Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014
Pauls Raudseps, Ir
KO CILVĒKAM NEVAR ATŅEMT
SARUNA AR PROFESORU BALABKINU
Varētu atrast daudzus veidus, kā sākt rakstu par daugavpilieti, daudzpusīgo ekonomistu Nikolaju Balabkinu, kurš kļuva par profesoru Amerikā un ir līdzautors vienai no labākajām grāmatām par Latvijas ekonomiku starpkaru gados. Sāksim ar profesora atmiņām par 1940. gada 17. jūniju, par to dienu, kas daudzējādā ziņā noteica viņa tālāko dzīves gaitu. Dienu, kad padomju karaspēks ienāca Latvijā.
Balabkinam liktenīgajā datumā bija gandrīz 14 gadu. Tēvs bija sekmīgs uzņēmējs, kuram piederēja divi desu cehi Daugavpilī. Kā Balabkins raksta savās ASV izdotajās atmiņās Realitātes kaldināts (Forged by Reality), viņš iepriekšējā vakarā bija atgriezies no Daugavpilī rīkotajiem Dziesmu svētkiem, kuru noslēgumā gan dziedātāji, gan skatītāji trīs reizes nodziedāja valsts himnu. Varbūt mums jau bija priekšnojauta par gaidāmo nacionālo katastrofu. Daudzi no mums raudāja pa ceļam uz mājām. Jau agri nākamajā dienā māte viņu pamodinājusi ar baisiem vārdiem – No šā rīta mūsu dzīve ir beigusies. Sarkanā armija okupē Latviju.
Viņa iedeva Nikolajam maisiņu ar savām rotaslietām, kuras bija ar divriteni jāaizved paslēpt vasarnīcā ārpus pilsētas, bet, ātri braucot, viņš paspēja atgriezties Daugavpilī laikus, lai redzētu padomju tankus braucam pāri Daugavas tiltam. Kā viņš raksta, daži cilvēki meta puķes un sauca zemļaki (tautieši – red.), taču vairākums skatījās uz padomju karaspēku ar izmisumu, bailēm, dusmām un pazemojumu.
JUKAS, LAUPĪŠANAS, VARDARBĪBA. Ir pagājuši gandrīz 75 gadi, tomēr, runājot ar Balabkinu par šiem notikumiem nesenā viņa viesošanās reizē Latvijā, vēl aizvien var sajust, kā citkārt tik mierīgā, varētu pat teikt maigā, dzīvespriecīgā, erudītā un labi audzinātā akadēmiķa balsī ieskanas dzelžains tonis. Kā lasāms arī atmiņās, viņš vēl aizvien ne saprot, ne atzīst Kārļa Ulmaņa lēmumu bikli piekrist padomju ultimātam, un viņam ir grūti pieņemt tālaika Latvijas valdnieka idealizāciju, kuru vēl aizvien redz daudzviet Latvijā. Man personīgi ir ļoti grūti ar to samierināties, viņš atzīst intervijā. 1940. gada 17. jūnijā [Ulmanis] teica – „uzlūkojiet ienākušās Sarkanarmijas daļas ar draudzību. Tas viss notiek ar valdības ziņu un piekrišanu.“ Mana ģimene bija satriekta, un es to nekad neesmu aizmirsis.
Balabkinu lielajai ģimenei, kurā bez Nikolaja auga vēl seši bērni, sākās grūti gadi. Drīz pēc okupācijas tēva uzņēmumā ieradās ekspropriācijas komisija, kas atņēma ražotnes un padarīja viņu par vienkāršu pārdevēju uzņēmumā, kuru viņš pirms deviņiem gadiem bija dibinājis un nodarbinājis 40 cilvēku. Vienīgo reizi mūžā bērni redzēja, kā tēvs raud. Taču pārbaudījumi tikai sākās – paziņas brīdināja, ka tēvam būtu drošāk no Daugavpils pazust, un viņš paslepus pārcēlās uz Rīgu, kur ar grūtībām atrada darbu cirkā kā lauvu barotājs. Tā ģimene izvairījās no deportācijām 1941. gada 14. jūnijā.
Vāciešu ienākšana arī Balabkiniem sākumā likās kā atpestīšana, tomēr tikai uz īsu brīdi. No viņu vasarnīcas varēja dzirdēt, kā netālu no Daugavpils Mežciemā šāva ebrejus. Nikolajam kāds vācu seržants uzbrēcis un spēcīgi iesitis pa seju, jo zēns bija atļāvies apstāties un parunāties ar savu bijušo klasesbiedru ebreju Mitju, kuram nacistu izdotie noteikumi lika nēsāt pie drēbēm piespraustu dzeltenu zvaigzni un iet pa ielas bruģi, nevis pa ietvi kā citiem.
1944. gadā pārējā Balabkinu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet Nikolajs, nesen sasniedzis 18 gadu vecumu, tika iesaukts leģionā un norīkots uz 15. divīziju Rietumprūsijā. Haotiskajās, bezcerīgajās cīņās nemitīgi atkāpjoties uz rietumiem, viņš kara beigas sagaidīja britu okupācijas zonā, kur pēc laika atkal pievienojās savai ģimenei.
Kā viņš vairākas reizes atkārto savās atmiņās, šie juku, laupīšanas un vardarbības laiki viņam iemācīja, ka vienīgais, ko cilvēkam nevar atņemt, ir viņa zināšanas, prasmes un pašiniciatīva. Tāpēc jau pirmajos pēckara gados Balabkins nolēma mērķtiecīgi tiekties pēc izglītības. Vācijā ieguva pirmo akadēmisko grādu ekonomikā Getingenes universitātē (Georg-August-Universität Göttingen) un pēc ģimenes pārcelšanās uz Ameriku šo ceļu turpināja, 1956. gadā Ratgersa universitātē (Rutgers University) Ņūdžersijā saņemot doktora grādu ekonomikā. No 1967. līdz 1994. gadam viņš bija ekonomikas profesors Līhai (Lehigh) universitātē Pensilvānijas štatā, kas dažādās reitingu tabulās figurē starp ASV 50 labākajām universitātēm.
KLĀTESOŠS PATRIOTISMS. Daudzi sūdzas, ka mūsdienās akadēmiska karjera spiež cilvēkus aizvien vairāk specializēties, jeb, kā to mēdz puspajokam raksturot, zināt vairāk un vairāk par aizvien mazāku jautājumu loku. Profesors Balabkins savā akadēmiskajā karjerā apliecināja apbrīnojamas spējas saglabāt plašu skatījumu, pētīt daudzveidīgu jautājumu loku un izvairīties no ekonomisko zinātņu aizvien spēcīgākas aizraušanās ar augstāko matemātiku, kas kļuva par noteicošo virzienu šajā jomā pagājušā gs. 50. gados, kad viņš rakstīja savu doktora disertāciju.
Jau sākot ekonomikas studijas Getingenē, viņš brīnījās, ka lekcijās aprakstītais Homo oeconomicus („ekonomiskais cilvēks”), kurš visus lēmums racionāli aprēķina, lai nodrošinātu sev maksimālo labklājību, nekādi neatbilst tiem cilvēkiem un viņu rīcības modeļiem, kurus viņš varēja redzēt pats savām acīm Staļina un Hitlera totalitāro sistēmu valdīšanas gados. Tāpēc teju visos savos pētījumos Balabkins risina jautājumus, kuri sakņojas viņa paša reālajā pieredzē, viņa Daugavpils bērnībā un dzīvē, kura cieta liktenīgu lūzumu 1940. gada 17. jūnijā.
Doktora disertāciju viņš uzrakstīja par paša piedzīvotās Rietumvācijas slavenās 1948. gada valūtas reformas teorētiskajiem aspektiem. 1971. gadā iznāca viņa darbs par Rietumvācijas holokausta sakarībā maksātajām reparācijām Izraēlai, un savās atmiņās viņš šo darbu saista ar 1941. gada jūlijā no vasarnīcas dzirdēto šaušanu Mežciemā.
Latvijas tautsaimniecības vēstures apzināšanai sevišķi svarīgi ir darbi, kuri atsauc atmiņā viņa tēva uzņēmējdarbības pieredzi trīsdesmito gadu Daugavpilī. Kā raksta Balabkins, tēvs daudzējādā ziņā pārstāvēja to uzņēmēja tipu, kuru slavenais austriešu ekonomists Jozefs Šumpeters (Joseph Schumpeter) uzskatīja par ekonomiskās attīstības svarīgāko dzinēju. Balabkina tēvs izcīnīja savu vietu jomā ar augstu konkurenci, nemitīgi domājot par inovācijām un ieguldījumiem. Viņš importēja gaļas mašīnas no Vācijas, lai samazinātu ražošanas izmaksas, nopirka Chevrolet kravas mašīnu, lai paplašinātu noieta tirgu, un dzīvoja taupīgi, lai pietiktu naudas investīcijām.
Taču Nikolaja tēvs nedzīvoja ideāla tirgus apstākļos. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Ulmaņa režīms ķērās pie tautsaimniecības „latviskošanas”. Balabkinu ģimene bija vecticībnieki. Savās atmiņās profesors piemin, ka pirmajā padomju okupācijas gadā zināms skaits vecticībnieku sadarbojās ar komunistiem, taču viņa paša vārdus un rīcību caurstrāvo kluss, bet pastāvīgi klātesošs Latvijas patriotisms. Nikolajs un viņa brāļi un māsas apmeklēja latviešu skolas. Atstājot Rīgu, viņš kopā ar citiem leģionā iesauktajiem uz kuģa klāja nodziedāja Dievs, svētī Latviju! Tēvs pēc kara Vācijā vēl ilgi cerēja, ka varēs atgriezties dzimtajā zemē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Nikolajs pārdeva denacionalizētos tēva īpašumus un par iegūto naudu ASV nodibināja The Joseph Balabkins Memorial Foundation (Jāzepa Balabkina piemiņas fondu – angļu val.) Daugavpils vidusskolas atbalstam.
Taču Ulmaņlaika ierēdņiem bija citi atskaites punkti. Ja radās mazākā iespēja, valsts izpirka nelatviešu uzņēmumus par pašas valdības noteiktu cenu un pievienoja valsts izveidotajiem koncerniem. Gaļas pārstrādes bizness tika koncentrēts zem Bekona eksporta jumta, un arī Balabkina ģimenes uzņēmums nonāca valsts uzmanības lokā. Balabkina tēvs saņēma vēstuli no [tieslietu] ministra Apsīša, kurā bija teikts – Balabkina kungs, jums ir liels uzņēmums. Kāpēc jums tik krievisks uzvārds? Jums ir jākļūst par Baltābolu, intervijā stāsta dēls. Tēvs aizbrauca uz Rīgu un saka – nu, kā? Mums visi bērni iet latviešu skolās. Ar to gan nepietika. Lai nezaudētu uzņēmumu, tēvam bija jāiegūst miesnieka amata meistara apliecība, kas nozīmēja atraut uz četriem mēnešiem no darba firmas īpašnieku, kurš pats nodarbināja 40 cilvēku. Savukārt, lai atpirktos no uzvārda maiņas, Balabkins aizsargu organizācijai noziedojis 5 000 latu, kas tajā laikā bija milzu nauda.
PAR TRAUKU MAZGĀTĀJIEM. Šī pieredze devusi impulsu daudziem Nikolaja Balabkina darbiem, to skaitā 1975. gadā kopā ar ekonomikas vēsturnieku Arnoldu Aizsilnieku izdotajai grāmatai Entrepreneur in a Small Country (Uzņēmējs mazā valstī), kuru Latvijas Universitātes vēstures profesors Aivars Stranga žurnālam Ir raksturo kā lielisku darbu, vienu no labākajiem par Latvijas tautsaimniecības vēsturi. Tajā atrodams gan pārskats par Latvijas ekonomikas attīstību no 1919. līdz 1940. gadam, gan stāsts par vienu no sekmīgākajiem uzņēmējiem valsts vēsturē – Rīgas auduma dibinātāju Robertu Hiršu. Viņa stāsts ir līdzīgs Jāzepa Balabkina stāstam, tikai daudz lielākos apmēros.
Abi sāka praktiski no nekā: dibināšanas brīdī 1925. gadā Rīgas audumam bija trīs strādnieki: Hiršs, viņa sieva un vēl viens darbinieks. Abi strauji izpletās, taču Hirša mērogi bija ievērojami lielāki – 30. gadu beigās Rīgas audumā jau strādāja 1 600 cilvēku, un Hiršam piederošajā rūpnīcā Lietuvā Kauno audinai vēl 2 500. Abi uzņēmēji pastāvīgi domāja par tehnoloģiju uzlabošanu un tirgus paplašināšanu, un abi bija arī sociāli atbildīgi atbilstīgi sava uzņēmuma mērogam. Balabkins darbiniekiem kāzās dāvinājis mēbeles, Hiršs nodrošinājis strādnieču pirmsskolas vecuma bērniem uzraudzību, rīkojis izglītības kursus un kultūras pasākumus. Abi nonāca Ulmaņa valdības uzmanības lokā (neraugoties uz faktu, ka Hiršs bija latvietis), taču nepakļāvās spiedienam atdoties valstij.
Citi šo spiedienu neizturēja. Kādā Brazīlijas apmeklējumā Balabkins saticis ģimeni, kura uz šo tālo zemi pārcēlusies ar visiem sava uzņēmuma darbiniekiem. Viņam pienākusi klāt kāda dāma, uzvārdā Melits, un Balabkins pie sevis nodomājis: tāds uzvārds, visticamāk, saistīts ar Latgali. Es saku: „Melits – jūs nākat vai nu no Varakļāniem, vai no Viļāniem.” Viņa atbildēja – „no Viļāniem.”
Interese par mazu valstu attīstības spējām ierosināja arī profesora Balabkina pētījumus par postkoloniālo Āfrikas valstu ekonomiku. Viņš septiņdesmitajos gados tur vāca materiālus pētījumiem un uzrakstīja grāmatu Indigenization and Economic Development: The Nigerian Experience (Tautsaimniecības nonākšana iezemiešu rokās un ekonomiskā attīstība: Nigērijas pieredze).
Balabkins stāsta, ka Nigērijā pēc neatkarības iegūšanas visa modernā rūpniecība bija balto itāliešu un grieķu, libāniešu, kipriešu un angļu rokās. Uzņēmumos parādījās vietējie, kuri kļuva par jaunajiem īpašniekiem, taču sākotnējie īpašnieki turpināja tos vadīt. Tomēr ilgi šī sistēma nevarēja sekmīgi darboties. Teiksim, ģimenē ir desmit dēlu. Vecākais pārņem [uzņēmumu]. Ja ir peļņa, tad tie deviņi sagaida, ka pirmais viņus uzturēs. Peļņa netika ieguldīta jaunu iekārtu vai prasmju iegūšanā. Nigērieši neinvestēja uzņēmumos, viņi naudu ielika dzeltenajos mersedesos. Tad sākās lejupslīde, kas vēl arvien turpinās. Spriežot pēc Aizsilnieka pētījumiem, Ulmaņa latviskotajiem uzņēmumiem neveicās daudz labāk.
Par spīti saviem teju 88 gadiem, Nikolajs Balabkins saglabā dzīvu interesi gan par ekonomiku, gan notikumiem Latvijā. Rīgā viņu satiku konferencē, kas bija veltīta statistiķim, ekonomistam un Saeimas deputātam Kārlim Balodim (1864-1931). Lai arī Balabkins uzskata, ka mūsdienās no Baloža teorijām varam izmantot ļoti maz, viņu aktīvi interesē Baloža vieta ekonomiskās domas attīstībā, jo pirms I Pasaules kara Vācijā uzrakstītos Baloža darbus zināja un citēja pat 20. gs. ekonomikas teorijas gigants Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes, 1883-1946).
Balabkins caur tēva vārdā nosaukto fondu arī turpina atbalstīt Latgales jaunatni. Tomēr šajā sakarībā viņa balsī iezogas pavisam neraksturīgs rūgtums. Sešpadsmit gadus esmu sūtījis līdzekļus. Ko tie cilvēki dara? Beidz ģimnāziju un tad brauc uz Īriju mazgāt traukus. Atvainojos, bet es esmu politiskais emigrants, viņš saka. Pretstatā izglītotajiem Īrijas melnstrādniekiem viņš aizbrauca no Latvijas piespiedu kārtā, un zināšanas viņam bija vienīgā paliekošā bagātība.
Tomēr, par spīti visiem iemesliem, kas varētu attaisnot vilšanos un novēršanos, viņa dzimtā zeme vēl aizvien sirmajam kungam ir tuva, un viņš neļaujas lētam cinismam. No Nikolaja Balabkina ir ko mācīties – gan no viņa pētījumiem, gan dzīves.
Raksts
pārpublicēts no nedēļas žurnāla Ir. Skat. arī Irēnes Avenas recenziju 70. lpp.Žurnālists Pauls Raudseps, viens no laikraksta Diena, pēcāk nedēļas ziņu žurnāla Ir dibinātājiem un redaktoriem. Ieguvis zinātniskus grādus Krievijas/Padomju Savienības studijās Hārvarda U. un Indianas U.
Pat Igaunijas prezidents Ilvess atzīst Ir par labāko nedēļas žurnālu Baltijas valstīs. Lasiet visus žurnāla rakstus jau iznākšanas dienā, abonējot Ir elektronisko versiju – |