Māris Brancis

VALERIJANS DADŽĀNS

 

Droši vien daudzu jelgavnieku atmiņā ir saglabājies zīmīgs skats – pa trotuāra maliņu savā nodabā slīd garš jo garš vīrietis ar bereti galvā, sirmu vaigu bārdu, kas paslīd zem zoda, tikko to aizsedzot. Viņš ir tik garš, ka uzmetis tādu kā kūkumu. Varbūt sagumis no savu domu svara? Šis cilvēks iet un apkārtni ne redz, ne dzird. Gaita nav steidzīga, bet mērķtiecīga gan. Ja nu paveras apkārt, pretim staro laipns, silts skatiens un plats smaids, mīkstā, noteiktā balss ievelk sarunā, ja tiek uzrunāts. Ne jau par ikdienišķām lietām viņš interesējas, bet par kaut ko nozīmīgāku, vislabprātāk par mākslu, glezniecību. Krāsās, krāsu pretstatos un saskaņās, krāslaukumu ritmos rit viņa dzīves dienas, sevišķi pēdējos gados. Par sevi viņš diez vai ko stāstīs, arī par notikumiem mājās ne. Tās durvis citu acīm slēgtas. Varbūt viņš pārliek domās iecerēto darbu ideju, kompozīciju, krāsu pielietojumu, varbūt pārdomā izlasīto.

Šis cilvēks ir Valerijans Dadžāns. Viņam ne visai patika, ja viņu sauca par mākslinieku (mēs tomēr par mākslinieku un gleznotāju dēvēsim, jo, ticu, par tādu viņš sevi klusībā vēlējās saukt). Māksla Dadžānam bija kaut kas liels un svēts, tai, kā pašam šķita, ne ikkatrs var tikt tuvu klāt, un jo īpaši jau nu viņš, kurš nav augstās skolās mācījies, bet visu apguvis no dzīves ceļos un krustceļos sastaptiem māksliniekiem un ilgstošā un neatlaidīgā darbā. Glezniecība viņam bija apsolītā zeme, kur veldzēties no dzīves ne vienmēr raitā ritējuma, – tā brīžiem meta neparedzētus lokus, pat paklupa, – un kur sevi izteikt, slēptākās pārdomas padarīt redzamas.

Dadžāns (1932-2012) nāca pasaulē laikā, kad Latvijā vēl pastāvēja Abrenes apriņķis. Tajā ietilpa arī Viļaka un netālais Jauju ciems. Šeit viņš zemnieka četru bērnu ģimenē piedzima kā jaunākais dēls. Kā visiem Latgales bērniem, zēnam nācās iet ganos. Laiku īsinādams, viņš sāka nodarboties ar kokgriešanu. Figūriņu griešana kļuva viņam par mīļāko nodarbi, līdz nāca klāt aizraušanās ar zīmēšanu un grāmatām. Lasāmvielu, vislabprātāk par senatnes tēmām, piegādāja vēstures skolotāja. (Grāmatas, tostarp arīdzan filozofija, arī vēlāk bija viņa tuvākie draugi un intelekta paplašinātāji domubiedri.) Tādēļ likumsakarīgi, ka pēc Viļakas vidusskolas absolvēšanas (1951) jaunais puisis devās studēt Latvijas Universitātē (toreiz Latvijas Valsts universitāte) vēsturi, mācības sekmīgi pabeigdams 1955. gadā. Studiju laikā dzīve viņam piespēlēja mīlestību, kas dzīvi sagrozīja, padarot to gan vieglāku, gan vienlaikus tikko panesamu. Kāds kursa biedrs bija Valerijanu iepazīstinājis ar Medicīnas institūta studenti Intu Čaksti no Jelgavas. Pagātni padomju okupācijas gados no čekas modrās acs nebija iespējams noslēpt. Tā uzraudzīja arī Intu, pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeitu, viņa dēla daktera Ringolda Čakstes meitu. Ārsta ģimene, karam beidzoties, bija palikusi dzimtenē. Tad nu nācās nest šo smago pagātnes ēnu. Čeka gan nezināja visu, piemēram, to, ka Inta pēc kara bija visādi palīdzējusi mežabrāļiem, bet vai tāpēc dzīve bija vieglāka? Pēc apprecēšanās (1958) Čakstes dzimtas ēna krita arī uz Valerijanu. Inta lepni paturēja savu ģimenes uzvārdu, nemēģinot no savas biogrāfijas izsvītrot aizgājību un tādējādi varbūt atvieglināt mūžu. Mīlestība dara brīnumus. Tā palīdzēja abiem visu izturēt – gan to, ka sākumā nebija, kur dzīvot, gan to, ka saradošanās ar Čakstēm Valerijanam liedza mācīt vēsturi, gan daudzas citas nedienas, tādas, kas piemeklē vai ikvienu cilvēku. Toties viņi ap sevi veidoja garīgi bagātu draugu loku. Tur labprāt kavējās ārsti, mākslinieki un citi labi ļaudis.

Mākslinieki viņiem bija īpaši cilvēki, sevišķi Valerijanam, kurš pēc vidusskolas beigšanas „saslima" ar mākslu. Tie nedaudzie darba gadi Revolūcijas muzejā (tagad Latvijas Kara muzejs) viņam bija ārkārtīgi nozīmīgi. Par mākslinieku te strādāja Imants Blankenburgs, kurš bija beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un kura aizrautība bija akvareļu gleznošana. Viņš lietpratīgi ievadīja Valerijanu mākslas noslēpumos, abi kopā devās gleznot uz Jelgavu, kur Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, tautā vienkārši dēvētā par Ģintermuižu, strādāja Inta. Viņi akvarelēja it kā tāpat vien, izklaides pēc. Patiesībā šie braucieni un mākslinieki, kas iegriezās pie Blankenburga, tādi kā Kurts Fridrihsons, Jānis Pauļuks, bija Valerijana universitāte un mākslas akadēmija.

Ar laiku topošais mākslinieks izmēģināja roku arī linogriezumā un apguva metāla apstrādi. Viņš izkala dekoratīvu bareljefu Jelgavas Mūzikas skolas skatuvei. Vēlāk apdarināja bronzā arī vairākus Rietumukrainas katoļu baznīcu altārus.

Ļoti svētīgi bija gadi, kad Valerijans strādāja Juglas Meža skolā. Pēc zīmēšanas un rasēšanas stundām viņš devās uz savu dzīvokli Juglā un gleznoja, zīmēja, lasīja, tikai nedēļas nogalēs devās uz Jelgavu. Tajā laikā, ko varētu apzīmēt par mācību gadiem, Valerijans gan apguva reālo pasauli, taču tikai studiju nolūkos. Rīgas jumtu gleznojumi 60. gados gan bija dabas inspirēti, taču pašam autoram būtiskāk bija saprast gleznas uzbūves veidošanu, krāsu pielietošanu, to attiecību likumību izzināšanu, ritma nozīmes apjaušanu. Jau tolaik svarīga viņam ir krāsu materialitāte.

Tiesa gan, dabas kopēšana Valerijanam nekad nav bijusi tuva. Viņš pat nesaprata tos kolēģus, kuri bija aizrāvušies ar plenēra glezniecību, atdarinot dabu. Ja arī Valerijans ir pievērsies ainavai, tad tā nav ainava tradicionālajā izpratnē – viņš vairījās iet pa iemītām takām. Ainavai ir piešķirta alegoriska vai simboliska nozīme. Tīrelis (1980), Ainava (1983), Rudens ritmi (1990) u.c. līdzīgi darbi, protams, attēlo kādu dabas skatu, taču ne šīs gleznas, ne citas, šeit nepieminētas, nav konkrētu vietu atainojumi. Tiesa kas tiesa, mākslinieks ar kolēģiem ir gan devies plenēros, taču plenēriem ir bijis gluži cits uzdevums – saskarsme ar profesionāļiem un kādu vēl paša neapzinātu, neapjaustu garīgo un glezniecisko lauku apgūšana. Dabā viņš guva tikai ierosmi, ideju, kas vēlāk tika pārradīta gluži citos tēlos, zemtekstos, izklāstījumā.

Rudens ritmos, piemēram, atklājas kāds vispārināts skats ar kailiem koku stumbriem un dzelteno lapu segu uz zemes. Šajā gadījumā Valerijanu interesējis, kā iesaistīt audumu un sintētiskās pīnītes gleznas uzbūvē, kā izmantot auduma kroku ritmiku un niansētu krāsu maiņu kompozīcijā un domas izklāstā, pastiprinot darba iekšējo kustību. Skatītājam var raisīties pārdomas par ziemas tuvošanos vai rasties kādas citas asociācijas.

Par noteikta žanra nozīmi Valerijana daiļradē diez vai būtu pareizi runāt. Viņa interpretācijā turpat vai ikviens žanrs zaudē savas konsekventās robežas. Mākslinieku neinteresē žanrs kā tāds, tā likumības. Likumus viņš rada pats. Valerijans ir sava ceļa gājējs. Gājuma mērķis un virziens, uzdevums un līdzekļi ir viņa paša iecerēti, radīti un īstenoti. Viņš var studēt pasaules moderno mākslu, gūt no tās ierosmes, iespaidoties un pat citēt, tādējādi iedvesmas avotus dažkārt var viegli pazīt, piemēram, gleznotajā Vērsī (1980), kur Pikaso klātbūtne jūtama jo skaidri, taču Vērša autora otu vadījusi pavisam cita doma, ideja.

Valerijans ir ārkārtīgi personisks savos gleznojumos. Viņu ļoti pievilka romānika un jo īpaši gotika ar savu pamatīgumu, garīgumu, fiziskā un garīgā kontrastu un vienību. (Gotika, 2004; Romānika, 2008). Vizuāli tas atklājas krāsu ritmikā, kas teju jau pietuvojas abstraktajai mākslai, arī faktūrās. Diptihs Arheoloģija (1994) arīdzan vēsta par autora interesi par pagājību. Blakus filozofiskajam zemtekstam tikpat nozīmīga viņam ir dažādu priekšmetu iesaistīšana gleznas idejas atklāšanā. Jo bieži Valerijana darbos parādās kolāža. Personiskums jaušams arī tādos darbos, kas nosaukti visai vispārinošos jēdzienos, piemēram, Agresija (1989) un Laiks 2002 (2001). Kā minētajos, tā citos gleznojumos acīmredzami pamudinājumi to tapšanai ir meklējami Valerijana pārdomās par laiku, kurā dzīvojis un ko pieredzējis un sapratis. Ne katru reizi skatītājs var iekļūt šajos mākslinieku domu labirintos, to dziļumos un sarežģītībā. Visu darbu pamatu pamatā ir personiski piedzīvotais, un dzīves pieredzējumi katram ir savi. Mēs varam tikai noģist autora pieredzētā akačus, kalnu virsotnes un aizas, saules spilgtumu laimes brīžos un melnās krāsas aklumu tumsas traģisma piesūcinātās dienās.

Gleznotāja izjūtu rēbusi, kas paslēpti darbos, ne vienmēr ir atminami tikai tādēļ, ka Valerijans neķērās pie otas, lai pelnītu, rādītu skatītājiem, gaidītu atzinību un uzslavu. Mākslinieks gleznoja sev, vispirmām kārtām sev, un tikai tad citiem. Ja savulaik nebūtu toreizējā Jelgavas mākslinieku organizācijas priekšsēdētāja Visvalža Garokalna un arī dzīvesbiedres Intas uzmundrinājuma, nepārtrauktas bikstīšanas un iedrošināšanas, diez vai Valerijana darbi jelkad parādītos izstādēs. Viņš gleznās izteica sevi, savus intelektuālos un garīgos pārdzīvojumus. Mākslā viņš dzīvoja. Pēc dziļākās būtības Dadžāns bija savrupnieks, kas vislabāk jutās savā darbnīcā pie molberta, krāsām un grāmatām.