Gundara Pļavkalna radošajā kontā ir dzejkrājumi Kvintets (1961 – kopā ar citiem), Divas pilsētas (1963), Caurspīdīgās ēnas (1967), Juliāns pie Benedikta (1972), kā arī virkne recenziju un apceru kultūras izdevumos, visvairāk Jaunajā Gaitā. Rakstnieka ģimene, lai izvairītos no otrreizējās Maskavas okupācijas, dodas bēgļu gaitās (1944), nonāk Rietumvācijas DP (Displaced Persons) nometnēs, pēcāk (1950) Austrālijā. Gundars beidz Adelaidas U. ģermānistikas fakultāti. Attiecībā uz dzejoli „Nekurienes dārzā”, cita vidū, dzejnieks raksta: Šad tad miegā redzu „dārzu, kura vairs nav”, bet tas krietni vien atšķiras no dārza, ko skatīju iztēlē, rakstīdams šīs vārsmas. Abiem (liroepiskās izpausmes) „centrālajiem raksturiem” ir pašiem sava dzīve, kas nav manas biogrāfijas atveids. Vienīgi viņu kulturālās intereses diezgan iezīmīgi līdzinās manējām.