Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014
Uldis Siliņš
ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT
DP CAMP ALT-GARGE
(1945-1946) – VII
KRIEVI NOMETNĒ. Saņemam ziņu, ka radio raidījumā no Latvijas lamāts mans tēvs. Fašists! Kāpēc tieši viņam tāds gods parādīts? Krievi arī panāk, ka UNRRA un sabiedrotie atļauj ienākt nometnē padomju repatriācijas virsniekiem, lai pierunātu baltiešus atgriezties mājās. Tas ir amerikāņu reveranss „labajam onkulim Džo“ [Staļins]. Kad onkulis Džo arvien biežāk sāka rādīt amerikāņiem vidējo rokas pirkstu, nostāja mainījās. Padomju varas vīri nometni apmeklēja divas reizes: pirmoreiz 1946. gada janvārī un otrreiz – 1946. gada 3. augustā.
No otrās vizītes atceros Sarkanarmijas virsnieku-latvieti, kas, tikko ienācis pa vārtiem, noprasīja pirmajam dīpītim, ko satika: Kāpēc nebraucat atpakaļ? Fotogrāfijas liecina, ka bijuši trīs Sarkanarmijas virsnieki amerikāņu virsnieka, angļu virsnieka un pāris angļu karavīru pavadībā.
Atstātajās angļu ierēdņa atmiņās rakstīts, ka padomju virsnieki gandrīz nolinčoti, bet pats atmiņu autors tur noteikti nebūs bijis klāt. Kaut ko tādu taču vajadzētu atcerēties. Ļaudis aicināti pēc sanāksmes uz komandanta māju pieteikties atpakaļbraucienam. Kādi aizgāja arī. Pieprasīts arī izdot Krievijā dzimušos. Protams, neviens izdots netiek. Tēvs stāstīja, ka virsnieki inspicējuši arī virtuvi, un viens no padomju pārstāvjiem teicis, ka darbinieki nestrādājot higiēniski – nevalkājot baltus cimdus. Bože moi! Kas vēl nav jādzird!
Kopā ar mūsu „kanakiem” nometnē ieradās arī divi zeļļi, kas gan uzdevās par leģionāriem, bet izvairījās runāt par savām gaitām gūstekņu nometnē un nebija lietas kursā par daudzām letiņu lietām. Viens no viņiem bijis apmeties pie kādas karā pazuduša leģiona virsnieka sievas. Kad sieva ar bērnu aizbrauca atpakaļ uz Latviju, abi čaļi no nometnes pazuda. Jādomā, abi bija padomju aģenti.
* * *
PĀRTIKA. Vai ēšana uzlabojusies, grūti pateikt. Rītos jāiet ar kanniņu uz virtuvi pēc Ersatz kafijas, pusdienās – pēc „Zilās Donavas“ un „Dzeltenajām briesmām“. Ja kukurūzas maizes šķēlīti uzbrūnina uz krāsns riņķiem, tad garšo tīri labi. Vakaros izsniedz sauso pārtiku visai ģimenei. Spekulanti brauc pie zvejniekiem un ved mājās lielās burkās marinētas siļķes. Ja vācu policija vedējus noķer, siļķes var atpirkt par piecām vācu markām (RM) gabalā. Siļķes var pirkt arī nometnes kantīnē pie Mārtiņa Siliņa, kas izpelnījies „Siļķu Mārtiņa“ vārdu.
* * *
 Padomju repatriācijas virsnieku vizīte nometnē (1946.3.VIII). Labā pusē R. Rutks, 2. rindā 1. no kr. Juris Soikans Okupācijas muzeja kolekcija |
SKRĪNINGI. Ar 11. februāri sākas „skrīningi“ (no screening) – jauns termins mūsu leksikonā. Cietēji ir mūsu karavīri. SS piederīgajiem bija padusē ietetovēta asins grupa. To gan viens otrs mēģina noslēpt ar jaunu dekoratīvu tetovējumu, piemēram, Mākslas akadēmijas audzēknis A. Brūveris, vai izgriezt operācijas ceļā. Diemžēl no rētas nevarēja izbēgt. Skrīninga komisijā bija UNRRAs ierēdnis un nometnes ārsts. Visa noteikšana bija ierēdnim, un viņam bija zināmi visi triki. Arī IRO atteicās aprūpēt kara noziedzniekus un personas, kurām var pierādīt, ka tās palīdzējušas ienaidniekam vajāt civiliedzīvotājus valstīs, kas ir Apvienoto nāciju locekles, vai brīvprātīgi palīdzējušas ienaidnieka karaspēkam, sākot ar II Pasaules kara izcelšanos. Kad no gūstekņu nometnēm atbrīvoja mūsu karavīrus, angļu valdība viņiem piešķīra DP tiesības. Kad IRO atteicās viņus aprūpēt, militārā vadība tos ievietoja speciālās karavīru nometnēs savā aprūpē. Amerikāņu zonā karavīriem bija katram individuāli jāpierāda, ka viņi nav brīvprātīgi iestājušies leģionā un ka politiskā nostāja nav bijusi naidīga anglo-sakšu demokrātijām. Kas par dubultstandartu! Tajā pašā laikā amerikāņi slēpa nacistu bendes, ieskaitīja savā dienestā vācu zinātniekus, kas bija aktīvi darbojušies pret sabiedrotajiem.
KULTŪRAS NEDĒĻA (1946.3.III) Alt-Gargē sākās ar Edvarda Vulfa izrādi Svētki Skangalē, ko jau janvārī bija sācis iestudēt mans tēvs. Viņš to bija restaurējis no atmiņas un pats spēlēja veco Bumbieru, savu mīļāko lomu. Man lomas nav. Galvenos mīlētājus tēlo futbolists E. Grunte un mana klases biedrene Vija Zariņa. Irmas lomai komēdijā bija izraudzīta Dzidra Celinska, daļēji viņas skaisto, garo bižu dēļ. Dzidra man gadus vēlāk raksta: Ar Tavu tēvu diņģējos, lai viņš pārlabo teicienu, kas man bija jāizsaka: „Tagad esmu brūte”. Tas man dūrās, un es ieteicu, lai liek man teikt brūtes vietā līgava. Nē, nē, tā nevarot tekstu mainīt. – Pareizi jau tas tā būtu, bet es gandrīz atsacījos lomu pieņemt. Bet manu bižu dēļ man bija jāpieņem. Es biju tā kā cerējis uz kandidātu Godiņu, bet velti mīlēts. Vienā mēģinājumā mani uzaicināja aizstāt iztrūkstošos aktierus. Tas viss.
 |
Seko jauktā kora koncerts Latviešu dziesma (8.III), foto izstāde (9.-10.III), nometnes teātra viesošanās Oksfordas nometnē ar Rūdolfa Blaumaņa komēdiju Zagļi, L. Sepes, H. Lūses, V. Zaķa un J. Mediņa koncerts (3.IV) un Latviešu stīgu kvarteta koncerts – pēc skaita 97. trimdā (10.IV) – ar A. Norīti, V. Rušēvicu, E. Dobevicu un A. Teichmani.
* * *
21. aprīlī Alt-Gargē svin pirmās kāzas. Viens no pāriem ir mūsu Viktors Kūliņš un Olga Rūsīte. Medus mēnesis ir īss, jo 8. maijā Kūliņu arestē. Mēs, sportisti, esam šokā.
MILŽU KAPENES. 28. aprīlī ejam ekskursijā uz Huņņu jeb Milžu kapenēm. Mazskautu vadītāja Baloža referāts par mūsu senčiem, kas te dzīvojuši 300 gadus pirms Kristus. Kapenes veidotas no pieciem lieliem akmens bluķiem ar sesto kā jumtu. Ne visas kapenes ir atraktas. Upuru kalniņš. Uz vienām kapenēm auga ozoliņš vai varbūt tā bija liepiņa? Vairs neatceros. Ne viens, ne otrs koks nekur apkārtnē neaug. Vai tā ir kāda zīme, kāds mājiens no pagātnes? Sajūta pavisam savāda. Vienā vietā Ziemeļvācijā es redzēju ceļrādi uz ciemu Sila Bekka. Vai jums šis vārds ko atgādina?
* * *
9. maijā. Guķis miris slimnīcā no saindēšanās. Pirms dažām dienām viņš atrasts mežā bezsamaņā.
* * *
30. maijā E. Brusubārdas kora Latviešu tautas dziesmu koncerts. 3. jūnijā uzstājas lietuviešu ansamblis Čurlionis. Labs. 12. jūnijā koncertē B. Piekalnītis (bass), J. Kalējs (vijole) un V. Kviesis (klavieres). 1946. gada Jāņi Elbes malā.
30. jūnijā – Elbes novada Dziesmu svētki Geštachtā. Piedalās arī Alt-Garges koris. 4. jūlijā Elbē noslīkst 23 gadus vecais Šķesteris. Viņu atrod tikai pēc 2 dienām. 13., 14. un 15. jūlijā latviešu leģionāru kora „Dziedonis“ koncerts.
21. un 22. jūlijā Latviešu orķestra koncerts. Diriģents V. Taube. Piedalās soliste L. Herlinga (soprāns) un A. Cieniņš (čells). 1. augustā Oksfordas koris svin pirmā gada darba jubileju. 4. augustā koncertē pianists V. Kviesis un vijolnieks R. Miķelsons. 15. augustā uz amerikāņu zonu aizbrauc kora diriģents, mūzikas kritiķis un žurnālists Ernests Brusubārda. 19. un 20. augustā nometnē viesojas ukraiņu deju ansamblis „Muzikālie ceļinieki” (Musical Wanderers). Atbalss Mežā vērtējums: Uzvedumiem vairāk cirkus raksturs, atskaitot vairākas ukraiņu tautas dziesmas un dejas, kas bija vienīgie graudi pelavu klāstā. 25. un 26. augustā Oksfordas mākslinieku kopas koncerts. 8. septembrī Alt-Garges ģimnāzijas darbības atceres akts, ko ievada mācītājs N. Ozols. Direktora V. Frīdenberga uzruna. Apsveikumi. UNRRAs pārstāvis, mākslinieks Juris Soikans pasniedz balvas direktoram Frīdenbergam, ģimnāzijas nodibinātājam, mag.math. J. Žagaram, skolotājiem T. Apinim, P. Ziedainei, E. Siliņai un sekmīgākajiem ģimnāzijas audzēkņiem. Zinātnisko referātu par I. Ņūtonu nolasa skolotājs J. Dūmiņš. Dziedam H. Berino vadībā V. Ozoliņa „Latvija daiļā“ un Jurjāna „Pūt, vējiņi“. Vēl uzvedam dramatisku ainu „Mums visiem vienas sāpes un vienas cerības“, plastiku „Sapnis lūgšanā“, vingrojumus, ko izpilda N. Soikans un A. Vaikulis, un vienu tautas deju.
14. septembrī K. Vestena vijoļkoncerts. 18. un 19. septembrī – Baleta vakars. Viesojās Nacionālās operas baleta solisti – Edīte Feifere, Tatjana Vestena un Eižens Leščevskis. Pavadītājs komponists Jānis Kalniņš. Mērbeka! Mērbeka! Mērbekas teātris! Angļu zonas teātra mākslas Medina un Meka iebrauc (7.X) ar Divpadsmito nakti!
Kad jauneklis es biju jauns,
Ar lietus brāzmām katru dien’,
Es apkārt mētājos kā auns,
Bet lietus līst, tas līst arvien.
Kad sieva mani precēja,
Ar lietus brāzmām katru dien’
Tā mani dikti ecēja,
Bet lietus līst, tas līst arvien…
Viņi atbrauc autobusā paši ar savu saliekamo skatuvi, ko uzbūvē ēdamzāles galā. Lieliska izrāde, lieliski aktieri – Osvalds Uršteins, Hilda Prince, Helga Gobzine, Ņina Melnbārde, Kārlis Lagzdiņš, Oļģerts Parņickis.
Arī Libekas teātris ar Sprīdīti reiz viesojās pie mums, laikam 1946. gadā. Jānis Atvars no Kanādas raksta, ka viņš esot bijis puika, kam, no milža bēgot, bijis jālien briesmonim pa kāju starpu, bet nevar atcerēties, vai bijis Alt-Gargē vai nē? Dažkārt esot milža skatam angažēti vietējie bērni un pirms izrādes apmācīti.
29. un 30. oktobrī – Skroderdienas Silmačos. 2. novembrī bijušās Oksfordas nometnes ģimnāzijas izlaiduma akts. 10. un 12. novembrī – Oksfordas nometnes dramatiskās kopas Trīnes grēki. Tos iestudējis futbolists Haralds Grants. Kaut arī viņš uzskatīja sevi jau par režisoru ar stāžu, faktiski viņam par teātri nebija lielas jēgas. Pirmoreiz, tiekoties ar mūsu teātra vadību, viņš jau runāja par kopīgu Minhauzena precību iestudēšanu, kas kombinētiem spēkiem neradīšot nekādas grūtības, ja nu tikai tērpi… Mācītājs N. Ozols, kurš arī bija no Oksfordas nometnes, pēc izrādes mātei prasījis: Es no teātra nekā nezinu, sakiet man, vai ir labi, vai slikti? Ne Alt-Gargē, ne Dēdelsdorfā rež. Grants tālāk par statistu netika. 18. novembrī – Svinīgs akts un koncerts.
1946. g. 18. novembra programma. Flugansage formai otrā puse bija balta – labu labais papīrs mūsu programmām. Redzams, ka sarīkojumā piedalījusies ģimnāzijas plastikas grupa I. Zalānes iestudējumā, E. Saulīte ar 3 solo dziesmām un ar solo kantātē Tēvija, H. Berino ar savu Balādi – kompozīciju klavierēm, Alt-Garges vīru koris un apvienotie nometnes un ģimnāzijas kori. 8. decembrī Lidijas Auzānes Ticmanes luga Gleznotājs Otiņš (Špakenbergas dramatiskā kopa). Kāda fotogrāfija liecina, ka nometnē uzstājusies arī soliste Fanija Vīksna un čellists Ingus Nāruns. Un kaut kad pie mums ir dziedājis arī Adolfs Kaktiņš. Iespaidīgs, bet ne vairs savas slavas augstumos.
 Alt-Garges latviešu ģimnāzijas skolēni 1. mācību gada noslēgumā kopā ar pamatskolas absolventiem, kuri iestājušies ģimnāzijā. Priekšpēdējā rindā (pirmais no kr.) sēž V. Frīdenbergs, (piektā no kr.) – E. Siliņa. Pēdējā rindā (11. no kr.) – Uldis Siliņš |
 Pamatskolas skolotāji (1946. vai 1947. gadā). 1. rindā trešā no kr. – Ulža Siliņa māte E. Siliņa |
Dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš Sidnejas Latviešu teātrim pievienojies kopš dibināšanas (1951). Par nopelniem teātra mākslā saņem Kr. Barona Prēmiju (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Lugas un humoristiskie skeči apkopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs (1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), bet bērnu lugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sējumos kopā ar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā žūžū, lāča bērns (207-208, 1996-1997) un Zem dienvidu krusta (210-211, 1997). Izdod novadpētniecisku grāmatu Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi, 1211-1944 (Rīgā: Elpa, 2002. 304 lpp. – skat. JG231:116-118; iznācis 2. izd.). Aptuveni 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apīnis redaktors. Vairākas lugas izrādītas Latvijā. Par savu galveno darbu autors, TZO kavalieris, uzskata Dziesmai vieni gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918-1944 (Rīgā: Nordic, 2006. 822 lpp.). Bēgļu laikā kopā ar vecākiem nonāk Rietumvācijā, bet pēc Lielās izklīšanas (1950) dodas uz Austrāliju. Dzīvo Sidnejā. Autobiogrāfisko piezīmju „Vācijā kara pēdējos mēnešos“ sākums iespiests JG257, kam seko turpinājumi JG258(2009), 260-261 un 263(2010), 267(2011).
