JG279: Juris Šlesers: Eva Eglāja-Kristsone. Dzelzsgriezēji

Sešdesmitie gadi. Pēcstaļina atkusnis Latvijā jau izbeidzās 1959. gadā ar nacionālkomunistu apklusināšanu un to vadoņa Berklava izraidīšanu uz Krieviju. Atkušņa iniciātoru Hruščovu pašu nobīda Brežņevs 1964. gadā. Iestājas garais, virspusēji klusais „stagnācijas" laiks – pareizāk teikt „kluso izmaiņu" laiks. Vēlāk atskatā, sešdesmitie izrādīsies bijuši tumšā okupācijas tuneļa pusceļš.

Gaismu tuneļa galā tad neviens vēl neredz, un tumšajā tunelī taustās kā tauta Latvijā, tā tās atlūzušais trimdas zars. Tumsa var, protams, būt reizē drauds un glābiņš, turklāt draudošie un saudzējošie spēki tumsā dažkārt mijiedarbojas kā gaismā nevarētu. Imants Ziedonis vēlāk to iztēlojies vēl dīvaināk – „trīs miljoni alu, kas nebaidās tumsas"! Piemērojot citas metaforas, šo problēmu rūpīgi apskatījusi literatūrvēsturniece Eva Eglāja-Kristsone savā nule iznākušajā monogrāfijā Dzelzsgriezēji / Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti.[2] Pētniece pārliecinoši izgaismo, kā latviešu literāti okupētajā dzimtenē un brīvās pasaules klaidā, neapzinīgi vai apzinīgi kāpelējot un ložņājot pa čekas jeb „KGB"[3] izvilktajiem tīkliem, nodrošina tautas izdzīvošanu – līdz daudzus gadus vēlāk paveras iespēja no tuneļa izkļūt. Delzsgriezēji nav par literatūru! Tie ir par auksto karu – un slepenaģentiem, par dzelzs priekškaru – un „caurumu" tajā. Par cilvēku kontaktiem.

Pētījuma premise ir, ka „rakstniekiem, īpaši dzejniekiem, okupācijas un totalitārisma apstākļos bija liela autoritāte. Pēc nacionālās politiskās vadības zaudēšanas tauta par saviem līderiem psiholoģiski uztvēra rakstniekus". Autore atsaucas uz rakstnieka Zigmunda Skujiņa atziņu: „Tauta, tāpat kā dzērvju kāsis, sajukušā stāvoklī ilgi lidot bīstas. Pazaudējusi vadoņus, tā instinktīvi meklē jaunus, aiz kuriem sakārtoties. (..) ceļa zinātājus meklēja dzejniekos, prozaiķos (..) Viņu klātbūtne viesa stabilitātes apziņu" (11). To apzinājušies un centušies izmantot arī apspiedēji.

Virsraksts patapināts no dzejoļa un dziesmas „Dzelzsgriezējs", kam teksta autors ir Latvijas pirmās brīvvalsts laika dzejnieks Valdis Grēviņš (1895-1968, vairāk pazīstams kā dziesmas „Gēsta Berlings" vārdu autors). Neesmu varējis dzejoli atrast, bet rokgrupas „Līvi" izpildījumā 1987. gadā tas izgājis tautā ar „grāvēja" sparu – „paužot protestu un tā laika pārmaiņu, pirmsatmodas noskaņu" (9). Autore ar šo metaforu apzīmē visus tos personāžus (kā varoņus, tā kaitēkļus), kas tumšajā okupācijas vidusposmā atrada „caurumu" smacējošajā dzelzs priekškarā un sāk plēst to arvien lielāku. Kuri no „dzelzsgriezējiem" tiešām bija varoņi un kuri kaitēkļi, nav gluži skaidrs arī grāmatu izlasot (daži šķiet ar vismaz vienu kāju abās kategorijās), bet viņu antagonistiski simbiozā mijiedarbība pamazām ļauj dzelzs priekškaram izirt, un mūsu kultūrai dzīvai un latviskai izlidot brīvībā.

Grāmatas pirmā puse sadalīta piecās pārskata veida nodaļās, kamēr 6. nodaļa ietver grāmatas atlikušo daļu un sastāv no 12 abos virzienos „ciemos braucēju" literātu „cilvēkstāstiem". Seko īsa „Izskaņa", literatūras saraksts, personu rādītājs un kopsavilkums angļu valodā. Pirmā nodaļa veltīta dzelzs priekškara, Aukstā kara un kultūras sakaru konceptiem. Sekojošās divās iepazīstamies ar šīs spēles galveno antagonistu – čekas pārvaldīto „Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs" (īsāk – KKS vai „kultūras sakaru komiteja")[4] – ar tās propagandas un dezinformācijas izdevumiem – Dzimtenes Balsi un Latvijas sabiedrībai rūpīgi slēpto, tikai ārzemju tautiešiem domāto pielikumu – Svešuma Balss. 4. un 5. nodaļa iztirzā, kāds komunistu partijas un čekas inscenējumā ir trimdas literatūras publiskais tēls Latvijā, un savukārt – kā Latvijā tapušo literatūru uztver un komentē kritiķi un sabiedrība trimdā.

Lasot Dzelzsgriezējus, ļoti palīdz pa rokai turēt literatūrvēsturnieka Rolfa Ekmaņa apjomīgo monogrāfiju Latvian Literature under the Soviets 1940-1975.[5] Otrs – gan ļoti atšķirīgā veidā – nozīmīgs avots ir bijušā čekas un ASV spiegu dienesta CIA (latviski – CIP)[6] dubultaģenta un kultūrpropagandista Imanta Lešinska (1931-1985) memuārs Kalpības gadi, kas 1979. un 1980. gadā iznāk turpinājumos trimdas laikrakstā Laiks.[7] (Lešinskis 1978. gadā ar ģimeni pārbēg ASV protekcijā.) Sešdesmitajos gados viņš ir Dzimtenes Balss un Svešuma Balss redaktors, vēlāk KKS priekšsēdētājs. Šai iestādei ir centrāla loma Eglājas-Kristsones stāstā – un dzejnieki un rakstnieki abās pusēs to iemanās izmantot kā „caurumu" dzelzs priekškarā, un plēst to arvien lielāku – „dzelzsgriezēji". Tikmēr KKS, protams, domājas tos izmantojam čekas un komunistu partijas mērķu sekmēšanai! Lētticīgi? – Laikam jau ... vismaz atskatā. (Lasot Eglājas-Kristsones un Lešinska notikumu aprakstus, „varoņu / kaitēkļu" sadale kļūst jo miglaināka ... bet mazāk svarīga!)

KKS mērķi ir PSRS Komunistiskās partijas un tās Centrālkomitejai pakļautās PSRS čekas, un tai savukārt pakļautās Latvijas PSR čekas mērķi. Ja tūlīt pēc kara galvenais bija veicināt bēgļu atgriešanos padomijā, tad piecdesmitajos gados mērķi pakāpeniski izmainījās uz „...latviešu emigrācijas barvežu un viņu aktīvo palīgu atmaskošanu un kompromitēšanu..." (38) – tātad trimdas organizāciju vadītāju diskreditēšanu tautiešu un mītnes zemju sabiedrības acīs, un radīt šķelšanos trimdinieku vidū. Pēc pārbēgšanas ASV protekcijā Lešinskis pauž, ka kultūras sakaru tālākais mērķis bijis izmantot „trimdu kā tramplīnu, lai ietiktu iekšā amerikāņu sabiedrībā. Lai tiktu klāt amerikāņu zinātnei, tehnoloģijai, cilvēkiem, kas glabā valsts noslēpumus."[8] Dzelzsgriezēju vadošā tēma ir, ka individuāli cilvēki, katrs tiekdamies uz savu mērķi, apzinīgi vai neapzinīgi izmanto otra centienus sasniegt citu mērķi, lai pats tuvotos savējam. Vēsture rāda, ka „labie" uzvarēja ... prieks! – Bet kā nopelns?

Motivācija latviešu literātiem abpus priekškara spraukties citādi motivētās KKS pavērtajā „caurumā" – panākt saskarsmi – ir emocionāli spēcīga un skaidra. Manā uztverē tā sakņojas dabiskā jaunības raugā, kas visām paaudzēm vienmēr un visur licis pašām kritiski pārvērtēt pastāvošo iekārtu un savu vecāku atzinumus. Okupētajā Latvijā tā ir komunistu partijas vara, bet trimdā – tolaik valdošā bezkompromisa noraidošā nostāja pret absolūti visu, kas notiek okupētajā dzimtenē. Tai pašā laikā abas paaudzes abās pusēs vēl jo spēcīgāk izjūt savas latvietības saknes. Trimdas dzejnieks Olafs Stumbrs (1931-1996) šo sajūtu izsaka šādi: „Latvija ar visiem turienes latviešiem jau divdesmit sesto gadu ir faktiski Padomju Savienības sastāvdaļa. (..) ...šis, lūk, ir fakts. (..) Ja es saku, ka man rūp manas tautas dzīve un liktenis, tad es noteikti domāju tautu Latvijā. (..) Man cilvēcisko iespēju robežās rūp apmēram visi 100 procenti: gan tie svarīgie 90 procenti tur, gan šie dilstošie 10 procenti šeit. Citas tautas man nav" (198-9).

Pēcstaļina atkusnis – saistīts ar nemiera izpausmēm abās pusēs – pamudina Jaunās Gaitas veidotājus sākt „piesardzīgi pārpublicēt [Latvijas] autoru darbus." 1957. gadā mūsu žurnāla 9. numurā pirmo reizi parādās kāda okupētās Latvijas dzejnieka rindas – Ojāra Vācieša dzejolis „Pēc ilgas šķiršanās". Turpat Gunāra Gravas (trimdas dzejnieka Andreja Irbes pseidonīms) paskaidrojums un garāka eseja, kas iedibina jaunu sadaļu Jaunās Gaitas turpmākajos numuros – „Starp papēdi un zemi" (135). Ažiotāža trimdas sabiedrībā un presē ir liela. Kaut barguma ziņā to nevar salīdzināt ar Maskavas reakciju pret Latvijas nacionālkomunistiem 1959. gadā, šī uzdrīkstēšanās turpina šūpot trimdas sabiedrību nākošos 30 gadus.

1960. gadā divi Minhenē studējoši ASV latviešu studenti – Andris Kadeģis un topošā dzejniece Valda Dreimane – izšķiras sekot sirdsbalsij un apmeklē dzimteni kā tūristi. Ar rakstniekiem vai KKS darbiniekiem viņi nesatiekas, bet iespaidi ir spēcīgi – viela grāmatai[9] un priekšlasījumiem, semināriem „3x3" nometnēs, inspirācija dzejai un dzīvei. Eglāja-Kristsone atsaucas uz šo agrīno dzimtenes apmeklējumu un īpaši uz viņas vērtējumā „būtisko" Dreimanes 1962. gada uzrunu Aizvesto piemiņas dienas sarīkojumā Bostonā, kurā tā „mudina akli neienīst visu, kas notiek okupētajā Latvijā" (169-70).[10]

Vienlaikus notiek kāpināta rosīšanās čekas aprindās – par to lasām nodaļā par kultūras sakaru komitejas dibināšanu, bet – no citas perspektīvas – Imanta Lešinska jau pieminētajā memuārā Kalpības gadi. Piecesmitajos gados Austrumberlīnē ar čekas ģenerāli Mihailovu priekšgalā darbojās PSRS „Komiteja par atgriešanos Dzimtenē un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs". 1961. gadā „pēc KGB Centra Maskavā atziņas bija pienācis laiks radīt Komitejas Latyšskaja sekcija – Latviešu sekciju – Rīgā."[11] Pakāpeniski „atgriešanās" veicināšana kļūst arvien mazāk reāla, vairs pat ne vēlama, un „Latviešu sekcija" pārtop par „Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs". Tās darbība uzņem jaunus apgriezienus Leonīda Rimjana un Imanta Lešinska vadībā. Sākas KKS aktīvi vilinājumi trimdas literātiem apciemot dzimteni, komitejas viesmīlībā tikties ar izmeklētiem Latvijas rakstniekiem – un barot KKS propagandas dzirnavas.

„Cilvēkstāstos" ir aprakstīti vairāki abu virzienu „ciemos braucēji" sākot ar 1964. gadu, kas „guvuši īpašu rezonansi arī Latvijā". Daļa no tiem ceļo un ciemojas ar KKS gādību, citi privāti par pašu līdzekļiem. Šīs nodaļas ievadā autore skaidro: „Līdzās publikācijām, recepcijai un korespondencei, būtiskākais saskarsmes līmenis ir tiešie kontakti, satikšanās dzīvē ..." Cilvēkstāstu virkni ievada dzejnieces Monikas un rakstnieka Gunta Zariņu traģiskais stāsts. KKS aģents, PSRS sūtniecības atašejs Londonā, kontaktē Zariņus un piedāvā viņu dēliem iespēju trīs nedēļas piedalīties bērnu nometnē Latvijā, un mātei pa to laiku brīvu uzturēšanos Latvijā, ko viņi izmanto 1964. gada vasarā. Zariņa vēlāk intervijā skaidro: „Es vēlējos, lai mani dēli redz Latviju. Līdz šim viņiem Latvija bija ļoti nereāls jēdziens." Latvijas žurnāls Karogs iespiež vairākus viņas dzejoļus (173-4), kas ir noteikti gandarījums dzejniecei, bet jādomā, ka piedāvātā iespēja bērniem padzīvot Latvijā ir vismaz tik pat spēcīgs vilinājums pieņemt pasniegto roku. Līdzīgi dažus gadus vēlāk KKS piedāvā Amerikas dzejniekam Valdim Krāslavietim iespēju viņa dēliem piedalīties jaunatnes vasaras kursos Latvijā, ko tas arī dedzīgi pieņem.

Guntis Zariņš Latviju apmeklē nākošajā pavasarī pēc Monikas. Eglājas-Kristsones vērtējumā viņš „...centās klātienē turpināt žurnāla ‘Jaunā Gaita’ jau 50. gadu otrajā pusē iesākto, vien uzmanīgiem literatūras procesa sekotājiem, vērotājiem nojaušamo un izprotamo dialogu ar Latvijas rakstniekiem" (185). Šis ir Zariņa vienīgais Latvijas apciemojums – tā paša gada rudenī viņš Londonā dodas pašnāvībā. Par šo mīklaino traģēdiju pastāv dažādi minējumi. Tos apskatījusi, autore secina: „Nav atspēkojamas trimdas presē izskanējušās domas, ka G. Zariņš saprata – no viņa gaida propagandista funkciju veikšanu, ne enerģisku mēģinājumu divas straumes savest kopā, iespējams, ka vilšanās sajūta patiesi ņēma virsroku pār solītajām iespējām." Par Gunti un Moniku Zariņiem stāsta arī Lešinskis, cita starpā uzsvērdams, ka dienu pirms pašnāvības Zariņš Anglijā it kā bija ticies ar Latvijas dzejnieku Ojāru Vācieti un viņa čekas pavadoni.[12] Eglāja-Kristsone noskaidrojusi, ka tā ir kļūda, jo Vācieša Anglijas apmeklējums bijis nevis 1965., bet 1967. gadā (165).

Seko cilvēkstāsti par trimdas literātiem Olafu Stumbru, Veltu Tomu, Mārtiņu Zīvertu, Valdi Krāslavieti, Valentīnu Pelēci, Gunāru Saliņu, Ivaru Lindbergu. Tad par četriem Latvijas dzejniekiem – Arvīdu Griguli, Jāni Peteru, Imantu Ziedoni, Māri Čaklo. Blakus tiem, autore min labu skaitu citu abu virzienu ciemos braucēju. Pirmie kultūras sakaru ceļojumi no Latvijas uz brīvo pasaule sākas stipri vēlāk – vecais Staļina laika rusofīls Grigulis 1971. gadā, bet pārējie tikai ar 1976. gadu.

Imants Ziedonis pirmo reizi uz Rietumiem dodas 1977. gadā – uz Ziemeļameriku, kopā ar dažādu padomju republiku kultūras darbinieku grupu. Toronto latviešu klausītājus literārā vakarā ar viņu iepazīstina Jaunās Gaitas redaktors Laimonis Zandbergs un dzejniece Velta Toma. Tālāk Eglāja-Kristsone: „Sevišķu ieinteresētību par I. Ziedoņa dzeju un personību izrādījusi jaunā paaudze. I. Ziedonis apraksta kādu vakaru Čikāgā, ko pavadījis tikai ar jauniešiem kādas mājas pagrabiņā: ‘Tētiņam un māmiņai – mājas saimniekiem – tik vien šonakt atļauts, kā apskatīties slīdītes un sasveicināties, šoreiz es piederu tikai jaunajiem.’ (..) To pētījuma laikā sarunās apliecina arī toreizējie Čikāgas jaunieši – ka bijusi vēlme satikt un uzklausīt atbraukušos dzejniekus intīmākā atmosfērā ... lai uzdotu savus jautājumus un iztiktu bez vecākās paaudzes pārstāvju klātbūtnes un viedokļa" (260-1). Turpinoties paaudžu izmaiņai, diskurss trimdas mītņu zemēs pamazām zaudē sākotnējo asumu. 1978. gadā, „raksturodams trimdas attieksmi pret kultūras sakariem, [bijušais PBLA priekšsēdis] U. Grava akcentē, ka atkārtoti argumenti pret un par kultūras sakariem ir palikuši par tādām klišejām, ka ‘tie vairs mūsu prātus neuztrauc un neveicina vairs mūsu šķelšanos vai savstarpējas apsūdzības. Pēc gadus ilgām asām debatēm latviešu sabiedriskā doma brīvajā pasaulē izkristalizējusies viegli saprotamos trīs punktos: 1. Latviešu tauta Latvijā un latviešu tauta ārpus Latvijas ir viena un nedalāma latviešu tauta. 2. Latviešu tautas pastāvēšanai un garīgai un fiziskai augšanai vajadzīgi sakari starp atšķirtām tautas daļām. 3. Lai gan domas dalās, vai sakari starp tautu ir iespējami, kamēr Latvijā valda komunistiskās Krievijas okupācijas vara, jāievēro tolerance pret šo uzskatu dažādību’" (268-9).

Kurš kuru beigu beigās apveda ap stūri? Tautas pasakā par zemnieku un velnu mēs gandarīti priecājamies par zemnieka gudrību un velna stulbumu, kad tas paliek ar rugājiem un lakstiem. Autores slēdziens: „Trimdas politiskais mērķis atgūt Latvijas neatkarību ir sasniegts, un, atskatoties uz dzelzs priekškara laikmetu, var secināt, ka literātu saskarsme noteikti veicināja šā mērķa īstenošanu", turpretim Latvijas čekas vadītāju panākumi „reakcionārās emigrācijas šķelšanā" izrādījušies „tikai šķietami un pārejoši". Neatbildēts paliek jautājums, kurā pusē savos sirds dziļumos vienā vai otrā reizē bija vai nebija viens vai otrs labs latvietis vai latviete lodājot pa sistēmas tīkliem. Vai „labais iznākums" radās kā nopelns – vai par spīti? Par to visu domājot, gribas atstāt tos „čekas maisus" guļot … dubļos … daži neatbildētie jautājumi var arī palikt neatbildēti.

Šī un daudzu citu mūsu lappusēs publicētu rakstu autors Dr.med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.