MĀKSLA UN PLAKĀTI
Latviešu padomju grafika, Rīgā, 1960. g., 285. lpp.
Labu laiku pēc Staļina nāves pamazām sakustējušies ūdeņi arī Rīgas grāmatu dīķī, proti − izdevumu vienpusīgums ir lauzts. Nu jau apmēram trešo gadu iznāk grāmatas par mākslu, dažas pat ļoji labas, kā Tēlotāja māksla (1956.-1958.) trīs sējumos ar bagātīgu illustrātīvo un vēsturisko materiālu, L. Svempa, K. Ubāna un Ed. Kalniņa gleznu reprodukciju mapes, Purvīša monogrāfija, K. Miesnieka Mana dzīve un darbs, K. Eliasa lekcijas Holandes vecmeistari, U. Skulmes Par akvareļa u.c. technikām. Viens no pēdējiem izdevumiem ir Latviešu padomju grafika (1960.), liela formāta, grezns izdevums, ko traucē vienīgi virsraksts un plakāti (arī plakātiskās karikatūras) iekārtojumā. Saturā vairāk nekā 200 illustrācijas un biogrāfiskas īsziņas par 150 māksliniekiem, no kuriem 20 ir īsti krievi. Taču pēdējie vien nevar attaisnot virsrakstā vārdu „padomju”. Atskaitot „saturu” vai, labāk sakot − grafiku parakstā minēto „nosaukumu”, tur maz gan „padomju mākslas”. Daudz godīgāk rīkojušies krievi Maskavā, kur 1958. g. izdots Valsts krievu muzeja albums GRAFIKA 18.-20. g.s. bez pakalpības vārdam „padomju”, jo neviens no albuma māksliniekiem nav dzimis pēc 1917. g. revolūcijas. Turpretim Rīgas albumā zem „padomju” debesīm pabāzti pat Tilbergs un viņa audzēkņi, Latvijas Mākslas Akadēmijas neatkarības laika un vācu okupācijas laika mākslinieki un Sutas bij. audzēkņi. Tikai 40 no 150 autoriem ir mācījušies „padomju” akadēmijā vai mākslas vidusskolās pēc 1945. g. Tiem tad arī vajadzēja sastādīt šo albumu. Taču, atskaitot labu zīmēšanas prasmi, viņi mākslinieciski ir vēl zaļi. Nekāds reprezentatīvs albums neiznāktu, pat ne kopā ar tiem 20 krieviem, kas Rīgā uzturas pēc kaŗa. Jaunajos ir reizēm vērojama laušanās ārā no fotogrāfiskā sociālistiskā reālisma ar tendenci strādāt agrāk moderno „sutistu” garā (Ezergaile, Vītoliņš, Zuze u.c.). Bet tikpat daudz manāmas vecās līnijas − Rozentāla, Tilberga , Vrubeļa, un vēlākās Kravčenko u.c. ietekmes.
Ļoti interesanti ir vērot „vecos”. Ābelīte ir kļuvis „tumšāks” un meistarīgāks, Junkers − gaišāks un meistarīgāks. P. Upītis ir tāpat „raibs”, detaļās sadrupis kā vienmēr. Norīša vietu mēģina ieņemt G. Vilks. No vecajiem par labu illustrātoru izveidojies M. Ozoliņš, arī gleznotājs Kīns pārskolojies par grafiķi. Bušs nav progresējis nemaz. No sievietēm jāmin Pauļuka un Zvirbule, vecā klase.
Runājot par sociālistiskā reālisma „reālās” īstenības godīgumu un tiešu attēlojumu saturā, jāsmejas par kāršanu Ulmaņa laikā. Bet galvenais − nav nevienas deportācijas ainas! Un deportācijām taču bija „jāpalīdz virzīt uz priekšu padomju dzīve”. Visa šī reklāmas māksla ir laba savā vietā − reklāmā. Rakstu un mākslas kameras izstādēm arī gatavoja vairumā senčus, izlūkus pie Daugavas, Ķeguma celtniecību, Prieku caur darbu, koppienotavas utt. To pašu turpināja mūsu zēni vēlāk kā „kaŗa ziņotāji”. Bet tai pašā laikā, 1939. g., R. Sutas studija rīkoja L. Vērmanes dārzā jauniņo audzēkņu izstādi (no vecākiem vai bij. audzēkņiem piedalījās 2-4), kur nebija nekāda „valsts pozitīvisma”, un par ko kritiķis un gleznotājs A. Jūŗasteteris (deportēts) rakstīja: „Tāda izlase kā Sutas studijas izstāde dara godu ne tikai viņas vadītājam, bet ar gaišām mākslas prieka cerībām pilda arī apmeklētāju sirdis”. 1939. g. skatē labākais no audzēkņiem, šķiet, bija M. Tits, par ko nekas nav dzirdams „padomju” mākslā, tāpat kā nav dzirdami lieliskie zīmētāju „sutisti” − Bauze, Meija, Piesis, Ramāns, Segliņš. u.c.
Grāmatas ievadā pateicība izteikta sen mirušajam prof. R. Zarriņam par grafiku sagatavošanu, bet nemaz nav pieminēts deportētais doc. Krauze. No trimdā esošajiem māksliniekiem gaŗām ejot minēti Cielavs, Strunke, Vidbergs. Arī R. Suta, no kuŗa bij. audzēkņiem albumā ir 11, pieminēts „starp citu”, bez „atzinībām un pateicībām” (kā Apīnim, Tilbergam, Zarriņam u.c.). Tāpēc paldies JG redakcijai par iespēju šo mākslinieku izcelt šī žurnāla lappusēs.
H. S.
