Jaunā Gaita nr. 279. Ziema 2014

 

 

 

Gunta Amola

Gunta Amola

MŪZIKLS PŪT VĒJIŅI!

 

Ir pēdējais mana saulainā atvaļinājuma vakars Latvijā. Tikko kā pārnākusi no gleznošanas studijas, stiepju ārā savu sarkano divriteni un minos ko spēju uz Dailes teātri (14.VIII). Cauri Viesturdārzam, garām ielām un namiem un Rīgas 1. slimnīcas sarkanbrūnajai fasādei... Skan pēdējais zvans, kad es labsajūtā iekrītu krēslā skatītāju pilnā zālē, lai baudītu kaut ko latvisku un tomēr neredzētu.

Ko redzam uz skatuves? – Rainis savu slaveno lugu Pūt vējiņi! radīja pirms 100 gadiem – 1914. gadā trimdā Kastaņolā. Bija sācies I Pasaules karš. Pats autors toreiz droši vien nenojauta šī pasūtījuma darba turpmāko nozīmību un to, ka Pūt vējiņi! tik dziļi iekritīs tautas sirdī. No Raiņa iestudējumu vēstures lasāms, ka 1915. gadā šī luga tika rādīta pārpildītās zālēs, par spīti tam, ka Rīgas pievārtē jau risinājusies karadarbība (Z. Radzobe, 2011). Manuprāt Raiņa luga ir savā ziņā kļuvusi par daļu no latviešu „kultūras DNS" – Rainis taču raksta par to pašu, par ko latvietis dzied tautas dziesmā.

Kārļa Lāča radītais lugas muzikālais ietvars izved skatītāju cauri emociju daudzkrāsainībai ar milzu profesionalitāti un jūtīgumu. Lācis ir bijis autors jau veselai virknei Dailes teātra lugu, kā pēdējās jāmin Oņegins, pirms tam – Romeo un Džuljeta un Pasaka par vērdiņu. Viņa talants un prasme muzikāli iemiesoties katrā tēlā, spēja veidot dramaturģiju caur mūziku atklājas arī šajā, autora pirmajā sakomponētajā mūziklā. Viņš pats atzīst (izrādes programma, 2011), ka šoreiz gan jutos jau pietiekami nobriedis un skolots, lai varētu ar šo grūto uzdevumu pienācīgi tikt galā. Tagad izrāde jaunā formā turpina attīstīt to pašu latvisko DNS kodu, par ko dzied tautas dziesmā.

Līdz ar skatuves priekškara atvēršanos kļūst saprotams, ka tagad esam nonākuši 21. gs. Skatuvi pārņem bars izaicinoši elsojošu, kustīgu jaunu sieviešu baltās, veļai līdzīgās kleitās – tās ir temperamentīgās mātesmeitas ar saimes meičām. Drīz arī kā gaiši zils balodītis uzpeld Baibas lomas tēlotāja Aija Andrejeva jeb Aiša un zāle nočukst viņas vārdu. Pārsteidzoši ir tas, ka gandrīz visi aktieri dzied tik skanīgi. Meitas un puiši kustas vingri un piepilda skatuvi ar pāri plūstošu enerģiju. Aktieri nepārtraukti balansē un spēlējas ar skatītāju iztēli uz rotējošas milzu laipas ar atbalstu skatuves centrā. Tā tiek veiksmīgi izmantota kā šūpoles, kā paslēptuve no pērkona, kāzu galds, krauja un vēl dučiem citu veidu.

Runājot par tērpiem, cepuri jāpaceļ gan kostīmu meistares, gan rotu darinātāja priekšā: simboliski ir tas, ka sievietēm piešķirti tērpi siltajos smilškrāsas un dzintara toņos, bet vīri stalti līgo vēsi zilganos svārkos. Tomēr visspožākā (arī vārda tiešajā nozīmē gan ar zeltīto, gan magoņsarkano tērpu) ir Agneses Jēkabsones Zane, kura atšķirībā no savulaik pazīstamajā mākslas filmā tēlotās, ir tik azartiska un sprigana. Edgara Pujāta tēlotais Uldis ir mazliet negants tikai pirmajā acumirklī. Citādi viņš vairāk līdzinās rātnam un brangi izaugušam lauku puisim, kuram nepietiek drosmes ne runāt pretī Baibas pamātei, ne aizstāvēt topošo līgavu no citu uzbrukumiem. Jau minētā pamāte, kuru atveido Inese Kučinska, abos cēlienos ir ļoti pārliecinoša un „sper zibeņus" ne pa jokam. Viņas vizuālais tēls – augstie zābaki, gandrīz militārais mētelis, stingrā gaita un augstā „Kleopatras" matu cope pauž pārliecinošu matriarhāta virsotni un visvarenību.

Man kā kultūras izlutinātai rīdziniecei bija patīkams pārsteigums par šo Liepājas teātra spožo iznācienu. Lugas veidotājiem un aktieriem izdevies pilnīgi apgāzt aizspriedumu, ka ārpus Rīgas jau nekas nenotiekot. Luga ir saņēmusi virkni balvu un nomināciju, piemēram 100 g kultūras balvu nominācijā „Teātris", izrāde bija nominēta 2011. / 2012. gada Spēlmaņu nakts balvai 5 nominācijās, kā arī ieguvusi Egona Līva piemiņas balvu Labākā realizētā literārā iecere (skat. www.liepajasteatris.lv).

Kāpēc jālec Daugavā? – Mana pirmā iepazīšanās ar Raiņa lugu, gluži tāpat kā daudziem latviešiem, ir bijusi caur Rīgas kinostudijas filmu, nevis lasot vai skatoties pašu lugu. Atceros sevi pavisam mazu esam, kad vecāki mani mudināja skatīties slaveno filmu, bet man tā likās par lēnu un nesaprotamu. Pats mulsinošākais bija fakts, ka skaistie varoņi bija gatavi labprātīgi doties nāvē – lēkt Daugavā vai lejā no augstas kraujas! Līdz pat šai dienai mani nepamet jautājums – vai cita risinājuma šiem cilvēkiem nebija? Kāpēc tik nežēlīgas beigas? Atbilde manuprāt ir Baibas personībā. Viņas dvēsele ir skaista – tā grib labu visiem un vienmēr. Viņa ir gatava aizliegt sevi un uzupurēties citu labā, bet šī meitene ir pārāk trausla, lai cīnītos par savu laimi. Visas lugas gaitā Baibiņa vairāk mīlinās un tur viens otra rokas ar labāko draugu Gatiņu – vientiesīgo, klibo ganiņu, nekā ir kopā ar daugmalieti Uldi. Šinī gadījumā es domāju, ka meitu ņirgām un kaitināšanai ir pamats – arī es labprāt Baibai pajautātu – ko jūs staigājat ar Gatiņu kā divi balodīši, ja jau tu viņu nemaz netaisies precēt. Taču Baiba vēl ir savā ziņā bērnišķīga – viņa un Gatiņš vienkārši ir bērnības draugi, Baiba ļaujas „brālīša" mīļajiem glāstiem. Bet tad parādās Uldis ar savu vīrišķo pievilcību. Baiba sajūt Ulda kaislīgo mīlu un reizē baidās no tās. Gatis redz, ka šis jaunais sāncensis – pārākais un nobriedušais vīrietis atņems viņam draudzeni. Viņš uzbrūk Baibas tīkotājam, bet atvairīts mirst pats. Baiba nonāk neatrisināmā ētiskā konfliktā ar sevi un radušos situāciju, jūtas vainīga gan par Gata nāvi, gan par to, ka pret savu gribu kļuvusi par Zanes sāncensi, un dara sev galu, ielecot Daugavā.

Stāsta mūžīgā vērtība slēpjas varoņu tipāžos un attiecību spēlēs, viņu morāles un ētikas principos. Ļaunā pamāte un izlutinātās mātesmeitas pret gaišo, pašaizliedzīgo bārenīti un skaistais spēcīgais tautu dēls ir turpat vai visās mūsu pasakās. Dziesmu tekstu autors Jānis Elsbergs savos ceļavārdos saka: Bet tad tu izberzē acis un skaties ciešāk, un izrādās ka šie tēli ļoti atgādina mūsus pašus, mūsu ilgas, kaislības, mūsu kultūras saknes un kodus (izrādes programma, 2011). Stāsts ir mūsu kultūras mantojums, kur iekodētas mūsu senlatviešu ētikas normas, parādīta līdzāsdzīvošanas un tradīciju sistēma. Daudz kas ir mainījies līdz mūsu dienām, tomēr mūsu cilvēciskās īpašības – vai tas būtu naivums vai spīts, līdzcietība vai greizsirdība – nemainās un iet cauri kā iekaltas mūsu latviskajā DNS. Stāsts ir par to, cik mēs katrs esam dažādi, bet cauri laikiem tomēr cenšamies nest savas vērtības. Tāpat kā Raiņa sensenajā sētā salikti kopā ļaudis ar viņu jūtām, domām un ilgām, tā arī mūsos iemājo skopums, izšķērdība, nežēlība, izzobošanas tieksme, iedomīga pašapziņa, greizsirdība, godkāre un nenovīdība. Izstīgušas ilgas. Jautra vienas dienas oma, garu mēnešu grūtsirdība. Laimes izjūta vai bēdas (M. Kovaļevska, 1973). Mēs vēl arvien esam raibi kā tapete un tikpat cilvēcīgi kā pirms simts gadiem.

 

Gunta Amola pēc studijām Rīgas Tehniskās U. Būvniecības fakultātē un Zviedrijas Karaliskajā Tehniskajā augstskolā (KTH, Erasmus programmas ietvaros), kur kļūst par pilsētplānošanas maģistri, turpina izglītoties akadēmiskajā mākslā, arī latviešu valodas/literatūras programmā Stokholmas U.

 

Jaunā Gaita