Tai pašā dienā (17.X) dzejnieks Jānis Elsbergs savā feisbuka (Facebook) vietnē izteica savu viedokli par Ezergaiļa rakstu, kam sekoja, kā tas pieņemts feisbukā, draugu komentāri:

Jānis Elsbergs: Izlasīju Ezergaiļa rakstu, un, teikšu, kā ir. Tas mani besī. Visu cieņu Ezergailim par nopelniem, viņa monogrāfija ir un paliek mūsu holokausta saprašanas stūrakmens, bet tagad izskatās, ka viņš pārstājis aiz kokiem saskatīt mežu. Esmu, protams, demokrāts un uzskatu, ka Cukuru vajadzēja korekti tiesāt, nevis pa kluso nošaut. BET − no visu šo faktu un detaļu gūzmas, kas pār mums tiek gāzta − iznāk tā, ka holokausts it kā bija, bet neviens nav šāvis, jo pret nevienu nav konkrētu un neapgāžamu pierādījumu. Arāja komanda it kā bija, bet konkrēti neviens no šīs komandas ne pie kā nav vainīgs. Nu, sorry, brāļi vēsturnieki, nelīmējas kopā tas viss. Vislielākā atbildība par to visu, protams, gulstas uz Lielā Ādolfa & Co. pleciem, bet konkrēti pie mums, Latvijā... Kas, ko, kur, cik darīja − detaļās pētāms, bet diezin vai noliedzams, ka mūsu tautasbrāļi tur daudz un labprāt piedalījās. Un Cukurs, grozi kā gribi, ir šīs piedalīšanās simbols − un, kur runa par simboliem, sīkās detaļas atkāpjas.

Arvīds Dravnieks: Detaļas un vaina būtu jāvērtē, lai izvēlētos adekvātu sodu − pašlaik mēs varētu par šiem cilvēkiem nerunāt − vienkārši aizmirst.

Jānis Elsbergs: Par ko es teicu no paša sākuma − vētīt, pētīt un lieki netricināt gaisu, maucīgus mūziklus netaisīt.

Kaspars Zellis: Kāda vaina? Andrievs Ezergailis vienkārši piedāvā savā rīcībā esošo informāciju. Daudz lielāka svoločība būtu to noklusēt. Nevajag vēsturniekam gribēt ne slavināt, ne nosodīt, ne attaisnot − vēsturniekam jāgrib saprast. Ieraudzīt žīdu šāvējos vai čekistos cilvēku, nevis to stigmatizēt pēc sabiedriski politkorektiem kritērijiem. Kad izlasīju rakstu, man arī pirmā doma bija − to tak kāds izmantos ačgārniem mērķiem un secinājumiem! Nu bet ...

Imants Vītols: Man domāt, Jāni, tavs komentārs pārāk daudz prasa no tāda Millera, un, ja godīgi, tad man ir visnotaļ lielas pretenzijas, ja izpratni par vēsturi cenšas sastādīt no simboliem un didaktikas − tāpat man ir pretenzijas gan pret Cukuru, gan arī pret holokausta konceptu kā tādu − es nejūtos sazin tur kautkāds vācietis, lai konkrētā personāža kontekstā izjustu nepieciešamību izplūst kolektīvas vainas asarās. Manuprāt, Timotija Sneidera Bloodlands ir viens no visfundamentālākajiem vēstījumiem par konkrēto laikmetu. Sneiders tādus ambiciozus konformistus kā Cukuru nosoda par amorāliem bezprincipu ļerpatām. Bēdīgākais manuprāt ir tas, ka visiem ir nepieciešami tie simboli uz kuriem ar pirkstu parādīt nevis izpratne kas un kādēļ notika − tāpat man ir pamatīgas aizdomas ka Biķernieku mežs vēl jo­projām ir piesēts ar cilvēku kauliem un diezvai tie ir vien ebreju kauli.

Kaspars Zellis: Es Arvīdam gan šoreiz nepiekritīšu − nevar aizmirst Cukuru, Arāju. Sabiedrībai ir vajadzīgi arī antivaroņi! „Nicht vergessen” jābūt ne tikai vācu, bet arī jebkuras normālas nācijas atmiņas moto. Bet tomēr, vai nevarētu nedaudz pakomentēt kā jurists, cik adekvātas ir prokuratūras darbības izskatot šo lietu. Man nelīmējās kaut kas kopā.

Jānis Elsbergs: Veči, klau... Šādas, lūk, sarunas ir tas, kas ir vajadzīgs attiecībā uz šādām tēmām, bet mūzikli, kuros jelkādu domāšanu aizmālē ar skaļām tumbām un samtainiem vīru tembriem un smukām solistēm... Sorry, tas ir OK mūziklu jomā, bet te kaut kur tomēr ir robeža, kur tās jomas nevajadzētu jaukt kopā. Tas ir apmēram tā, kā Dullās Paulīnes filmā dziedātu: Jel dod man vietiņ, dod vietiņ, dod vietiņ vagonā... (vai gāzes kamerā). Nav pienācis laiks. Vēl mums jāizmokas ar to vēsturi, tomēr.

Arvīds Dravnieks: Piekrītu, Kaspar, ka savas zemes un tautas vēsture ir jāzina un bērniem tā jāstāsta, arī caur atsevišķu cilvēku likteņu stāstiem, − BET (godmaniskais „bet”) ir varoņi, kurus civilizēti cilvēki neapdzied, lai tādējādi nenodaritu gauži citiem − var taču vienu un to pašu domu publiski paust otru neaizvainojot?

Kaspars Zellis: Žīdu šaušana ir liela kultūras trauma latviešiem, traumu var pārvarēt tikai to izrunājot un pārvērtējot un izdarot attiecīgus secinājumus. Vismaz nolieguma un noklusējuma fāzei esam tikuši pāri... Tas arī nav maz.

Jānis Elsbergs:  „Esam tikuši pāri”? Man tiešām ļoti, ļoti gribētos, lai tā būtu!

Juris Žagariņš: Vēsturiskie pāri darījumi žīdu tautai ir visā pasaulē labi zināmi. Nav brīnums, ka cilvēcību saskatīt savos ienaidniekos tai nākas grūti. Ņujorkā Metropolitena operas rudens sezonas programmā ir Džāna Ādamsa (John Adams) operas Klinghofera nāve (Death of Klinghoffer) jaunuzvedums. Sižetā gadījums, kad 1985. gadā palestīniešu teroristi pasažierkuģa Achille Lauro nolaupīšanas gaitā nogalina riteņkrēslā sēdošu invalīdu. Pret šo uzvedumu notiek apmēram tāda pat ažiotāža, kā pret Millera uzvedumu Latvijā, jo, lūk, teroristi attēloti kā cilvēki, nevis ļaunuma simboli kuriem„pāri netikt”. No otras puses, visiem zināms arī tas, ka žīdu tautai piemīt izcili robusta humora izjūta. Jau 1968. g. paši žīdi bija tik tālu „tikuši pāri” holokaustam, ka spēja sagremot slavenā žīdu tautības jokdara, parodista, kinorežisora un producenta Mel Brooks filmu-mūziklu The Producers, kurā ietilpst jautrs jo jautrs uzvedums „Springtime for Hitler”. Ko secināt? Nezinu...

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš