Bez intervijām un dzejoļiem kultūras periodikā, šogad dzejnieka, atdzejotāja, kritiķa Ulža Bērziņa radošajam devumam pievienojas: 1. „Neputna” klajā laistā dzejas avīze (16 lappuses) Izšūpojušies ar apakšvirsrakstu „Bibliotēka ostmalā” (māksl. Juris Petraškevics), kur iekļauti ap 40 kultūras cilvēkiem veltīti dzejiski „motīvi” (no tiem turpat 1/3 pirmpublicēta JG lappusēs). 2. Kompaktdiskā Izņemts no skolas Jaunā Rīgas Teātra aktiera Kaspara Znotiņa ierunāti Ulža Bērziņa dzejoļi. 3. Ulža Bērziņa (kopā ar Knutu Skujenieku) no austrumslāvu senvalodas latviskotā Teika par Igora karagaitu, ko publicē LZA apgāds „Zinātne” sērijā Literatūras pieminekļi. Šo „elēģiju par zaudētu vienotību” (Skujenieks) 12.gs. beigās papildina zinātnieču Marijas Pļuhanovas un Rutas Veidemanes veiktie (ciešā sadarbībā ar atdzejotājiem) bagātīgie vēsturiskie un tekstoloģiskie komentāri.

      Pār lielu ūdeni, pār smilšu klājumu brālniekus nēsās – savup katru! Putjūgā Neptūns dažam drasos pa priekšu, bet citu pametīs kāpā. Pil guns no Staļina lāpām, maijlēktā trāpa, maija tumsā Dižjūra dudo.
      Restotā karietē nelabais raus pār Urāla kalniem. Klaus, modoniet, melniem virpuļiem kaucot: viņ brien kā aizmūž saldā putenī Gaiziņš ar Nesauli, Ūbāns ar Podnieku – ir sīkie brāļi? Oi, vietvārdi, jūsos ausos: most ziedoņam Vidzemes veči, skurina egles! Man – debešos gars, kur odiem da okšķeriem nesniegt. Uz lāvas lempīgā miesa kungst, nemieg. Kad paka? Kad no dzimtenes paka? līksmināt rāpuli lieso. Pasmej, saimniekdēls, plīstošo sirdi sajoz: tūkstoš kā tārpi zem zemes meklē savu lāvu salušos klajos.
     Ķērpjainā ābele dzīvus ir mirušus pazīs pārnākam sētās. Kaļķaini akmeņi latvisku saka vēl latvāņu biežņā! Ak, cik akla taustus zem zemes čapst bezzobe aka.

2010

Kad es iemācīšos lasīt čekistu domas? Pie tiem papīriem, nē, pie tiem man netikt.

(Jūs reiz šķirstīsiet – un jums liksies garlaicīgi.)

Tā ir tava lielā brīvība, bezbiļetniek – ņem pasapņo.

Ja mēs ieietu Ventspilī, un lai mūs visus sabāž. Ja mēs gadu šūpotos Liepājas priekšā. Ja mēs nodibinātu neatkarīgās Latvijas televīziju. Ja viņi mūs bumbotu, un NATO bumbotu viņus.

Iedomām ir savs spēks. Cik reizes neesmu jau kritis tai velna Volchovā.

2011, Skriduklosteris

      „Es Dzelmim pirmā meita, visdūšīgākā. Viļņos vagu dzīšu. Es jau brienu, es brunču malu pacēlusi skrienu. Tu nositīsies man pret ceļgalu! Grimst ielas, klumpačo uz jūru jumti. Es – gaisos nostājusi! – stāvus mīžu. Dullais puisi, vairs prātu neatgūsi. Laid to mastu vaļā, nagus nesaldē! Vair ziņģē krāsi zeltu pūrā, valdīsi pār jūrām!“

      „Nē! Es Kremlī valdīšu, vai dzirdat, Piektgadnieki?! Es glābšu Berlīni, Herr Gruppenführer! Nē, lielā meita! – sēdēs klase, nāks direktors par mani izstāstīs, tu arī ieklausies: Tas tik bij gadsimts! re, ar prastu reņģu laivu zvejniekpuika pa divi lāgi izbrauca Dīķi! Divi lāgi! – Peldu slīkšu pa jūrām nīkšu, maldu klīšu visus mūžus mīlu nīšu, es pārtulkots tik un tik gadus vilšu zēnus!“

      „Labi, puišeli. Es tevi palaidīšu.“

2012

      Tēvs teica: labi, ka tu ej pirmā. Kad būsi pie Lielā ūdens, tad rietēs saule. Tad savā laivā tevi aicinās Osīris. Kad pienāks mans laiks, es meklēšu tevi, meitiņ.

       Nē.

      Jau trīstūkstoš gadus gaidu savā ķīmijā: es atmiņā iesaldēta, oglekļa analīzes man nevajag.

      Taisnība vecajiem, konservatīvajiem priesteriem: dimensija ir laiks.

       Viņam, Osīrim būtu par grūtu tagad sameklēt mani.

     Tēva melnīgsno gludo vaigu ar katru gadsimtu sapņoju skaidrāk.

      Kurš vācietis nopirka mani? Kā – pār trejām jūrām – nokļuvu šajā pilsētā? Kas tā par ziņkāru cilti, kas saviem skatieniem deldē un deldē man tinus?

2013

      Es redzej sapen: es gāj pa jūr a caur laiv. Kur bijs, kur ne, vien dūšig strimal klāt, viš sak: ei, cilēk, vai tev lemts ar likten louztes?! Tu grib joun Rīg celt uz paš Kolkes rag vai Roņu sale? Nē, ceļš tev būs uz tālem krastem, i nekrustes! Reiz races tev svešes zvirgzdes, Kriegsberichter!

      Domāj, nopirks Leik, taps kā mazs Dies – no gaism es radis eņģels! Tur nav šaub, tu, meitan, smukāks pa vis ciem – stāj bare, pasmaid! Knips, det är nu färdig! Kā Fausts, es bildinet zin mirkel.

      Es atkal redzej sapen! Es lidinaj par jūr ar spārnem. Kur bijs, kur ne, viens dūšigs kraukels klāt, viš sak: karr, karr, Ikārr! Kurr?! Vis zēn sūt sveicin! Tu – jou uz mūsu pusi? – Jā!

2010

Dzeja bija tāds teleskops – pievilkt tuvu cilvēkus vai, piemēram, skaitļus.

Mīļie! Tagad pats esmu atnācis. Visur!

Vecums ir skaists, bet viss – tik briesmīgi tuvu.

Atveru logu, paraugos okeānā. Kas būtu domājis, ka tumsa reiz liksies par spožu. No poļu dzejas man paliek tik „tak“ un „nie“ un „dlaczego?“. Citiem vārdiem, es atkal skatos teleskopā – no resnā gala.

Cik sīki nu grāmatās burti. Un žurnālos, un virs vitrīnas.

Manos gurnos vairs nav neviena, kam noslēgt ar Dievu derību.

2011, Kopavoga

Tu, kas cit gād vai pec simt gād grib dzimt Kolke, Kaltene, klauses! Tikkuo vīņ leje nuo laiv, ta Rietjūr partap par Rītjūr. Hejsan! Tīr veš, puotes, vārīts piens. Joun posoul! Neskates atpakaļ, kurzemniek, tik ja nu stund pirms aušans.

Ālant Vils, tas kuopš puikdien bij drauges ar viln. Soul tad grim jūre – kā visem. Nu trimda, Zviedrijs gar gād. Fotoskunst ka kalpuojams soulei un dārzam, un dievem. Tad es dzirdej, viņam soul nuorietejs mežes. Piemin vec lāg Ālant Vil, nu, piemin, puiks Kolke un Kaltene. Attek maz brīd pirms aušans: soul uzlec jūre. Vakare griezet galv, jūre tas pazūd!

2013

Citād, jau citād

klab saimniecei stelle.

Meitas uzmeta lūpu,

drīz vērsies elle!

Jau sakrāva sārtu,

jau saskrēja velle!

Jau guni kurs –

es lelle, es lelle!

Oi, man izlīdzet,

saul un mēnes!

Jūr jau vaļe,

vēl stempel nenes!

Vai jau par vēl,

Šimron un Bētel?

Jūr sauc un sauc,

oi, kur man mētel?!

2010, Visbija

Tik atceros: medūzu barus Saulkrastos sadzina Poseidons. Mēs bērni kā ekokritiķu pulciņš brienam, tveram plaukstā dzidros dzēlīgos dzejoļus. Tie aiztek caur pirkstiem, tās metaforas ņem izkūst!

Miklā delna līp pie tapetēm vecajā liftā. Abi ar Vērdiņu Kārli uzrotām ūzas un brienam, brienam sāļajā medūzu pļavā. Sāls un dzeja dzeļ kāju pušumos.

Šonedēļ atkal es viens pie jūras, dzeja mans mezozojs.

Ai, trijjūgā aiztraucās dievs!

Medūza zuda! – uzmini manu minoru, muzikant.

Mazūrasins man pušumos silta. Nu, mazurku, skrypač!

Es mīlu jūs, mazās mažorās Mariannas, es – Rudais.

2013

Ejamies, stāvuļojam, ēdaļājam vai dzerstāmies – vislaik tak iramies starp morfēmu kalniem.

Valoda dota tev vienreizējai lietošanai, Strasbūras meitēn. Valoda ir tava vienīgā Oikumene, Briseles zēn.

Valoda ir tavs Piektdienis, kuģiniek. Katra no tavām izloksnēm apaug sauli un mēnesi, lauciniek. Tavs idiolekts jau pāraudzis Pienaceļu, dzejniek. Bet paviršās runās Dievs neklausās.

Dievs saka: ajte da Mani, i taiseisim Pasauli! Jūsu zinīgā, gēniem pārsātinātā asins ir Mans okeāns, cita nevajdzēs. Dēļ jums Es uzsāku eksperimentu.

–

Kurš mācēs pārtulkot Sirēnu treļļus?

Kurš no jums atceras vēl Ādama atbildes Eksāmenā?

Atkal ar draugiem klaiņojām Godkārības agorā. Rudens ir bagāts vīrs – un tur nebij nekā, ko mēs nespētu samaksāt. Un puiši – katrs bij gatavs man palīdzēt pārnest pirkumu! Izsmējāmies no sirds. Soul nuoiet jūre! Oktobri, tu būsi klāt. Jā, tev nākas zelta medaļa. Sudraba medaļa – aprīlim.

Tāpat kā Rainis, es solos jums: es dzīvošu simtu gadu! Pēc tam es gaidīšu jūs tur – valodā. Cik sarkana septembra alejās staigaļā vecmeitu vasara.

Oktobrī, Mežaparkā

      Ai, kā es sasadziņš, tos kāpā skraidīdams! Nēsaciņš, Jāsaciņš, tie mani vecie brāļi, tiem – pilnu laivu, man tik asaciņu, bet vienalga, es tas bagātais. Nekādu kasāciju no manis negaidiet, ja esam dievu dēli, gan sarēķināsimies. Katru vasariņu dzejot iramies. Ik vakariņu mēs klusējam – un sasaprotam. Katrs savā mājā! Tālruņa nevajag, tādi mēs brāļi. Katrs kluss gar savu tīklu.

      Decembri pazīstat? Puspiecos slīkst saule, lās asiņu. Pil delna melna vīna – vai atceraties decembri? Sniegainā lapā man izlaistīts.

      Pilns plauktiem Kāsaciņu, Šāsaciņu, lasiet veseli! Es saukšu Pasaciņu!

2013