ĢEN. BANGERSKA ATMIŅAS UN MATERIĀLI
Rudolfs Bangerskis. MANA MŪŽA ATMIŅAS, I-IV. Imantas apg. Kopenhāgenā, 1958. -60.
Ģenerālis Rudolfs Bangerskis negaidīti mira 1958. gadā, kad tikko bija iznācis viņa atmiņu I sējums. Tādā kārtā arī "Mana mūža atmiņu" lielākā daļa palika neuzrakstīta. Taču Bangerskis bija atstājis dažus uzmetumus, un viņa privātajā archivā atradās visai daudz dažādu liecību un materiālu. Šo archīvu izmantoja Imantas apgāds (Reitmanis), kas pēc ģenerāļa nāves publicēja vēl 3 "atmiņu" sējumus, īstenībā - dažādus materiālus no ģenerāļa archīva, ko papildināja daži atmiņu fragmenti un piezīmes.
Šo darbu sākumā kopīgi veica P. Klāns un A. Plensners. Vēlāk redaktoru starpā izcēlās domstarpības publicēšanas jautājumos, un pēdējos sējumus rediģēja P. Klāns viens pats. Darbs noslēdzās 1960. gadā, kad iznāca IV sējums, un kvantitātivā ziņā šis izdevums ierindojās trimdas plašāko publikāciju vidū: iespiestas 1830 lpp., reproducēti 25 attēli.
Par kvalitāti var būt dažādās domās. Plašākas lasītāju aprindas varbūt kaitinās vienīgi pagrūti pārskatāmais vielas izkārtojums, atkārtojumi tekstā un iespiedumkļūdas. Vēsturnieki turpretī būtu vēlējušies redzēt pavisam cita veida publikāciju - ar lietiskiem kommentāriem un norādījumiem uz avotiem un literātūru. Taču viņiem, protams, atstāta iespēja atgriezties pie pirmavota, t. i. Bangerska atstātā archīva. Tomēr arī pašreizējā veidā šī publikācija dod interesantu ieskatu dažās mūsu nesenās pagātnes problēmās, ierosina pārdomas un tālākus meklējumus.
"Mana mūža atmiņu" I sējums aptveŗ laiku no ģenerāļa dzimšanas (1878. g.) līdz 1917. g. oktorbŗa revolūcijai. Ar interesi lasāms Bangerska kaŗavīra gaitu apraksts, kas parāda, kā viņš pamazām ieaug un iejūtas krievu armijas dzivē. Tāpat krievu un japāņu kaŗa tēlojums sniedz daudz ko tādu, ko neatrodam mūsu lidzšinējā literātūrā.
Bangerskis ir lojāls krievu armijas virsnieks un par politiku neinteresējas. 1905. gada revolūcija viņu pārsteidz, un tam ir nepatīkami, ka viens no viņa brāļiem Rīgā runā mītiņos. -
Turpmākajā dienestā viņš nāk saskarē ar kornetu Bermontu, vēlāko avantūristu "firstu Avalovu" (301. - 308. lpp.). Epizods par Bermontu ir ļoti raksturīga liecība un lielā mērā saskan ar to "pašportretu", ko šis kaukāzietis devis savā atmiņu grāmatā (iznāca 1925. g.).
Latviešu strēlnieku cīņām veltītas 72 lpp. , un Bangerska ziņas labi noder kritiskam salidzinājumam ar citu strēlnieku virsnieku atmiņām (piem., plkv. Vācieša). Nozīmīgi ir viņa norādījumi par Ziemas svētku kauju priekšspēli (357. - 358. lpp.).
Pēc oktobŗa revolūcijas, lai izvairītos no konfliktiem, Bangerskis dodas ilgākā atvaļinājumā.
Tiem, kas cerēja sagaidīt ģenerāļa attēlojumu par Krievijas revolūcijas un pilsoņu kaŗa notikumiem, sagādāja vilšanos II sējums. Kā zināms, Bangerskim bija ievērojama nozīme Kolčaka kaŗaspēkā, kur tas beigās komandēja pat veselu armiju grupu. Par to tikpat kā nekas nav uzrakstīts, un mums joprojām jāapmierinās ar tām trūcigajām ziņām, kas atrodamas gen. K. Goppera aprakstā "Četri sabrukumi." Atmiņas rāda, ka Bangerskim pa visu pilsoņu kaŗa laiku Sibirijā (1918. - 20. g.) nav bijusi nekāda saskare ar latviešu nacionāliem darbiniekiem.
Pēc Kolčaka akcijas sabrukuma 1921. gadā, viņam izdodas atgriezties dzimtenē, kur viņš enerģiski piedalās kā zemes atjaunošanas, tā jo sevišķi (no 1924. gada) militārajā darbā.
Atmiņās par Latvijas neatkarības laiku ģenerālis kritiski izvērtē mūsu armijas izveidošanu un aizsardzības plānus. Viņš pieskaŗas ari vairākām negātivām parādībām valsts politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tur izteiktas ari ģenerāla domas par attiecībām ar mūsu kaimiņiem.
II sējumā bez tam aprakstīta neatkarības zaudēšana, "baigais gads" un fragmentāri skarts vācu okupācijas laiks. Ir samērā daudz atkārtojumu, un bieži parādās mistiskas personas, kas apzīmētas ar burtiem H., K., M., N., u. tml. Gribētos jautāt - kad reiz no mūsu memuāru literātūras un dažādiem aprakstiem izzudīs šī kaitīgā parādība? Šāda mistifikācija ne vien nekā nedod, bet var radīt arī aplamus minējumus un liekas neskaidrības.
III sējumā publicēti materiāli par notikumiem no 1943. gada pavasara līdz 2 pasaules kaŗa pēdējiem mēnešiem - Latvijas Nacionālās Komitejas dibināšanai un veltīgajiem mēģinājumiem izveidot latviešu pārvaldi Kurzemē. Viena no centrālajām tā laika problēmām ir latviešu nelikumīgā mobilizācija, kas sākās 1943. gadā.
Vāciešu nolūks un viedoklis ciniski atklāti izteikts SS Galvenās pārvaldes priekšnieka G. Bergera vārdos: "Für jeden Fremdländischen, der fällt, weint keine deutsche Mutter." (234. lpp.). Kas attiecas uz mums, tad lielāka pasīva pretestība neapšaubāmi būtu vairark atbildusi latviešu tautas vitālajām interesēm nekā pārmērigi aktīva izrīkošanās.
Mobilizācijas jautājumā toreizējo atbildīgo darbinieku vidū galu galā pārsvaru ņēma "aktīvisti", lai gan vācu nacistu nostāja pret mums no 1941. līdz 1945. g. nedeva nekādus saprātīgus iemeslus mūsu aktīvai sadarbībai ar viņu bruņotajiem spēkiem. Taču "saprātīgi iemesli" nav vienīgie, kas nosaka mūsu rīcību. Ne mazāk nozīmīgi ir dažādi irracionāli faktori, kas iedarbojas uz cilvēkiem, it īpaši kritiskās un grūti pārskatāmās situācijās. Ari tas jāievēro, analizējot un vērtējot tā laika traģiskos notikumus.
IV sējuma lielāko daļu aizņem ģenerāla 1945./46. g. rakstītā dienas grāmata (149. - 392. lpp. ). Tā radusies grūtos apstākļos, baumu pilnā atmosfairā, un autors brīžiem bijis lielā mērā izolēts no ārpasaules.
Dienas grāmata labi atspoguļo toreizējās noskaņas, latviešu šaubas, izmisumu un cerības. Ģenerālis pats bieži grimis dziļā pesimismā un vairākkārt domājis par pašnāvību. - Nav brīnums, ka šādos apstāk4os Bangerskis reizēm redzējis rēgus nevietā un nekritiski noticējis dažādām aplamībām (piem., par latviešu kaŗavīru izdošanas iemesliem Zviedrijā). Redaktora pienākums bija uz to norādīt, lai mazāk informēti lasītāji nepaliktu nepareizos ieskatos un nepaustu šādas geķības tālāk.
Pēdējā sējumā ir arī informācija par latviešu bēgļu un karavīru likteņiem, "kureliešu" jautājumu, LNK darbību un dažādi pielikumi, kas pa daļai attiecas uz iepriekšējiem sējumiem. Visu to noslēdz personu rādītājs un visai nepilnīgs kļūdu labojums.
Ģenerālis Rudolfs Bangerskis no lojāla krievu armijas virsnieka laika gaitā izauga par latviešu patriotu, un kā tāds viņš ari paliks mūsu piemiņā. Politiskam darbam viņš nebija gatavojies, un tāpēc šajā plāksnē viņam bija grūtāk orientēties. Arī abstraktāki un teorētiskāki gara vingrinājumi nebija viņa dabā.. Totiesu Bangerskim bija savs noteikts ētikas kodeks, liela pašdisciplīna, un viņa personībai piemita tas grūti aprakstāmais šarms, kāds raksturīgs istiem, veciem kaŗaviriem. -
Redaktors P. Klāns ir iecerējis vēl piekto sējumu, kurā tiktu sakopotas ģenerāla laika biedru līdzgaitnieku atmiņas. Jācer, ka šo nodomu varēs īstenot.
Uldis Ģērmanis
