BĒGĻU BĒRNA BALTĀ GRĀMATA

Māra Celle. Meitene no Mežaparka.
Rīgā: Laika Grāmata / VESTA-LK, 2014. 199 lpp.

 

Māra Celle savu dzīves stāstu iesāka no vidus uz priekšu, tad atsāk no paša sākuma – un pēc pirmajiem 12 dzīves gadiem pieliek it kā semikōlu. Pirmā grāmata Ilgais ceļš mājup bija pusmūža trimdinieces atgriešanās un no jauna iesakņošanās dzimtajā zemē, ko tai bija jāpamet piecu gadu vecumā. Tagad mūsu rokās Meitene no Mežaparka – Māras „baltā grāmata". To papildina bēgļu pētnieces un aprakstītājas Annas Žīgures ievadvārdi.

Paralēles ar Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, protams, visai nosacītas: „Mūsmājas" Rīgas Mežaparka apkaimē ir citādas nekā 19. gs. Neretas laukos, „dzērvju zābaku" mazajai Mārai arī nav. Ir tomēr gaišais skats caur bērna acīm – arī uz grūtībām un pārestībām. Autore ir ievērojamu literātu rakstnieka un žurnālista Jūlija Lāča un dzejnieces Rūtas Skujiņas meita. Raitā, trimdas laikrakstu lasītājiem jau pazīstamā stilā viņas stāstā savītas atmiņas ar vēstuļu un citu pirmavotu vēstījumu. Dominē ņiprs un „stiķu" pilns meitēns, bet tumšākā toņkārtā cauri izskan tēva iztrūkums un neziņa par viņa likteni. Jūliju Lāci, līdzīgi daudziem, Baigajā gadā apcietināja un aizveda uz Krieviju. Par viņa nāvi cietumā – jau 1941. gada nogalē – atraitne uzzina tikai 1947. gadā Vācijā – kad īsi pirms Ziemassvētkiem pienāk vēstule no Latvijas. Viņa ar abām meitiņām tad jau nonākušas bēgļu nometnē Fišbahā. Māra neatceras, ka māte būtu meitenēm stāstījusi par saņemto ziņu, bet viņas to nojauš bez vārdiem: „Varbūt gaisā virmoja kāds vēl nebijis skumju plīvurs, jo varbūt mēs visas trīs jau zinājām, ka turpmāk viena vieta Ziemassvētku vakarā vienmēr paliks tukša" (143).

Grāmatas pirmā trešdaļa ir dzīves rīts – koptajā un ērtajā Mežaparkā. Tēvu Māra pati neatceras, tikai caur citiem – tas liekas kaut kur aizbraucis un vienkārši vēl nav pārnācis. Kad māsa Lalita, pāris gadu vecāka, raksta vēstuli tētim uz cietumu, Māra dod padomu: „Pasaki tētim, lai viņš vienkārši iekāpj tramvajā un brauc mājās." Nedz krievu, nedz vācu laiks ar tālajiem, un pat ļoti tuvajiem drausmīgajiem notikumiem, šo Mežaparka smilšu kastes idilli Māras atmiņā netraucē. Bērniem iet labi. Pasaule sākas kaut kur ļoti tālu, 11. tramvaja līnijas otrajā galā. Tad padebeši strauji sabiezē – kuģis „Manteufel" – Danciga – vilcieni – nakts stacijas uzgaidāmā telpā uz sola ... laimīgā kārtā kopā ar līdzīgu vienstāvošu latviešu māmiņu un bērnu ģimeņu grupu. Bet – viscaur ņiprais meitēns: „No mana sešgadīgā viedokļa raugoties, dzīve nemaz nav tik traka. Ka tik būtu ko ēst un ka tik nepazustu mammīte" (67).

Gan mātes un māsas ieskauta un sargāta, meitene kara bangās un pēckara viļņos „ķepurojas" kā māk. Netrūkst arī humora – tas dzirkstēt dzirkst caur bērna prizmu. Karš izbeidzas, nodibinās nometnes, sākas latviešu skola – „ ... mammīte prasīja: ‘Nu, kāda ir tava skolotāja? Vai jauna? Vai veca?’ Teicu, ka diezgan veca. Izrādījās, ka skolotājai Broņislavai Grenkovai bija 23 gadi, nu taču diezgan veca ..." (94)

Šodien kultūrvēsturiska nozīme ir aprakstiem par bēgļu nometņu sabiedriskajiem pasākumiem, skolu, guntiņām, saimniecību, dārziņiem. Lāču ģimenei nometnē bijušas arī vistas (Baltīte, Rudīte un „vēja slota"), citiem arī kazas, zosis. Grāmatas forte ir sevišķie epizodi. 1949. gada janvārī naktī nodeg viņu koka baraka, tostarp visa ģimenes mantība. Māra pamostas pirmā: „‘Uguns! Uguns!’, es kliedzu no visa spēka." Kliedziens momentā saceļ kājās pārējos barakas iemītniekus, visi izglābjas. Nākošajā rītā meitene atgriežas nelaimes vietā un sniegā un pelnos atrod apdegušu saišķīti ar no dzimtenes līdzi paņemtām ģimenes fotogrāfijām! Arī divus gredzenus, ko tēvs mātei bija dāvājis. Bildītes ar apdegušām malām tagad bagātina grāmatu – dažās redzams tēvs ar meitiņām. Saistīts ar šo uguns nelaimi arī sērīgs stāsts par ievainotu putniņu, kas rezonē ar grāmatas tumšo zemtoni.

1949. gadā uz sešiem mēnešiem Māra nokļūst kādas beļģu ģimenes gādībā Beļģijas franču apgabalā. Raksta garas vēstules mammītei. Grāmata noslēdzas ar izceļošanu uz ASV 1950. gada jūnijā. Priekšvārdā autore sološi uzsver: „Līdz ar grāmatas beigām izbeidzas mana bērnība, bet mana dzīve tikai vēl sākās" (10).

Tikai nedaudz vecāks par meiteni no Mežaparka, nāku no Pārdaugavas. Katram mums savas bērnības takas, tomēr esam dzīvojuši cauri tam pašam kopīgajam negaisam. Mežaparka meitenes stāsts ir īsts – sacerēt to būtu neiespējami. Gaidīsim Māras „zaļo grāmatu".

Juris Šlesers