DARBOS NEAPTURAMS, FAKTOS NEAPGĀŽAMS

Ilgonis Bērsons. Segvārdi un segburti. Rīgā: Mansards, 2014. 392 lpp.

 

Izdodot jaunu grāmatu Segvārdi un segburti, Ilgonis Bērsons lieku reizi reprezentē sevi kā literātu, kas ar patiesiem, nesagudrotiem, stingri pārbaudītiem faktiem rīkojas absolūtā brīvībā. Tādu pakāpi viņš sasniedzis, nemitīgi sevi disciplinēdams darbā, nemitīgi meklēdams faktus par notikumiem un personām, ne dienu nesēdēdams rokām klēpī. Bērsona literārā erudīcija ir tieši apbrīnojama un, kam klājas ar viņu sacensties – apskaužama.

Par grāmatas tapšanu Bērsons jau deva ziņu vienā no Misiņa kluba lasījumiem, piesaistīdams tematam auditoriju urdošā spriegumā. Grāmatā, kas bagātīgi ilustrēta, iespaidi gūstami vispusīgāk nekā sarīkojumā. Domāju, Janīna Kursīte ceturtā vāka anotācijā drusciņ sašaurinājusi grāmatas lasītāju loku, tēmēdama stāstījumu vairāk literatūras gardēžu priekam. Lai gan nosaukums biedē, nekā profesoriski metodiska grāmatā nav. To varbūt būtiskāk izsaka grāmatas apakšvirsraksts: noslēpumi un meklējumi. Tie patiešām atklāti ne vien ar literāru izmaņu, bet vietām gluži Edgara Po manierē.

Grāmata nav rakstīta vienā stilā. Ir daži darbi, kas sacerēti enciklopēdiju garā, nedaudzi – kā zinātniskas esejas literatūras institūta līdzstrādnieku izteiksmē, bet vairums – kā atjautīgi literāri stāsti. Tie tad arī ir galvenie piesaistītāji, kuru dēļ Kursīte grāmatu sauc par izcilu, kāda tā neapšaubāmi ir.

Dažs literārs atstāsts (pētījums) ir tik amizants, ka jāsmejas, kā asprātīgus Čapeka darbus lasot. Tieši cildināms ir Eduarda Rozenštrauha dziesmas „Kādai meičai Cesvainē“ tapšanas literārisks izsekojums. Nenopietno notikumu mutulis, iespējams, radies no dziesmā ietvertā Ernas Balodes dzejoļa parādīšanās presē ar uzvārdu vīriešu dzimtē. Sieviešu mānija saukties par vīriešiem (Lita Beiris, Anna Lācis etc.) ir smieklīga jau pati par sevi. Kad nu vārdu jukās, dziesmu raugot pieskaņot noteiktai vietai, aizmirstas priekšvārds, Erna Balode var pārtapt par Andreju Balodi, kas, saprotams, nav Rozenštrauha dziesmas iedvesmotājs. Balode sieviešu dzimtē ir sastopama pat tautasdziesmās. Kāda vajadzība ignorēt tautas runāšanu un to pieskaņot mazizglītotu ierēdņu prasībām (ja tādas bijušas, par ko šaubos)!

Saprotama ir Ilgoņa Bērsona īpaša interese par Aleksandru Pelēci, ievērojot, ka Pelēcis pēc izsūtījuma kļuva par talsenieku, un Talsu vidusskolu ir beidzis Bērsons. Pelēcim veltīti vairāki apcerējumi, nu jā, ilgie represiju gadi lika slēpties un lūkot visādi apmānīt modro čeku. Tomēr segvārdu daudzumā neviens nevar sacensties ar Valdemāru Ancīti, viņš Bērsonam no Saldus piesūtījis 325 pseidonīmus, ar ko figurējis galvenokārt Saldus rajona avīzes humora pielikumā Adata.

Par Andrieva Niedras žurnālā Austrums pieņemto segvārdu Šņabovskis Bērsons asprātīgi izteicās jau Misiņa klubā, grāmatā ievietotais skaidrojums ir akadēmiskāks, tomēr saistošs. Eduarda Vulfa Pu. pa., protams, nav nekāda pupa. Puliera padēla slēpšanās aiz šiem burtiem notikusi 1911. un 1912. gadā. Skumīgi nelielais apcerējums beidzas ar atraitnes Hertas Vulfas avīzē Uz Priekšu ievietoto sēru ziņu (tās faksimilu) par rakstnieka nāvi.

Biju es arī Cēsīs klāt brīdī, kad Imants Ziedonis toreizējās kompartijas rajona komitejas pārstāvei draudēja ar neslavas celšanu, ja Eduarda Treimaņa-Zvārguļa iela, kas bija kļuvusi par Zvārguļu ielu, netiks pārsaukta tādā vārdā, kā cēsniekiem klājas. Šo atgadījumu ar plašu skaidrojumu Bērsons sniedz savā grāmatā, reizē iztirzādams Treimaņa-Zvārguļa rotaļāšanos ar saviem pseidonīmiem. Un Cēsu ielu nosaukuma epopeja attēlota arī fotogrāfijās.

No trimdas literātiem vissaistošāk raksturots Pāvils Klāns, arī Jānis Sarma.

Jebkurā grāmatas daļā atrodami literāri bagāti un izteiksmīgi segvārda vai segburtu lietotāja raksturojumi, galvenais, grāmatu lasot, rodas lepnums par latviešu literātu izteikšanās daudzveidību un lepnums, ka mums ir tik dziļi literārajos procesos informēts cilvēks, kāds ir Ilgonis Bērsons. Šī ir tikai pirmā grāmata, būs vēl otra.

Jānis Liepiņš

 

Recenzents ir rakstnieks, dzejnieks, memuārists, daudzu publikāciju autors. Skat. Jāņa Liepiņa Dziesminieks un leijerkaste 13. lpp.