Jānis Liepiņš

DZIESMINIEKS UN LEIJERKASTE

Maza šūbertiāde

 

Personas:

Šūberts

Leijerkastnieks Kranihs

Marija, Šūberta kaimiņiene

Floreta, viņas meita

 

Šūberta dzīves pēdējais gads

Šūberts. Marijas kundze, kad nu esat no augšas pie manis nonākusi un pieteicāties palīdzēt, paskatieties, kas spēlē zem loga! Ja ir vecais Kranihs, aiciniet viņu iekšā! Šis septembris ir tik drēgns, itin kā ziema būtu jau klāt. Vai varbūt man tas auksts liekas tāpēc, ka pašam ir drudzis? Vīnē nekad septembris nav auksts.

Marija. Jā, zem loga stāv Kranihs. Neizskatās, ka viņam kāds būtu ko devis, neizskatās, ka viņš šorīt būtu ko labu baudījis. Bet neredzu iemesla, kālabad viņš jums būtu jāsauc savā istabā. Brālis jūs ir pieņēmis pie sevis, bet vai viņam patiks še redzēt arī leijerkastnieku?

Šūberts. Ferdinands istabu man ir devis, neizvirzīdams nekādus noteikumus. Šobēra namu es atstāju pēc doktora Rinnas ieteikuma. Tur ar visu greznību, kas līdzās, jutos tomēr ļoti iežņaugts telpās. Te ir Vīnes pati mala un lauki tieši acu priekšā. Jauka ir Jaunā Vīdene.

Marija. Mēs abas ar meitu Floretu arī uz šo namu pārnācām ar tādu pašu nodomu – lai drīzāk tiekam svaigā gaisā, esam šai ziņā ļoti jutīgas. Bet nams ir tik tikko uzcelts, nav lāgā izžuvis. Mums jau nu ne, bet jums, Šūberta kungs, tas var kaitēt. Nama cēlēji teica, ka gan koki, gan mūri esot slapji.

Šūberts. Jauns nams man nevar kaitēt nekādā ziņā. Mēs ar brāli un pāris maniem draugiem vēl vīkšamies uz Eizenštati, lai pie Haidna kapa izrādītu cieņu un mīlestību visu godātajam mūziķim. Ferdinands ir gan par mani vecāks, tomēr ir pulka mundrāks. Saprotams, es pakļaujos viņa nosacījumiem – galu galā viņš ir ieslavēts skolotājs! Un es rēķinos arī ar svaines īpatnībām. Iesauciet tomēr Kranihu, ja viņš nāk; viņš ir smalkjūtīgs un ļoti bikls cilvēks. Viņš nav ne Vīnes nabags, ne parasts ielas muzikants.

Marija. Nu, labi, tad es eju viņu saukt iekšā.

Šūberts. Un sakiet, lai viņš leijerkasti neatstāj pagalmā! Kaimiņsētas bērni var ērģelītēm kaitēt.

Šaipus ciema redzu –

Leijerkastnieks nāk,

Savu veco kasti

Atkal deldēt sāk.

    Viņš vēl basām kājām,

    Lauks jau sniega klāts,

    Viņa algas šķīvim

    Grasis nenāk klāt.

Kas uz viņu dzirsies,

Kas pie loga ies?

Tikai suņi ņurdot

Liek tam sarauties.

    Ai, viss taču notiks,

    Kā tam jānotiek!

    Vai, kas spēlēt sācis,

    Spēles projām liek?

Brīnumainais veci,

Ļauj ar tevi iet!

Tava leijerkaste

Manas dziesmas dzied.

Kranihs. Muzikanta kungs! Jūs sacerat dziesmiņas, ko tagad dzied visa Vīne, un arī es daudzas protu, bet manām ērģelītēm nav nevienas jūsu dziesmas. Ja rastos veltnītis ar kādu no tām, cik gauži katra ietu ļaudīm pie sirds!

Šūberts. Mīļais Kranih! Nekādas pilnības nav man pašam, lai gan pavasarī bija mans atklāts koncerts un nupat Hāzlingers izdeva manas dziesmas.

Marija. Šūberta kungs, no tās bagātības jums maz kas vairs palicis. Un visi mēs zinām, cik bagātīgi jums tika maksāts.

Šūberts. Par „Ziemas ceļu" man labi samaksāja. Hāzlingers deva guldeni par katru dziesmu. Tā ir liela nauda, bet dzīves lieliskuma man tomēr nav. Marijas kundze, jums ir teicams darbs, jums visa kā ir vairāk nekā man, bet arī jūs neesat bagātniece. Bagātnieki dzīvo Vīnes centrā. Mēs – pa nomalēm.

Kranihs. Es jau nāku šepat no ciema, pat ne no Vīnes nomales. Vai ar tik plānām un nošķiebtām kurpēm es iedrošinātos sperties uz bruģa, pa kuru stalti nesas Vīnes kungi un dāmas?

Šūberts. Marija, iededziet mums vienu sveci! Sērkociņiem vajag būt uz pults.

Marija. Sērkociņi? Vai tad jums ir jau sērkociņi? Vīnē taču tiem vēl zelta vērtība, to nav pat bagātiem ļaudīm. Tikai pirms gada angļi tos laiduši pasaulē.

Šūberts. Ar angļiem lai būtu, kā bijis, bet man, īstenam vācietim, sērkociņi jau ir.

Marija. Vai jūs esat īsts vācietis? Jūsu tēvs Vīnē ienāca taču no Morāvijas, un tur dzīvo galvenokārt čehi.

Šūberts. Marija, Marija! Kam tad jūs pieskaitāt Morāviju? Tā ir tāda pati Austrija, kāda mums ir šeit, un es esmu īsts vācietis.

Marija. Man nupat otras mājas saimniece bilda, ka Morāvijā esot dibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Tā būs noticis to angļu sērkociņu dēļ. Morāvijas ļaudis droši vien kā izmanīgāki un turīgāki būs tos kociņus no Londonas drīzāk dabūjuši. Sērkociņi ir bīstama lieta - uzrauj tikai, un uzreiz māja liesmās.

Šūberts. Marija, padziediet mums labāk kādu dziesmu, nevis šausminiet mūs ar ugunsgrēkiem!

Marija. Kas nu es vairs par dziedātāju! Balss aizsērējusi. Ja Floreta būtu pārnākusi no skolas, prasiet viņai!

Šūberts. Mīļā Marija, lūdzu, paskatieties, vai jaunkundze jau nav mājās, un pajautājiet, vai viņa nav ar mieru ienākt un iepriecināt divus nabaga vīriešus. Balss jūsu meitai ir lieliska. Reizēm klausos cauri griestiem un esmu tieši aizkustināts par viņas izjustu dziedāšanu. Bet manas dziesmas viņa nedzied.

Marija. Floreta jau nav baudījusi tādu skolu kā jūs. Kas viņu ņemtu konviktā? Tas nav domāts meitenēm. Un jūs taču ir skolojis pats Saljēri.

Šūberts. Visvairāk mani ir skolojis mans tēvs, skolotājs pēc aroda. Un klase jau viņam iznāktu no paša bērniem vien, ja visi izaugtu. Vai esmu teicis, ka mēs bijām pavisam četrpadsmit bērnu?

Marija. Tas nu gan brīnums, ka tik lielā ģimenē jūs tomēr esat izlutināts bērns. Man ir tikai Floreta, bet es viņu turu stingri. Iešu raudzīt, vai nav jau no skolas mājā. Taču jūs zināt, ka vairāk par nošu pazīšanu viņai skola nav devusi.

Šūberts. Bet Dievs, proti, Marijas kundze, jūs, viņai esat devusi skaistu balsi.

Marija. Dodiet tad savu Hāzlingera mapi, un es uz labu laimi uzšķiršu, kas no tās manai meitai būtu dziedams. Ak, Dievs, uzšķīrās „Sasalušas asaras"! Vai nu tik skumīga dziesma jaunam skuķim dziedama! Bet, kas laimēts, tas jātur godā! Kāpšu augšā lūkot, vai dziedāšana jums, kā sakāt, diviem nabaga vīriešiem, maz pieejama.

Šūberts. Sveicināta, dārgā Floreta! Jūs esat skaista pati, un skaista jums ir balss. Sagādājiet mums priecīgu klausīšanos!

Floreta. Priecīgu klausīšanos ar skumīgu dziesmu?

Šūberts. Skumjas reizēm sagādā vislielāko iepriecinājumu, dodot reizē mieru un apskaidrību.

Kranihs. Tās nu ir manas asaras. Kam gan citam vēl uz vaiga asaras sasaltu? Jūs, jaunkundze, jau esat tik sārtiem vaigiem, ka asaras, ja jums tās saskrietu acīs, ar skubu pārvērstos tvaikā. Bet es esmu ilgi stāvējis sniegā un salā. Cik sūri esmu juties pagalmos, uz algu gaidīdams un saldams!

Pār manu vaigu veļas

Dažs piliens sasalis.

Ja raudas aizturētu,

Vai pārstātu tie krist?

Šūberts. Tās, Kranih, ir gan jūsu asaras, bet Vilhelms Millers asaras pārvērtis dzejā, nu jā, un arī es esmu jūsu asaras ar savu dziesmiņu drusciņ uzmirdzinājis. Paldies, kundze, ka tieši šo dziesmiņu „Ziemas ceļā" uzšķīrāt, un paldies jums, Floreta, ka šo dziesmu tik izjusti, tik pareizi, tik izprotoši nodziedājāt! Tā mūs visus apvieno, padara sirdī tuvākus, sevišķi jau nu mani un Kranihu. Taču es jūtu, mīļā Floreta, ka pēdējās nedēļās jūs arī esat zaudējusi daudz no prieka, kas jūsos tik alkaini aizvien tvēries. Cauri griestiem jutu jūsu jautro omu, jūsu karsto sirdi. No tās vien man kļuva silti. Vai esat iemīlējusies?

Marija. Apžēlojieties, kas skolas skuķei par mīlestību!

Kranihs. Ja atrastos tomēr tie sērkociņi un iedegtos svece, varbūt istaba drīz sasiltu un mēs cits citam kļūtu vēl tuvāki! Kad nu Morāvijā ir ugunsdzēsēju komanda, vai Vīne būtu palikusi bešā? Ja no sērkociņa izšķiltos par daudz uguns, gan jau ugunsdzēsēji mūs paglābtu.

Šūberts. Ugunsdzēsēji diemžēl neapdzēš liesmas, kas mūs sadedzina no iekšpuses. Arī mana otra cikla „Skaistā dzirnavniece" dzejoļu sacerētājs ir Millers. Viņš bija vesels un stiprs kā zirgs, bet tik neglābjami iemīlējās Mendelsona māsā Luizē, ka sadega, vēl ne trīsdesmit piecus gadus nesasniedzis. Un kas notiks ar mani, ja drudzis bez iemesla uzrodas un dienām neatstājas? Es neticu ārstu diagnozēm, pat doktoram Rinnam uzticos maz, es ceru ar dziesmu spēku tikt no visām kaitēm vaļā. Brālim Ferdinandam Rinna iesacīja mani pieņemt, jo ārstam likās, ka pats ar sevi vairs netikšu galā Šobēra izīrētajās divās istabās. Un tiešām brīžam jūtos tik vārgs, ka visu dienu jāpavada gultā. Ferdinands ir bez mēra aizņemts, viņam ir liela ģimene, un es tai sevi pieskaitīt nedrīkstu, bet viens vairs dzīvot arī neiedrošinos. Labi, ka jūs, Marija, nonākat pie manis it bieži, bet pati jau arī esat iespiesta starp darba pienākumiem un meitas audzināšanas uzdevumiem, necik vesela nebūdama.

Marija. Man vismaz ir droša alga, bet jūs dzīvojat no... es sacītu, no nekā un brāļa labvēlības. Kas tā par samaksu, kādu jūs saņemat par savām dziesmām!

Kranihs. Dārgais meistar, pēc visa redzētā un jūsu sacītā man gan liekas, ka jūs nedabūjat vairāk par mani, vecu leijerkastnieku. Uz pašu Vīnes centru vairos iet, bet, kad bailes pārvaru un turp reizēm aizeju, man tur laimīgā dienā samet veselu guldeni. Vācieši mazāk, bet, ja iebrauc bagāti ungāri – viņi ir iznesīgi un devīgi, dažs reizēm tieši lepojas ar savu devību. Ar kādu cēlu eleganci viņi iemet naudu manā šķīvī!

Šūberts. Tas tāpēc, Kranih, ka jūs spēlējat ar izjūtu, kā es arī cenšos, bet ne ikreiz padodas. Cik daudzas no manām dziesmām neskan un neskan labi!

Kranihs. Meistar, jums skan it viss, kam pieskaraties. Ja jūs spēlētu leijerkasti, ir tad jums publika uzgavilētu.

Šūberts. Man nekad neviens nav uzgavilējis. Uzgavilē dziedātājiem, bet es sēžu pie klavierēm, un retam ienāk prātā, ka dziesmiņas sacerējis spēlmanis, nevis dziedātājs, ko propelleris uz krūtežas nes pāri publikai tieši Tā Kunga debesīs.

Kranihs. Es, Šūberta kungs, patlaban arī jūtos kā Tā Kunga debesīs: man nesalst, ar mani sarunājas gluži kā ar grāfu Esterhazi, pat uzslavē manu leijerkasti!

Šūberts. Nu jā, nedrīkstu jau gan sacīt, ka draugu salonos es būtu palicis neievērots un novārtā. Tikai ar savu draugu gādību esmu ticis pazīstams Vīnes publikai. Ja jau pirms gadiem sešiem Fogls nebūtu iedrošinājies manu „Meža ķēniņu" nodziedāt Kerntenvārtu teātrī, vai es maz jel kad tiktu ievērots? Kerntenvārtu teātrī taču Bēthovens diriģēja savu operu „Fidelio", tur nesen notika viņa Devītās simfonijas pirmatskaņojums. Bēthovens esot manas dziesmas atzinis. Tad nu iznāk, ka Kerntenvārtu teātrī esmu stāvējis blakus Bēthovenam. Tas man ir augstākais pagodinājums.

Kranihs. Jā, Kerntenvārtu teātris ir Vīnes rota.

Šūberts. Ja Marijas kundze mums uzvārītu ko siltu, tad jau tiešām mēs varētu slavēt Dievu, to Kungu.

Marija. Bet man nekā sevišķāka par piparmētrām un liepziediem nav.

Šūberts. Vīnē nav jādzer tēja. Lai tēju dzer angļi un krievi! Vīnē jāskan dziesmām, un Vīnē jādzer kafija! Ja jau Vīne ir Eiropu aplaimojusi ar kafijas priekiem, turkus cīniņā pieveicot un vienu kafijas maisu viņiem atņemot, beigās visu pasauli ar kafijas smaržu apdullinot, tad mums ir jāatrod kafija par katru cenu!

Marija. Daudz jau nu jums tā garduma te nav.

Šūberts. Četrām tasēm taču vēl iznāks? Draugi man ir sadāvinājuši skaistas porcelāna tases. Vismaz četrām vajag būt. Brālis ir darbu dēļ aizbraucis uz kādu priekšpilsētu, svaine ar bērniem šās nedēļas nogalē ir laukos, jums, Marijas kundze, jāgādā par smaržīgu kafiju! Vai jums jau stāstīju, ka dažkārt esmu maksājis par kafiju ar dziesmu, sacerēdams turpat uz vietas kafejnīcas turētājiem par prieku?

Marija. Vai tad kafejnīcu īpašnieki tādu naudu ņem pretī?

Šūberts. Nav man īsti prātā, ar kurām dziesmām esmu par kafiju maksājis, bet tādai samaksai derēja gan kāda no tām dziesmām, ko esmu rakstījis ar Gētes dzejoļiem.

Kranihs. „Meža ķēniņš" taču arī ir ar Gētes vārdiem.

Šūberts. Es tik augstu vērtēju Gētes pantus, tik dziļi viņš mani ir uzrunājis ar dzeju un savām lugām, bet dzejnieks izturējās pret mani augstprātīgi un pat neatbildēja uz manu vēstuli. Vai no piesūtītajām dziesmām dzejniekam patiešām neviena nepatika, neviena nebija pat atbildēšanas vērta? Un es ar Gētes dzejoļiem esmu radījis vai pussimt dziesmu!

Marija. Varbūt Gēte iekurināja ar jūsu dziesmām pavardu un dzēra kafiju, par jūsu dziesmām zinis nelikdamies?

Šūberts. Gētem esot tikai viens autors, ko viņš pazīst un atzīst – tas ir Berlīnes Celters, bet esmu pārliecināts, ka nicinājumu viņš ar neatbildēšanu pret mani tomēr nepauda. Iespējams, Gētem ir tik daudz visādu rakstītāju un atzinības prasītāju, ka nevar ne atkauties.

Marija. Man nu jūs, dzejniek, jāatgriež no literatūras un mūzikas pie dzīves īstenības. Jūsu svaines virtuvē nav ērti iet, un no sērkociņiem man ir bail. Jārauga, vai mums augšā uguns zem pelniem vēl turas, šķiltavas slikti šķiļas.

Šūberts. Sērkociņu raujiet droši, tas istabu neaizdedzinās. Un jūs taču mums gatavosit Vīnes kafiju, nevis vārīsit to indīgi melnu - pēc turku modes.

Marija. Putukrējuma nav ne jums, ne man. Īstu Vīnes kafiju es nemaz nevarēšu pasniegt. Turklāt klājas arī saberztu šokolādi pārkaisīt pār putukrējuma gubiņu.

Šūberts. Mums labi garšos pat melna kafija, ja vien pareizi sagatavota. Un to jau nu jūs, Marijas kundze, protat. Vai citādāk jūs tik ilgus gadus turētu bagātie Švarci, kas esot teikuši, ka bez jums viņi būtu pagalam.

Marija.Tā jau nu tikai tāda amizēšanās pie pēcpusdienas kafijas tases. Bet strādāju es ar atbildības izjūtu, un darbi man patiešām veicas.

Kranihs. Kafiju es neesmu dzēris simt gadu. Kopš tās dienas, kad es no savas mīļotās šķīros, liepu gatves galā ilgi stāvēdams un meklēdams dvēseles mieru, pat ne kafijas smarža man nāsīs nav iesitusies, pat tik ne, cik reizēm svētdienas rītos tai vajadzētu gan pa atvērtu logu ieplūst pagalmā, kur spēlēju. Elizabete, jā, cienāja mani šad tad ar kafiju. Bet tagad mans mazais kambarītis smaržo tikai pēc pelējuma.

Šūberts. Kas gan jūs īsti esat, Kranih? Jūs nevarat būt parasts leijerkastnieks.

Kranihs. Ko jūs domājat ar parastu leijerkast­nieku? Leijerkaste jau nav klavieres. Klavieres gan grezno katru telpu, kurā stāv.

Šūberts. Bet leijerkaste savā ziņā ir lira, vismaz vārds no liras ir radies.

Kranihs. Ja man būtu lira, tad es būtu bijis bagāts.

Šūberts. Pastāstiet, kā jūs esat nonācis līdz leijerkastei!

Kranihs. Mantas man nav bijis nekad, bet strādāt es pratu tāpat kā Marijas kundze. Un neesmu arī bez izglītības. Tēvam bija kurpju darbnīca. Un kāda kurpes valkātāja iekrita man sirdī. Bet viņa bija par turīgu, lai es iedrošinātos uz meiteni cerēt. Taču sirdij jau nevar pavēlēt.

Šūberts. Tai ziņā mēs esam vienādi. Un daudzējādi vienādi. Kā gan citādāk būtu radušās manas dziesmas? Ne Terēzas, ne Karolīnes zaudējums priecīgu prātu nav radījis. Bet no jautras dzīves dziesmiņas nerodas. Terēzas tēvs bija man par bagātu, un man jau tolaik nebija vairāk par septiņpadsmit gadiem, meitenei – vēl mazāk. Kas nu es varēju būt par precinieku!

Kranihs. Mīlestība ir kas vairāk par precībām. Reizēm precēšanās mīlestību nokauj ar joni.

Šūberts. Grobs, Terēzas tēvs, bija rupjš un mani atgrūda. Grāfs Esterhazi – turpretim bija pārlieku smalks, bet mani no Karolīnes šķīra kārtu likums. Tomēr tās divas vasaras, ko pavadīju pie grāfa Esterhazi Zēlicā, ai, tās bija tik pilnas dzīvības un laimes!

Kranihs. Un kur tad ir tās laimīgo dienu dziesmas?

Šūberts. Ienāks Marija, viņa varbūt mums nodziedās „Liepu". Tajā ir viss, kas man bijis, un viss, kā man trūkst.

Kranihs. Meistar, aiztaupiet manas asaras! Es, šo dziesmu dzirdēdams, nespēju pavēlēt savām asarām. Sirds pēc jūsu dziesmas man top tik smaga, itin kā es nāktu no bērēm.

Šūberts. Bēru dziesmām ir pavisam cita jutoņa. „Liepai" tomēr klātos cilvēku pacilāt! Tā vismaz man pašam likās, to uzrak­stot. Marijas kundze, varbūt pirms kafijas jūs vēl varēsit nodziedāt mums „Liepu"? To jūs esat dziedājusi, arī manis neskubināta. Esmu cauri griestiem dzirdējis, un katrreiz tapis priecīgs. Jūs velti liedzaties, ka balss jums vairs nav daiļa.

Marija. Kas nu reiz sacīts, lai būtu! Floreta tagad ir manu dziesmu dziedātāja. Klusībā es, protams, pa dziesmiņai vēl nodungoju, bet ne nu komponista acu priekšā.

Floreta.

Stāv liepa vārtu priekšā

Uz zaļa pakalna,

Gan daudzreiz viņas ēnā

Es saldi sapņoju.

Šūberts. Šās dziesmas autors arī ir Millers. Viņam bija dilonis. Varbūt man arī tas pats? Millers bija pulka labāk par mani izglītots, izstudēja Berlīnē valodas, bija ģimnāzijas skolotājs, vēlāk uzkalpojās par hercoga bibliotekāru, pat par galma padomnieku. Bet Millera mīlestībai nebija atbalss tāpat kā manai. Varbūt tāpēc viņš uzrakstīja dzejoli „Pēdējā cerība".

Kranihs. Es jums tagad atklāšu: arī es kā Vilhelms Millers biju bibliotekārs, gan ne galmā, tikai municipalitātē. Caur manām rokām gājis daudz grāmatu, līdz sliktas redzes dēļ man vajadzēja darbu atstāt. Nu jā, un tie bibliotēkas putekļi, tie ir bīstamāki par pelējumu. Kad pacilā vecās grāmatas, no tām reizē ar gudrībām ceļas indīgu putekļu mākonis. Bet mani atlaida tāpēc, ka es simpatizēju Franču revolūcijai un Napoleonam. Vēl tagad es Napoleonu vērtēju par ģēniju, bet Bliheru, tāpat Kutuzovu - tikai par vienkāršiem virsniekiem.

Marija. Kranih, kādas muļķības jūs runājat! Napoleons jums ir ģēnijs. Šis drausmu slepkava. Vai jūs maz aptverat, kāds slaktiņš notika pie Leipcigas? Un tādu slaktēšanu jūs saucat par ģeniālu? Ļoti pareizi, ka jūs padzina no bibliotēkas, un jums vajadzētu atņemt arī leijerkasti, likt jūs cietumā, lai tur pie sausas maizes un ūdens pārdomājat savus nesaprātīgos vārdus!

Kranihs. Marijas kundze! Bet Napoleons taču Franciju pārvērta, darīja to bagātu.

Marija. Bagātus mūs dara tādi kā Šūberts. Viņš ir ģeniāls, no sava kuslā ķermeņa spēdams izšķilt dziesmu pēc dziesmas – kā sērkociņš uguni, ar ko var nosvilināt māju. Šūberta dziesmas aizsvilina mūsu sirdis.

Šūberts. Marija, jūs pārspīlējat gan par sērkociņiem, gan par mani.

Kranihs. Napoleons patiešām ir piesaukšanas vērts. Viņš pierādīja, ka par valsts vadītāju var kļūt cilvēks, kas nenāk obligāti no karaļnama. Arī mēs ikviens varētu par valsts vadītājiem kļūt, ja vien mums būtu vēlēšanās kādam pavēlēt, citus cilvēkus izrīkot. Man tāda iespēja prieku nesagādātu. Bet atgriežamies pie mana amata brāļa Millera! Viņš ir krietns vīrs, un viņam ir daudz labu dzejoļu. Viņa „Pēdējo cerību" es protu no galvas.

Šur un tur vēl kokos redzēt

Dzeltensārtas lapas var.

Un es nostājos zem koka,

Kādas skumjas domas skarts.

    Veros vienā sārtā lapā –

    Tajā manas cerības.

    Vējš ap manu lapu šaudās,

    Drebu es – vai noraus tas?

Ak, un nobirst lapa zemē,

Līdz ar lapu sapņi birst!

Krītu zemē pats es arī,

Cerības man līdzi mirst.

Šūberts. Bravo, Kranih, tad jau Floretai nemaz vairs dziesma nav jādzied. Jūs esat nodziedājis viņas vietā.

Kranihs. Meistar, rimstieties! Jūs zināt gan, ka vārdi bez melodijas, lai būtu labāki par labiem, ir tikai sausa klaboņa. Jūs tos atdzīvināt, kā pavasaris atdzīvina puķes. Dziesma, tikai dziesma un tādi vīri kā jūs, Šūbert, Vīni notur pienācīgā līdzsvarā, lai mēs šo slimību apsēsto pilsētu nepamestu.

Šūberts. Tikko es atspirgšu, tūlīt došos šepat pa pļavām pastaigāt un savas plaušas, ko Vīnes gaiss piekvēpinājis, izvēdināt. Marijas kundze, ja jūs man dotu par pavadoni savu Floretu, tā būtu augstākā iepriecināšana.

Marija. Pastaigai pa pļavu jau nu Floreta būs gatava, un manas atļaujas nemaz nevajadzēs, bet citādāk es jums meitu nedotu nekādā ziņā.

Kranihs. Un jūs tik gauži slavējat Šūberta dziesmas!

Marija. Tieši to dziesmu dēļ jau arī meitene Šūbertam nepienākas, un šo dziesmu dēļ neviena viņam nav arī tikusi. Dziesmu radītāj, vai jūs maz jel kad ieskatāties meitenēm acīs? Jūs savas acis nepaceļat pāri nošu lapai, kas jums ir dzīves sākums un gals.

Šūberts. Vai es Floretai esmu par vecu, kā biju par jaunu Terēzai?

Marija. Tāds jums vecums, tāda jums bija jaunība. Bet es nekā jums nepārmetu.

Floreta. Labprātāk es dotos ar jums kopā tepat pa Vīdenes pļavām.

Šūberts. Floreta, es ar jums kopā aiz prieka lēktu pār grāvjiem. Bet man patlaban ir ellišķīgi slikta jutoņa. Tai no kafijas vajadzēja gan pāriet.

Kranihs. Tad nu man jāpošas prom. Būtu gauži nepatīkami, ja es ar savu klātieni būtu jums kaitējis.

Šūberts. Liecieties mierā, Kranih! Jūsu vainas nav ne vismazākajā mērā.

Marija. Šūberta kungs, paldies par kafiju, paldies par dziesmām, bet mums ar Floretu ir vakara darbi, un mēs ejam augšā uz savu istabu.

Šūberts. Floreta, lūdzama, paņemiet vienas dziesmas notis, es ceru, jūs man to nodziedāsit, kad nākamreiz atkal nonāksit lejā.

Floreta. Tas ir jūsu „Leijerkastnieks".

Šūberts. Pati mīļākā patlaban no visām dziesmām. Kranih, jūs, lūdzu, vēl drusciņ uzkavējieties!

Kranihs. Ko tad mēs vēl varētu pārrunāt? Franču revolūcija jūs nesaista.

Šūberts. Patiešām, Kranih, nedz mani saista revolūcijas, nedz karavadoņi. Viss mans mūžs pagājis, lasot notis kā rasas pilienus, un es lāgā neesmu pat ieskatījies, uz kādiem zāles stiebriem rasa radusies.

Kranihs. Nesakiet – viss mans mūžs! Tā drīkstētu sacīt es, kam mūžs galā. Jūsu dzīve tikai sākas.

Šūberts. Ai, būtu jauki, ja es vēl varētu uzrakstīt operu, kas paliktu cilvēkiem pēc manis.

Kranihs. Pēc jums paliks dziesmas, kas ir vairāk par visām operām. Man kā Franču revolūcijas dievinātājam katra jūsu dziesmiņa ir Marseljēzas vērtībā.

Šūberts (sevī).

Uz priekšu, tēvu zemes dēli,

Jums atspīdējis slavas rīts!

Pret varmācības slogu cēli

Jau kaujas karogs vaļā tīts.

Kranihs. Meistar, es jūtu, jūs izsmejat mani.

Šūberts. Nē, es smejos pats par sevi. Vai dzirdat, Kranih? Jūs ar savu Marseljēzu esat uzbildis Floretu. Uz Francijas himnu viņa atsaucas ar manu „Leijerkastnieku".

Brīnumainais veci,

Ļauj ar tevi iet!

Tava leijerkaste

Manas dziesmas dzied.

Kranihs.

Brīnumainais puika,

Nu es varu iet:

Tava mūža dziesmu

Leijerkaste dzied.

 

Kopā ar aktieriem pēc „mazās šubertiādes“ Dziesminieks un leijerkaste pirmizrādes Jāņa Akuratera muzejā (2010). 1. rindā no kr.: Lidija Pupure, dzejniece un lugas recenzente Astrīde Ivaska, Inguna Švāne. 2. rindā: Akuratera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, Jānis Vimba, dziesmu spēles autors, rakstnieks un Dr. med. Jānis Liepiņš, Ģirts Jakovļevs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, pianists Ventis Zilberts. Foto: M. Bartulāns