Māris Brancis

ZVEJSALNIEKA TERRA VITAE

Tā saucas Rīgas mākslas galerijā Daugava Osvalda Zvejsalnieka 70 gadu jubilejai veltītā izstāde. Varakļānos dzimušais (1944) Latgales gleznotājs beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu (1971), viņš strādā Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad koledža), kopš 1993. gada ir tās direktors. Kad 1991. gadā LMA atver filiāli Rēzeknē, viņš kļūst par tās vadītāju, docentu un visbeidzot profesoru. Zvejsalnieks bijis ļoti populārās Jāņa Streiča filmas Cilvēkbērns mākslinieks. Atgūstot valstisko neatkarību, viņš vada pieminekļa Vienoti Latvijai (Latgales Māras) atjaunošanu, darbojies Tautas frontē Rēzeknē, bijis 7. Saeimas un Rēzeknes domes deputāts. TZO (1997) kavalieris.

Neraugoties uz lielo aizņemtību, pirmām kārtām viņš ir mākslinieks. Nezinu otru tik nozīmīgu otas meistaru, kura darbos Latgale būtu izvērtusies par tik nozīmīgu daiļrades tēmu, kāda tā ir Zvejsalniekam.

Pēc studijām viņš ātri ieguva savu īpašo rokrakstu glezniecībā, ko palīdzēja veidot Latgales tautas māksla un koktēlniecība. Viņa glezniecībā var kā tālas atbalsis samanīt Šagala (Chagall), Vlaminka (Vlaminck) u.d.c. ietekmi, taču viņš ir atradis tikai sev vien raksturīgu izteiksmi. Viņa figūru un priekšmetu paraupjās formas, gleznu smagnējie ritmi, piesātinātie krāsu pielietojumi atklāj viņa emocionālās pasaules spriedzi. Būdams reālistiskās mākslas piekritējs, mākslinieks strādā visos žanros – portreta, vēsturiskās, sadzīves un klusās dabas žanrā, tomēr pats būtiskākais devums atklājas ainavās.

Mākslinieks ir Latgales dēls ar katru miesas audu, katru asins pilienu, katru dvēseles vibrāciju. Vislabprātāk viņš portretē Latgales pilsētas – Rēzekni, Krāslavu, Daugavpili, Ludzu, Varakļānus, teju katru nozīmīgāku vietu Māras zemē. Viņu pievelk vecas mājas, krāšņi dārziņi, lauku cilvēku sadzīve. Viņa darbos ļoti bieži pāri pilsētai slejas divtorņu katoļu baznīcas, kas vēsta par Dieva svētību cilvēku darbīgumam un pilnasinīgai dzīvei.

Kaut arī nereti viņa darbos parādās sadzīviskas un pat prozaiskas situācijas, tomēr Zvejsalnieka gleznās tās kļūst par rituālu. Notikuma īslaicība mākslinieka interpretācijā iegūst mūžības dvašu. Neraugoties uz zināmu kompozīcijas statiskumu, krāsu kontrastos atklājas iekšēja spriedze un pat dramatisms, kas apliecina autora vīrišķīgo attieksmi pret notiekošo. Nekad gleznās neparādās izskaistināts smukums vai sentimentalitāte.

Kopš 21. gs. sākuma izplūst visai strikti nodalītie krāslaukumi, kas liecina par noteiktu iekšēju disciplīnu un koncentrēšanos uz precīzāku stāstījumu, lai cik tas būtu vienkāršs un lakonisks. Pēdējo gadu desmitu laikā Osvalds Zvejsalnieks ļaujas otas ekspresīvam rakstam, visu uzmanību veltot personīgajām tābrīža emocijām, iekšējam satraukumam. Dažkārt pat liekas, ka mākslinieka ota krāsu uzšvunkājumos uz audekla top pavirša, lai gan patiesībā tas vēsta par viņa iekšējo sasprindzinājumu, garīgās pasaules jūtīgumu. Savukārt krāsas iegūst savu patstāvīgo nozīmi. 

 

Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas loceklis. Dzīvo Jelgavā.