Jaunā Gaita nr. 28. 1961

 

 

 

Raits Birkmanis

- „Kad man sapņu smēķis, tad man pieder viss!” Dzejnieki Raits Birkmanis un Ivars Lindbergs (pa labi) pēc lirikas vakara Melburnā.

 

 

 

HORATIJAM

 

    Non omnis moriar

        multaque pars mei 

    Vitabit Libitinum. .. 

        Cuintus Horatius Flaccus 

 

 

 

Pret rietiem saule itāļu debesīs.

Dzied jūŗas viļņi. Ciprešu zaros trīs

lēns vakarvējš no Apenīniem,

atlaidies Lātijās zaļās birzīs.

 

Tu ilgi esi klusējis, venūziet,

pār pīšļu skropstām šalkdami mūži iet.

Nakts rasa zāles lāsošanā

saldumu ielej dievīgās dzīslās...

 

Vai ausis tev vēl iespētu saklausīt,

kā kristallavots pīniju mežā krīt?

Jauž satumsušo acu dzelmes

mūžīgo spīdekļu lēktu un rietu?

 

Kur izbijušie? Prieku kas deva tiem

no dziru skurbā dārdošiem timpaniem?

Kur tie, kas leģionu ērgļus

zeltītos aizveda uzvarās žiglās?

 

Tev mūžam dārgs bij Cēkubas vīna kauss

vai falernietis, dzīrās kas tukšots sauss,

zem papelēm sniegts zaļo lauru

vai rožu vītenis rūgti saldais.

 

Tavs rindu reibums zibēdams pāri skrej –

zeltbišu mākon's - diendusas pasaulei.

Ik vārdu vītei izkaisoties,

sajūtu zudušo gadsimtu smaržu.

 

Kamēr vien vīna ķekaros saule līs,

kamēr vien mīļā jauneklim uzsmaidīs,

būs daiļums tevī jauns. Tā nerimst

saulgozī dzirkstošais strauta ūdens.

 

 

 

 

 

 

 

DZEJNIEKA SEBASTIANA PANTA
TAMTAMO EKSOTIKO
jeb ŅUJORKAS INTERMECCO

 

(Sveša imitācija)

 

 

Šodien

laikmetā durvis

savēru

divu, triju, deviņviru,

pusviru

parapsīcholoģisko degunu savu!

 

Ko iesākt? Ko darīt? Ko veikt?

 

Varbūt

dramatizēt

apdrošināšanas polisi papīrīgo?

 

Varbūt

atskaņu atsperēm nukleārām

demonstrēt

Marsa

kanālu ietekmi galotņu konferencē?

 

Varbūt

tautu

draudzību kareivīgo,

Ķīnas mūri

un maršalu Mao-Mao-Mao?

 

O nē!

Eldorādo mana,

butaforiskais brīnumputns kakadū,

lūpu

sarkanais

sugas tomātu mušpapīrs

itin

kā nēģeriete pietvīkusi

samulsināja

manu radīšanas spēkstaciju jaudu,

smadzeņu dinamo,

eiriskās lodīšu gultnes,

pantmēru maģistrāles,

ritmu

karosērijas iluminētās!

 

Izšķīros

apņēmīgi definēt

redakciju

hidrauliskās pretestības koeficientu!

Nodrebināt

pat debesskrāpju

Manhetenas radioaktīvās smailes!

 

Pakravājos

sava intellekta aprūpes kartotēkās,

pagrabinājos

savas

dvēseles atvilknēs seksuāli iekrāsotās

a la mahagoni!

 

Ilgas

iedzēla papēdī man

it kā sintētiska spēļu klaburčūska,

iebrēcās

it kā šimpanze saindēts mūža mežos

aiz Honolulū!

 

Klau! Manas esamības orbītās

elektroni propagandē

matemātisko izotopu „Puķīt’ pa dambi!”

Lidķermeņi

planētu heliocentriskā telpā

atzīmē faktu,

kā kritiķu piparotām aforismu dakšām

neuzdurt

manas mentalitātes marinētos spaghetti!

Universs

dadzīvojoši rezonē:

„Teic, ko māžojies, Sebastiān Pant!”

 

Iedegos dusmās,

uzsitu dūri kosmiskiem putekļu preparātiem!

Teicu:

„Tu - vispār uzmanies univers!

Veikšu

epopeju telefōndūcošu tādu,

ka tu

līdzīgi bifštekam hallucinācijā

zust pazudīsi bezgalības majonēzē!”

Teic, ko tu te

mani sterilizē, infuzorija tāds!”

 

Bet universs,

pasmīnot miglāju ekrānos,

aši

norijis dažas nogatavojušās saules

iesvilpās un sacīja tad:

„Hip, hip hurrā! Banzai! Čort vozmī!

Vienalga tas,

cik materiālu pretestības

tava gara refridžerātoru ledusskapjiem!

Vienalga,

cepts tu vai vārīts, konservēts, destillēts!

Vienalga, kaut arī tu

proteīns attīstīts objektīvi cirkulēdams pa šūnu,

Homo sapiens jeb

manis pēc tikai Pithekantropus Alalus -

Basta! Mosties laiks!”

 

Atmodos. Rīts jau bija.

Skat: Manhetenas siluetu cigāri

zem skumji makulātūriskiem mākoņu makaroniem!

skat: saule - ģeoloģiskā lēdija vecā

elektromagnētiskam starpplanētu mežģīnēm!

Jo lūk

zemapziņas pagultē savā

narkotiski nosnaudies biju

tas ir - pareizāk sakot - mans „es”!

Un līdzīgi Kordiljēru traperam pistoļainam

aizšāvies līdzi

iedomu zemūdenes navigatoram Niagārā!

 

Un tad – viņa, supersoniskā vismīļā mana,

no krājumiem saviem

interkontinentāliem

atsūtīja transportā ballistiskā,

„flaing sōseru” apakštasēs lidojošu

pulverizētu faraonu kafiju!

 

Supersoniskā mana!

Litogrāfija soļojoša bezbola stadionā!

Holivūdas

komēta nailoniski vilinošā,

krokodiliski baigā gangsteru dieve,

pazemes primadonna patentatslēgu lūpām!

Tevi reklamēju es

literāri periodiskās eksplozijas manās!

Tūkstoš

teorētisku vulkānu izverdumos

pasludinu

visu afišu karalieni miljonkārtīgo,

globālās koeksistences zvaigzni

rokenrollīgi televizionāro

Madame de la Tam-Tam-Bums!

 

Un tad

nu beidzot organizēti parakstos ari pats,

indivīds sarkastiskais

uzkāpjošs

telpas eksakto helikopteru elevatoros!

 

Kā teicu - apakšā

rakstāmmašīnu pedāļiem ducinādams

reģistrējos es pats!

Pats!

īpatnējs realitātes mikrofōns,

neuzvaramais

gramatisko machināciju toreadors

Miguēls de Barbarossa Pidirallino Grandiosus!

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

IESLODZĪTAIS

 

 

 

Šai purvājā un miglā, šajā posta vietā

Žogs augsts un dzeloņains un draudīgs augstspriegums

Slēdz milzu aplokā. Še cilvēks pārvērsts lietā.

Līdz mūsu dienu galam jāpaliek še mums.

 

Še skaistums pavīd tikai tālā, krāšņā rietā,

Še skrandas, smirdoņa, un sals, un izsalkums.

Dažs labietis še vērties vergā - gļēvā, smietā.

Ikvienu pārveido še baismīgs izģindums.

 

Cik iekārojams ašas, maigas nāves dzēriens,

Kad cildeno ar baudu nokauj noziedznieks,

Kad viedo triec pie zemes stulba sarga spēriens!

 

Še pamazām kļūst tukšāks gudrā domu sieks,

Māc bailes drosmīgos un ļengani kļūst spīvie –

Un aizvien svešāks šķiet man tālo dienu prieks,

 

Kad acīm mirušām še manī raugās dzīvie.

 

 

 

 

MIEGA PASAULES

 

 

Pēc mierīgas, vienmuļas, necilas dienas

Vai nemierīgā miegā atkal dēkās došos?

Varbūt tropiskā saulē

Vidēs, mulsinās, biedēs

Rēgainu sapņu kontinenti,

Spilgtu murgu mūža meži -

Nepazīti,

Krāšņi, baigi, nebeidzami...

Varbūt rādīsies atkal

Kalnu šķautnes -

Daudzkrāsainas, spīgojošas, svešādas,

Ne no šīs zemes;

Debesu spīdekļi -

Tuvi, tāli

Un svešādi, svešādi...

Dīvainas sejas un stāvi -

Pirmcilvēki

Vai citas planētas ļaudis;

Sieviete kailā -

Kā no nepazītas milzu rases -

Nav skaista,

Bet ar neredzētu, kairu slaidumu;

Lēna, ļauni, augstprātīgi vilinoša kustība,

Novērsta seja...

Varbūt būs atkal

Bālgans ceļš pret kalnu,

Nomodā neredzēts,

Mierīga novakara ainava,

Dārzs, tumšsārtas puķes,

Lapotnes tumšais zaļums,

Rieta mākoņu krāsas...

Kaŗš, trauksmes sirēnu gaudas,

Krēslaina patvertne,

Dižgabalu balsis, -

Milzu eksplozijas...

Moku kambaŗi,

Smīnīgi, neatlaidīgi bendes,

Izbiedēti upuŗi,

Nepazītas mocības, kaislīgs,

    nebeidzams jaunums...

Savādi, rēgaini gājieni –

Uz soda vietu...

Briesmas, satraukums, bēgšana, izmisums.-

Spēja atmoda, - sirdspukstu steiga...

Kas ar mani notiks šonakt?

 

 

 

 

 

 

IMPRESIJAS AUSTRĀLIJAS PAVASARĪ

 

 

Pavasara diena -

Gaišas zaļganzilas, iepelēki zilas debesis

Bez mākoņiem,

Žilbīga saule, kas karsē tikai mazliet,

Saulē spīguļojoša zaļa lapotne,

Ēnas, kas šūpojas un dreb gaišzaļā mauriņā,

Ēnas - tumšzaļās, zilganzaļas.

Ēnas brūnganas un zilpelēkas

Uz saules apspīdētas, iesārti brūnas taciņas.

Ēnu plankumi sirmzaļā eikalipta lapotnē,

Kas viļņojas vējā -

Atsvaidzinošā, pavēsā vējā -

Tas reizēm liek iešalkties lapotnei,

Tas viegli pieskaŗas sejai un rokām,

Tas atnes ziedošu koku smaržas.

Sidrabaini zaļi olīvkrūmi,

Puķes - oranžas, spilgti dzeltenas, kvēli sārtas,

Puķes - dzirkstoši krāsu plankumi

Pret tumšām ēnām olīvkrūmos.

Putnu skaļā čiepstēšana,

Putni, kas aizlido caur saulē

      un ēnās ņirbošo dārzu,

Kuŗā lidinās balti tauriņi –

Augšup - lejup, šurp un turp.

Dārzs atspoguļojas loga rūtīs,

Atspīdums izliekas kā glezna –

Pavasara diena.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

JAUTĀJUMS 196O.g. 18.NOVEMBRĪ

 

 

Nav viegli izteikt to, ko jūtam šajā dienā.

Ja vispār jūtam vēl. Kāds esi tu, kāds es?

Mēs svētku domu uzvelkam kā svārku

Jau krietni apbružātu, izdilušām vīlēm,

Jo tā to prasa vēl kāds sentiments, kāds paradums,

Vai tikai - mūsu Sabiedriskās Normas!

Uz svētku aktu aiziet varam katrs

Meslus nolikt savai sirdsapziņai.

Dažs skaistus vārdus teic.

Viss lielais vairums klausās.

Un dažam norit pat pa asarai.

Tad atkal veco domu novelkam un kaŗam skapī,

Līdz ievajadzēsies to citugad.

 

Un starplaikā klauvējam svešās durvīs,

Taujājam, jautājam. Stāstām par sevi.

Priecājamies par labiem vārdiem,

Dusmojamies par sliktiem, un

Sakām viens otram, cik gan viss tas nozīmīgi.

Un kopjam Sabiedrisko Sadzīvi

Ar tradicionālu padzīvi.

(Cik žēl, ka neesam Latvijā -

Tad varbūt varētu Kalpakam ballītes taisīt

Kapu svētkos Meirānos.)

Statūti. Viesības. Paragrāfi. Pieņemšanas.

Sēdes. Jubilejas. Protokoli. Ieņemšanas.

„Augsti godājamie kungi! Ļoti cienītās dāmas!

Man ir tas gods... Esmu šovakar aicināts...”

U.t.t., u.t.t., u.t.t.

ad infinitum et nauseam.

 

Jā. Labi. Trimda. Ko gan lai dara? Saprotu.

Domājat, pārmetu?

Nē, neesmu Lindbergs, kā jau teica Silkalns.

Dzīvosim tālāk.

Viss labākā kārtībā.

Piepildīta ir sūtība.

 

Tikai

Augsti godājamie kungi, ļoti cienītās dāmas,

Man tā kā atmiņā, ka reiz kāds teica:

„Domas un darbus Latvijai!”

Augsti godājamie,

Ļoti cienītās,

Sakiet jel, lūdzu, man šodien:

Kādas domas,

Kādus darbus,

Un - kādai Latvijai?

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Kārlis Ābele

 

 

 

ŠAUBAS Fragments

 

 

Mēs esam šaubītāju paaudze.

Mūsu vide

Ir trausla kā sidraba burbulis

Straujas straumes virsmā;

Un mēs nezinām, kas rītu būsim:

Latvieši - vai austrālieši, amerikāņi,

Angļi, vācieši vai zviedri,

Vai arī krievi.

Šis gadu simts ir karogu dzimšanas un nāves laiks.

Robežas rodas un gaist

Kā viļņi jūŗā,

Kā dūmi vējainā dienā.

Nekas nav pastāvīgs:

Klintis lēnām sairst smilšu graudos,

Un zeme trakā steigā riņķo apkārt saulei.

Senie vārdi -

Dievs, mīlestība, patiesība,

Cerība, taisnība, laime -

Valkā sirmus klišeju mēteļus

Vai elegantas frakas ar cinisma neļķēm pogcaurumos.

Pasaule liekas neīsta -

Ka kino teātra greznā fasāde,

Kas aizsedz aizmugures pagalmā

rūsošās atkritumu tvertnes

Un putekļu klātās, saplēstās pudeles.

Kam lai ticam? Vai vispār kam lai ticam?

 

 

 

 

* * *

 

 

Atceros kādu dienu -

Lija viegli, gaiši saules stari,

Vizuļojot lija saules stari,

Lija un izkusa mitrajā augsnē.

Mandeļkoki ziedos

Svinēja pavasaŗa dzimšanu.

Es biju viens.

Un pēkšņi krūtīs salija tik daudz laimes.

Tik daudz baltas, dziedošas laimes,

Ka gandrīz sāku raudāt.

Tai mirkli svešas bij šaubas,

Tai mirklī skatījos pasaulē bērna acīm

Un redzēju to tik skaistu,

Ka sirds pārvērtās milzīgā zvanā,

Kas skanēja aiz laimes.

Tai mirkli nevaicāju, kas ir Dievs,

Kas ir mīlestība, patiesība,

Cerība, taisnība, laime.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

 

Eduards Silkalns

 

 


Par Jauno Gaitu labus vārdus dzejniekam un redakcijas pārstāvim Austrālijā Ēd. Silkalnam saka Latviešu Apvienības Austrālijā prezidija priekšsēdis A. Dukāts.

2 VARIĀCIJAS

 

 

Ja laimēsies man aizšūpot ar dižu kuģi

tāltālu gaŗām tam, ko meklēja reiz Dauka,

varbūt vismīļāks liksies vēl arvien tad sapnis,

kas šajā krastā citu gadu sirdī plauka.

 

Jo tāda sirds, ko arī prāts un laiks ir skāris,

gan jūsmot lieliskāk prot, katedrāli skatot,

kam stils ir tāds un dižvēsture šāda,

bet senais sapnis gavilē it visam pāri.

 

Šis sapnis dažkārt liek man jūŗas malā

pa gliemežvākam tīrās rokās tvert un,

paklausoties jūras čukstēšanā,

no tā it kā uz visa laimi dzert.

 

 

 

* * *

 

 

Tik daudzu kurpju nospiedumus smiltīs

šai rītā apspīd auksti saules stari,

ka liekas - visas zemes lodes ciltis

šai vietai tikko staigājušas pāri.

 

Varbūt tās pasapņot bij atnākušas šajā

bez dzidras melodijas palikušā pusē

un dažus mirkļus tumsā naksnīgajā

no citas tumsas patverties un klusēt.

 

Jo, kas lai zin - var gadīties, ka šobrīd rūgta

ir klusa sapņošana Parīzē un Vīnē,

kur katrs mirklis sapņotājam skumji sūta

pa atmiņai no tā, ko drīkstēja reiz mīlēt.

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Dzintars Freimanis

 

 

 

TRĪS DZEJOLI

 

 

                                                 
APSTĀJOTIES

 

 

Pār mani gadi sabira kā sniegs.

Ap sevi vēros skatu gurdinātu:

Ne māju, ļaužu, suņu nebij klātu,

Tik tālums liels un smags un svešs un lieks,

Bez miņas aizgrimušu ceļu baltums,

Līdz kaulam sāpošs vientulības saltums.

 

 

 

 

PESIMISTA ATBILDES

 

 

Kas ticību man dos? Un kad?

- Neviens. Nekas. Nekad.

Kad paļāvību dos? Un kas?

- Nekad. Neviens. Nekas.

Kas aizmirstību dos? Neviens?

- Dos nakts. Dos smilts. Dos pliens.

 

 

 

 

CERĪBA

 

 

Bija ziema sūra,

Vēji sirdi dūra,

Gaistin gaisa maigums,

Žņaudza pusnakts baigums.

 

Negaidīti stari

Dedza pavasari:

Sila saules zvīļums,

Atvēršanās mīļums.

 

Vai jau pļavas ziedēs,

Jeb vai ledi biedēs ? –

Minu, gaidu, ceru

Plaukstam rožu ceru...

 

 

(Sacerēti 1930. gada pirmajos trijos mēnešos.)

 

 

 

Jaunā Gaita