|
|
JAUNATNE UN MŪSU NĀKOTNE
Intervija ar prof. Dr. E. Dunsdorfu
Pag. g. 27. maijā Melburnas latviešu namā JG līdzstrādnieki Austrālijā Eduards Silkalns un Inārs Brēdrichs intervēja kādreizējo Latvijas un Baltijas universitāšu profesoru saimniecības vēsturē Dr. Edgaru Dunsdorfu, kas tagad ir mācības spēks Melburnas universitātē.
Dr. E. Dunsdorfs Austrālijas latviešiem pazīstams kā viens no visaktīvākajiem sabiedriskajiem, zinātnes un kultūras darbiniekiem. Bijis pazīstams jau agrāk Latvijā ar publikācijām savā zinātnes nozarē, kur arī rediģējis latviešu tautsaimnieku žurnālu. Trimdā publicējis vairākas grāmatas, divas latviešu valodā (Senie stāsti un Deviņvīru spēks), vienu vācu valodā par zviedru laiku lauksaimniecību Latvijā un vienu plašu grāmatu angļu valodā par Austrālijas kviešu ražošanas vēsturi. Tāpat arī rakstījis latviešu periodikā Austrālijā un citās zemēs par vēstures, saimnieciskiem, zinātnes, sabiedriskiem, akadēmiskās dzīves, jaunatnes un komūnisma jautājumiem. Palīdzējis tapt nelaiķa prof. A. Švābes rediģētajai Latvju enciklopēdijai. Bieži lasa referātus, piedalās daudzās sanāksmēs, regulāri apmeklē latviešu sarīkojumus. Ilgus gadus darbojies mūsu skautu organizācijā, un tikai pirms dažiem gadiem darba slodzes dēļ atteicies no aktīvā vadītāja amata. Viņa spalvai arī pieder vairāki darbi par skautisma metodiku. Neilgu laiku vadījis jaunatnes nodaļu laikrakstā „Austrālijas Latvietis”. Bijis idejiskais ierosinātājs un vadītājs Melburnas latviešu akadēmiskajai klasei. 1956. gadā bija rīcības komitejas priekšsēdis Austrālijas latviešu 6. Kultūras Dienām. 1957. gadā viesojās kā universitātes mācības spēks Kalifornijā, A.S.V. Tagad rediģē Austrālijas latviešu humanitāro darbinieku rakstu krājumu „Archīvs”.
|
|
Dr. E. Dunsdorfs pazīstams kā dažkārt nesaudzīgs kritiķis, ticētājs noteiktiem, ļoti stingriem, principiem. Sniedzam lasītājiem interviju ar viņu jautājumu un atbilžu veidā:
Profesora kungs, ko Jūs domājat, kādas ir trimdas latviešu jaunatnes labās un sliktās īpašības?
− Lai uz šo jautājumu atbildētu, vispirms vajadzētu mērauklu „labam” un „ļaunam”. Ja mēs uzskatām, ka organizācijas ir sabiedriski pozitīva lieta, tad par labu īpašību jāuzskata tā, ka jaunatne vispār vēl piedalās organizācijās. Līdz ar to par ļaunu īpašību būtu jāuzskata atturēšanās no organizācijām. Bet organizācijas nav nepieciešamas, lai kāds indivīds spētu attīstīties latviskā garā, un atturība no organizācijām pati par sevi nenozīmē, ka kāds jaunietis tikai tāpēc vien būtu nelabvēlīgi vērtējams. Mums ir pozitīvi vērtējami latviešu jaunieši, kas nepieder ne pie vienas sabiedriskas kopas. Labumu vai ļaunumu nosaka gan tas, vai kāda jaunieša individuālā rīcība ved pie pozitīva gala iznākuma; piemēram, mēs varam iedomāties, ka kāds sabiedriski atturīgs jaunietis var kļūt par labu literātu un līdz ar to bagātināt latviešu literatūru.
Kā Jūs vērtējat pašreiz mūsu jaunatnes organizācijas?
Visas pašreizējās jaunatnes organizācijas Austrālijā varam sadalīt trijos grupējumos: 1) skauti un gaidas, 2) draudžu jaunatnes pulciņi un 3) studentu organizācijas. Runājot par studentu organizācijām, jāatzīmē to ārkārtīgi lielā saskaldīšanās nelielās grupās, kas ir negatīvi vērtējama parādība. Savs pamats gan arī ir dažu izteiktajam viedoklim, ka daudzas sīkās studentu orgariizācijas vieglāk spēj veidot savu iekšējo dzīvi un rīkot sanāksmes privātās mājās. Bet nelaime gan līdz ar to rodas, tad, ja šī saskaldīšanās neļauj atrast vairs kopēju valodu kopējiem lieliem darbiem un uzdevumiem, kam būtu paliekama nacionāla nozīme. Piemēram, kā vienu šādu saskaldīšanās rezultāta upuri mēs redzam Melburnas latviešu studentu akadēmisko klasi. Atomu skaldīšana fizikā izraisa ļoti lielu enerģiju, ar ko var veikt lielus darbus, bet vēl nav dzirdēts, ka lielus darbus būtu paveikusi matu skaldīšana sīkās organizācijās.
Runājot par visiem trim jaunatnes organizāciju paveidiem, kā trūkums jāatzīmē, ka nekur un nevienā no tajām noteicēja un vadītāja nav pati jaunā paaudze un studenti, bet gan vecā un vidējā paaudze. To mēs redzam jau skautos un gaidās, kā arī draudžu pulciņos, kur praktiski visa aktivitāte ir atkarīga no mācītāja, un tāpat studentu organizācijās, kur atkal noteikšana ir veco rokās.
Vai Jums neliekas, ka stāvoklis šodien būtu bijis daudz labāks no nacionāli sabiedriskā viedokļa, ja vecās studentu organizācijas (korporācijas un vienības) būtu atturējušās censties ievilkt mūsu pašreizējos studentus savā vidū, tādējādi ļaujot tiem pašiem veidot savas kopas vai klubus, kur tie nebūtu sašķelti un varētu visi kopējiem spēkiem veidot sabiedriskus pasākumus ar plašāku nacionālu nozīmi? Vecā paaudze tad būtu varējusi palikt tikai ārpusē stāvošu padomdevēju lomā.
Ir pamats domāt, ka tas tā ir. To rāda divi piemēri. Pirmkārt, kādreiz Pinebergā, Vācijā, Baltijas Universitātē studentu savstarpējā sadzīve bija daudz tuvāka un interese visu kopējiem pasākumiem lielāka, pirms savu darbību bija atsākušas vecā parauga studentu organizācijas. Otrkārt, mēs līdzīgu parādību varam novērot pašreiz Adelaidē, kur veco organizāciju iespaids mūsu studentu dzīvē bija mazāks nekā citur, bet toties apsveicami aktīva bija turienes latviešu studentu pašu izveidotā kopa, kas aptvēra gandrīz visus studentus un pati veidoja savu garu. Turpretim vecajās studentu organizācijās ir svaigu domu trūkums, kas vispār neļauj tām saskatīt, ka studenti varētu paši organizēties arī kaut ka citādāk, neka tas bijis agrāk.
Cik augsts tīri latviskās izglītības līmenis kādam jaunietim būtu nepieciešams, lai viņu vēl varētu saukt vārda pilnā nozīmē par latvieti?
− Kaut kādas minimālas zināšanas par latviešu kultūru nepieciešamas ir. Jautājums tikai, cik minimālas. Piemēram, ir apšaubāmi, cik šajā ziņā var palīdzēt mācēšana pareizi iezīmēt sestdienas skolās kartē Latvijas apriņķu robežas − jaunietim tas ir tikai tīri mechanisks vingrinājums. Bet būtu gan sagaidāms, lai katrs jaunais latvietis, piemēram, kaut ko zinātu par tādām personībām kā Krišjāni Baronu vai Krišjāni Valdemāru. Vispār, vajadzīgas ir kaut kādas minimālas zināšanas par latviešu tautas vēsturi, kultūru un mākslu. Bet kur tieši vilkt šīs minimālās robežas, tas ir mūsu paidagogu jautājums.
Vai Jūs domājat, ka latviešu tautai rastos kāds nozīmīgs zaudējums, ja mēs, trimdinieki, ar laiku pilnīgi asimilētos un ietu tai zudumā?
− Noteikti jā. Nav pareizs dažkārt mūsu trimdas presē paustais uzskats, ka mēs, trimdinieki, esam nenozīmīgi savas zemes nākotnes likteņiem. Vēsture ir pilna piemēriem, ka politiskās restaurācijas emigrantiem vienmēr ir bijusi liela nozīme. Piemēram, mūsu pašu vēsturē mēs redzam, ka 1905. gada emigranti vēlāk veica ļoti daudz Latvijas valsts labā. Kaut arī lielākā daļa mūsu pašreizējo trimdinieku arī Latvijā neatgrieztos, tomēr vēl arvien ir svarīgi vismaz vienu daļu mūsu jaunatnes ieaudzināt latviešu kultūras lokā un tādējādi nelaist zudumā mūsu tautai. Viena daļa emigrantu, kaut arī tas beigās izrādītos tikai niecīgs procents, beigu beigās tomēr, apstākļiem mainoties, Latvijā atgrieztos. Un tad šie nedaudzie, vienalga, vai tie paši to vēlēsies vai nevēlēsies, tomēr tiks aicināti savā zemē teikt nozīmīgu vārdu daudzās dzīves nozarēs savas lielās pieredzes un zināšanu dēļ, kas citiem tur nebūs. Šeit tad nu paceļas galvenais iemesls, kāpēc mums ir ļoti nozīmīgi audzināt iespējami vairāk jauniešus latvietībā − ja mēs to nedarīsim, tad tie kādreiz nebūs spējīgi šo savu vēsturisko lomu jeb sūtību mūsu tautas vēsturē izpildīt. Ka latviešu trimdas presē bieži norāj emigrantus, lai tie nedomājot, ka viņiem būs kas sakāms atjaunotā Latvijā, to es izskaidroju ar mazvērtīguma apzinu un ar bailēm no atbildības. Parasti šos rājienus izsaka tie, kas paši izlēmuši neatgriezties.
Zaudējumus cieš ne vien tauta, bet arī paši asimilētie indivīdi. Piemēram, interesanta parādība ir tā, ka tie bija studenti, kas vispirmie uzrādīja spožas sekmes mācībās. Vēlāk studentu sekmes mazinājās, un sekmīgākie bija vidusskolnieki un vēl vēlāk pamatskolnieki. Nav grūti pareģot, ka nākamā kārta uzrādīt vislabākās sekmes mācībās būs berndarzniekiem. Un kāpēc? Tāpēc, ka vissekmīgākie allaž bijuši tie, kas jūtas vēl ieauguši divās kultūrās. Tagad mūsu studenti nāk no ģimenēm, kas jau izaugušas ārā no latviskās vides. Šie jaunieši jūtas jau pārgājuāi vienā kultūrā − angļu, un līdz ar to viņu garīgais spraigums ir zudis. Divkultūru cilvēks ir pastāvīgā garīga augstsprieguma stāvoklī, kas tam palīdz arī mācībās. Izejot no latviskās kultūras un vides, students šo labvēlīgo ietekmi zaudē, un tad zūd arī spožie panākumi mācībās.
Vai Jūs domājat, ka šādos apstākļos būtu jācenšas saglabāt jeb saglābt latvietībai katru cilvēku, ko vien mums iespējams, vai nozīme būtu piesaistīt mūsu kopējiem mērķiem un videi īpaši cilvēkus ar augstāku inteliģences līmeni?
− Tā sauktie „robežnieki” − cilvēki, kas aug un paliek vienā laikā divās kultūrās, jau paši par sevi būs ar augstāku inteliģences līmeni. Uz tiem iedarbojas kā lokālās vides, tā latviešu kultūras un sabiedrības spiediens, un šādu divkāršu slodzi izturēt ir pa spēkam tikai cilvēkiem ar samērā augstu garīgo attīstību. Toties zemākas inteliģences cilvēki būtu pilnīgi atstājami mierā, nemaz necenšoties tos spiest palikt pie latvietības. Ja jau reiz dzīves apstākļu iespaidā tie pārtautojušies, tad katrs spiediens vēl no mūsu puses var tikai nelabvēlīgi ietekmēt viņu garīgo pasauli un līdzsvaru, radot psīchiskus traucējumus vai pat tendences uz kriminālitāti. Rezultāts tad būtu tikai traģisks gan no viņu personīgā, gan arī no sabiedriskā viedokļa. Tāpēc, ja kāds cilvēks jau iekļāvies savā lokālā vidē un jūtas tur apmierināts vai pat laimīgs, tad labāk atstāsim to mierā un netraucēsim viņa garīgo pasauli un līdzsvaru.
Jautājums var rasties tikai par to, kā noteikt cilvēku inteliģences līmeni. Viena no pazīmēm varētu būt tas, par cik kāds cilvēks savā apziņā spēj norobežot vienlaicīgi dažādos apcirkņos divu kultūru izteiksmes līdzekļus jeb valodu, piemēram, neiejaucot angļu vārdus un izteiksmi latviešu valodā un otrādi.
Vai Jums liekas, ka kontakts ar okupētās Latvijas jaunajiem kultūras darbiniekiem būtu vēlams, par cik, protams, ar to nebūtu dots pamats komūnistu propagandai?
− Jā, kāpēc gan nē? Bet šajā ziņā jābūt uzmanīgiem, jo mēs varam kaitēt Latvijā esošajiem arī pilnīgi neapzinoties. Ka komūnistu propaganda spētu mūs ietekmēt, to gan neticu. Mēs gan varam ietekmēt Latvijas jaunatni, un tamdēļ vajadzīga uzmanība, jo turienes režīms ir atriebīgs.
Ko Jūs domājat par pašreiz Latvijā esošo mūsu jaunatni?
− Ļoti grūti ir kaut ko teikt. Pāris piemēru ar jaunavām, kas nesen no Latvijas ieradušas Austrālijā, rāda, ka komūnistiskajai audzināšanas sistēmai ir bijusi sava ietekme. Bet cik vispārējs šis stāvoklis ir, un kādas ir mūsu Latvijas jaunatnes vairākuma domas un uzskati, par to ir grūti spriest, jo mēs visus apstākļus nepārzinām. Liekas, ka dažā ziņā stāvoklis varbūt ir ar jaunatnes uzskatiem labāks, nekā to varētu domāt no pirmā skata − dažas lietas, kas šķietami runā par labu komūnistu ietekmei, galu galā tomēr var izrādīties okupantiem tikai par sliktu.
Kādas ir Jūsu domas par „Jauno Gaitu”?
− Nevēlos uz šo jautājumu atbildēt principā, jo šī intervija taču jau domāta „Jaunajai Gaitai.” Varu teikt tikai tik daudz, ka esmu „Jaunās Gaitas” lasītājs. Zināmā mērā tā jau ir atbilde arī uz jautājumu.
Un par mūsu jaunajiem literātiem?
− Arī nevēlos atbildēt, jo mani patlaban intervē jauni literāti. Bet es lasu ar interesi visus jaunos autorus, kuŗu darbi parādās.
Un nobeigumā, profesora kungs, kāds ir Jūsu iespaids par trimdinieku skaitu, kas eventuāli atgrieztos Latvijā − neatkarīgi no laika jautājuma, kad tas varētu notikt?
− Savu viedokli par iespējām pareģot nākotni esmu, starp citu, izteicis grāmatā Senie stāsti. Tomēr, lai man nebūtu jānoraida atbilde arī uz šo jautājumu, izteikšu minējumu, ka atgriezīsies tikai ļoti, ļoti mazs skaits. Arī ja tas varētu notikt jau drīzumā. Jo nebūs daudz to, kas ar lielām grūtībām gribēs sākt visu dzīvi atkal no gala.
Tas pats attiecas uz mūsu jaunajiem akadēmiski izglītotajiem latviešiem. Piemēram, kad es priekš dažiem gadiem tikos ar mūsu studentiem Berklejas universitātē un San Francisko, A.S.V., tad tie man paskaidroja, ka viņi ne vien nezina latviskos terminus savās zinātniskajās nozarēs, bet ka viņiem tos arī nevajagot zināt! (Lūdzu šo atzīmējiet savās piezīmēs, lai šie paši tur lasa, jo ceru, ka viens otrs tagad šo lietu būs pārdomājis.) Tātad jaunie akadēmiski izglītotie latvieši nemaz negatavojas atgriezties.
