DRĀMATISKA SEPTIMA
Teodors Tomsons, DRĀMATISKA SEPTIMA, poēma, autora grafiskais iekārtojums, Salas apgāds Sidnejā, 1959. g., 51 lpp.
Nav labi iejaukties pašam nepazīstamās disciplīnās. Nepatīkami runāt par sabiedrībā jau krietni pazīstamu cilvēku kļūdām. Arī nepatīkami apcerēt lietas un notikumus, kuŗos pats vēl neesi spējis vai varbūt nekad neesi ticis aicināts pielikt savu roku. Jā, šoreiz runa par grafiķi, kas nekad nav vēlējies parādīties grafikas forumā, es domāju, savā pilnā varēšanā, vai arī - totālā nevarībā.
Mākslā vienmēr bijušas dīvainības un dubultamatnieki. Jaunsudrabiņš - rakstnieks un gleznotājs. Sarma - rakstnieks, gleznotājs, beidzis izglītību kā tēlnieks, ja vispār par kādu izglītības beigšanu mākslinieka arodā varētu runāt. Anšlavs Eglītis - rakstnieks, Ģederta Eliasa fīgūrālās meistardarbnīcas absolvents Latvijas mākslas akadēmijā. Tad vēl Viktors Kviesis, tiesībnieks un estrādes pianists un Roberts Zommers - Ļenskis uz skatuves, bet 2. vijolnieks Rīgas radiofona orķestrī. Kur nu vēl gleznotājs Valters, kuŗa vieta gan varēja būt vai nu Latvijas mākslas akadēmijas profesūrā vai arī kādā no mūsu mūzeju direktoru krēsliem un kur viņš bija - Vācijā, dienišķo iztiku pelnīdams kā vijolnieks kādā kvartetā. Var jau būt, ka lasītājam šis ievads liksies par garu, bet atklāti runājot - man nepatīk šie dubultamatnieki. Par Teodoru Tomsonu runājot - līdz šim viņš bija turējies rāms, vismaz neielēcot nezināmos, tumšos ūdeņos, iepriekš neapzinoties to dziļumu. Nu tas, diemžēl, ir noticis. Autora grafiskais iekārtojums, pazemīgi rakstīts kādas 1959. g. iznākušas grāmatas vienā no priekšējām lapām. Šis grāmatas nosaukums Drāmatiska septima. Šī, cik man bijis iespēju Teodora Tomsona grāmatas redzēt, ir viņa ceturtā. Vai nu tā nepieciešamība, jebšu Tomsona tītība dīdījusi viņu dot šai savai pēdējai grāmatai autora grafisko ietērpu. Uz to lai atbild tās baudītājs.
Poēma, lasot to vienā paņēmienā, atstāj grāvēju, ja ne satriecēju iespaidu, (vismaz ar mani tā bija). Gadu desmitos grafiķu tik lielo, bet maz izmantoto iespēju - krustu kombināciju paņēmis un izlietojis dzejnieks. Un ar nenoliedzamiem panākumiem. Kopiespaids gandrīz vai apskaužams, saspiežot tekstu apakšas pamatnē neciliem, cieši kopā sablīvētiem burtiem, kuŗu atklāsmi izburtojot parādās krusti, gan Golgatas klasiskajā un tik labi pazīstamā trijotnē, gan pamākslīgā nevarības veidojumā, gan sajaukumā pa deviņi vai vienpadsmit - Grauž tur manu tēvu sētu melna krievu pele - un atkal nāk krusti, krusti, - krustu mežs, ar dīvainās vārsmās izrunātu tekstu - vien sveša valoda nepaņem sirdi - nekarsē asaras mirušos plakstos. Tad vēl vientuļais dzīvības un nāves simbols, pēc tik daudzām un gleznotājam pat neiedomājamām krustu variācijām. Un tad Eleģija ar faksimilā veidotu titulu. Viss beidzas ar punktu, kā jau tas literāros sacerējumos paredzēts. Bet man vēl lieku reizi gribētos aizrādīt, ne jau skaudības dēļ, ka negrafiķis varējis to, ko mēs, grafiķi, kādreiz nevaram, dot telpu un dzīvību tam, kas zem sniega, elpojot milzīgās dimensijās, pāri krustu zīmēm, ar sarkanu, melnu un baltu, daudz baltu sniegotu laukumu palīdzību varējis mūs ievest atkal atpakaļ tur: Tēvuzemes ežmalā, Kaujas naktī, Rīta gaismā un droši par visu mūsu posta dzīvi dziedāt:
Cērt, latvju zoben, un vizuļo košs,
To cēlis vīrs vai jauneklis možs;
No arkla izkalts tu laisties spožs,
Tevi nāve neņem pretī.Grāmatas vēstures teksts slejas kā piemineklis pret nākamajā lapā iespiesto veltījumu kritušiem kaŗa draugiem, bet satura rādītāja burti kārtoti kā ciekurveida rokas granāta. Par daiļās grāmatas iekārtojuma un poligrafijas prasībām vispār, kā burtu izvēli, virsrakstu lielumiem, attālumiem un augstumu, numerāciju, formātu, iesējuma veidiem un techniku autoram šķiet esam zināšanas. Un tas liek raudzīties uz dzejnieku, kas Latvijas Konservātorijā studējis mūziku, kā vairāku interešu cilvēku. Visā izdevumā nemana nekādu nejaušību vai šaubīšanos.
Par pašas dzejas formu gan nevaru daudz runāt, kas man, gleznotājam, šķiet ņemta no Medeņa metra, latvju dainām un Homēra heksametra. Arī mēs tā kādreiz darām, vienā reizē mācoties no Goijas, mūsu pašu mistikas un Ticiāna. Kas no tā iznāk? Jauns formas meklējums, ar ko dažiem laimējies iegūt Pikaso slavu vai Dali populāritāti. Nedomāju, ka Tomsons centies pēc tā, jo mūsu tēvu valodas ierobežotās iespējas, it sevišķi saistītā panta veidā, ļauj vienīgi meditēt, jau iepriekš pazemīgi atsakoties no visiem popularitātes vai slavas karogiem.
Poēmu ļoti greznā izdevumā ar izmeklētu Sterling teksta papīru izdevis Mintauta Eglīša vadītais Salas apgāds Sidnejā.
Džēms Krīvs
