Mārtiņš Lasmanis

NEDAUDZ PAR LOENGRĪNU

 

 

Olafa Seviško grāmata par latviešu operdziedātāju Arnoldu Skaru

Divsimtgadnieka Vāgnera mūzikas drāmu vidū ar brīnumainu mirdzumu izceļas pasaka par Svētā Grāla bruņinieku Loengrīnu, ko gulbis laivā atved par glābēju nepatiesi apsūdzētajai Brabantes nelaiķa hercoga atvasei Elzai. Daudz ir rakstos un atstāstos liecību par šīs operas izstarojumu. Tas iedarbojas jau orķestra priekšspēlē un sasniedz tur vienu no saviem visintensīvākiem brīžiem. Priekšspēli ievada vijoles ar ēteriski gaišu, tikko sadzirdamu Grāla motīvu skanējumu, kas pieaug līdz varenam pacēlumam. Loengrīna vijoles, saka kāds jaunlaiku autors, ir augstākas par mūsu saprātu. Līdzīgi bija jau Vāgnera laikā rakstījis franču dzejnieks Bodlērs, viens no modernisma ciltstēviem, izjuzdams garīgu radniecību ar vācu komponista mūziku.

Zīmīgi, ka mūsu dienās Berlīnes Filharmoniķi kādā no savu koncertu programmām tiešas pārejas (attacca) veidā savieno 20. gs. avangardista Ligeti skaņdarbu Atmosphères ar Loengrīna priekšspēli. Toņkārta, instrumentācija un noskaņa to pieļauj. Iebildumi izpaliek, to vietā papildinās muzikālās uztveres reljefs.
Darbības vielu savai Grāla bruņinieka operai Vāgners atrada viduslaiku sāgās. Tekstu viņš, kā allaž, rakstīja pats, šoreiz dodams norisei noteiktu vietu un laiku – Antverpeni 10. gs. pirmajā pusē, kad vācu ķēniņš bija Heinrihs Pirmais, saukts Putnuķērājs, kam operā sava loma. Vēsturiskas īstenības elementi parādās jau pirmajā ainā un pavada tālāko, ja arī paliekot fonā.

Intrigu pret Elzu izperinājusi hercoga troņa tīkotāja Ortrude, par apsūdzētāju ķēniņa tiesā izvirzīdama savu vīru grāfu Telramundu. Apsūdzība ir smaga, bet pierādījumu nav, tāpēc lietu izšķirs Dieva tiesa – divcīņa starp Telramundu un bruņinieku, ko Elza redzējusi kā teiksmainu parādību sapnī un piesauc par savu aizstāvi.

Elzas sapņa mūzikā atbalsojas operas priekšspēles Grāla motīvi, kas pavada arī bruņinieku. Viņa ierašanās ir pirmā cēliena sprieguma kulminācija un reizē reālās un pārdabīgās pasaules savienojums. Mēs to pieņemam kā pasakas īstenību.
Vāgners uzskatīja Loengrīna mītu tā pamatlīnijās kā folkloru, kas izsaka mūžsenas cilvēcīgas ilgas izjust pārlaicīgo. Ap mītu ir noslēpumainība. Tā nezūd racionālu skaidrojumu mēģinājumos.

Ķēniņu cēli apsveicis un drošs par uzvaru būdams, bruņinieks jau pirms cīņas bildina jaunavu, reizē divkārt izteikdams liktenīgu aizliegumu, kas ir tālākās darbības pamatā. Elza nedrīkst jautāt ne pēc viņa vārda, ne izcelsmes. Īsu apmulsumu pārvarējusi, Elza solās to nedarīt.

Apmulsuma mirklis, Vāgnera norādīts, var izpildījumā paslīdēt garām nepamanīts. Patiesībā tanī slēpjas priekšnojauta par būtisku sarežģījumu, par mīlestības radītas izziņas gribas sadursmi ar augstāku varu. Jautājuma aizliegums nāk no pārlaicīgas jomas, Elza ir un paliek pasaulīgs cilvēka bērns.

Bruņinieka sūtībā ilglaicīga laime nebija paredzēta. Atvadās operas pēdējā ainā, vārdu un piederību atklājis, viņš piemin savu cerību būt kopā ar Elzu vienu vienīgu gadu. Tā nepiepildās, jo Elza jau kāzu naktī pārkāpj solījumu nejautāt. Bildinājumā gan nekāds noteikts laikposms nebija minēts, bet šo komplikāciju teksta autors Vāgners neievēro.

Gaišums ap Loengrīna tēlu ir mūzikā izjūtams. Vārdos to nevar ietvert, vārdi drīzāk mazina pārdzīvojuma emocionālo spēku. Labāk tāpēc nejautāt – tāda ir aizlieguma jēga, izteikta kā prasība pēc bezvārdu paļāvības.

Gaiša būtne ir arī Elza. Mūzikā viņu raksturo pirmreizīgs koka pūtēju toņkrāsu un ansambļa izmantojums, kas uzplaukst jau ar pirmajām taktīm Elzas partijā, kad viņa ķēniņa tiesā stāsta par sapnī redzēto bruņinieku. Viņas vīzijai atsaucas koris klusinātā izbrīnā.

Jautājuma aizliegumam ir motīvs mūzikā. Pirmajā cēlienā kā kategorisks nosacījums izteikts, tas turpinājumā atkārtojas dažādos dramatiski nozīmīgos brīžos ar lūzumu trešā cēliena ainā starp jaunlaulātajiem, kad Elza nespēj turēt solījumu. Līdz ar to zūd sapnis par laimi. Elza lūdz Dievu viņai piedot. Loengrīns noskumst, bet neļaunojas. Viņam jānosauc savs vārds un piederība un jāatgriežas Grāla valstībā.
Divu gaišu, kristietībai piederīgu tēlu neatrisināto pretmetu Vāgners dramatiski papildina ar tumšu dziņu vadīto Ortrudi un viņas vīru Telramundu, kas abi turas ģermāņu sendievu ticībā, jūtas izstumti un tīko atgūt agrāku varu. Pirmā cēliena tiesā un cīņā Telramunds zaudē, bet Ortrude nekavējoties pamana iespēju, ko dod aizliegtais jautājums. Intrigantes viltībā pie tā reizi pēc reizes atgriežoties, viņa cenšas pilināt šaubu indi Elzas sirdī un prātā. Asociatīvi nav tālu līdz ļaundarim Jago Šekspīra traģēdijā Otello.

Ir tomēr kāda dramaturģiski būtiska atšķirība. Jago rīcība izraisa katastrofu. Ortrudes viltīgā uzmācība rada nemieru, bet izšķīrējs iemesls aizliegtā jautājuma izteikumam ir Elzas mīlestība, kas nevar samierināties ar neziņu.
Pret nelaimīgo, atstumto un gandarījumu alkstošo Ortrudi Elza izjūt žēlumu. Otrā cēliena ainā starp viņām izpaužas Elzas augstsirdība, bet Ortrudi tā neiespaido. Viņa patur savu varaskāri un atmaksas nodomu.

Vāgners uzskatīja arī Loengrīnu par traģēdiju, šo operu raksturodams kā alegoriju par mākslinieku, kura darbam nav dāvāta iecerētā pilnā uzticība bez kritiskiem jautājumiem. Pirms vispārinājuma viņš, protams, domāja pats par savu pieredzi. Varētu sagaidīt, ka egocentriski ievirzīta interpretācija laika gaitā būs novecojusi, bet tā tas nav. Mūzikas literatūrā un uzvedumu pavadvārdos alegorijas formulējums ir pārdzīvojis līdz visjaunākam laikam. Jāšaubās gan, vai ieguvējs bijis emocionālās uztveres tiešums, kas Vāgneram likās tik svarīgs.

Bez īpaša skaidrojuma var izjust traģiku Elzas liktenī. Viņas pasaulīgā mīlestība nav savienojama ar liktenīga, bet tik dabīga jautājuma aizliegumu. Sirdssāpēs par Elzu Vāgners operas noslēgumā gādā viņai mierinājumu ar burvestības palīdzību, kas gan bez komentāra nav izprotama. Labāk nejautāt, bet paļauties mūzikai.
Līdzīgi ir ar kādu citu pasaku, Mocarta Burvju flautu, kas radīta pus gadsimtu pirms Loengrīna. Neskaidrības un brīv­mūrnieku antifeminisms šinī tekstā pagaist mūzikas pārdzīvojumā. Raibās izdarības skatuvē var skatīt kā bilžu grāmatā.
Burvju flautu sākotnēji uztvēra kā Vīnes dziesmu spēļu jomai piederīgu. Pamazām šo darbu atzina par ceļrādi vācu romantiskajai operai, kas pilnībā uzplauka ar Vēbera tautisko Burvju strēlnieku. Ar šo operu Vāgners iepazinās deviņu gadu vecumā. Tā viņu esot aizrāvusi. Iespaids bija noturīgs. Vēbera mūzikas atbalss skan vēl Loengrīnā.

Par Vāgneru un viņa darbu uzvedumiem savā laikā latviešu presē diezgan daudz rakstīja Jānis Poruks. Elzu viņš raksturoja kā dzejiski mīlīgu jaunības parādību, kuras nevainīgās ciešanas atver brīnišķīgus dvēseles dziļumus. Tie nav romantiski pārspīlējumi.

Liela loma Loengrīnā ir korim, it sevišķi pirmajā cēlienā, kad tas atrodas skatuvē nepārtraukti un it spriegi piedalās darbībā, atsaucoties gan reālistiskām, gan pasakainām norisēm. Cēliens noslēdzas ar simboliskās cīņas uzvarētāja, joprojām anonīmā bruņinieka slavinājumu. Vienīgi Ortrude un Telramunds ir citās izjūtās, bet viņu balsis vispārējās gavilēs grūti sadzirdamas. Toties komponists norāda kontrastējošu vizuālu efektu. Mūzikai izskanot, Telramundam bezspēkā jāsaļimst pie savas valdonīgās sievas kājām.

Vāgnera dramaturģija izmanto krasus pretstatus. Pirmā cēliena fināla gaišajai apoteozei seko otrā cēliena sākotnējā pustumsā aina ar divām pazemotām būtnēm, Telramundu un Ortrudi. Šī aina savā atriebības un viltības dziņu izlādējumā ir kā pāreja uz kādu vēlāku posmu Vāgnera darbos un varētu muzikāli iederēties Nībelunga gredzenā. Kopumā Loengrīns tomēr paliek vācu romantiskās operas tradīcijā, veido tās noslēgumu un reizē ir novatorisks instrumentācijā un orķestra koloritā. Skaņkrāsas šinī partitūrā nav nianses vien. Tās ir agrāk tādā apmērā neizmantots formas elements, pārmantots daudz vēlāka laika mūzikā.

*    *    *

 

2007. gadā parādījās Olafa Seviško grāmata par latviešu operdziedātāju Arnoldu Skaru (1907-1987). Uz grāmatas vāka ir Skaras attēls Loengrīna lomā (1958) toreizējā Valsts Akadēmiskā operas un baleta teātrī Rīgā. Pirms tam viņš 1942./1943. gada sezonā to pašu lomu bija izpildījis Liepājas operā. Šī teātra tā laika pārsteidzoši daudzpusīgajā repertuārā vislielākos panākumus guvis tieši Loengrīns, kā savā monogrāfijā atzīmē Seviško, citējot laikrakstu Kurzemes Vārds. Atsauksmes par 1958. gada uzvedumu Rīgā bija visumā atturīgas, par galveno trūkumu minot konvencionālo inscenējumu. Atmiņu stāstos gan ir apbrīnots Arnolds Skara titullomā.

Kopš tā laika, tātad jau vairāk nekā pus gadsimtu, jauns Loengrīns Baltajā namā nav parādījies. Citās zemēs šī ir visvairāk uzvestā Vāgnera opera. Vāgnera divsimtgadi Latvijas Nacionālā opera sagaida un svin ar milzu pasākumu – Nībelunga gredzenu visu četru vakaru pilnībā. Rīgas Vācu teātris tetraloģiju sniedza pagājušā gs. sākumā, bet latviešu operas vēsturē tā ir pirmreizīgs notikums. Uzveduma dalībnieku sastāvs Rīgā ir internacionāls. Kā zināms, tā mēdz būt arī citur.

Latviešu opermākslinieki pēdējā laikā vadījuši Loengrīnu ārzemēs. Andrejs Žagars kā inscenētājs Viļņā (2013), Andris Nelsons dažus gadus agrāk kā diriģents svētku spēlēs Baireitā. Tur par jauno inscenējumu gādāja ar provokatorisku izdomu apveltītais vācu režisors Hans Neuenfels. Viņš lika korim pārvērsties laboratorijas eksperimentu žurkās. Gaidītā skandaloza sensācija neizpalika. Publikas protesta auros cieta izrādes noskaņa.

Līdzīgu reakciju izsaucis Loengrīna uzvedums Minhenē (2009). Tanī angļu režisors Jones kā atjaunojumu ievedis Elzas pasāktu ģimenes mājas būvi. Operas priekšspēles laikā skatuvē uz lielas tāfeles top Elzas iecerētās mājas zīmējums. Autoritatīvais vācu kritiķis Joahims Kaizers tādu konceptu nosauca par mizerablu, Vāgnera mūzikas pasakai pretdabīgu.

Konvencionālisms garlaiko, bet provokatīvi izlēcieni labu nedara. Par to domājot, nāk prātā atziņa, ko tieši Loengrīna sakarā izsaka Vija Briede savā grāmatā Latviešu operteātris. Viņa atgādina operu inscenējumu profesionālo pamatnoteikumu jebkuru skatuves darbību atvasināt no partitūras.

Andra Nelsona muzikālo vadību vācu un arī starptautiskā kritika novērtē ļoti pozitīvi. Intervijā žurnālā Opernwelt viņš stāsta par savu lielo Vāgnera mīlestību un piebilst, ka Vāgnera operas viņš arī turpmāk labprāt diriģētu, ja būtu aicinājumi. Un Nelsona skolotājs Mariss Jansons tanī pašā žurnālā paredz kādreiz savā repertuārā nonākt arī pie Loengrīna.

 

Literatūras un mūzikas kritiķis Mārtiņš Lasmanis, JG redakcijas loceklis (1984-2001, nr. 148-227) saņēmis (2012) PBLA Kultūras fonda balvu par rakstu krājumu Vārdi un mūzika (Rīga:Nordik, 2011). Dzīvo Handhāgenā, dienvidos no Stokholmas.