JAUKTĀS LAULĪBAS
V. KRĀSLAVIEŠA INTERVIJA AR JURI UN GLEDISU VEIDEMAŅIEM
Jauktās laulības ir fakts, kam mēs trimdā nevaram paiet garām.
Būtu labi, ja uz lietām skatītos reāli un mēģinātu vēl glābt, kas glābjams. Kā to liecina atsevišķi gadījumi, dažreiz „glābjams” ļoti daudz − pat tik daudz, ka ar prieku varam secināt: ar jauktām laulībām esam pat ieguvuši.
Tas, protams, nenozīmē, ka būtu jāveicina jauktās laulības. Kā to nepārprotami statistika rāda, pareizākais un drošākais ceļš ir meklēt partneri savas tautības vidū.
J.G. lasītājus gribu iepazīstināt ar Juri un Gledisu Veidemaņiem Milvokos. Juris jau 5 gadus ir mācības spēks Viskonsinas universitātē, kur arī iepazinās ar savu nākošo dzīves biedri.
Jau pašā sākumā Gledisa izrāda lielu interesi par latviešu lietām. Kopā ar saviem vecākiem viņa apmeklē pirmos latv. dziesmu svētkus Čikāgā, kur viņa pirmo reizi redz latviešus lielākā skaitā. Bet kad dziesmu svētki notiek Toronto un Ņujorkā, Gledisu redzam jau kā dziedātāju. Kanadā viņa ir norvēģu, bet Ņujorkā − latviešu tautas tērpā.
Vēl Juŗa studiju laikā Gledisa, strādādama par skolotāju vidusskolā, savai klasei noorganizē sarakstīšanos ar latviešu ģimnāzistiem Augustdorfā. Tiek sūtīti arī CARE saiņi.
Apmeklējot Veidemaņu ģimeni, vispirms man bija jāapsveic kundze sakarā ar maģistra grāda iegūšanu paidagoģijā. Tūlīt pienāk arī dēlēns Māris un cienā mani ar savu sestās dzimšanas dienas kūku. Pienes savu dzimšanas dienas dāvanu − šauteni, un mēģina mani apgaismot šaušanas pamatprincipos.
Māris ne tikai runā abas valodas nevainojami, bet vecaistēvs (pazīstamais saimnieciskais darbinieks Rūdolfs Veidemanis) viņam māca arī vācu valodu. Arī Veidemaņa kundze ne tikai saprot, bet arī atbild latviski.
„Man ļoti žēl, ka līdz šim nav atlicis laika latviski labāk iemācīties,” ka atvainodamās ieminas Gledisa. „Nevaļas dēļ arī esmu pārtraukusi dziedāt korī.”
Vēlāk es Gledisai prasu, kas viņai patīk un kas nepatīk latviešos.
„Vispirms man patīk veids, kā latvieši svin svētkus. Ar sīkumiem jūs nenodarbojaties — tikai visu labāko un daudz.
Tad man patīk, ka latvieši ir lieli grāmatu un izglītības cienītāji. Un arī šodien viņi daudz lasa. Tāpat var apbrīnot senās kultūras mantojumu; bet man ir arī jākonstatē latviešu pieredzes trūkums diskutējot. Tie stundām cīnās par savām pozīcijām. Kompromisu tie uzskata par personīga prestiža zaudēšanu, un tas ir lepnums nevietā.”
Runājot par latviešu nesaticību, izsakās Juris: „Man šinī ziņā pašam savas domas, un tās esmu arī aprādījis savā rakstā, kas tikko parādījās žurnālā Viskonsinas Sociologs: Ziemeļviskonsinas latviešu mentālā izolācija divu paaudžu laikā. Mans secinājums bija, ka latviešu dalīšanās un savstarpējā rīvēšanās (vienā pusē baznīcā gājēji, bet otrā − sociālisti) palīdzēja latviešiem savas, īpatnības ilgāk saglabāt, īsumā to varētu pateikt tā: viņi bija savās savstarpējās ķildās tā aizņemti, ka asimilācijai nemaz neatlika laika. To apstiprina arī pētījumi par citām tautību grupām − vienotas tās ātri iestūrēja asimilācijā.”
„Es būtu ļoti nelaimīga, ja Juris kaut ko no sava latviskuma zaudētu, jo zaudējot to, viņš zaudētu arī kaut ko no savas personības. Un par kādu zaudēšanu vispār nedrīkstētu būt runa, runa varētu būt par sevis papildināšanu ar citām vērtībām. Visumā Juris nemaz neapzinās, cik ‘šausmīgi’ latvisks viņš ir,” nobeidz Veidemaņa kundze.
„Bet kā tad ir ar Jums pašu? Jūsu tēvs vēl šodien ir viens no pīlāriem organizācijā Norvēģijas Dēli . Vai tad viņš nedomā, ka esat nodevusi norvēģu lietu?” jautāju es.
„Nav tik traki. Mēs jau ar Juri uz viņu sarīkojumiem aizejam, bet viņu organizācijai ir saimniecisks un sabiedrisks raksturs − ar kultūras lietām viņi nodarbojas mazāk. Norvēģiski vēl saprotu, taču ar runāšanu iet grūti. Ar norvēģiem nav citādi kā ar latviešiem, kas te gadsimta maiņā ieceļoja − otrā un trešā paaudze jau ir stipri asimilējusies,” man paskaidroja Gledisa.
Savam doktora darbam, tāpat kā savā laikā maģistra darbam, Juris ņēmis tematu no latviešu dzīves.
Vēl par savu doktora darbu runājot, Juris izsaka cerību, ka līdz tam laikam būs nostiprinājies apgāds Ceļinieks, jo pašreizējā situācijā ir gandrīz neiespējami iespiest kaut kādus zinātniskus rakstus.
Ceļā uz mājām es atcerējos kādu 18. novembra aktu, kad Gledisa dziedāja solo Jurjāna kantātei Tēvija. Tas bija neaizmirstams mirklis − tādas bija visu domas. Tāpat man vajadzēja atcerēties mūsu DV vīru koŗa viesošanos kādā tālākā un mazā latviešu kolonijā, kur mēs arī kuplinājām dievkalpojumu. Tad atkal Gledisa mums palīdzēja ar ērģeļu pavadījumu.
Tādas dažreiz var būt tā sauktās jauktās laulības...
