STINGRĀ FORMA
PIEZĪMES SAKARĀ AR DZINTARA FREIMAŅA SVEČU SMARŽU
Trimdas gados mūsu dzejā ienākuši vismaz divi duči jaunu dzejnieku, ja skaita tos, kam jau savas grāmatas, un tos, kas kārto vai publicējuši presē vienas grāmatas tiesu. Gandrīz visi šie dzejnieki vēl ir "viengrāmatnieki" (divi krājumi ir Z. Liepai un Dz. Freimanim, četri - Mierkalnam). Mēdz būt tā, ka ar pirmo grāmatu dzejnieks vēl neparāda visas savas iespējas un neļauj uzminēt turpmākos sniegumus. Tādēļ, par šiem dzejniekiem katru atsevišķi vēl nav daudz sakāms. Viņu koris savā kopumā turpretī atklāj ļoti bagātu un raibu ainavu ar dziļuma perspektīvām, kas šo ainavu ļauj jau tagad vērot kā kaut ko veselu un pabeigtu, vismaz apjomā, iekārtojumā un sadalījumā. Vērojot šo dzejas ainavu salīdzinājumā ar iepriekšējo latviešu dzejas posmu (apm. 1935-1945), tā parādās līdz nepazīšanai atšķirīga, kūsājoša, mutuļojoša, ekspresīva, Kā īsts vētras un dziņu baroks pret mierīgu un stingušu klasicismu.
Lielumlielais vairums jauno dzejnieku vēlas savienot pilnīgu brīvību ar spilgti saglabātu individuālitāti. Viņi noraida tradicionāli pārņemamas formas, noraida reizēm gatavas formas vispār. Viņi vēlas, lai ikkatram dzejolim būtu sava neatdarināta un neatkārtojama forma, kas rodas dzejojot. Patiesībā tas nozīmē formas noraidīšanu. Par formām vārda stingrā nozīmē var saukt tikai tādus veidolus, kas eksistē neatkarīgi no satura, nemainās nekad un piepildāmi ar saturu neskaitāmas reizes. Tas apveids, ko sasniedz organisks veidojums pa neizdibināmiem ceļiem kāda aizapziņas spēka bīdīts, ir forma tikai ļoti tālu pārnestā nozīmē. Jauno dzejas "formas" ir šādi gribēti, bet no neapziņas ņemti un ar eksperimentiem variēti apveidi vārdu grupām un tēlu virknēm.
Jauno dzejnieku vairums noraida rēgulāru pantmēru ar noskaitītu balsienu pēdām. Pa lielākai daļai viņu dzeja skan t.s. toniskajā pantmērā, uzsvaru starpām sašaurinoties un paplašinoties nenosacītā kārtībā. Daži iet reizēm arī tālāk un saistījumu redz tikai vārdu grupu un teikumu robežās (kā "nesaistītā" valodā). Arī vienāda gaŗuma rindas vai rindu garuma mainīšanās nosacītā kārtībā vairs nepatīk. Rindas saspiež vai izstiepj pēc patikas (rindai ar vienu vārdu var blakus stāvēt 9, 10 vai 12 vārdu virkne.) Reizē noraidīts rēgulārs pants, tā vietā dzejoļus iedala dažāda apjoma posmos vai neiedala nemaz. Patīk dzejošana bez atskaņām, bet biežāk atskaņu vietā lieto pieskaņas (asonances). Arī tēlu darināšanā vairs neievēro nekādas robežas. Klasiskā dzeja vēlējās tēlus iespējamības robežās, tas stipri ierobežoja epitetu skaitu (tos ar maz izņēmumiem varēja lietot tikai no priekšmeta sfairas), salīdzinājumos virziens bija no vispārīgākā uz speciālāko, arī metaforām bija šauras robežas (parastais virziens no konkrētā uz abstrakto), ar personifikāciju (dzīvā īpašību piešķiršana nedzīvajam) rīkojās taupīgi un nemēdza lietot tai pretējo (apgriezto) paņēmienu. ( * ) Ir tiesa, ka jau Čaks šīs robežas latviešu dzejā stipri iedragāja, lietodams daudz hiperbolu un apgriezto salīdzinājumu un metaforu. Jaunie dzejnieki visos šais paņēmienos ir drošāki. Uztveres sfairu robežas epitetiem neievēro, salīdzinājumos un metaforās tāpat neievēro virzienu (visu var salīdzināt ar visu, visu pārnest jebkur) un nav arī nekādu robežu starp nedzīvo un dzīvo, vienu var pārvērst otrā vienmēr. Turklāt dzejnieki izvairās no domu saistīšanas loģiskā kārtībā un tēlu saistīšanas reālā kārtībā . Jauno dzejā sastopams agrāk nepazīts izteiksmes līdzeklis, ko varētu saukt par m e t a m o r f o z u dzejai nav viena un tā paša ar sevi identiskā priekšmeta, dzejoļa gaitā tā priekšmets pārvēršas par kaut ko citu vai izzūd, dodams vietu kādam citam. Dzejoļiem parasti vairs nav arī noteiktas noskaņas kvalitātes. Nav vairs veco "skumju", "prieka", "sāpju", "cildināšanas" u. t. t., neder šīs dzejas saprašanā arī "kōmiskā", "traģiskā", "satiriskā" katēgorijas, vēl mazāk tādas katēgorijas, kā "reālisms", "romantisms", "impresionisms", "ekspresionisms". Dzeja gan ir it kā iespiešanās parādību būtībā, bet pa murgainu un nemitīgi pārmainošos sapņa ceļu. Līdz ar to no šīs dzejas izzūd simbolika, jo tad, kad viss var "nozīmēt" visu, simboli vairs nav tulkojami.
Jā, tā ir brīvība, un iespējas sniedzas bezgalībā. Liekas, ka dzeja pirmo reizi salauž tos šauros horizontus, ko matēmatika pārkāpa jau 17. gadsimtenī.
Šī atbrīvošanās jauno dzejā liekas nepieciešama, neatvairāma un nepārmaināma, jo acīm redzot tas pats notiek glezniecībā un mūzikā. Glezniecībā nav pat vairs telpas stingrā izpratnē, jo nav vairs nekādu nosacījumu par tās piepildīšanu (gleznā var atstāt nepiegleznotas vietas). Telpas izārdīšanu raksturo arī tas, ka ar filmas palīdzību gleznā pirmo reizi ievests laiks (kustīgās abstrakcijas). Beidzot pat krāsa un gaisma nav drošas katēgorijas. Gleznas var sastādīt no virsmām, kas krāsu maina, un gaismas avotu var novietot gleznā pašā. - Mūzikā līdzīgā kārtā var un mēdz atmest ritmu, melodiju, harmoniju, toņkārtas, beidzot pat pašu mūzikālo skaņu, aizstājot to ar nenoteikti mainīgiem dažādu tembru trokšņiem.
Ar saviem sākumiem visām šim mākslām palicis kopīgs tikai tas, ka mūziku joprojām var dzirdēt, gleznas var redzēt un dzeju klausīties vai lasīt.
Par spīti šīm parallēlēm, kas liekas liecinām par jauno dzejas paņēmienu nepieciešamību, šādas dzejas rašanās nebūt nav viegli izskaidrojama. Vispirms būtu aplam pieņemt, ka jaunie dzejnieki nav gribējuši uzņemties tradicionālo formu iemācīšanās pūles. Dažs labs no viņiem rādījis teicamus sarežģīto formu piepildīšanas paraugus. Nebūs arī pareizs pieņēmums, ka no visiem ierobežojumiem atbrīvotā dzeja ļauj labāk un tiešāk izteikt dzejnieka pārdzīvojumu. Līdz ar simbolizēšanas iespēju samazināšanos jaunā dzeja vispār nav nekāda īstā pārdzīvojumu pārnesēja lasītājā. Dzejnieki necenšas un arī nepanāk kāda viennozīmīga pārdzīvojuma radīšanu. Arī pats dzejnieka pārdzīvojums ir līdz ar noskaņas izzušanu deformējies un transformējies. Šo dzeju varbūt arī lasītājs vairs "nepārdzīvo" agrākā nozīmē, bet par to gan var teikt, ka tā lasītāju dažādi i e r o s i n a. Tādēļ šis dzejas psīcholoģiskais pamats gan ir tieksme pēc nebijušā un neparastā, kad pierastais apnicis .
Vislabāk tomēr šo jauno dzeju sapratīsim kādā salīdzinājumā. Salīdzinājumā nevis ar iepriekšējo latviešu dzejas posmu, bet ar "aiziepriekšējo", ja tā varētu sacīt, ar latviešu dzeju apm. laikā no 1906. - 1915. g. Šim dzejas posmam kā mīļam bērnam daudz vārdu - dekadence, simbolisms, jaunromantisms, jaunklasicisms, dzelme (pēc kāda žurnāla nosaukuma). Tas, ko tagad dara jaunie dzejnieki, notiek gan citādā pakāpē, bet ievirzēs viss jau redzams dzelminieku dzejā. Toreiz tāpat daudzkārt lietoja tonisko pantmēru (Skalbe, Jēkabsons), atteicās brīžiem no pantmēra vispār (Fallijs) rakstīja rēgulāri nenoteikta garuma rindās, rindas apvienoja posmos (ne pantos), un katram dzejolim centās dot jaunu, pirmreizīgu apveidu. Bieži atmeta atskaņas. Epitetos, salīdzinājumos un metaforās atmeta parastās robežas un ar nolūku pasvītroja neloģisku domu kārtību un nereālus tēlu apvienojumus. Pašu simboliku piesaucot, tā pazaudēja savu spēku. Atklājās psichiskā bezgalība, pildīta sapņiem, vizijām un rēgiem. Viss tas notika ar tagadējai dzejai neparastu naīvumu, bet dažos virzienos, atsevišķos gadījumos dzelminieki tika tālāk par tagadējiem jaunajiem formu destrukcijā un paņēmienu transformēšanā un sajaukšanā.
Bet turpat šo dzelminieku vidū radās dzejnieki, kas visu to noliedza un paši savu dzeju tilpināja tikai un vienīgi tradicionālās formās, ko sauca par klasiskām. Viņi šīs formas arī pārņēma no klasiskās dzejas un franču klasicisma. Teorētiski šo klasicismu aizstāvēja Viktors Eglītis, darbā visnoteiktāk īstenoja V. Dambergs un Ed. Virza. - Kas gan viņus spieda vispārīgajā brīvības, robežu nojaukšanas un individualitātes uzsvēršanas laikā meklēt visam robežas un atgriezties cietā svešu roku taisītā koka būrī, no kuŗa tikko visi bija izlauzušies ārā? - Atbilde nevarētu būt tāda, ka tas bija vieglākais ceļš. Virzam, piemēram, ielauzīšanās franču dzejas formās bija grūts darbs, kas vilkās vairākus gadus un dzejnieku pašu reizēm noveda izmisumā. Acīm redzot cietās tradicionālās formas lietoja tādēļ, ka to ietvarā cerēja vairāk pateikt, ka ar tām gribēja tikt ātrāk pie savas dzejas mērķa.
Dzejas kopumā stingro formu paturēšanai bija liela nozīme. Formu ārdīšana un robežu pārcelšana vai salaušana ir redzamas tikai tad, ja acu priekšā ir noturīgās formas un robežas. Kustība ir uztveŗama tikai salīdzinājumā ar kādu nekustīgu punktu. Brīvība un saistījums ir korrelātīvas abstrakcijas, kas domājamas tikai viena ar otras palīdzību.
Galā notika tā, ka Virza pārliecināja pārējos, - Neviens no tiem, kas starp 1904. un 1910. g. dzejoja vairāk vai mazāk brīvu dzeju, to nedarīja līdz mūža galam. Visi bez izņēmuma atgriezās pie cietām un stingrām tradicionālām formām.
Tāda ir vēstures liecība. No tās nekas nebūtu jāsecina, jo vēsture neatkārtojas nekad.
Tomēr, turpinot aizsākto salīdzinājumu, mūs vairs nepārsteigs, ka arī tagadējo jauno dzejā, kas acīm redzot otrreiz nirst pa dzelminieku dziļumiem, ieraugām apzinīgus un padevīgus kalpotājus cietās formas prasībām. Tādu jauno dzejnieku vidū ir vairāki, bet te pieminams raksturīgākais un apzinīgākais to starpā - D z i n t a r s F r e i m a n i s (dz. 1925. gadā). 1959. g. izdotais dzejoļu krājums viņam jau otrs, tātad viņš pilnīgi skaidri apzinās, ko dara. Viņš ir pietiekami novērojis citādus dzejas paņēmienus, viņš arī pats tā var, tādēļ parāda dažus brīvās dzejas paraugus (Sapnis, Dziesma par auto), kaut arī nekādus spilgtos. Bet viņš pats vēlas dzejot klasiskajās franču dzejas formās. Viņš tās neaizņemas no agrākiem pārņēmējiem latviešu dzejā, bet pārņem tās pats no pirmavota, lai īsti izjustu arī pats sava darba sviedrus. Starp tādā veidā apgūtajām dzejoļu formām ir vairāku paveidu terciņas, dažādi soneta veidi, triolets u, c. Dzejoļu formu izlase Freimanim ir citāda nekā Virzam. Viņam vairāk patīk tās formas, kas lieto sarežģītus rindu atkārtojumus (Virza tās nelietoja nekad), viņš pat veikli piepildījis kādu divkāršu rondo (Zirga dziesma), kam vajadzīga divkārša 10 atskaņu virkne. Atskaņu, protams, netrūkst arī citur, šīs dzejoļu formas jau neatvairāmi ar atskaņām saistītas. Atskaņas Freimanim nav ne sevišķi "svaigas", ne "oriģinālas", bet tādas gaidīt arī būtu nevietā. Šai vecajā dzejas paveidā atskaņām ir konstruktīvs uzdevums. Kā ķieģeļiem celtnē. Un nav taču dzirdēts, ka mūrnieki ostītu ķieģeļus, vai tie svaigi. Asonancēs Freimanis glābiņa nemeklē. Reiz uzņēmies šos formas žņaugus; Freimanis tos nesarauj arī pa kādu aplinkus ceļu. Viņš, protams, dzejo noskaitīto balsienu pantmērā (ļoti valda - nenovēršami -kāpjošais jambs), pa laikam salīdzina un pārnes vienā virzienā, ar mēru lieto personifikāciju. Visumā viņa dzeja ir nopietna, retumis satiriska, ja tā tiecas kādas rotaļības, tad veiklajās atkārtojumu variācijās un alliterācijā.
Tas viss nu var likties dažam lasītājam apnicis, parasts un vienmuļš, bet tāds spriedējs būs aizmirsis jautāt, kādēļ tad dzejniekam pašam šīs šaurās, vienkāršās un izlīdzinātās formas neliekas vienmuļas. - Acīm redzot, viņam ar šīm formām pietiek, lai vislabāk pateiktu to, kas viņam sakāms. Un dzejniekam gan svarīgākais ir kaut ko pasacīt, nevis gādāt lasītājiem pārsteigumus.
Ja salīdzinājumā vairākkārt pieminēts Virza, tad tas darīts tādēļ, ka jaunajiem par Virzu varētu būt bagātīgāks priekšstats nekā par citiem aizgājušā laika latviešu dzejniekiem. Freimaņa vieta jauno dzejā nav salīdzināma ar Virzas vietu dzelminieku vidū. Virzam bija citāds temperaments, un savu vietu viņš pats izcīnīja. Freimanis daudz vairāk atgādina Dambergu, kas arī bija rāms domātājs un apcerētājs un necentās sev dzejā nekā iekaŗot, bet vienkārši ieņēma vietu, kas stāvēja pamesta un ko skaudri pretendenti arī nemēģināja apdraudēt. Tomēr tā bija droša v i e t a , un tā tas būs gan arī ar Freimani.
Kas Dz. Freimanim dzejā sakāms, to viņš necenšas apslēpt (šais formās arī ir ļoti maz slēpšanās iespēju), aizmaskot vai pārspīlēt. Šai līdzsvarotajā un atturīgajā dzejā kā par brīnumu var atkal parādīties dzejnieka pārdzīvojums ar dažādām noskaņu kvalitātēm. Dz. Freimanis ir domātājs, turklāt tāds domātājs, kam mazāk pārdrošības un uzņēmības, vairāk šaubu, tādēļ viņa dzejas pamatnoskaņa ir skumja rezignācija. Dz. Freimanis nav pirmais un nepaliks pēdējais, kas domā par neizdomājamām lietām. Neapturamā laika tecēšana, visa aiziešana, neatgriešanās likums, eksistences jēgas nedrošība - tas viss sāpina arī Dz. Freimani. Tās ir visu cilvēku sāpes, tās ir cilvēka pasaules sāpes. Kad Dz. Freimanis aizmirst, ka tās nav viņam vienam uzveltas, viņš tuvojas ļoti tumšam izmisumam (Beidzot). Kad viņš atceras savas dzejnieka priekšrocības, viņš visu saveŗ ņirbošā, rotaļīgā mozaikā. (Ars poetica), par kuŗu priecāsies ne viņš pats vien.
* * *
Neviens dzejnieks neizvēlas pats to, kas viņam pasakāms. Dzejnieks var brīvi izvēlēties tikai dažādu formālo iespēju starpā. Šais piezīmēs bija iespējams aplūkot tikai divas formas izpratnes latviešu dzejā. Abas šīs formas izpratnes ir funkcionālā atkarībā viena no otras. Latviešu dzeja nevarētu turpināties, ja nelietotu tās abas.
( * )
Tiem, kas par dzejas izteiksmes līdzekļiem gribētu padomāt nopietnāk, gribētos atgādināt, ka dzejas izteiksmes līdzekļi nav dzejnieku izdomājums, bet slēpjas valodā pašā. Arī visprimitīvākajās un pilnīgi neliterārajās valodās lieto epitetus, salīdzinājumus, metaforas, hiperbolas un personifikāciju; abstrakcijas spēja ir valodā pašā; katra runa ir ritmiska un dažkārt grupējas ar alliterāciju un atskaņu palīdzību u. t. t. Dzeja atšķiŗas no ikdienas valodas ar iespēju lietot izteiksmes līdzekļus apzinīgi, tos dažādi kāpināt un - vienpusīgi izlasīt.
Vitauts Kalve
