Jaunā Gaita Nr. 28. 1961

 

ar pastnieka gādību

 

DIVAS MORĀLES

 

Akvario sludinātājs Marsells, kas pēc Dzimtenes Balss stāstījuma „palika uz zvēru takas”.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Manās rokās ir nonākusi netīra un slikti iespiesta lapa, kuŗa sevi mēģina dēvēt par laikrakstu un pretenciōzi saucas par DZIMTENES BALSI. Stūrītī ieslēpta ir „redakcijas” adrese, kuŗa it kā atrodoties Berlīnē. Tātad tipisks padomju savārījums − Maskava Berlīnē iespiež latviešu laikrakstu.

Protams, redaktora nav. Arī rakstus neviens neparaksta. Sevišķos gadījumos tiek lietoti anonīmi paraksti, kā Redzētājs, Dzirdētājs, Klausītājs.

Tā numurā, kas ir manās rokās, lasāms varens raksts par Daugavas Vanagiem Austrālijā, kuŗš, protams, atkal reiz nav parakstīts, bet gan uzzīmēts kā kāda „izbijuša Daugavas Vanaga” atmiņas. Tātad anonīms raksts, kam presē nebūtu vietas, jo brivās pasaules žurnālistiem nekad nav trūcis drosmes savus rakstus parakstīt. Tāda ir preses MORĀLE kā Dienvid- tā Ziemeļamerikā un Eiropā. Mums nav arī jāsagroza fakti, un mēs respektējam viens otra uzskatus. Bet, pēc Dzimtenes Balss spriežot, apstākļi ir savādāki „plašajā dzimtenē”. Tur minēt kailus faktus vai izteikt savus uzskatus ir tikpat kā pieprasīt brīvu braucienu uz Sibīriju. Četri jūŗā pazudušie matroži esot bijuši varen uzticīgi padomju morālei. 49 dienas tie neesot ēduši neko citu kā tikai zābakus un kaut kādu lietu, kas Dzimtenes Balsī tiek dēvēta par bajanu. Lai nu cik ciets un smirdīgs šis bajans būtu bijis, viņi to ēduši 49 dienas BEZ VIENA RUPJA VĀRDA PATEIKŠANAS. Tā, lūk, esot padomju morāle. Pretim tai anonīmais rakstītājs stāda KAPITĀLISTISKĀ LEO OZOLA MORĀLI, kas it kā esot atstājis savu „biedru” UZ ZVĒRU TAKAS DŽUNGĻOS. Atstājis to bez zābakiem un pat bez BAJĀNA.

Protams, Dzimtenes Balss aizmirst, ka L. Ozols palicējam atstāja savu šokolādes devu un pirms došanās tālāk sazinājās ar indiāņiem, lai to iznestu ārā no džungļiem. Bet ja viņš to teiktu, tad jau nebūtu iemesla partijas izdomātajai tēmai par DIVĀM MORĀLĒM. Tādēļ arī anonīmais rakstītājs pasteidzās ielikt Ozola mutē, respektīvi rakstā vārdus, kas tur nekad nav bijuši. Pēc laba padomju parauga tos sagroza kā saturā, tā arī formā. Brīvajā pasaulē par šādu rīcību jebkuŗš žurnālists varētu tikt saukts pie atbildības.

Vienīgā taisnība, kas lasāma ķengu lapiņā Dzimtenes Balss ir tā, ka šodien pasaulē ir divas morāles. Viena, brīva, pēc kuŗas mēs dzīvojam un otra, kuŗu pārstāv Dzimtenes Balss, kuŗā nav nekas cits lasāms, kā tikai Maskavas un partijas sagatavotā „garīgā ēdienu karte”.

Leo Ozols, Venecuēla.

Ja brīvās pasaules žurnālisti būtu tikpat melīgi kā padomju skribelētāji, tad viņi Taurepanu indiāņu upuru altāri, uz kuŗa kādreiz tika ziedoti arī cilvēki, dēvētu par Sibīrijas nometnes uzņēmumu. Iespējams, ka redzēsim Dzimtenes Balsī šo fotogrāfiju ar parakstu „par kapitālistiskās morāles upuriem.”

Red. piezīme: Leo Ozola raksts, kuŗu piemin „Dzimtenes Balss”, iespiests Jaunās Gaitas 21. burtnīcā.