Maija Kalniņa

MARGARITAS KOVAĻEVSKAS VĒSTULES

RADOŠĀ PROCESA AIZKULISĒS

 

Daudzās latviešu trimdinieku mājās Amerikā un Kanādā, arī citās pasaules daļās pie sienas ir Jāņa Kalmītes gleznas – rijas kā latviskuma simbols. Bet ļoti daudzi trimdas latvieši iegādājās sev vai dāvināja saviem bērniem un bērnu bērniem arī mākslinieces Margaritas Kovaļevskas (1910-1999) radītās gleznas – ganiņus, čigānietes, princeses vai citus krāsainus pasaku tēlus, kas izstaroja mīļumu un dzīvesprieku, ļāva aizmirsties un pabūt sapņu pasaulē, pabūt kaut iztēlē zaudētajā dzimtenē.

Kas tad ir Margarita Kovaļevska, kura pati sevi dēvēja un kuru draugi sauca par Čiepu? Māksliniece, kas pirmskara Latvijā un Vācijas bēgļu nometņu laikā ilustrējusi daudzas bērnu grāmatas, dažas ar savu tekstu, dažām tekstu autori bija Ilona Leimane, Rūta Skujiņa, Ēriks Ādamsons, Kārlis Skalbe, Pēteris Aigars u. c. Mācījusies un 1941. gadā beigusi Mākslas akadēmiju. Gleznotāja Kārļa Padega draudzene. Viņas tēvs – Jānis Kovaļevskis, žurnālists, studējis Tērbatā, viens no rakstu krājuma Pūrs sastādītājiem, bijis jaunstrāvnieks, pēc apcietinājuma un izsūtījuma strādājis Liepājā, kur nodibinājis ģimeni, Pirmā pasaules kara gados bēgļu gaitās nonācis Krievijā, čekas apcietināts un nošauts, kad meitenei nepilni 10 gadi. Viņas brālis ir žurnālists un rakstnieks Pāvils Klāns, īstajā vārdā Pauls Kovaļevskis. Bet Margarita Kovaļevska ir arī rakstniece – autore diviem Zemgales cikla romāniem Posta puķe (1962) un Gauru gaiļi (1963), atmiņu grāmatām Astoņpadsmit (1967) un Deviņpadsmit (1973) un tēlojumu grāmatai Sentiments un mazliet sniega (1977). Trimdas periodikā publicētas viņas pasakas, stāsti, atmiņas, raksti, vairākus gadus viņa rakstījusi arī tēlojumus Amerikā iznākošā latviešu laikraksta Laiks Ziemassvētku numuriem.

Rakstniecības un teātra muzejā Margaritas Kovaļevskas kolekcija ietilpst Tēlotājas mākslas krājumā, un tajā četrās mapēs glabājas viņas mākslas darbi – kostīmu skices Zelta atslēdziņas iestudējumam Jaunatnes teātrī 1940. gadā, dekorācijas mets un kostīma skice Sprīdītim Tautas teātrī kara gados, kā arī kādai mācību grāmatai domātas ilustrācijas vairāku latviešu rakstnieku hrestomātiskiem sacerējumiem. No trimdas laika – dažas oriģinālilustrācijas Biminitas Grundes grāmatai Meža bērni (1967). Citu materiālu par viņu nav daudz, un tie paši atrodami citās kolekcijās. Visvairāk – daži fotoattēli un ap 100 vēstuļu – Anšlava Eglīša, viņas studiju biedra Mākslas akadēmijā, arī rakstnieka un mākslinieka, arhīva materiālos. Šo arhīvu pirms dažiem gadiem apstrādāja un veica izrakstus no šīm vēstulēm mana kolēģe Marta Balode.

Liels ieguvums muzejam bija pirms gada saņemtais dāvinājums no Maijas Meirānes-Šleseres, dzejnieces un mākslinieces, žurnāla LaRAs Lapa redaktores – vesela kaste ar apmēram 500 Kovaļevskas vēstulēm trim cilvēkiem. Bija tur arī pāris fotoattēli, laikrakstu izgriezumi un rokraksti, kā arī citu personu vēstules viņai. Bet galvenais – viņas vēstules, kas aptvēra nozīmīgus trīs viņas dzīves posmus – nometņu laiku Vācijā, kad viņai bija 35-40 gadi, brieduma laiku Amerikā, 20. gs. 60. gadus, kad iznāca vai tika sagatavotas izdošanai viņas nozīmīgākās grāmatas, un 80. gadus. Šīs vēstules viņa bija uzticējusi rakstniekam un māksliniekam Jānim Gorsvānam, kurš, 1975. gadā izraudzīts par LaRAs Lapas redaktoru, rakstiski vērsās pie vairākiem rakstniekiem, arī Margaritas Kovaļevskas, ar lūgumu sūtīt rakstus un zīmējumus šim ārzemēs dzīvojošo latviešu rakstnieku apvienības izdevumam. Viņu ļoti interesēja atmiņas par latviešu kultūras darbiniekiem, viņš apzinājās, saprata un novērtēja kultūrvēsturisko materiālu nozīmīgumu. Pamazām 80. gados abu starpā izveidojās sirsnīga draudzība, viņi satikās arī klātienē Ramaves saietā un vairākos rakstnieku sarīkojumos dziesmu svētkos, izveidojās savstarpēja uzticēšanās, un Kovaļevska izlēma, ka minētajiem materiāliem visdrošāk būtu atrasties otrā Amerikas malā, Kalifornijā, pie Gorsvāna. Šajā kastē bija: 1) ap 270 Kovaļevskas (no Vācijas un ASV) sūtītas vēstules tuvākajai bērnības draudzenei vēl no Jelgavas pamatskolas laikiem Lidai Redlihai (dzim. Millerei), kas pēc II Pasaules kara dzīvoja Dānijā. Tās aptver visgarāko laika posmu – 30 gadus un rakstītas laikā no 1945. līdz 1977. gadam (sarakste nav pilnīga, vairāki gadi „izkrīt" – 1953., 1962.-1963., 1968.-1972., 1976.). Saturiski visinteresantākās un arī visgarākās ir tieši nometņu laikā rakstītās vēstules. 2) Otra daļa – 85 vēstules vēsturniekam un literātam Vitautam Kalvem (1913-1989), viņas laikabiedram un abu romānu korektoram. Romānus 1960. gadu sākumā Ņujorkā izdeva „Grāmatu Draugs". Šai sakarā arī 1961. gadā aizsākās abu sarakste, kas pārtrūka 1964. un 1965. gadā, bet tad atjaunojās un turpinājās līdz 1967. gadam. Saglabājušās arī Vitauta Kalves atbildes – vairumā kopijas. 3) Trešā daļa – ap 140 rakstnieces vēstuļu un vēstuļu fragmentu Jānim Gorsvānam (1930-2000), 20 gadus jaunākam kolēģim, visintensīvāk rakstītas 1979.-1984. gadā, bet sarakste turpinājās līdz 1989. gadam. Arī te iespējams lasīt abu pušu vēstules – Jānis Gorsvāns saglabājis dažu savu vēstuļu uzmetumus vai nosūtīto vēstuļu kopijas.

Visas Margaritas Kovaļevskas vēstules rakstītas ar tinti un zīmuli smalkā, grūti salasāmā rokrakstā, vairākas ar humoristiskiem zīmējumiem, dažkārt uz neparasti liela formāta lapām. Daļa atradās aploksnēs salocītā veidā, vecākās cietušas – nodzeltējis papīrs, bojātas malas, traipi, padzisis teksts. Kalvem rakstītās bijušas ielīmētas vai iešūtas vākos, redzamas līmes, līmpapīra un caurumotāja pēdas.

Ko iespējams uzzināt no šiem jauniegūtajiem materiāliem? Daudzas no vēstulēm ir kā dienasgrāmatas lapas, rakstītas vairākas dienas pēc kārtas un dzīvi rāda mākslinieces pasaules uztveri, mūžam mainīgos garastāvokļus, rakstura īpatnības, atmiņu mirkļus par dzīvi Latvijā un kādreiz tur sastaptajiem cilvēkiem, kā arī atspoguļo viņas dzīves apstākļus un izjūtas trimdā. Draudzenei rakstītās vēstules ir ļoti personiskas, intīmas – par jūtām, ģimenes locekļiem, veselības stāvokli, ikdienu. Abiem literātiem rakstītās – vairāk par iecerēm, par radošo darbu – gan zīmējot un gatavojoties daudzajām izstādēm, gan plānojot jaunus rakstu darbus.

Kas Margaritai Kovaļevskai ir radošais darbs? Vai bēgšana no īstenības sapņu pasaulē, atgriešanās „zaudētajā paradīzē"? Glābšanās no ikdienas? Naudas pelnīšana? Mēģināsim caur šīm vēstulēm ielūkoties viņas darbu tapšanas „aizkulisēs". Noskaidrot, kas veicināja un kas kavēja šo procesu, kā radušies atsevišķi darbi, kāpēc nav īstenojušās dažas ieceres.

Margaritai Kovaļevskai tuva ziemeļnieku literatūra – Zelma Lāgerlēva, Sigrida Undsete, vairākkārt tiek piesaukts Hamsuns un viņa Augusts – pasaules apbraucējs. Viņai, lai rakstītu vai zīmētu, būtu vajadzīga „Hamsuna būda" – miers, vientulība, izraušanās no ikdienas rūpēm, vismaz atsevišķa telpa (Man nav sava kakta. Pat ne sava galda. Uz tā galda ēd, mācās, gludina… – Kalvem 1962.20.XI). Bet tas 1950.- 60. gados ir tikai sapnis. Viņa ir divu dēlu māte un „pilna laika" sieva, kas rūpējas par pusdienām, drēbēm un māju. Vācijas nometnēs ar ikdienas soli palīdz tikt galā viņas māte. Un pašai ir vēl daudz enerģijas un spēja strādāt pa naktīm, kad tuvinieki guļ. Apbrīnojams ir vēstulē Lidai lasāmais apraksts, kā mazie zēni noguldīti katrs uz savu pusi gultā, viņa ietupusies pa vidu un – zīmē. Amerikā īsu laiku mēģina īrēt uz pusēm ar kādu studenti vienistabas dzīvokli kā darbnīcu. Viņa tajā raksta vai zīmē dienas pirmajā pusē. Dārdzības dēļ no tā jāatsakās. Neīstenojas arī „projekts", par ko viņa raksta Kalvem, uz dažiem ziemas mēnešiem noīrēt Ņujorkā mazu dzīvoklīti radošam darbam par izstādēs pārdoto gleznu naudu – tā vairāk vajadzīga dēlu studiju maksai un dzīvokļa īrei, kad vīrs zaudē darbu. Vēstulēs Gorsvānam redzam, ka ar gadiem arvien grūtāk ir uzsākt kādu jaunu sacerējumu, bieži ilgstoši tiek gatavota vieta – iekārtots stūrītis vasaras mājiņā vai galds ar dažādu baltu papīru kaudzītēm pilsētas dzīvoklī (Esmu jau uz svētkiem atbrīvojusi vienu galdu. Tur stāv rakstāmmašīnīte. Papīru kaudze – ierosinoši rūtaini, arī baltas loksnes „pārdriķēšanai". – 1982.19.XI). Traucē neticība saviem spēkiem, kas palaikam uzmācas (Nekam nederu! Man ir mazvērtības kompleksi. Esmu ļoti neapmierināta ar sevi. Esmu nenosvērta. Te it kā kalnā, te atkal ielejā. Tāda gan vienmēr esmu bijusi, – bet vecuma pusē – iekrītu bezdibenī, ne tikai ielejā. – Gorsvānam 1984.26.VI). Trūkst jaunu iespaidu, nospiež ikdienība. Palīdz pārmaiņas, kāda aizraušanās, ceļojumi, draugu apciemošana (..viss ir jauks acu un gara pārmaiņai – iela, vējš, sejas, vagona logs. Viss, kas nav ikdiena! – Kalvem 1963.10.V par braucienu uz Ņujorku). Viņa nerunā brīvi ne vācu, ne angļu valodā – tas sākuma gados liedz doties ceļā vienai. Viņu ģimenei nav arī automašīnas. Tikai tad, kad dēli pieaug un iegādājas braucamos, ir iespēja pārvietoties ar savu transportu. Viņa vienmēr meklē interesantus, neparastus cilvēkus gan lai zīmētu, gan lai aprakstītu (…es mīlu cilvēkus – jo dullākus, jo labāk, un arī pelēkās vardītes – arī tām sava gaisma. – Kalvem 1963.8.II; …man vienmēr patīk aprakstīt cilvēkus – kas ir kaut kādā veidā citādāki par pārējiem. – Gorsvānam 1985.26.I). Ar vietējo latviešu sabiedrību Amerikā viņa maz kontaktējas gan Rietumu krastā Takomā, kur dzīvo 50. gados, gan austrumu pusē Vašingtonā – Haietsvillē, kur dzīvo vēlāk. Toties iedvesmojoši ir braucieni uz gleznu izstādēm vai tāpat ar draugiem uz Ņujorku, Bostonu, Kalamazū, Toronto un citām vietām Amerikā un Kanādā, kā arī gads, ko vīra darba dēļ viņa nodzīvo Spānijā, Madridē (1958.X-1959. rudens). Liels piedzīvojums ir ceļojums uz Eiropu (1979) – Vāciju, Dāniju, Zviedriju un trīs dienas sapņu pilsētā Parīzē.

Vairākām bērnu grāmatām pirmie radušies zīmējumi. Kad piedzimst vecākais dēls Pēteris, viņa uzzīmē veselu zīmējumu sēriju par puišeli un parāda tos Ilonai Leimanei, kas pieraksta tekstu, un iznāk grāmatiņa ar Ilonas izdomātu virsrakstu Knašais Pēterītis. Vēstulēs viņa atceras, ka pirmoreiz mēģinājusi nopietni rakstīt kādā vasarā Koknesē, uz kurieni aizbēgusi no pasaules ārstēties no nelaimīgas mīlestības. Kara gados apbrīnojusi Ilonu Leimani, redzot, kā top – gluži kā transā – Vilkaču mantiniece. Tolaik tikušās vai katru dienu, autore viņai lasījusi nupat uzrakstīto priekšā, un Margarita domājusi, kaut kādreiz pati varētu tā rakstīt (Redzat, es biju tā vienīgā, kas tupēja pie Ilonas gultas, kur viņa man rādījās kā dzemdētāja, – kad rakstīja nodaļu pēc nodaļas „Vilkaču mantiniecei". – Kalvem 1963.9.II). Bet pirmos uzmetumus savam literārajam „mūža darbam" – romānam Posta puķe – spontāni sākusi rakstīt 1944. gada vasarā radu mājās Zemgalē, redzot dūmus virs kaimiņu mājām, kuras aizdedzinājis pats saimnieks, dodoties bēgļu gaitās. Aizmirsusi apkārtni, rūpes par abiem pavisam mazajiem dēliem (tie, savā vaļā klejojot, iekrituši vircas bedrē), – pārņēmis tāds kā radīšanas trakums, apmātība (Rakstot „Posta puķi" – es nedomāju nekā! Man nebija prātā grāmata, – es nezinu, kādēļ īsti rakstīju! Man nav nekādu priekšzināšanu – man tikai patika izteikties…). Vēlāk šis aizsāktais darbs turpināts, pilnveidots un slīpēts bēgļu nometnē Mirvikā, uzklausot rakstnieka Pāvila Gruznas ieteikumus ( … bija beidzies „otrais karš" – tik daudz kroplu, aklu – un mēs paši bez rītdienas – [..] Bet es varēju tupēt barakā, maizi deva UNRRA, – un varēju rakstīt. Toreiz man tas likās izmisums, patmīlīga aizmānīšanās no dzīves [..] Un es rakstīju drudžaini mehāniski vai arī pēkšņā godkārē – sacenšoties ar citiem, kas raksta – lai Gruzna mani paslavētu. [..] pati pārvērtos [..] Putnu mammā – viņa gāja pa priekšu, es ar spalvaskātu pakaļ. Viņa ir izdomāta – no ārpuses, no iekšpuses, tikai cepure ir patiesi tāda, kāda tā bija. – Kalvem 1963.15.II). Vācijā šī darba fragments publicēts mēnešrakstā Laiks, saņemtas atzinīgas atsauksmes no Pētera Ērmaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, brāļa un citiem. Vēl un vēl slīpēta valoda pirmajos gados Amerikā (Tās ir bijušas mokas ar grubuļiem, stikla asumiem, ar gaisa bedrēm un pārpūli. Nekas nav bijis viegli! Tagad varbūt esmu sevī drošāka, roka mazliet teikumos brīvāka… – Kalvem 1963.5. II; Visi garie gadi, simtu simtiem saplēstas lapas, svītroti un atkal izcelti, izmesti un „atpakaļ ielikti" vārdi, pārkairinātu smadzeņu negulētas naktis, raudas un smiekli (pašai kā muļķei līdzi iedzīvojoties)… – Kalvem 1962.14.V). Tad manuskripts dots vīram pārrakstīt uz rakstāmmašīnas, un 1952. gadā romāns turpinājumos parādās Kanādas latviešu laikrakstā un saņem tā redaktora Hugo Vītola augstu atzinību. Šai pašā laikrakstā tiek publicēta arī romāna otrā daļa ar nosaukumu Zālamana augstā dziesma. Grāmatās šie darbi, kā jau iepriekš minēts, parādās vēl pēc 10 gadiem. Vispirms manuskripts pēc brāļa Paula lūguma tiek nosūtīts uz Dāniju apgāda „Imanta" izdevējam Imantam Ritmanim, kurš ilgu laiku neatbild, beidzot piedāvā honorāru 300 dolāru, solot izmaksāt to pakāpeniski pa 50 dolāriem mēnesī. Tādu summu viņa var saņemt par vienu gleznu. Un autore lūdz, lai draudzene Lidija atprasa manuskriptu. To izdod „Grāmatu Draugs" Ņujorkā. Viņa pati zīmē arī ilustrācijas šīm grāmatām, aizraujas, un varoņu sejas it kā pašas veidojas. Autore vēlējusies abus darbus redzēt vienā sējumā, bet izdevējs Helmārs Rudzītis iebildis. Viņš licis arī mainīt virsrakstu otrajai daļai. Nosaukumu Gauru gaiļi iesaka Vitauts Kalve. Viņš laikrakstā Laiks publicē ļoti atzinīgu recenziju un mudina rakstīt trešo daļu, jo autore atzinusies, ka ir jau daži uzmetumi. Vēstulēs viņa divus gadus dalās savās iecerēs par turpinājuma varoņiem, vidi un laiku, sūta rokraksta fragmentus, lūdz atsauksmes. Kalve arī dod padomus un ieteikumus, sāk fantazēt par tēliem un to iespējamiem likteņiem, par 30. gadu Rīgu, bet Kovaļevsku beigu beigās sakaitina šāda it kā iejaukšanās, darbs nerealizējas. Un viņu sarakste apsīkst. Bet – šīs domu apmaiņas un strīdu rezultātā viņa nonāk pie atziņas, ka literārā darbā būtu liekams pašas pieredzētais laiks un satiktie cilvēki.

Divas nākošās grāmatas Astoņpadsmit un Deviņpadsmit ir pavisam citādas, tie nav fantāzijas, iztēles darbi, bet pavisam reālistiski un top, ņemot par pamatu dienasgrāmatas, kuras viņa rakstījusi 18 un 19 gadu vecumā, kad tik satraukta sirds, kad jāizšķiras, kā dzīvot, ko darīt tālāk, kādu profesiju apgūt. Nepabeigusi Odiņa skolu Jelgavā, viņa pusgadu mācās Liepājas Amatniecības skolā un dzīvo tur pie mātes radiem, pēc tam Rīgā apmeklē Kārļa Miesnieka un Jēkaba Bīnes studijas, iepazīst daudzus interesantus cilvēkus, tad iestājas Mākslas akadēmijā un izdzīvo pirmo mācību gadu tur, pirmās mīlestības un aizraušanās jūtas. Sniegti daudzi spilgti raksturojumi. Vēlme fiksēt savas izjūtas, pārdzīvojumus un notikumus rakstiski tātad ir kopš jaunības. Dienasgrāmatas viņa rakstījusi līdz pat 60. gadu sākumam – apmēram 30 gadus. Dodoties prom no Latvijas, čemodānu ar pirmskara dienasgrāmatām kādā Vācijas dzelzceļa stacijā nozog, paliek tikai dažas, kas bijušas iemestas pie citām mantām. Šajās kladēs ir arī tolaik saņemto interesantāko vēstuļu pārraksti un fotogrāfijas. Gatavojot grāmatas, viņa lūdz papildu ziņas arī no Lidas Redlihas. Par abu grāmatu izdošanu Margarita Kovaļevska ir pateicīga izdevējam Jānim Abučam Zviedrijā, Vesterosā (apgāds „Ziemeļblāzma"). Viņš bijis uzmundrinātājs un mudinātājs – un viņai tāds cilvēks visu dzīvi ir ļoti vajadzīgs. Šīs grāmatas top pakāpeniski 60. gados tūlīt pēc abu romānu iznākšanas. Par tām autorei ir liels gandarījums, jo viņa it kā atdod „parādu" saviem aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem un arī daudziem jaunības draugiem un studiju biedriem (Jūs nevarat iedomāties, kāds miers manī par to, ka „apkopu" tēvu, māti – un kaut tikai vienu izdzīvoto pagātnes gadiņu! Kaut gan nu tās šaubas, neticēšana sev ir diezgan mocošas. Ne man tēva kapa, ne mātes, – nu es „iestādīju" puķīti uz izdomātām kapu kopiņām… – Kalvem 1966.5.X). Viņa iecerējusi arī nākošo grāmatu, kas sauktos Divdesmit un… un rādītu visu studiju laiku Mākslas akadēmijā, jo gribas pastāstīt par tik dažādajiem māksliniekiem, ar kuriem iznācis sastapties šajā laikā – gan pasniedzējiem, gan studiju biedriem. Darbs tiek iesākts. Bet – no dzīves aiziet Abučs, gadi iet un arī radošie spēki iet mazumā. (Uzrakstīju pāris ievadrindas. Tajās krīt sniega pārslas – tā ir tāla, tāla ziema. Dažreiz mani pārņem „zosāda" – tik tālu jāatskatās. It kā tukšā katedrālē – izdzīvotajā dzīvē. Tālas atskaņas, it kā dzied kori, it kā burbuļo smiekli, aizripinās atbalsu velvēs asaras, kara bumbas. Un cik daudz cilvēku! Seja pie sejas – patiesībā viņu sen vairs nav. – Dažreiz jūtos ļoti spokaini. Un cik grūti būs tos visus atsaukt atpakaļ, likt visam atkal dzīvot „tieši" – vismaz rakstu rindās. Es nezinu, kāpēc tas viss mani baida. – Gorsvānam 1984.30.XI). Atkal viens projekts, kas paliek nerealizēts.

Jau 1966. gadā rodas arī ideja apkopot grāmatā kādreiz periodikā publicētos tēlojumus vai tos, ko lasījusi kādos sarīkojumos, kā arī atmiņu skices, stāstus un pasakas. Tie tiek pamazām vākti, salikti vāciņos. Dažiem jāraksta nobeigums. Vairāku „aizmetņi" ir lasāmi vēstulēs draudzenei, piemēram, stāsts par pelīti, arī par „senlatviešu" Emmu. Grāmatu Sentiments un mazliet sniega atkal gatavs izdot Helmārs Rudzītis. Viņam gan vairākkārt jāmudina autore, jāatgādina un beigu beigās jānosaka noteikts manuskripta iesūtīšanas termiņš, jo 70. gados autorei arvien gausāk veicas papīru darbi. Interesantāka šķiet pati dzīve, īpaši vasarās, kad laiks tiek pavadīts vasaras mājiņā kalnos un mežā. Tad vēstulēs daudz dabas un ikdienas dzīves aprakstu.

Par pēdējām Margaritas Kovaļevskas publikācijām kļūst viņas atmiņu stāstījumi izdevumā LaRAs Lapa, par tiem – paldies Jānim Gorsvānam, kuram vēstulēs izdodas ierosināt viņu uzrakstīt gan par Zinaīdas Lazdas ciemošanos Takomā, gan par draudzību ar Kārli Padegu un sarežģījumiem, kas šai sakarā viņai rodas Mākslas akadēmijā. Nepublicēti, tikai vēstulēs, tomēr paliek daudzi citi ar Padega dzīvi saistīti notikumi, arī izvērsts viņa izvadīšanas apraksts. Tajās ir arī plašāks stāstījums par Ilonu Leimani, bet to viņa toreiz liedz publicēt. Ir spilgti atmiņu zibšņi par Jūliju Lāci, kuram pateicoties viņas zīmējumi sāk parādīties Jaunākajās Ziņās un kurš viņu ieved literātu vidē. Par Švarca kafejnīcu, kuras pastāvīga apmeklētāja savulaik bijusi un kurā reiz Arturs Kroders viņai ieteicis vingrināties rakstīt prozu un Andrejam Johansonam – esejas. Par aktrisi Toniju Šmiti-Kalvi un viņas dzīves līkločiem. Par Hugo Vītolu, kuru ļoti cienījusi. Par Andreju Strautmani, Laika redaktoru, kādreizējo skolasbiedru no Jelgavas, kuram vairākus gadus nav spējusi atteikt uzrakstīt Ziemassvētku numuram domātu stāstu. Par kolēģiem – māksliniekiem Otto Grebži, Jāni Kalmīti, Fridrichu Miltu un citiem. Vairākkārt viņa piemin, ka grib rakstīt atmiņas par Voli (Volfgangu) Dārziņu, ka ir jau to sākusi darīt. Bet galvenās personas, ko viņa atceras savās vēstulēs gan Vitautam Kalvem, gan Jānim Gorsvānam, tomēr ir Kārlis Padegs un Ilona Leimane.

Vēstules rāda, ka māksliniece visu trimdas laiku ilgojusies pēc domubiedriem, pēc saprotoša cilvēka, radniecīgas dvēseles. Viņa gaida atbalstu, uzmundrinājumu, dažkārt – arī padomus (kurus gan ne vienmēr pieņem). Tieši tādēļ sarakste un vēstuļu draugi viņai tik nozīmīgi un pret tiem viņa ir prasīga. Kā galējību cilvēks savas emocijas, savu attieksmi vēstulēs viņa pauž spontāni, garastāvoklis krasi mainās no visgaišākā uz vistumšāko. Kad dēli aiziet savā dzīvē, arvien biežāk uzmācas vientulības un nevajadzības sajūta. Tā kā viņa dzīvo pilsētas nomalē, vienīgā iespēja vispār kādu cilvēku satikt ir došanās uz tuvējo iepirkšanās centru un iegriešanās kafejnīcā izdzert tasi kafijas. Ļoti pietrūkst iespējas runāt latviešu valodā un dzirdēt to. Prieku sagādā katra vēstule, mūzikas kastīte, katrs telefona zvans no draugiem.

Margaritas Kovaļevskas literāro darbu pievilcību rada tiešums, spontanitāte, tāda kā līdzdalības sajūta, lasītājs tēloto it kā redz, jūt, dzird. Tāpat arī ir ar viņas rakstītām vēstulēm – tās ir kā dienasgrāmatas, pēc tām var uzrakstīt biogrāfisku romānu, rekonstruēt viņas dzīves apstākļus, notikumus, vietas, pārdzīvotās sajūtas, ieraudzīt cilvēkus ar viņas acīm – dažkārt nesaudzīgā, groteskā skatījumā. Tajās atklājas viņas kā sievietes dažādu vecuma posmu mainīgās izjūtas. Redzam, cik sarežģīts viņai ir radošais process, īpaši esot ģimenes mātei. Literārā ziņā ražīgs ir laiks no 35 līdz 50 gadu vecumam, kad tiek gatavots teksts Zemgales romānam. Nākošā dzīves posmā dominē atskats pagātnē – dienasgrāmatu pārlasīšana un literāra apstrāde, atmiņas par dzīves gaitā sastaptiem cilvēkiem. Darbi top lēni. Grūtības sagādā kompozīcija, plāns, viņa rada intuitīvi. Viņas spēks ir neparasto tēlu (vienalga, vai tie ir izdomāti vai reāli satikti) spilgti raksturojumi un bagātā valoda.

 

Rakstniecības un teātra muzeja darbiniece/pētniece, filoloģe Maija Kalniņa ir cieši saistīta ar latviešu trimdas literatūru, sakārtojusi un rakstījusi ievadu izlasei par Elles ķēķi, rakstījusi pēcvārdus Zinaīdas Lazdas, Friča Dziesmas dzejas izlasēm un Ilonas Leimanes romānam Vilkaču mantiniece. Darbojas Kārļa Dziļlejas fondā. Dzīvo Rīgā.