Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Uldis Bērziņš

ZIEMEĻMEITAI ZEM BRUNČIEM^*

 

Vai viņa velk apakšsvārkus, vai slaidie stilbi ir iedeguši Ziemeļu īsajā vasarā kazas pa kalniem trenkājot? Tulkam tas jāzin vai jāuzmin. Ja ir veicies paraudzīt, tad liec tavai zinībai atspoguļoties tulkojumā, ja ne – nu, tad riskē uzminēt... Jā, minēt ir tikpat riskanti, kā celt dievei vai milžu meitai brunču malu. Ja dabūsi pa galvu, tad tulkojums paliks nepabeigts.

Te tulkam priekšā ir „stratēģijas jautājums” – kas tad lasītājam jāuzzina? Cik masīvu „uzmanības investīciju” prasīt no lasošās, klausošās, skatošās publikas? Un nekad vairs nebūs vienādu taktisku risinājumu kā tiem septiņdesmit gudrajiem Aleksandrijas jūdiem, kam grieķu mēlē sakritušas vārds vārdā ebreju Rakstu versijas. Tā varēja gadīties tik vienu reizi, otrreiz vairs neticēsim!

Islandiešu vai, ja gribat, sennorvēģu valoda strikti nošķir aplodu no pašas duravas. Tas caurums, ko namdaris ir atstājis, kopā ar visu stenderi viņiem ir dyr(r) (fem.), bet tā vārsne vai virava, ko te atdarām, te aizcērtam, ir hurð (fem.). Vikingu laikos tā vismaz daļai ēku tika virināta ne pa labi vai kreisi, bet uz augšu un leju. Vieni atdara, nolaižot durvis kā tiltiņu, citi, varbūt vairumā tekstu? – tās atver viravu paceļot. „Vecākajā Eddā” mums „Rīga tula” vēstī, ka var hurð hnigin – „kārtne bij nolaista”, vārdnīcas un pētījumi ierauga dažādu ainu – vai durvis kungu namā bijušas plaši vaļā, vai tomēr gandrīz ciet, un mūsu trijotne, kas tagad nopūlas „Dziesmu Eddas” tekstus interpretēt – Inga Bērziņa, Dens Dimiņš un es – par spīti daļai vārdnīcu un tulkojumu spriežam, ka te, atšķirībā no iepriekš aprakstītām prastļaužu istabām, nav nekāda brīva staigāšana. Te „duravas pieviru”, ja reiz teksts uzsver, ka pie nabagiem tās stāv „atviru”, pie saimniekiem „paviru”, bet pie kungu nama būs jāklaudzina: „veseris sleņģī” vai, burtiskāk ņemot, sitamais „gredzens pie vadža”. Mēs lemjam aiztaupīt lasītājam intīmu teksta detaļu – ka šajā namā durvis „aizver nolaižot”, nevis līmeniski aizšķirot kā grāmatu. Nolasīšu jums tulkojumā „Rīga tulas” 2., 14. un 26. vārsmu, kur apdziedāta dieva Rīga ierašanās pie visām trejām ļaužu kārtām, pie cilvēces pirmsenčiem, kuriem viņš dāvā pēcnācējus atbilstoši katras kārtas patikšanai – t.i. genotipam.

[2]

Tālāk tas devās

pa ceļa taku,

stāja pie istabas –

atviru durvis.

Iekšā viņš gāja –

grīdā guns kuras,

lauleņi sirmie

pie pavarda sildās,

Sencis un Sence

vecenes sagšā.

 

[14]

Gāja Rīgs tālāk

pa taisnu taku,

nāca pie nama,

namdurvis paviru,

iekšā viņš gāja –

grīdā guns kuras,

dienišķos darbus

saimnieki dara.

 

[26]

No turienes gāja Rīgs

pa taisnu taku,

pie diža nama –

uz dienvidiem durvis,

viravas pieviru,

gredzens pie vadža.

Protams, puse uz pusi, un varbūt cits zina labāk! Bet gadās vietas, kur būtu jārāda pilna aina kā ķinītī. „Egīla sāgas” 59. nodaļā (vai 61. pēc Bergljoutas Kritjauna meitas rēķina) ir situācija, kad Egīls uzticamā drauga Arinbjorna un viņa ļaužu pavadīts iet Jorkā uz ķēniņa Eirīka pili izlūgties ja ne piedošanu, tad žēlastību. Arinbjorns sit pie durvīm, pateic, kas viņš, un lūdz atvērt, vai manā teksta uztveres līmenī – lūdz „pacelt”. Sargi pazīst viņu un tūliņ ceļ vārtni augšā – dyrverðir létu þegar upp hurðina. No visiem tulkojumiem, kas man priekšā uz galda, kinematogrāfiski uzticīgs notiekošajam tikai Leiva Hegstada vecais pārcēlums „no sennorvēģu”: “Dørvaktarane let strax upp døri.” Mans draugs dānis Jergensens saka: „Dørvogterne åbnede straks døren.” Zviedram „Dörrvakterna öppnade genast.” Krievu tulkojumā „Стража сразу же отворила дверь.” Vāciem „die Türwächter öffneten sogleich die Tür”, utt., utjpr. Kinorežisors ko tādu – ja atļautos? tad visdrīzāk jau nezināšanas pēc, bet tulks uzskata, ka nav ko cilāt brunču malu, rūpju tāpat pietiek i viņam, i lasītājam. Un jāatzīst – es nezinu, kam taisnība? Tas paliek stratēģijas jautājums... Kad poļu bēglis Česlavs Milošs uzrakstīja Sagūstīto prātu, visiem brīvajā pasaulē tapa skaidrs – šai grāmatai jākļūst par dižselleri. Tulkojot nācās „panākties pretim”, lai amerikāņu lasītājs saprot no pusvārda. Vēlāk dižselleris kalpoja par pirmtekstu daudziem tulkojumiem visur pasaulē, bet mums Baltijā bij no svara baudīt bēgļa reizumis stostīgo vēsti un tekstā pazīt tās „vēstures reālijas” un mirklīgās noskaņas, kuras rietumniekam lektīras gūzmā „par lieku”. Mūsu gadījumā taisnība palika mums.

Saņemt dūšu, noriskēt un palikt burtiskam – tas tak nozīmē paraut uz augšu svešās, kārdinošās valodas brunčus. Literatūrzinātniece Ruta Veidemane uzliela Igora teikas atdzejotājus Skujenieku un Bērziņu: „Šis ir viens no gadījumiem, kad adekvāta atdzejojuma jēdzienā ietverts arī burtiskuma jēdziens (kas nepelnīti degradēts sliktu atdzejojumu ietekmē). Kā kņazs glaimo Doņecas upei, „zaļu zāli tam klādamai / savos sudraba krastos / siltu miglu to ģērbdamai / paēnī zaļam kokam”. Piederības datīvs latviešu tekstā skan neierasti, taču ir saprotams, gana lirisks un varbūt pat „intīms”. „...одѣвавшу его теплыми мъглами под сѣнiю зелену древу” – ej nu prasi, vai arī oriģināla sintaksi datīvs te emocionāli sakāpinājis?! Ja ne – vai tad atdzejotāji būtu tekstu lieki „paspilgtinājuši”? Tomēr ne! Viņi portretē tekstu līdz pat deklinatīvai detaļai, un es viņiem ticu. Man, lasītājai, lieti der, ka tulki uzdrīkstējušies vest mani „faktūrai” tik tuvu.

Burtiskums ir negatīvi vērtējama īpašība, ja tā cēlonis ir neorientēšanās valodu savdabībā, atdzejas valodas iespēju nepārzināšana. Taču principiāla orientācija uz visu oriģināla valodas, stila un poētikas īpatnību atveidošanu stimulē oriģināla valodas kā garīgās kultūras atspoguļotājas organisku apguvi, kamēr stilistiska un semantiska aptuvenība ievērojami pazemina kultūrapguves koeficientu.”

Korāns ir mutvārdu Teksts, ar Vēstnieka kļūmo muti te runājis Radītājs, kad gramatiskos rādītājus pastiprināja pati situācija, viss nojaušamais, no Atklāsmes gaidītais – un, kas zina, arī Vēstnieka žestikulācija. Tekstā mijas pagātnes un tagadnes formas, vienskaitlis ar daudzskaitli, „gramatiskās personas pa laikam mijas neierastā un nedaiļā veidā”, kā pirms gadsimta konstatējis Eiropas korānistikas klasiķis Teodors Neldeke. Ierobežosimies ar vienu piemēru. 20. sūras „Tā, Hā” 129. zīmē Vēstnieks spējis Dieva Vēsti izrunāt, tik salaužot sintakses vienību uz pusēm un iestarpinot vidū „pašu svarīgāko”, to skarbāko: lēse jums būtu jau piestādīta!.. Lūkoju šo struktūru atveidot latviešu tulkojuma zinātniskā redaktora Jāņa Ešota interpretācijā: „Ja Vārds nebūtu iepriekš nācis no tava Kunga (A1), // tad tā būtu [tūlītēja] neizbēgamība (B) – un [ja] laiks [nebūtu] [iepriekš] noteikts (A2). – Walau lā kalimatun sabaqat min Rabbika – lakāna lizāman! – wa adžalun musammā. – Termins lizām nāk no tiesvedības, kā konstatē vācu korānpētnieks Rudi Parets, un drāma acīmredzot starp tūlītēju rēķina piestatīšanu, ko grēkodami esam atlikām pelnījuši, un aizlaikus Žēlsirdīgā „noteikto” – gaidīt līdz Pastarajam brīdim, dot katram zemes mūžā vēl iespēju padeldēt grēku nastu. „Sods būtu klāt!” – tas skarbi ielaužas cita teikuma vidū, un daudzi lieliski tulkotāji sintaksi „izlabo” – vai tādēļ, lai lasītājam nav lieki jālauza galva? Vai tādēļ, ka „uz papīra” skarbais iesauciens vienalga jau zaudēs savu dramatismu? Diženais Arturs Džons Arberijs raksta: „And but for a word that preceded from // thy Lord, and a stated term, it // had been fastened.” Es, savā tulkojumā tik labu gribēdams, palieku kaut kur pa pusvidam, bet Muhammeda sintaksi, liekas, nodevis neesmu: „Ja nebijis tava Kunga iepriekš nolemts, // tie saņemtu jau uzreiz! // – bet brīdis ir nozīmēts.”

Skarbais drauds, kas ielaužas citā, apkārtējā sintaksē, rada „sinhronijas efektu”. Liekas, sinhronija ir viens no principiem, uz kuriem dibināta skaldu dzeja. „Pārvarēts” notiekošā pakāpeniskums, „viss” ir reizē, tātad turpinās mūžīgi. Tik viena nelaime, nav vairs tās auditorijas, kas mācīta uztvert „visu reizē”. Dažs labs ir Kopenhāgenas krastmalā apbrīnojis stalto burveni Gevjunu, kas triec un vada vēršu – viņas pašas milžudēlu vilkto pajūgu. Nocitēšu IX gs. dziesminieka Brages vārsmu no Snorres Sturlas dēla traktāta „Gilves acumalds” – vispirms gan prozas atstāstījumā:

Gevjuna, līksma par dzelmes gredzenu [„dzelmes sauli” – tātad zeltu!], aizrāva no Gilves [no ķēniņa Gilves valsts – tātad Zviedrijas!] Dāņvalsts guvumu [tik žigli], ka straujajiem vilcējiem muguras kūpēja. (Vai: ...līksmi aizrāva dzīļu gredzenu [Sēlundes salu], tā ka straujajiem vilcējiem muguras kūpēja: Dāņvalsts guvās!) Vērši nesa četras galvas un [tātad] astoņus pieresspīdekļus [ – acis], kad tie traucās ar izraudzīto laupījumu, plato Pļavu salu (Vai: ar kaujlauka laupījumu, vai: ar Vaļu zemes [ – jūras] guvumu.)

Nu kārta parādīt „imitācijas mēģinājumu”:

Gevjuna no Gilves

guva, mīlot dzīļu

sauli, skrejā strauļiem

karstot, Dāņu krastu.

Vēršiem velkot, četri

pāri spulgu pierēs,

plašo pļavu salas

balvu, četras galvas.

Teksts dzīvo un dzīvos ilgi kairajā islandiešu valodā, bet sajūsmas saucieni sen noklusuši, un skarbo vikingu skopās liecības jāmeklē traktātos un sāgās. Ja man būtu kāda teikšana, es aicinātu kolēģus tulkus neiet „vienkāršošanas”, patiesībā noplicināšanas ceļus. Savs pieticīgs skaistums piemīt mēģinājumiem valodā atveidot neatdarināmo, bet vienkāršotājs zaudē visu. Jo ārpus skaldu striktās dzejasformas šīs intonācijas nepastāv – var iznākt tik paša dzejolis „par to pašu”. (Nē! – katrs paša dzejolis tak ir par sevi pašu.)

Osips Mandelštams raksta „Apcerējumā par vārda dabu”: „Kad atskanēja Igora teikas dzīvīgais un tēlainais vēstījums, caurcaurēm tik šopasaulīgs, laicīgs un krievisks ik pavērsienā, tad sākās krievu literatūra. Un, kamēr mūsdienu krievu rakstnieks Veļimirs Hļebņikovs gremdējas krievvārdu sakņotnes pašās dzīlēs, etimoloģijas naktstumsā, kas gudra lasītāja sirdij tik tīkama, tikmēr paliek dzīva pati krievu literatūra, Igora teikas literatūra.” Laikam jau pats galvenais i rakstīšanā, i tulkošanā ir – iespēt intonāciju. Ja „Igorteikas” atdzejojums kaut kādā mērā ir jauns vārds mūsu atdzejas pūlestos, tad taisni pateicoties Knuta Skujenieka uzminētajai intonācijai, kurai „sekojām” no elpas elpā. Taisni šī intonācija taču noteikusi poēmas milzīgo iespaidu triju austrumslāvu nāciju poēzijā un visā gara dzīvē.

Par oguztautu krāšņā epa Mana vectēva Korkuda grāmata tulkošanu spriedām ar Sigitu Gedu un viņa azeriešu līdzcensoni Vāgifu Arzumanovu – ko tad likt vārdā tam brašajam pašpuikam, kurš izsauc uz cīniņu pašu nāves eņģeli Azraīlu, lai atņemtu „krietnā puiša dvašu, ka viņš vairs netver krietnu puišu dvašas”? Feodālā pašpuikas dumpošanās pret Radītāja noteikto pasaules kārtību tūliņ sagādā nopietnas nepatikšanas viņam pašam, bet – Deli Dumruls vai Dullais Dumruls, kā saukt baltu mēlēs vecoguzu episko varoni? Uzskatu, ka draugus pārstrīdēju, bet – leišu tulkojums jau bija nodrukāts... Manu izvēli stiprina gan aliterācija, gan turku un latviešu vārda tik tuvā semantika – deli ir, dažādos kontekstos, gan „traks”, gan „bezbailīgs”. Cūkas laime tulkam? Jāpriecājas vienmēr, kad valoda tev ko tādu iedāvā vai atmet!

Ka tas Cebaot ir bijis žēlīgi ar mums, par to uzraksta Livonijas hronists ar Vizmas Belševicas roku, un tas izklausās lieliski un baismīgi, viņi atdzīvina mums ausīs Glika un Lutera Bībeli un uzspodrina viduslaiku priekšstatus par Izraēļa Dieva līdzdalību krustnešu karagaitās pret pagāniem... Nuja, tagad mūsu priekšā spilgta epizode no kristiešu Bībeles vēstures. Jaunā derība divās vietās iekausējusi grieķu tekstā ebreju vārdu, un viena no Bībeles tulkošanas tradīcijām visai brutāli pārnesusi Jaunās derības risinājumu arī Vecās derības tulkojumos, „lai ir vienādi”, jo kristīgai dvēselei taču svarīga taisni Jaunās derības vēsts. Lutera Bībelē Cebaot stāvot ne vairs divās, bet 273 vietās, norāda uzziņu literatūra. Bet Izraēlas avīzēs un modernajā prozā varam lasīt to pašu daudzskaitļa formu tsevaoth, un atkarībā no konteksta tās būs vai nu „armijas”, vai „karapulki”. Laiki mainās, tagad arī mēs „kļūstam brutāli” un arī Jaunās derības tulkojumā ignorējam pirmteksta īpatnību un drošu roku ieliekam – Pulku Kungs. Tikpat droša roka mums ar Skujenieku, kad Igorteikā mums vēji ir Debesdieva mazdēli, bet brašie rusiču karavīri ir dižā slāvu Dodieva mazdēli, un no karakungiem etimoloģizējam i Oļegu Bēdnesi, i vareno Jaroslavu Astoņprāti, bet kaut kur jau jābūt robežai, un Vsevolodu vis nepadarām par Visvaldi. – Kad senislandiešu rakstos tulkoju kādus no personu vārdiem vai vietvārdiem, kas liekas bijuši runātnīgi klausītāju pulkam un senajiem grāmatniekiem, man nākas paspēkoties ar redaktoriem. Taisnība ir, kā vienmēr, apmēram pret vidu. Bet nu salīdziniet divus variantus 36. vārsmai Hindlas dziesmā – jā, varbūt Sune(ne)s, Vilcenes vai vēl kā mīļāk? Nē, te man nekas nesanāks, es padošos kolēģu skarbajam spriedumam. Klau, viedā milžumeita stāsta dievei Freijai par Odina dēla un visu ļautiņu ciltstēva, dižā Heimdala – patiesībā jau tā paša Rīga, visu „dižo un sīko” ciltstēva piedzimšanu no deviņām milžumāsām. Etimoloģiska analīze un pētnieku intuīcija apliecina, ka visas jaunās māmiņas bijušas no jūrasmilžu nama. Bet nu salīdzināsim divas iespējamas tulkspēles:

[36]

To dzemdēja Gjālpa,

to dzemdēja Greipa,

to dzemdēja Eistla

un Eirgjafa,

to dzemdēja Ūlfrūna

un Andeija,

Imdura un Atla,

un Jārnsaksa.

Un:

[36]

To dzemdēja Kauce,

to dzemdēja Ķēre,

to dzemdēja Vētre

un Smilšu Vērpe,

to dzemdēja Vilkarīkle

un Zemesmēle,

Dzelme un Dzedre,

un Dzelzucirte.

Ūlfrūna būtu Vilkarīkle jau tāpēc, ka jūra rij mūsu drošos kuģiniekus kāri kā vilcene. Un turpat blakus Andeija iznāk tāda „šaurā sala”, tas pats ir latvjiem – Zemesmēle. Tulka pašapziņu stiprina cūkas laime – Rīkle ar Mēli „sapas tēmatiski”. Toties Imdura/Dzelme un Atla/Dzedre etimologu diskursā būtu – vai Skarbā un Tumsnējā? Bet uzklausiet, pēdējā, mazā māsa ir patiešām Dzelzudzirkle vai –cirte, un te nu aliterācijas princips liek atcerēties jūrai tik raksturīgo Dzelmi. Es uzminu, es riskēju, es pastiepju roku, puse uz pusi, dabūšu vai nedabūšu pa galvu. Ja kas – pieminiet ar labu!

Leksisko meklējumu izskaņai – dieva Rīga dzemdinātās prastļaužu, labiešu un zemes kungu „kastas”, pareizāk, to ciltssenči, Rīga mazbērni – vēl tik vienu augumu no dieva gurniem, un onomastikā tēlaini noraksturoti pēc Vidussētas ģenētiskā materiāla piederības.

Dreļļi:

[12]

Vedās tiem dzīve,

dzima tiem dēli,

ja vārdus vaicāsiet –

Burkšķis, Vircasbaļļa,

Dilda un Dundurs,

Dupuris, Cencelis,

Resgulis, Rešķis,

Rausis un Palsis,

Žeberis, Žāklis!

Žogus tie pina

mēsloja laukus,

taucēja cūkas,

kazas ganīja

kūdru raka.

 

[13]

Meitas tiem bija –

Maule un Maudze,

Gospuse, Kaulknābe,

Kalpuža, Klača un Kviece,

Dzieznudrāna un Dzērvjukāja.

No tejienes cēlušās

visas dreļļu ciltis.

Brīvļaudis:

 

[24]

Vedās tiem dzīve,

dzima tiem dēli,

vārdapēc – Vīris un Cirtis,

Varis, Godis, Kalvis,

Platplecis, Budzis,

Pinbārdis,

Namturis, Saimvedis,

Stāvbārdis, Staltis.

 

[25]

Un šīm katrai

tāpat likts vārdā –

Zinte, Vede, Viede,

Spirdze, Spridze,

Kundze, Spraune, Laule,

Kautre, Skarbe.

No tejienes cēlušās

leimaņu ciltis.

Zemes kungi:

 

[41]

Burs bija vecākais,

Bērns vārdā otram,

tad Dzimis un Cilis,

Mantinieks, Puisietis,

– pasāka sacensties –

Dēls un Dēlietis

– peldē un spēlēs –

vēl viens – Ķeluvainis,

visjaunais – Ķēns.

 

[42]

Jau auga lieli

Jarla dēli –

dairīja kumeļus,

darināja bruņas,

šautras tēsa,

skurināja šķēpus.

 

[43]

Bet Ķēns jaunais

jauta rūnas –

mūžības rūnas

un dzīvības rūnas,

i jaundzimušu

pasargāt jauta,

i asmeņus trulināt,

i remdēt jūru,

 

[44]

i prast putnumēli,

i apsmacēt liesmas,

i apslāpēt auku,

i apremdēt bēdu –

spēks tam un vara

astoņu vīru!

Runātnīgie personvārdi te īsti vietā, vai ne?! Ko lai vēl piebilstu? Ai, kaut i man tikpat būtu dots i prastībā, i pašcieņā, i prasmēs – bet kur nu!

 

 

* Dzejnieka Ulža Bērziņa referāts, nolasīts Rakstnieku savienībā, Rīgā (2014.26.IX)