Fricim Krēsliņam 1927. gadā izstāstīja trīs teikas par dēmoniskām sieviešu kārtas būtnēm, ko teicējs sauc par spokiem. Divās teikās šīs būtnes raksturotas kā kailas: daudz kailas sievietes (LFK 142, 3554, Burtnieki) un divi pliki sievieši (LFK 142, 3561, Burtnieki)[11]. Iespējams, ka uz raganu tradīciju attiecināma arī šī Valmieras apkārtnē pierakstītā teika: Tas pats Gailīšu saimnieks reiz mežā ieraudzījis divus plikus sieviešus ar pupiem kā kulēm uz celma sēžam un viens otram galvu ieskājam. Saimnieks tā pārbijies, ka skrējis, ko kājas nes, bet kājas no bailēm nemaz negribējušas klausīt. Otrs, kam to stāstījis, teicis, kam neesot šāvis? Šis atteicis: „Ko tu, cilvēks, zini, kam šaut?“ (LFK 542, 1065, Valmiera).

Viena no pārdabisko būtņu pazīmēm ir dažādas hipertrofētu izmēru ķermeņa daļas, piemēram, krūtis, ar ko tās velē veļu vai ko nēsā, pārmestas pār pleciem u.tml. Līdzīgs priekšstats atspoguļojas arī tikko citētajā teikā, lai gan kopumā raganu tradīcijai tas nav bijis raksturīgs. Lai gan kailums raganu tēla raksturojumā akcentēts salīdzinoši reti, tomēr minētie piemēri norāda, ka raganu tradīcijā šāds priekšstats nav bijis svešs. No vienas puses, kailums ir dažādu dabas vai mirušo pasaulei piederīgo pārdabisko būtņu pazīme, kas tās nostāda opozīcijā kultūrtelpai, ko raksturo apģērbs. No otras puses, kailums īpaši izceļ antropomorfo sieviešu kārtas garu erotisko aspektu, ko tie izmanto, ievilinot cilvēkus, īpaši vīriešus, dzīvībai bīstamās situācijās (Valk Ü. 1999: 345). Zīmīgākās antropomorfās raganas tēla detaļas – baltais apģērbs, kailums un izlaistie mati – pārņemtas ciema raganu priekšstatos.[12] Šīs izskata detaļas parasti attiecinātas tikai uz tā saucamajām piena raganām, tātad integrētas tajos ciema raganu priekšstatos, kas veidojušies uz vietējās nakts raganu tradīcijas bāzes. Nakts raganu izskata imitēšana ciema raganu tēlojumā liecina par abu priekšstatu ģenētisku saikni.

Antropomorfo raganu pārvietošanās veids teikās nav īpaši iztirzāts, tomēr nojaušams, ka tās galvenokārt ir pārvietojušās kājām – ejot vai skrienot. Cita veida pārvietošanās raganām nav raksturīga un minēta reti. Tā, piemēram, teikā par Mālupes silu stāstīts, ka raganas kā vēja nestas, pa pusei pa gaisu, pa pusei pa zemi, smiedamās, ar baltiem plīvuriem apklājušās, šim [kādam saimniekam] mācas virsū un velk no assgaliem tapas ārā (LFK 210, 717, Mālupe). Vēl kādā teikā minēts, ka, bēgot no vilkiem, ragana uzlaidusies uz šķūnīša jumta (LFK 650, 12, Lēdurga). Tikai vienā teikā stāstīts, ka raganas pārvietojas jāšus uz zirgiem (LFK 1771, 4953, Bērzaine). Pāris citos gadījumos minēts, ka tās jāj uz slotas: Ļaudīm kādreiz iznācis vēlāku nākt gar Raganu kalnu no darba uz māju. Te viņi skaidri redzējuši, ka raganas aizjāj. Par zirgiem viņām bijušas slotas un pie rokas pastalas. Ļaudis domājuši, kur gan viņas citur jāj, kā uz kādu laidaru govis slaukt... (LFK 116, 4790, Rencēni); Kāds vīrs bijis ļoti drošs. Šis gājis pašā tumšākajā pusnaktī bez bailības. Reiz Jāņu naktī tas iedams ieraudzījis pulku raganu. Raganas esot ģērbušās baltās drēbēs un jājušas uz slotas kātiem dziedādamas... (LFK 910, 5928, Jaunlaicene).

Raganu raksturojums šajos divos tekstos ļauj tos pieskaitīt nakts raganu tradīcijai, lai gan pārvietošanās uz slotas kāta atspoguļo salīdzinoši jaunākus priekšstatus par ciema raganām. Tām raksturīga jāšana vai lidošana uz dažāda veida priekšmetiem (slotām, piestām), dodoties uz raganu sabatiem, slaukt svešām govīm pienu utt. Iepriekš citētajā Rencēnu teikā minēts, ka raganām par zirgiem bijušas slotas un pie rokas pastalas. Šajā pašā pagastā, kur ciema raganu funkcijas piedēvētas spīganām, pierakstīta teika, kurā stāstīts, ka pie kādas kūts akas uz slotas kāta pielaidusies spīgana, kurai pie vienas rokas bija piesietas vecas vīzes, bet pie otras – pirts slota (LFK 116, 3663). Priekšstati par raganu pārvietošanos uz slotas un lidojot, visticamāk, ir aizgūti no jaunākās ciema raganu tradīcijas.

Filoloģijas doktors Sandis Laime strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (LMFI).

[1] (..) Meitai bijis jāiet caur mežu un pa pļavu, un pļavā bieži vien ceļa gājēji dzirdot raganas velējoties. Meita atteikusi, ka viņa māņiem neticot, un gājusi vien uz māju. (..) Uz pļavu uzejot, viņa redzējusi pie upītes spīdam uguntiņu. Viņa nav neko ievērojusi un gājusi vien tāļāk. Tuvāk pieejot, uguns tapusi lielāka un arī sākusi dzirdēt velējoties. Meitai palicis gan tā kā drusku bailes, bet gājusi vien tāļāk. Kad bijusi jau piegājusi krietni tuvu, piepēži viņa izdzirdusi balsi: „Māsiņ, padod man to duncīti, tur nāk kāda ar mīkstu vēderu!” (..)” (LFK 116, 7432, Rencēni).

[2] „ (..) Otras acis tās ripainās uzacis, kas dažiem suņiem mēdz būt. (..) ” (LTTP VII1: 870); „ (..) Suņam ir uz acīm apaļš pleķītis ar garākām spalvām, ka tas kā maza actiņa izskatās” (DO 93, Jaunlaicene). Līdzīgs priekšstats, ka suņi ar četrām acīm redz mirušo garus, sastopams arī Igaunijā (Viluoja 1996).

[3] Veļas vāle (arī vāle, vāls, bungu vāle, veneklis, veleklis) un velējamais sols (arī velētava, veltava, veleklis, veleknis, veleksne, velekņu beņķis) ir darbarīki, kas nepieciešami veļas velēšanai jeb vienam no senākajiem veļas mazgāšanas paņēmieniem.

[4] „Kādam vīram gadījies braukt ap pusnakts stundu pa kādu Burtnieku mežu. Viņš redz, ka pienāk pie viņa vāģiem daudz kailas sievietes. Visām tām mati bijuši vaļīgi, tās visas taisījušās kāpt viņa vāģos iekšā. Šis nu sācis plēst matus, kura tikai jau likusies vāģos iekšā. Plēsis, ka švirkstējis vien, kā linus un metis vāģos iekšā. Tā tas gājis kādu laiku, līdz nezin kur iedziedājies gailis. Tūdaļ tās visas nezin kur palikušas. Rītā, kad jau tikusi gaisma, gājis pie vāģiem skatīties, cik to matu būs pieplēsis. Tikai tad, kā par brīnumu, no matiem neko neredz, tikai zaļās, garās pura sūnas. Nu brīnumam nau gala, kā tas varējis gadīties, ka mati palikuši par sūnām. Nu viņš skaidri zin, ka tā ir bijusi spokošanās” (LFK 142, 3554, Burtnieki).

[5] Noplekšķināt – ‘noplacināt, nomīdīt’.

[6] Šķotele – ‘priekšauts’.

[7] Divas sievietes baltos apģērbos: LFK 105, 84a, Jaunlaicene; bolts maitīts: LFK 210, 677, Jaunalūksne; ar baltiem plīvuriem apklājušās: LFK 210, 717, Mālupe; ģērbušās baltās drēbēs: LFK 910, 5928, Jaunlaicene; ar baltu širci priekšā: LFK 910, 12235, Veclaicene; baltas preilenes: LFK 1980, 1462, Vijciems; trīs balti sieviešu tēli: LFK 1980, 1725, Vijciems; balti ģērbušās sievietes: DO 107, Ape; balti sievieši: DO 109; DO 296, Ape; baltās drēbēs ģērbušās: DO 270, Jaunalūksne; divi baltās drēbēs ģērbušies meitieši: DO 291, Ape; skaista jauna meitiņa baltu priekšautiņu: Krēsliņš 1889: 398.

[8] Sarkanos tērpos: LFK 116, 19878, Kārķi; viena melnās drēbēs, otra sarkanās: LFK 828, 11300, Vijciems.

[9] Izpurcis – ‘izspūris’.

[10] Krēsliņš 1889: 398, Alsviķi; DO 107, Ape; LFK 105, 316, Jaunlaicene; LFK 23, 9341, Kocēni.

[11] Spriežot pēc vairākām pazīmēm („spoku” parādīšanās laiks, tādas specifiskas darbības kā velēšanās un maldināšana, izskats u.c.), par spokiem šajās teikās sauktas raganas. Raganu vārds uz šīm būtnēm nav attiecināts, jo teicējs no Burtniekiem pārcēlies uz dzīvi Vecgulbenē, kur, iespējams, vietējās tradīcijas iespaidā mainījis priekšstatus par raganām, bet atmiņā saglabātajās teikās raganas izvēlējies saukt par spokiem.

[12] „Kāds saimnieks reiz redzējis pulksten divpadsmitos dienā pie augsta kalna, uz kā atrodas ganības, staigājot sievieti ar slauceni rokā. Viņa laikam bijusi ragana (..). Pati bijusi baltās drēbēs ģērbusies un ar baltu villaini (sedzeni) apsegusies...” (LTT 25329, Gaujiena); „Viena skrīveriešu saimniece, Siksnēnu Trīne, senāk agri Jāņu rītā salikusi rupučus vīzē un ačgārni vilkusi pa savu un kaimiņu olnīcu. (..) Pati bijusi plika un mati vaļā...” (LTT 25324, Aizkraukle); „Lielā Piektā jeb arī Jāņa dienā raganas staigā ar vaļējiem matiem un slaucenēm rokā pa ganībām un salasa sakaltušus govju mēslus, ar ko varot sev pieburt svešu govju pienu...” (LTT 25292).