Porošenka tā kā ņem virsroku pār Putinu, – lai nu Dievs dod! Ja Ukrainu sakautu, tad var pienākt mūsu kārta... Tomēr esmu drošs, ka Putins kritīs. Un tad: 1) Krievija sadalīsies; 2) Latvija nevarēs uzņemt Krievijas bēgļus; 3) Latvijas robežas nosaka 1920. gada 11. augusta Miera līgums...

Lielā apdomībā un bieži vien lielā saspringumā,

Ainārs, Siguldā

 

 

Visai izkaltušo un pelēko Latvijas literāro izdevumu rasmu atdzīvina JG spirgtais pērkona lietus.

Dr. med. Jānis Liepiņš, dzejnieks, dramaturgs, memuārists, Rīgā

 

 

Paldies par garīgās barības laicīgu piegādi! Kā vienmēr, pamatīga lasīšana.

Haralds Norītis, mākslinieks, Austrālijā (Gold Coast)

 

 

Latvijas „ļoooti“ karstā vasariņa ir beigusies, varbūt cilvēciņiem atgriezīsies lasīšanas prieks. Es pati izlasu JG no vāka līdz vākam un gribu atkal uzteikt žurnāla veidotājus par neparasto stilu, domas svaigumu un burvīgo valodu. Diemžēl, Latvijā valoda ir nevajadzīgi sarežģīta.

Edīte Uztica, LOM, Rīgā

 

 

Paldies arī par labo un lielo darbu pie JG – tā turpina zelt, arvien labāka.

Līga, Toronto

 

 

EVA MĀRTUŽA NO SAULAINES KANĀDĀ

Sidrabene, Saulaine, Tērvete, Tālava – šie skaistie vārdi ir latviešu vasaras mītņu Kanādā nosaukumi. Latviskums tālu prom no Latvijas. Un pat daba kā Latvijā! Saulainei cauri plūst upe, līdzena, rāma, silti vēsa. Kad mani Aija Mazsīle uzveda kraujā un mans skats ieraudzīja upes mesto cilpu, iesaucos: Patiesi, Gauja! Un Salacas līkums aiz Mazsalacas! Pēcāk spriedu, ka tam bija jābūt ļoti lielam Latvijas mīlim – patriotam, kurš atrada un izvēlējās šo vietu latviešu vasaras dzīvei!... Visi latviešu centri Ārlatvijā ir Latvijas dabas līdzinieki. Latvijas daba kā pirmā iespaidoja dvēseles, kad gadu desmitiem vasarās bērni te skraidīja, rotaļājās, mācījās, studēja latviskās vērtības, ko vecāki kā dārgu mantojumu bija atveduši līdzi no kara un padomju okupācijas plosītās tēvzemes. Iztaujāju, kā smejies, senus ļaudis, ilgi šai saulē dzīvojošus. Vaicāju, vai pirmās brīvvalsts laikā skolā, ģimenē, sabiedrībā latviskais tika diendienā mācīts, daudzināts un stiprināts. Atmiņa īpaši organizētu un mācītu patriotismu nebija saglabājusi, jo skola ir skola – tur apgūst vispārējas zinības. Taču mēs dzīvojām savā valstī, savā Latvijā, elpojām, bijām vareni latvieši savā Latvijas valstī. Mēs bijām latvieši! Un palikām latvieši arī pēc tam [Ziemeļamerikas trimdā], kad sezonas laikā strādājām tabakas plantācijā, biržā, zinātnē vai Holivudā… Simtu valodu korī tev vienmēr un visur ir sava – latviešu valoda, savas tikai latvietim piemītošas gudrības, kultūras esme. Latviskums nav ar rokām sataustāms, nav ar biezputru ieēdams, tas ir irreāls – es esmu latvietis!... Kāda latviete ar ģimeni pārcēlās uz Kaliforniju. Latvijā dzimušie, mūsdienu Latvijas skolā mācītie pusaudži izvēlējās latviešu skolu un mācības latviski, paziņojot mātei, ka nevēlas būt „amīšī“… Vasaras nometnē Saulainē latviešu bērni kopā ar klases draugiem, kam ar latvisko tik vien saskares, cik skolasbiedram, Alberta Vītola vadībā iestudēja mūsu klasisko stāstu par Sprīdīša došanos pasaulē. Mācīja ne tikai dziesmas un tekstus, bet arī Latvijas vēstures baisās lappuses, kad mūsu ļaudis tūkstošu tūkstošiem bija spiesti atstāt dzimto zemi līdzīgi kā Vecās Derības tauta bēga no verdzības Ēģiptē. Viņa domās ieklausoties sasaistīju tās ar Zuzes Krēsliņas-Silas domām. (Viņa ir dzimusi ASV, dzīvo Vācijā.) Zuze reiz teica, ka latviskums manī ir kā reliģiska pārliecība. Šo uzskatu kā avota ūdens dzidrumu baudīju viesošanās laikā Kanādas latviešu centros. Ir izaugusi jau 4. trimdas paaudze, taču latviskums, saglabājas… Un labi, ka ir dzimtās mājas, kur atgriezties. Taču, ja atgriešanās kaut kādu apsvērumu dēļ (pēc kara – pusgadsimta garā padomju okupācija, šodien – vēlme strādāt tur, kur var krietni nopelnīt, apmierināt karjeras izaugsmi, būt kopā ar mūža mīlestību utml.) nav īstenojama, tad latviskums jāuzskata par reliģisku vērtību. Latviskums kā mūsu īpašā, irreālā, visaug­stākā vērtība.

Eva Mārtuža, rakstniece, Rīgā

(vēstule saņemta ar Guntas Saules starpniecību)

 

 

Izsaku sirsnīgu pateicību par JG augsto kvalitāti literārā, estētiskā un kulturālā ziņā. Lai JG zied un plaukst nākamajos 50 gados!

Prof.em.Dr. Juris Draguns

Pennsylvania State U. (State College, Pennsylvania)

 

 

MĀRIS BRANCIS NO MURJĀŅIEM

Ceļi mani aicināja doties (19.VIII) no Jelgavas uz Vid­zemes pusi. Lai galamērķi sasniegtu, bija nepieciešama mašīna, ko laipni piedāvāja Viesturs Amats, Jelgavas gleznotāja Valerijana Dadžāna krustdēls, kurš ļoti labprāt dodas visos virzienos, lai uzzinātu ko jaunu un apskatītu vēsturiskas vietas. Todien Imanta Ziedoņa fonda Viegli rīkotajā pēcpusdienā Laiks Ziedonim Murjāņos man bija jāpārstāv JG, kur esmu kļuvis redakcijas loceklis.

Mazliet vēstures. Viegli ir nodibinājums, kas izveidots 2010. gada pavasarī, lai īstenotu fonda patronam – dzejniekam Imantam Ziedonim tuvu misiju: Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties. Fonda mērķis ir, kā rakstīts mājas lapā, atbalstīt jaunradi Latvijā:1) veicinot Imanta Ziedoņa ideju īstenošanos un vērtību turpināšanos, 2) atbal­stot radošas, neparastas idejas un, 3) veidojot sabiedriskus projektus, kas atklāj Latvijas skaistumu. Šim nolūkam tika izveidots (2014) apbalvojums Laiks Ziedonim, kura naudas fondu līdz 2018. gadam garantē Borisa un Ināras Teterevu fonds. Nominācijā par dzīvi literatūrā Bize bija izvirzīts arīdzan žurnāls jeb rakstu krājums kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita (skat. JG178:53). Šajā nominācijā par laureātu kļuva LNB direktors Andris Vilks, kurš Olgas Šilovas statueti saņēma 3. maijā. Arī todien biju deleģēts turp doties, bet kādu apstākļu dēļ netiku. Šoreiz, kad rīkoja šo pēcpusdienu, kurā bija uzaicināti laureāti uzstāties ar lekciju, laiku izbrīvēju, un tā nu ar Viesturu devāmies uz Murjāņiem.

Kopš 1970. gadiem Murjāņos atrodas Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes vasaras māja. Tā iemitinājusies gandrīz vai meža viducī starp priedēm un lapkokiem, it kā pietupusies Lojas upītes senlejas krastā. Krāšņi ziedēja rožu krūms, kautri piemeties mājas galā. Pati ēka ir ar slīpu jo slīpu niedru jumtu, kam vēji un lieti nebija nenieka skādējuši šajos gadu desmitos. Ap māju zviln 22 dažāda lieluma dzirnakmeņi, tādēļ arī mājai dots nosaukums „Dzirnakmeņi“.

Kad ieradāmies klusajā meža nostūrī, tur jau pulcējās krietns ļaužu pulciņš, jauki čalojot un blīkšot, tiesājot pašu savesto „groziņu“, kā bija mudināts ielūgumā. Sarokojāmies ar rakstnieku Ēriku Hānbergu un Rolandu Lappuķi no Ārlietu ministrijas diplomātu korpusa, vēlāk pamānījām vēl radio žurnālistu Aivaru Berķi, populāro Latvijas TV darbinieci Dainu Bruņinieci, kino režisoru Jāni Streiču u.c. Tad jau sākās pēcpusdienas „oficiālā“ daļa – laureātu „lekcijas“. Vispirms gan LNB jaunās darbinieces aicināja brāļus Nīmaņus simboliski pārgriezt 4. stāva lentīti, kur atrodoties mākslas nodaļa. Šķēres bibliotēkai Priekuļos bija īpaši izkaluši brāļi Nīmaņi. To rokturis veido daļu no latvju saulītes raksta, un tajā iemeistarota elektronika, kas pārraida signālu pārgriešanas brīdī uz bibliotēkas datorsistēmu un fiksē svarīgo mirkli. Vārds „lekcija“ rosina domāt, ka tālāk tiks lasītas laureātu gudras teorētiskās atziņas, secinājumi par kādu tēmu un tamlīdzīgi. Nekas tāds nenotika to pēcpusdienu. Laureātiem bija gan jāuzstājas, bet rotaļu veidā. Slišānu piecu bērnu ģimene, kuri Šķilbēnu pagastā kopj tradīcijas un uztur kultūras dzīvi, aicināja visus izveidot apli un pievienoties senām latgaļu rotaļām. Vēlāk, kad visus Ziedoņa viesus sadzina lielā teltī spēcīgs lietus un pietiekoši skaļš pērkons, nominācijas Rabarberi laureāte Zilupes pagasta Pasienes Mazpulku vadītāja Ilga Ivanova visus izsmīdināja ar savu anekdoti „iz dzīves“ par tirgus sievas un žīda olu skaitīšanu, mums viņai piepalīdzot. LU asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, kurš pēta kvantu nanoelektroniku un strādā pie kvantu sūkņu teorijas un kurš vienīgais no Centrāleiropas saņēmis Pasaules Ekonomikas foruma balvu – tai izvirza pasaulē spēcīgākos jaunos zinātniekus (ne vecākus par 40 gadiem), kuru zinātniskais ieguldījums un tehnoloģiskās inovācijas ir būtisks pagrieziens pasaules attīstībā, – visiem lika atcerēties, smieklu šaltīm pārtraucot jautro uzstāšanos, savas zināšanas fizikā. Pašā galā brāļi Nīmaņi – viens no viņiem Jānis ir kalējs, kurš ir nominācijas laureāts tautsaimniecībā par augstvērtīgu, pasaulē pieprasītu cirvju un nažu ražošanu – visus mācīja, kā pareizi asināt nažus. Te nu bija katram ko likt aiz auss. Diez vai kāds jauniegūtās pamācības izmantos sadzīvē, ja lielveikali piedāvā lētus, ērtus, bet ne vienmēr īstus asus nažus? Starplaikā satikāmies ar arhitektu Jāni Dripi. Viņš, būdams celtnes rosinātājs un autors, veda parādīt ne visai lielu ēku, kurā būs virtuve un dušas telpas ciemiņiem viņu uzturēšanās laikā Ziedoņa vasarnīcā. Tā atrodas nostāk no memoriālās ēkas. Jaunbūves āra sienas apšuj ar vecu šķūņu dēļiem, pieskaņojot videi.

Fonds Viegli šeit iecerējis rīkot dažādas aktivitātes, tomēr saglabājot pašu vasarnīcu un tās iekārtojumu tādu, kāds tas bijis vēl Imantam Ziedonim dzīvam esot un šeit uzturoties. Vasarnīcas iekštelpas ir ļoti omulīgas, šķiet, tādas, kas radoši uzlādē. Ienākot tajā skatam paveras visi stāvi ar piramidālo telpas risinājumu, kas virza skatu un domas uz augšu, uz debesīm. Visur Ausmas Kantānes iemīļotā lāču kolekcija, tekstilijas, plakāti, senas fotogrāfijas, kas liecina par mājinieku interesēm. Centrā kamīns, ap kuru kāpj uz augšu vienkāršas kāpnes. Visur gaiss un gaisma. Ne baļķi, ne sijas netiek slēptas, tieši otrādi, tiek uzsvērts dabiskums, saistība ar dabu, kas pa logiem un durvīm ienāk iekšā. Te viegli elpot un sajust pasaules elpu, būt viducī un centrā. Pasaules centrā. Esot Murjāņos, būt visa centrā.

Māris Brancis, Jelgavā

 

 

Satrieca vēsts (JG278), ka aizsaulē aizgājusi Daces Micānes-Zālītes mamma Gunta Micāne, mana kursa biedre (viņa un Imants [Auziņš] mācījās latviešu filologos, es – krievu grupā). Gaišs, gudrs, talantīgs cilvēks, kursa dvēsele... Saviļņo arī Daces dzejoļi, jūt, ka to pamatā ir dziļš pārdzīvojums. Ar patiesu interesi izlasīju kārtējo turpinājumu par Māri Čaklo; dažus rakstus par vēstures tēmu, starp tiem – aizraujošu Jura Šlesera recenziju par Ulža Neiburga grāmatu. Pieļauju, ka tā bija arī Latvijas presē, taču ne vienmēr izdodas pamanīt vērtīgāko. Te nāk palīgā JG, kura, kā šķiet, nereti „izloba“ būtiskāko.

Rakstniece, tulkotāja Irina Cigaļska, Rīgā

 

 

NO VĒSTULES JG REDAKCIJAS LOCEKLIM JURIM ŠLESERAM:

Paldies Jums par interesanto recenziju par manu grāmatu žurnālā Jaunā Gaita (nr. 278:26-29, 2014).Pie reizes izmantošu iespēju paskaidrot dažas lietas, kuras Jūs pieminat. 1) Rakstos nav sniegtas atsauces (vēres) (izņemot pēdējo zinātnisko publikāciju), jo izvēlētais grāmatas formāts ir populārzinātnisks. Ja es rakstītu zinātnisku darbu, tad, protams, atsauces uz katru informācijas avotu būtu, bet tad tas aizņemtu diezgan daudz vietas, jo mana izmantoto vēstures avotu bāze ir samērā plaša, sākot no, piemēram, zviedru un amerikāņu izlūkdienestu dokumentiem ārvalstu arhīvos līdz paša pierakstītām aculiecinieku liecībām, laikrakstos publicētām lasītāju vēstulēm utt. Un, tad grāmata droši vien būtu pavisam savādāka, no vienas puses zinātniskāka, bet no otras smagnējāka un iespējams daļai lasītāju grūtāk uztverama. 2) Uz saviem iepriekš LA/MV publicētajiem rakstiem es neatsaucos, jo tie visi (nevis tikai daļa) šai grāmatā ir papildināti un uzlaboti, tāpēc es lasītājam piedāvāju tos rakstus, kas ir grāmatā nevis kādus citus. Ja kādu interesētu rakstu vecās versijas, tad bibliogrāfiska uzziņa par tiem ir meklējama LNB nacionālās bibliogrāfijas analītikas  datu bāze, sk. <http://tinyurl.com/LNB-datubaze> 3) Grāmatas priekšvārdā es paskaidroju, ka tās beigās ir sniegta bibliogrāfijas izlase nevis visa izmantotā bibliogrāfija. Arī tas ir darīts ierobežotās vietas un labākas uztveres dēļ, jo pilnīgi visas izmantotās literatūras saraksts aizņemtu krietni vairāk lappušu. Tāpēc bibliogrāfijas izlasē es centos iekļaut ne visas, bet nosacīti nozīmīgākās publikācijas, t.sk. lielāku uzmanību pievēršot jaunākiem pētījumiem, kuros lielākoties ir arī atrodamas vēres arī uz agrāk izdotiem darbiem. Tādi nu bija mani apsvērumi grāmatu rakstot, kas, protams, varētu būt arī savādāki, bet šāda šoreiz bija mana kā autora izvēle. Vēlreiz, liels Jums paldies par recenziju un mana darba atzinīgo vērtējumu, un pievienoju arī saites no diviem citiem rakstiem par šo grāmatu Latvijas medijos, varbūt tie var interesēt arī Jūs.

<http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/28039/>

<http://tinyurl.com/IR-dzivesstasti>

Uldis Neiburgs, LOM, Rīgā

9/8/2014 <uldis.neiburgs@omf.lv>