ĶŪĶA BURTNIEKU TEIKAS

Pēteris Zirnītis. Ķūķis stāsta Burtnieku ezera teikas. Rīgā: Mansards, 2014. 48 lpp.

 

Ezeram pa visu garum garo mūžu bija sakrājies tik daudz ko stāstīt, un Ķūķis bija ļoti pacietīgs klausītājs. Lielie viļņi pašķīrās kā milzu grāmatas lapas... Ezera atmiņā atdzīvojās seni un noslēpumaini notikumi, tik seni, ka ilgajā gadu gaitā bija dziļi jo dziļi iegrimuši dzelmē un tos cieši bija apvijušas ūdenszāļu lunkanās saknes. Tā sākas dzejnieka Pētera Zirnīša (1944-2001) Ķūķis stāsta Burtnieku ezera teikas.

Dienā, kad pasaku grāmatas autora dzīvesbiedre Anita Jansone-Zirnīte ar Burtnieku novada finansiālo atbalstu un apgāda Mansards palīdzību laida tautās (8.VIII) ceturto grāmatu par Ķūķi (pirmā iznāca 1983. gadā, otrā – 2012., trešā – krāsojamā – 2013), ezers klusi mirdzēja novakares saules staros. Laikam Pēteris Zirnītis, Ķūķim piepalīdzot, tā visas teikas un stāstus būs pierakstījis, tāpēc Burtnieks gulēja tik mierīgs, kā labu darbu padarījis un aizsnauzdamies no sava lielum lielā vecuma. Pati Anita ir uzzīmējusi melnbaltas ilustrācijas (pirmajās divās bija krāsaini), ļoti romantiskas un noskaņā gaišas, lieliski papildinot rāmo dzejnieka stāstījumu.

Anita Jansone-Zirnīte nebūtu Anita Jansone-Zirnīte, ja viņa ļautu noritēt visam kā parasti. Atkārtošanās laikam viņai šķiet garlaicīga. Tad nu šoreiz grāmatas laišanu klajā atzīmēja nevis, kā varētu domāt, kultūras namā (tiesa gan, iepriekšējās tika atklātas Anitas Viļņos), bet gan Burtnieku parkā, kuru ar lielu gaumi un rūpību savulaik iekārtojis pēdējais pils īpašnieks, barons Vilhelms fon Šrēders (Wilhelm von Schröder). Tā vidū izrakts dīķis, kur joprojām aug sarkanās ūdensrozes, par ko parūpējusies slavenā Burtnieku daiļdārzniece Zenta. Un dīķa vidū ir Mīlestības saliņa, apaugusi nu jau droši vien simtgadīgiem kokiem. Pēc iepriekšējā vakara negaisa laiks bija silts, saulīte visus apmīļoja un iepriecināja. Saliņā viesus sagaidīja no siena darināts Ķūķis, kurš lepni sēdēja siena krēslā pie siena galda. Netālu stāvēja viņa draugs, acīmredzot Sprīdītis, arī no siena veidots, un kokos zvanīja siena zvani. Zālājā apsēsties aicināja grīdsegas un zirgu deķi.

Sapulcējās paši tuvākie cilvēki, ar kuriem kopā sen atpakaļ (1988) Lāčplēša svētki svinēti un uzgavilēts Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperai Lāčplēsis, baznīca atjaunota, un Burulis katru gadu septembra beigās aicina kopā svinēt Gara svētkus. Pievienojās vēl ģitāristu nometnes dalībnieki, kuri iedziedāja šo jauko notikumu un iepriecināja Anitas viesus ar klusinātu mūziku. Visā notiekošajā atbalsojās daba, ar kuru mēs visi šajā brīdī dzīvojām uz vienas nots. Likās, jaunība atgriezusies, kad nav jāsteidzas, kad var izbaudīt laika rāmo ritējumu un izbaudīt sarunu garšu un kad viss piedzīvotais ir tepat līdzās, vienlaikus, vienvietus. Arī pats Pēteris Zirnītis, šķita, kaut kur tepat vien mūs vēroja, iemeties koku lapotnē. Žēl, ka mēs, zemes cilvēki, tik smalkas vibrācijas neuztveram.

Grāmatas atvēršana kļuva par dvēseles svētkiem, kas ievadīja dzejnieka 70 gadu jubilejas svinības. Diena noslēdzās Burtnieku kapsētā, apciemojot Pēteri, kam šogad uzlikts ļoti lakonisks, bet tēlaini ietilpīgs tēlnieka Andra Vārpas granītā kalts kapa piemineklis.

Māris Brancis

 

Māksliniece Anita Jansone-Zirnīte un Ķūķis (2014) Foto: Māris Brancis