Jaunā Gaita nr. 279. Ziema 2014

 

Sanita Upleja

CILVĒKS VĒSTURĒ

BALTIJAS CEĻA
25. GADSKĀRTĀ

Šovasar laukos iznāca lasīt Krišjāņa Barona paša atmiņas un ģimenes locekļu atmiņas par viņu. Tās lasīdama, pēkšņi aptvēru, ka līdz šim manā galvā un atmiņā iztrūka kāds ķēdes posms. It kā zināju, ka Krišjānis Barons nodzīvojis līdz 1923. gadam, tātad pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Tomēr stiprāk atmiņā bija iespiedusies viņa saistība ar jaunlatviešiem un šķietami tik tālo 19. gs. Jaunlatviešu kustība un Latvijas valsts pirmsākumi likās kā divas gana tālu viena no otras vēsturē esošas parādības, pat ja viena mērķa savstarpēji saistītas.

Taču Barona vedeklas Līnas Baronas atmiņās cita starpā izlasīju arī par Latvijas brīvības cīņu un Bermonta uzbrukuma Rīgai laiku. 1919. gada rudenī Krišjānis Barons, kurš tolaik mita pie dēla ģimenes Rīgas centrā, turpinājis savas garās ikdienas pastaigas, neraugoties uz kara apstākļiem un lādiņu apdraudējumu. Gadījās, ka viņa prombūtnes laikā notika apšaudīšanās; bet viņš pārnāca arvienu sveiks, pārnesdams ziņas un novērojumus. Reiz tēvs pat bija nostaigājis līdz Daugavas krastiem pie semināra; redzējis ierakumus un sarunājies ar tēvijas aizstāvjiem, atceras Līna Barona.

Savukārt, kad 1920. gada janvārī uz Rīgu no Liepājas guldīšanai Brāļu kapos tika pārvesti 1919. gadā Studentu rotas kritušie, starp tiem bija arī Barona dēladēls Kārlis Barons. Neskatoties uz saviem 85 gadiem, tēvs turējās kājām bēru gājienam līdzi, lai aizgājējus pavadītu uz pēdējo dusu, rakstīja vedekla un kritušā kareivja māte Līna Barona. Tā nu sanāk, ka ne vien pats Barons bija veltījis savu mūžu Latvju dainu radīšanai, bet arī pieredzējis to, ka viņa mazdēls atdevis savu dzīvi par Latvijas un latviešu brīvību.

Pie sava nesenā „jaunatklājuma“ atgriežos tagad brīdī, kad domāju par Baltijas ceļa 25. gadskārtu. Nu jau gadsimta ceturksni mēs ik gadu šajā laikā atceramies, ko tas mums nozīmēja un kur katrs no mums tobrīd atradās.

Man bija 16 gadi un tajā dienā es biju savos laukos divatā ar mammas mammu, kurai jau bija 87 gadi. Citi ģimenes locekļi bija Rīgā Baltijas ceļā, bet mēs ar vecomammu stāvējām lielajā istabā rokās sadevušās un klausījāmies radio tiešraidi. Brīdis bija dziļi simbolisks un aizkustinošs, tāpat kā mūsu atrašanās vieta vēsturē daudz pieredzējušajās dzimtas mājās.

Taču man pats svarīgākais, ko es arī katru gadu atsaucu atmiņā un vienmēr atcerēšos, bija atrašanās blakus man ļoti nozīmīgam cilvēkam. Cilvēkam, kas bija mūsu tiešais saistošais posms ar pirmskara brīvvalsti un vienlaikus paraugs tam, ka nekādi necilvēciski režīmi, ciešanas vai grūtības nevar salauzt Cilvēku, viņa vērtības, viņa mīlestību un cilvēcību.

Gadsimta ceturksnis ir ļoti īss laika nogrieznis vēsturē, lai gan mūsu šķietami zibens ātrumā skrejošajā laikā tas var likties ilgs kā mūžība. Un gadsimta ceturksnis mūs šodien nevis šķir no, bet tieši vieno ar to īpašo augusta dienu un to mūsu valstij īpašo laiku, pat ja ikdienā nereti „toreiz“ un „tagad“ mums liekas atrodamies teju gaismas gadu attālumā.

Liela daļa no šodienas Latvijas iedzīvotājiem ir vienā vai otrā veidā paši pieredzējuši valsts atjaunošanu un brīvības izcīnīšanu. Mēs paši esam dzīvi un elpojoši „saistošie posmi“ savas valsts un tās vēstures veidošanā. Mēs to esam pārņēmuši no saviem vecākiem un vecvecākiem un nodosim to saviem bērniem un bērnubērniem.

Tieši šī pieredze ir tik īpaša Latvijai un tās tautai kā mazai valstij un mazai tautai, jo mūsu pieredze ļoti skaidri liecina par to, ka ikviena cilvēka devums vēsturē ir un būs svarīgs. Baltijas ceļā, lai tas sasniegtu savu mērķi, vienlīdz svarīgs bija katrs cilvēks – liels vai mazs, slavens vai neslavens, nabags vai bagāts.

Tāpat kā svarīgs bija ikviena devums, savulaik iesūtot un vācot latvju dainas Krišjānim Baronam apkopošanai un sakārtošanai. Tāpat kā ikviena devums vienā vai otrā veidā Latvijas valsts un tās brīvības izcīnīšanas laikā 20. gs. sākumā. Tikpat svarīgs bija arī ikviena cilvēka devums, kurš padomju verdzības pusgadsimtā spēja uzturēt spēkā Latvijas brīvības ideju un nodot to tālāknešanai nākamajām paaudzēm. Visbeidzot – ne mazāk būtiska un stiprinoša ir apziņa, ka esam paaudžu paaudzēm paši posmu pie posma saķēdējušies vienas idejas vārdā kā Baltijas ceļā roku rokā.

Tāpēc neticēsim, ja mums kāds šodien saka, ka vēsturi un cilvēces likteņus izšķir tikai daži lieli vīri un sievas un ka tikai viņiem ir atbildība par pasaulē notiekošo, kamēr pārējie var dzīvot savu „mazo“ dzīvīti, „nodalītu no politikas“ un neatkarīgi ne no kā.

Galu galā Latvijas valsts un tautas likteni vienmēr ir izšķīrusi pati tauta ar tās pārstāvju personīgo ieguldījumu, gribu, atdevi un ticību idejai. Tā ir lielā mērā mazas valsts un tautas priekšrocība, ka katra sabiedrības locekļa devumam ir salīdzinoši liela nozīme.

Tāpēc Baltijas ceļa 25. gadskārtā stāvam blakus saviem bērniem un mazbērniem tā, lai vēl pēc gadsimta ceturkšņa vai pusgadsimta viņiem būtu tikpat labas atmiņas par šo pasaules attīstībā izšķirošo laiku kā mums tagad ir par savu vecāku un vecvecāku paveikto. (<www.ir.lv> 2014.21.VIII).

 

 

 

Sanita Upleja

POLITISKA NEBRĪVĪBA NAV SAVIENOJAMA AR ILGTSPĒJĪGU SAIMNIEKOŠANU

Sekojot līdzi Latvijas sabiedriskajai sarunai par saimnieciskajām sekām, ko rada mūsu valsts ieņemtā nostāja šā brīža Eiropas asiņainākajā un mūsu zemes robežām tuvākajā karā starp Ukrainu un Krieviju, iedomājos par vismaz trim iemesliem, kādēļ mūsu valsts uzņēmējiem ir izdevīgāk pieciest īstermiņa grūtības ilgtermiņa attīstības un uzplaukuma vārdā.

Turklāt tas nav pat šķietami netveramo un ne visiem saprotamo “augsto“ vērtību un tamlīdzīgu skaidrā naudā neizmaināmu lietu dēļ. Tas ir darāms pašu uzņēmēju un darba darītāju taustāma labuma vārdā. Protams, ja vien ir pacietība un spēja savu darbību saredzēt garākā laika nogrieznī.

ĪSTS KARŠ. Lai arī saskaņā ar esošo starptautisko kārtību tieši nepieteikts un Krievijas saltiem meliem maskēts, tomēr starp Ukrainu un Krieviju būtībā risinās karš, pareizāk sakot, karš notiek uz Ukrainas zemes. Karā tieši neiesaistītās, tuvākās un tālākās kaimiņvalstis no savām drošām un siltām vietām noraugās šajā darbībā un izvēlas, kurā pusē nostāties.

Latvija līdz ar citām Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm ir skaidri paudusi savu nostāju, ka tādas darbības, ko pret Ukrainu veic Krievija, ir nepieļaujamas, tādēļ attiecīgi sodāmas ar sadarbības tirdzniecībā un citās jomās ierobežošanu.

Turklāt svarīgi atcerēties, ka tā saucamā Rietumu pasaule ir vienoti nostājusies pret Krieviju ne tikai tādēļ, ka Krievija ar savu rīcību grauj visu sūri grūti būvēto starptautisko valstu un tautu pārvaldes kārtību pasaulē, bet netiešā veidā cenšas uzspiest pārējai pasaulei arī savu priekšstatu par saimniekošanas un uzņēmējdarbības principiem.

Par to tad arī būtu jāaizdomājas tiem uzņēmējiem, kuriem liekas, ka politika un uzņēmējdarbība ir divas dažādas pasaules, kurām nav nekāda savstarpēja sakara.

Ja nu reiz kā valsts esam nostājušies tajā pusē, kas uzskata, ka putinismam nav ļaujama brīva vaļa, tad varbūt arī katram šīs valsts uzņēmējam būtu pašam jāizvērtē, ko var iegūt un zaudēt nostājoties šajā cīņā vienā vai otrā pusē.

Lai cik nepatīkama visiem arī būtu kārtējā saimnieciskā krīze pēc mūsu valsts jau nesen pārciestajām grūtībām, ir jāsaprot, ka šoreiz darīšana ir ar ārkārtas gadījumu un īstiem kara apstākļiem ļoti netālu no Latvijas. Tādos apstākļos nav pamatoti cerēt, ka visi Latvijā tiksim sveikā cauri bez jebkādiem zaudējumiem un ka jebkurus iespējamos zaudējumus segs „Eiropa“ vai vēl kāds.

TRĪS LIETAS. Pat ja tās nebūtu ES noteiktās sankcijas un Krievijas atbilde, kas tieši ietekmē Latviju, tad ilgstošas karadarbības un nestabilitātes mūsu pasaules daļā dēļ Latvijas tautsaimniecība ciestu vienā vai otrā veidā jebkurā gadījumā. Patiesībā kareivīgais rīcības veids, ko Krievija izvēlējusies saziņai un sadarbībai ar pārējo pasauli, nav labvēlīgs nedz uzņēmējdarbības attīstīšanai, nedz ieguldījumu veikšanai. Protams, ka ir uzņēmējdarbības veidi, kuri gūst peļņu no kara vešanas, taču diezin vai Latvijā mums tādi ir.

No Latvijas Krievijā ievedamās preces lielākoties taču ir domātas caurmēra iedzīvotāju patēriņam, un tieši viņi ir tie, kuriem pirmajiem saruks ienākumi ilgstošas karadarbības un palielinātu militāru tēriņu gadījumā. Protams, ka pārtika un zāles ir pēdējās lietas, no kā cilvēki atteiksies, taču cerēt uz preču noieta palielinājumu un peļņas pieaugumu Krievijas tirgū tuvāko gadu laikā diezin vai varētu pat gadījumā, ja nebūtu nekādu tirdzniecības ierobežojumu.

Otrkārt, tieši vai netieši atbalstot putinismu, tiek balstīts saimniecisko attiecību veids, kas varbūt var nest ātru peļņu pie labvēlīgiem apstākļiem, taču var tikpat strauji beigties ar gana bēdīgām sekām. Proti, godīgas sāncensības trūkums, tiesiskas valsts trūkums un augsts korupcijas līmenis, kāds vērojams Krievijā un ko tās pašreizējā vara veicina attīstīties, ļoti tieši skar uzņēmējus.

Tādos apstākļos īstermiņā, protams, iegūst tas, kurš ir draudzīgāks un tuvāks varai un tai paklausīgajai tiesu sistēmai. Taču brīdī, kad kļūsti varai nevēlams, ķeblītis no kāju apakšas tiek zibenīgi izsperts. Tādos ap­stākļos nestrādā nekādi tirgus likumi, uzņēmēja apķērība, darba spējas un citas lietas, kas ļauj attīstīties uzņēmējdarbībai normālā „rietumnieciskā“ vidē, tiesiskā valstī un godīgas sāncensības apstākļos. Vai tiešām mēs pie kaut kā tāda gribētu atgriezties arī Latvijā? Tad kāpēc ko tādu balstīt kaimiņvalstī?

Vēl viena lieta, par ko būtu vērts padomāt tiem, kas putinismā nesaredz nekā ļauna, ir kaimiņvalstī un tās valdībā valdošā nostalģija pēc padomju laikiem. Tajā sistēmā, kā zināms, visiem, izņemot vienīgās partijas vadības pārstāvjus un nomenklatūrai pietuvinātos, bija lemts būt vienādi nabagiem. Turība, strādīgums un personīga uzņēmība bija nīdējamas īpašības, nevis godā turamas.

Var jau sevi mierināt, ka laiki mainījušies un tagad neviens vairs netiks „atkulakots“, taču notikumi ar citai valstij piederošas mantas nekaunīgu paņemšanu Krimā pēc tās nelikumīgas pievienošanas Krievijai drīzāk liecina par ko citu. Vai tiešām tas ir tas, pie kā vēlamies atgriezties Latvijā? (<www.ir.lv> 2014.26.VIII).

 

Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Lielāko daļu sava profesionālā mūža pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakciju Minhenē. Tagad nedēļas žurnāla Ir līdzstrādniece. Rakstu pirmpublicējumi www.ir.lv.