TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

 

CD Zalkša līgava dzirdama mūzika no Tautas deju ansambļa Līgo deju izrādes – folkloras un postfolkloras tradīcijās ieturētas dziesmas ar Daces Micānes Zālītes tekstiem, kas balstīti tautas pasakā, un kopš 2011. gada uzvesta daudzviet Latvijā.

 

Albumā Padebeši savukārt atrodamas septiņas smagā metāla/folkroka stilistikā ieturētas dziesmas latgaliski, kuru tēmas ir iedvesmojusi folklora, mītiski vēstures notikumi un mūziķu piederība Latgalei. Tituldziesma Zyli malni padebeši jau 2007. gadā kļuvusi par Latgales radio gada spēlētāko dziesmu.

 

Jaunās etnorokgrupas ElektroFolk albumā – Elektro dzirdama savdabīga tautas un rokmūzikas sintēze – Dainu vārdu dzīvības spēks mūsdienīgā/dinamiskā/profesionālā skanējumā.

 

Grāmatā Ieviņas ir apkopota informācija par Vidzemei raksturīgajām ermoņikām, kuras vēl pirms 60-70 gadiem visā reģionā bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Sējumam pievienots CD ar dančiem un ziņģēm, kas spēlētas uz Ieviņām kopā ar citiem tolaik raksturīgiem instrumentiem.

 

Kapitāldarbs ir Ilzes Būmanes apjomīgā grāmata Latvijas novadu dārgumi, kuras radīšanā piedalījušies 73 Latvijas novadi – katrs no tiem stāsta par vienu tikai sev raksturīgu un nozīmīgu lietu, notikumu vai cilvēku – par baznīcas zvanu, karogu, kinoscenāriju, nēģu taci, mācītāja talāru, tautas tērpiem, vēstulēm, zobeniem u.c. Annas Žīgures vērtējumā šī ir Latvijas pagastu dižošanās krustu šķērsu pāri visai valstij un cauri laikiem, no senatnes līdz šodienai. Arī šādā veidā, gabaliņu pa gabaliņam vien, var uzbūvēt mūsu vienīgo, neatkārtojamo Latviju. Cik daudz pašcieņas un cik dziļa mīlestība plūst no katras lappuses! Piemēram, aknīstieši par savu dārgumu atzinuši Gārsenes tautastērpu, jēkabpilieši – Kaldabruņas jostu, rūjienieši – stāstu par mācītāju Robertu Slokenbergu (ja baznīcas kalnā uzvestu siena vezumu un Slokenbergs teiktu draudzei, ka vajag to noēst, tad pēc pusstundas salmiņš nebūtu pāri palicis), balvenieki – Alberta Pūces dienasgrāmatu, kurā ļoti izteikti atainota nacionālo partizānu cīņa Latgales pusē.

 

Alsungas Suitu sievas pieskandina ar Dainām Francijas vidienes rātsnamus, viesunamus un katedrāles Orleānā (Orléans), Bloā (Blois), Tūrā (Tours), Šartrā (Chartres), Buržā (Bourges) u.c.

 

 

No tīmekļa Zalša Lapas uzzinām, ka 13. maijā (vai tam tuvākajā nedēļas nogalē) lietuvieši svēta Mildas svētkus par godu mīlestības un brīvības dievietei Mildai, kas esot radniecīga grieķu Afrodītei un romiešu Venērai un kuras vārds pirmo reizi minēts krustnešu dokumentā 1315. gadā. Prof. Prane Dunduliene vēsta par Mildas svētnīcu Viļņā, Ģedimina dārzā – tagadējā Trīs Krustu kalnā, bet Kauņā bijušas pat divas Mildas svētnīcas – viena tagadējā Aleksotā, senatnē dēvētā Svibirgale, otra – Neres un Nemunas satekas vietā, kur arī tagad pie atjaunotā aukura mēdz pulcēties un svētkus svētīt baltu ticības piekritēji. Vēsturnieks Teodoras Narbutas uzskata, ka Mildas svētnīca atradusies Vilņā, tagadējā Antakalnē. Dunduliene uzskata, ka tieši dievieti Mildu attēlo 7,5 cm augstā bronzas figūriņa, kas atrasta (1840) Ģedimina kalna pazemē. Līdzīga (ap 0,5 olekti augsta) statuete – sieviete ar ziedu pušķi rokā – atrasta (1782) Kauņā, iemūrēta pirms 1400. gada celtas ēkas sienā. Diemžēl mācītājs uzskatījis atradumu par nepiedienīgu un sadauzījis to gabalos. Mildas vārda izcelsme meklējama lietuviešu vārdos milti, mylėti – mīlēt. Bet etnoastronoms Jonas Vaiškūnas rosina pievērst uzmanību arī vārda milti paralēlnozīmei: ar nokaitētu akmeni sasildīt ūdeni. Proti, arī šī aina var būt metaforiski saistīta ar mīlestību: vīrs kā karsts un ciets akmens, bet paļāvīgā sieviete – kā ūdens. Ne velti Mildas dienā tiek godātas jaunās meitenes – dzīvības turpinātājas, jaunas pasaules aizsācējas. Mitologi zina vēstīt, ka Mildas godā turētājus un tos, kas ar zālītēm vai vārdošanu dziedējuši mīlas vainas, ļaudis saukuši par „mildauninkai”. Vēl pirms gadiem desmit Lietuvas ciemos šis vārds dzirdēts no vecu ļaužu lūpām. Milda pa visu pasauli lidojusi gaisa ratos, kurus velk bariņš baložu – baltu kā sniegs. Viņai bijis arī dēls – spārnots rūķītis, kurš saindē sirdis ar mīlestības indi. Etnologs Libertas Klimkas ir kritiskāks – Milda esot fikcija, kuras diena kalendārā pirmskara Lietuvā lietuviskuma veicināšanai, tāpat kā daudzi citi vārdi, ar vieglu roku ierakstīta nejauši izvēlētā datumā. Mīlas dieviete lietuviešiem gan bijusi, bet viņas vārds neesot saglabājies. Dievietes simbols bijusi dzērve, par ko liecinot, piemēram, tradīcija, ka masku dzērve „knābā” meitas, kurām laiks iziet pie vīra, dzērves tēls piedalās ar precībām saistītās jauniešu rotaļās, un kur nu vēl dzērves ilgpilnās klaigas un skaistās, graciozās dejas pavasarī...

 

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS

 

Latvijas Radio korespondente Baiba Kušķe vēstī par vēsturnieka Agra Dzeņa 15 gados tapušo, bagātīgi ilustrēto monogrāfiju Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā, kas aptver laika posmu no 13. gs. līdz 20. gs. beigām. Par uzticīgu dienestu Livonijas ordeņa labā ķoniņi bijuši privileģēti, brīvi no klaušām un nodokļiem, baznīcās sēdējuši goda vietās, bet tajā pašā laikā aktīvi piekopuši senču tradīcijas, izslavēti ar savu viesmīlību un varenām dzīrēm: Kristību, kāzu un bēru gadījumā svinības notika vismaz trīs dienas, ja ne visu nedēļu. Šīm dzīrēm netika žēlots ne alus, ne ēdieni, un tika aicināti ne tikai ķoniņu piederīgie, bet arī kaimiņi no zemnieku kārtas, norāda Dzenis. Viņu privilēģijas tikušas likvidētas pēc pirmās Latvijas brīvvalsts nodibināšanas. Latvijā vēl šobrīd dzīvo ne mazums cilvēku ar uzvārdiem, kas raksturīgi tikai Ķoniņu dzimtām, piemēram, Tontegode, Peniķis, Vidiņš, Šmēdiņš. Kā uzskata Dzenis – kuršu ķoniņu 700 gadu brīvības pieredze ir atspēkojums mītam par latviešu 700 gadu verdzību. Es vēlos, lai šī vēsturiskā pieredze, ko ir guvuši kuršu ķoniņi, noderētu mūsdienu Latvijas iedzīvotāju un latviešu dzīves labiekārtošanai, jo no šīs lēņavīru vēstures redzams, ka patiesu brīvību nodrošināja, pirmkārt, personiskā brīvība un, otrkārt, īpašuma brīvība. Brīvais īpašums piesaistīja cilvēku noteiktai vietai, un bija telpa, kur varēja īstenot personisko brīvību, norāda Dzenis (lsm.lv 23.XII).

 

Priekules novadā Kurzemē. netālu no Virgas muižas, pēc nepilnu simt gadu pauzes atrastas 70 gandrīz 2000 gadu vecas romiešu bronzas monētas.

 

(re)

 

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS

 

Sekojošā fragmentā arhitekts Arno Teivens (1905-1995) atceras braucienu zvejas laivā no Latvijas uz Gotlandi (1944.20.-21.XII) – no LOM jaunā interaktīvā multimedija (latviešu, angļu, vācu, krievu val.) Atstājot Latviju 1944-1945, kad tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Rietumiem: Kad pēdīgi 20. decembrī ap plkst. 21 izplatījās neticamā ziņa, ka laiva esot jau klāt, bērns bija jau uz izveseļošanās ceļa. Saiņiem apkrāvušies, tumsā un klusumā, gatavi katrā brīdī būt vāciešu staigājošās patruļas pārsteigti, devāmies uz kāpām. Jūrmalā ledus un plīstošie viļņi. Tiekam pievedlaiviņā, bet tā uzsēžas uz otrā sēkļa, viļņi gāžas gandrīz paralēli laivā iekšā, draud to apgāzt. Panika. Komanda: „Vīrieši, izkāpt!“ Līdz ceļiem aukstā ūdenī stumjam laivu pāri otram sēklim, tad rāpjamies paši tanī atpakaļ. Kad sasniegta selgā stāvoša liellaiva, pa labi un kreisi Kurzemes krasti blāzmo ugunsgrēku atspīdumā un atlido tāla dunoņa – ir atkal vienlaicīgs uzlidojums Ventspilij un Liepājai. Laiva pieblīvēta bēgļiem, cits pie cita bez kustēšanās iespējas. Ap plkst. 23 sākas brauciens pretī nezināmajam. Pēc apm. 20 minūtēm laivas motors sāk niķoties un pēdīgi apstājas pavisam. Viļņi pārņem laivu savā varā. Drudžaina motora labošana, un to izdodas sameistarot līdz pusjaudai. Tā mēs braucam cauri naktij, cauri otrai dienai, kad sāk rasties zīmes, ka celsies vētra. Laiva pārlādēta, iegrimusi apm. 1 pēdu no klāja virsmas. Ja vētra pieņemsies, sviedīsim bagāžu jūrā, bet vai ar to pietiks? Viļņi šļācas pāri, visi uz klāja izmirkuši un apledojuši, smagi. Bet vētra pagāja mums garām, un pēc 18 stundu brauciena no zvejas laivas, ko pārmaiņus vadīja Prullis un Krišs Priedoliņš un kur normāli ir vietas 30 cilvēkiem, sāka rāpties laukā šīs 127 cilvēcīgās būtnes. Slītes pilsētiņa bija spožās ugunīs, uz ielām Ziemsvētku egles – lielāku pretstatu grūti izfantazēt. Apmēram 5 mēnešu laikā līdz 1945. gada maijam, bēgot no karadarbības un otrreizējās PSRS okupācijas, ap 200 000 iedzīvotāju atstāja Latviju cerībā drīz atgriezties. No Rīgas, vēlāk no Liepājas un Ventspils uz Vāciju pa jūras ceļu pārveda ap 180 000 (to vidū ap 40 000 latviešu karavīru). Bēga arī pa zemes ceļu, kā arī zvejnieku laivās/ kuteros, riskējot ar dzīvību, šķērsoja karakuģu patrulēto Baltijas jūru, lai no Kurzemes jūrmalas nokļūtu Zviedrijā. Neraugoties uz vācu okupācijas pārvaldes aizliegumu, no 1944.VIII-1945.V ap 4 559 bēgļi nonāca Zviedrijā. [Multimediju veidoja: Māris Liepiņš, SIA SOLAVI, Mikus Riekstiņš, Markus Rožkalns, Web+dizaina aģentūra Graftik.]

 

Laikā / Brīvajā Latvijā / LA.lv 2014.12.XI Franks Gordons vērš uzmanību uz The New York Review of Books ievietoto (2014.23.X) Rīgā dzimušā (1909) britu filozofa Jesaja Berlina 20. gs. vērtējumu, kur Hitlers minēts pa vidu starp Staļinu un Mao: Cilvēki gadu tūkstošiem iznīcināja cits citu, bet huņņu vadoņa Atilas, Čingishana, Napoleona (viņš iesāka masu slepkavības kara laikā) varasdarbi, pat armēņu slaktiņi nobāl līdz nenozīmīgumam salīdzinājumā ar Krievijas revolūciju un tās pēcspēli: spaidi, spīdzināšana, slepkavības, par kurām atbildīgi Ļeņins, Staļins, Hitlers, Mao, Pols Pots, un sistemātiskā informācijas falsifikācija, kas gadiem ilgi neļāva uzzināt par šīm šausmām – tam nav nekā līdzīga.

 

Viesturs Sprūde (LA.lv 23.XII) sauc atmiņā 1944. gada 23. decembri, kad Kurzemē padomju-vācu frontē uzliesmoja tā sauktās otrās Ziemassvētku kaujas. Padomju karaspēks centās izlauzties Tukuma un Saldus virzienā. Latviešu leģiona 19. divīzija niknas aizstāvēšanās kaujas izcīnīja Džūkstes-Lestenes iecirknī, kur cīņā tika raidīti arī padomju armijā steigā mobilizētie latviešu puiši no Vidzemes un Latgales. Intensīvas kaujas ilga līdz 31. decembrim. Cīņa notika par katru māju, par katru augstieni. Tās vairākkārt gāja no rokas rokā. Līdz uzbrukuma apsīkuma brīdim padomju karaspēkam atsevišķos iecirkņos bija izdevies pavirzīties 13 km uz priekšu, tomēr nākamā gada janvārī pretuzbrukumā vāciešiem daļu zaudētā izdevās atgūt. Milzīgus zaudējumus cieta abas puses. Daudzi tajās dienās kritušie leģionāri tagad atdusas Lestenes brāļu kapos.

(re)

 

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS

 

Lai arī lielās politikas vadlīnijas vilkt turpina Brisele, Latvijai ļoti sarežģītos apstākļos uzņemoties prezidentūru ES Padomē, Rīga savā ziņā uz sešiem mēnešiem kļūst par Briseli, uz kuru, kā uzsver LA.lv (2015.6.I) korespondents, īpaši paļaujas ES Austrumu partnerības valstis. Pirmām kārtām Ukraina, kam esam parādā zināmu pateicību, jo Kijeva satricināja mūsu politiķu vēlmju domāšanu [uz ko Uldis Ģērmanis (1915-1997), šaubu nav, būtu attiecinājis savu daudz citēto frāzi: nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.]

 

Raidījumā Krustpunkts, kā vēsta Aidis Tomsons (2014.29.XII), pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica redaktore Sanita Jemberga atzīst, ka pērngad viens neapejams notikums jebkura cilvēka dzīvē, kurš kaut mazliet interesējas par pasauli, bijusi Krimas aneksija un sekojošais karš Ukrainā. 2014. gads sagrāva ilūziju par to, ka mums apkārt viss ir stabils, ka šī valsts ir teju mūžīga, ka pārskatāmā nākotnē nav iespējama militāra agresija.

Tam pievienojas JRT aktieris Vilis Daudziņš ar zīmīgu piebildi par savu viesošanos Katalonijā, kas likusi aizdomāties par Latviju. Viņu pārsteidzis fakts, ka šajā autonomijā visa izglītība ir tikai kataloņu valodā, kas ārkārtīgi svarīgi, lai veidotos vienota sabiedrība. Būtisks viņam šķitis viena no šīs autonomijas iepriekšējiem prezidentiem teiktais: katalonis ir tas, kurš atbrauc uz Kataloniju, strādā Katalonijā, maksā tur nodokļus, runā kataloņu valodā un grib būt katalonis. Kā izdarīt tā, lai gribētos būt latvietim – dzīvot šeit, strādāt šeit, runāt latviešu valodā? – jautā Daudziņš.

 

Kopš pērngada augusta Latvijā visaugstākajā līmenī netiek pārstāvētas Vašingtonas intereses – brīvs ir ASV vēstnieka amats. Vairāk nekā 20 citas pasaules valstis ir līdzīgā situācijā. Lai gan prezidents Baraks Obama tūdaļ nominējis jauno vēstnieci, – karjeras diplomāti Nensiju Petitu, – ASV Senāts starppartiju politisku strīdu dēļ joprojām nav apstiprinājis viņu amatā, kas, protams, vājina ASV lomu pasaulē un pat apraud tās drošības intereses.

Fragmenti no Annas Žīgures (LA.lv 12.XI) vērtējuma par Saeimā ievēlētajām partijām: Saskaņa, kas pirms vēlēšanām pacēla sociāldemokrātu karogu, stāv tālu no šīs Rietumeiropā dzimušās idejas un vēl tālāk no ziemeļvalstu demokrātiskās un atklātās sabiedrības. Par Vienotību pat Ušakova kaķiem ir skaidrs, ka tā vairs nespēj vienot savus biedrus, turklāt uzsvērti lielmanīgi un noslēpumaini izturējusies pret atbalstītājiem. ZZS noturīgā Ulmaņa tēla izmantošana un labi strukturētā organizācija ir nospēlējusi savu lomu. Nacionālās apvienības trumpis ir nacionālā ideja, kas mūsu valstī vienmēr bijusi godā. Reģionu apvienība un No sirds Latvijai pagaidām ir nenoteikti spēlētāji. Kas valsti gaida nākotnē? Tā ir nedroša, jo pasaule pārvērtusies ātri un nevēlamā virzienā. Skaidrs, ka pa vecam vairs nevarēs dzīvot ne vēlētāji, ne ievēlētie, un arī nepilsoņu situācija Krievijas agresīvās rīcības dēļ kļuvusi sarežģītāka.

 

Latvijas Ārlietu ministrija vēstī (2015.14.I), ka eksprezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga uzaicināta un ir piekritusi darboties augsta līmeņa amatpersonu darba grupā (Panel of Eminent Persons on European Security as a Common Project), kas izveidota Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros. 

(re)

 

 

IGAUNIJA

 

Uzstājoties Halifaksā (Halifax, Canada) notiekošajā starptautiskā drošības foruma atklāšanas diskusijā, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, pievēršoties Ukrainas krīzes un Krievijas agresijas radītajiem draudiem: Vairums lietu, ko Eiropa uzskata par ierastu, šodien ir apdraudētas, (..) svarīgi izprast situāciju un pretoties Kremļa propagandas paralēlajai realitātei, kas ir pretrunā ar demokrātiskajām vērtībām (apollo.lv 25.XI).

 

(re)

 

 

LIETUVA

 

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā iekļauts Aleksandra Lukaševiča u.c. oficiālo pārstāvju aicinājums (21.XI) saraut diplomātiskās attiecības ar Lietuvu sakarā ar prezidentes Daļas Grībauskaites teikto (20.XI) Lietuvas radio: Lietuva ir viena no valstīm, kas nesen veikusi sarežģīto ceļu uz neatkarības atgūšanu. Šodien mēs zinām, ka Ukraina cīnās par mieru Eiropā par mums visiem. Ja teroristiskā valsts, kas piedalās neslēptas agresijas īstenošanā pret savu kaimiņvalsti, netiks apturēta, tad agresija Eiropā izpletīsies vēl tālāk. (..) Lietuva, līdzīgi citām Eiropas valstīm, saprot, ka par mieru ir jācīnās, miers ir jāaizstāv un neatkarība un suverenitāte ir neaizskaramas. Katrai nācijai ir tiesības uz savu valsti, un neviens nedrīkst diktēt, kā tai vajadzētu dzīvot, vai tā būtu liela valsts vai maza. Tāpēc mums pašreizējam Kremlim, pašreizējai Krievijas vadībai ir jāpasaka, ka šāda rīcība nekad netiks paciesta (apollo.lv 21.XI).

 

(re)

 

 

MOLDOVA

 

Moldovas iedzīvotāji ir atbalstījuši (30.XI) politiskās partijas, kas atbalsta Moldovas ciešāku integrāciju ar Eiropas Savienību (ES).

 

 

KF

 

Opozicijas līderi uzskata, ka Aleksejam Navaļnijam piespriestais trīsarpus gadus ilgais nosacītais cietumsods un viņa brālim Oļegam tikpat ilgais reālais cietumsods, ir politiski motivēts safabricējums.

 

No ALEHINSBLOG (Think Liberalism): Vienīgais, kas Krievijai ir maigs tās t.s. „maigajā varā”, ir vate. Ja kāds vēl nezina par vati, ar šo vārdu (вата - krievu valodā) 2014. gadā sāka apzīmēt to, ko agrāk sauca par sovokiem, homo sovieticus vai varbūt kādu citu vārdu salikumu... Par sovokiem jeb vati, „vateņiem”, nepiedzimst, par tiem kļūst, ļauj sevi iezombēt. Kļūšana par vati ir pietiekami apzināta rīcība, un tāpēc tā ir jāanalizē, jākritizē un jānosoda. Kļūt par vati nozīmē apdullināties – noticēt meliem, tendenciozām puspatiesībām, ko vairākos propagandas raidījumos, ziņu pārraidēs un pat seriālos skatītājam uzspiež Krievijas TV kanāli un jebkuri citu raidītāju kanāli un radiostacijas, tai skaitā Latvijas, tai skaitā latviešu valodā, kas izplata nepatiesus priekšstatus par vēsturi un pasauli. Meli arī ir propagandas karš. Tas ir kara saturs un būtība. 2014. gadā iezīmējās šo apzināti nepatiesu priekšstatu izplatīšanas ideja - pārliecināt propagandas kara objektu, jebkuru, kas ir ar mieru uztvert (dez)informāciju krievu valodā, ka Krievija vienmēr ir bijusi Rietumu ģeopolitiskais pretinieks, otra lielvara, Rietumiem alernatīvais pols, vienīgais spēks, kas spēj uzvarēt „amerikāņu (uzkundzēšanās) projektu”. Patiesībā Kremļa maigā vate iedvesusi tikai naidu vienos un riebumu citos. Ne mīlestību pret Krieviju un tās kultūru, ne vēlmi sekot tās piemēram, ne cieņu pret tās zinātnisko vai industriālo potenciālu, ne apbrīnu par tās panākumiem ārpolitikā maigā vate nav spējusi radīt un nav radījusi... Vienreizēji lieliski par 2014. gada rezultātiem pateica profesors Andrei Zubov Echo Moskvy raidījumā: „25 gadus mēs attīstījāmies pilnīgi nesaprotamā veidā. Mēs cēlām tirgus ekonomiku, bet tā arī neesam to uzcēluši. Mēs veidojām demokrātisku sabiedrību, bet tā arī neesam to izveidojuši. Mēs mēģinājām tikt galā ar savu sovjetisko pagātni, bet dabiski neesam tikuši galā no ļeņiniem mauzolejos un laukumos. Šī dzīve bija nesaprotama. Telpa starp diviem prātu stāvokļiem (межеумочное пространство). Bet šis gads bijs patiesības brīdis, kad viss nostājās savās vietās. Kļuva skaidrs, ka mēs neko nemēģinājām uzcelt. Ka vismaz pēdējos piecpadsmit gadus tā bija demokrātijas un tirgus ekonomikas imitācija. Jaunas Krievijas celšanas imitācija” (2015.1.I).

 

Un jau pirms tam alehinsblog (2014.9.XI) uzsver valstiski apdraudētās dzīvās Krievijas balss – radiostacijas Echo Moskvy svarīgumu arī latviešiem. No darba ticis „atbrīvots” viens no vadošajiem žurnālistiem, Aleksandrs Pluščevs, kura raidījumā Pašu acīm (Svoimi glazami 29.X) žurnālisti no Los Angeles Times un TV kanāla Doždj stāsta par Ukrainas armijas un Kremļa atbalstīto teroristu kaujām Doņeckas lidostā – emocionāli piesatināts, bet patiess priekšstats par kara – Krievijas pret Ukrainu – būtību: Ukrainas pusē tā ir cīņa par vērtībām, Krievijas – pret visu, ko aizstāv ukraiņi. Uzbrukums Echo Moskvy krasi parādot spēkā pieņēmušos Putina režīma totalitarizācijas tendenci, kas nozīmē Krievijas pašizolāciju. Iekšpolitiski tas, ļoti iespējams, novedīs pie plašāka mēroga represijām pēc politiskiem motīviem, nekā tas ir bijis līdz šim. Ārpolitiski tas nozīmēs pieaugošu Putina režīma neprognozējamību, daudz lielāku salīdzinot ar PSRS režīmu, tāpēc ka atšķirībā no 70.-80. gadu PSRS politbiroja vadības stila Putina režīms ir diktatūra, kuras vadībā atrodas emocionāli nestabila persona.

 

Un bijušais padomju līderis Mihails Gorbačovs: Putinam ir jāieklausās – tas ir svarīgāk par lišķiem, kas viņu aplaiza no pēdām līdz zināmām vietām... stipra valsts - demokrātiska valsts (apollo.lv 21.XI).

PUTINA KARŠ PRET UKRAINU – FRANKS GORDONS 2014.30.XII: Naftas cenu un rubļa kritiens jūtami iedragājis impēriskās Krievijas ekonomiku, un Putins nokļuvis sprukās. Viņam nav izdevies abus „pareizticīgos” separātistu veidojumus Donbasā padarīt par noturīgu Krievijas protektorātu. Šobrīd vēl nav iespējams izdibināt, cik lielā mērā Baltkrievijas un Kazahstānas prezidentu vizītes Kijevā ietekmēs Krievijas un Rietumu pretstāves turpmāko gaitu, bet jaunas cerības vieš iepriecinošais fakts, ka uz Ziemassvētku sliekšņa, 23. decembrī, Ukrainas parlaments ar 303 balsīm pret astoņām pieņēma likumu par Ukrainas izstāšanos no t.s. neangažēto jeb nepievienojušos valstu grupas. Līdz ar to Ukraina apliecinājusi savu apņēmību sasniegt iecerēto mērķi – galu galā kļūt par NATO dalībvalsti (LA.lv 30.XII).

 

ASV prezidenta Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos, daudzu grāmatu autors, Polijā dzimušais Zbigņevs Bžezinskis paudis viedokli ASV Senāta Bruņoto spēku komitejā, ka atturēšanas politikai jābūt ar saturu, tai jābūt ar zobiem. Tai jārada situācija, kurā katram, kas plāno šādas darbības, nebūtu citas izvēles, kā vien iztēloties – ar kādu pretestību es sastapšos. Un tieši tāpēc es rekomendēju izvietot [Baltijā papildu] bruņotos spēkus, bet tā, lai tas nekļūtu par provokāciju. [Putinam jāsaprot,] ja viņš spers kādus soļus pret, piemēram, Igauniju, tad viņam nāksies saskarties ar amerikāņu karaspēku. Un vēl labāk, ka arī ar vāciešu, franču un britu (..), kas noteikti mazinās vēlmi atkārtot Krimas scenāriju (lsm.lv 2015.22.I).

 

Jau 90. gadu sākumā Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) latviešu redakcijas uzmanību ar objektivitāti un profesionālismu pievērsa Ata Klimoviča reportāžas no sairušās PSRS „karstajiem punktiem”. Šeit fragmenti no viņa raksta (2014.22.XI – delfi.lv) un intervijas (ar Māru Miķelsoni delfi.lv – 20.XI) no Ukrainas, kur gan antiterora operācijas zonā (ATO), gan citur žurnālists nesen strādāja pie filmas Ukrainas sarunas: ...Vēl pirms gada bija pilnīgi neiespējami iedomāties, ka iespējams tāds naids starp tā saucamajām brāļu tautām. Man ir daudz čomu Krievijā, ar kuriem savulaik ziemeļos dalījāmies pēdējā maizes riecienā. Bet, kas noticis tagad – esam kļuvuši par ienaidniekiem. Es aizsūtīju e-pastu savam draugam Koļam. Ko jūs darāt, prasīju viņam. Kāpēc jūs nākat šurp, ielaužaties manā mājā, paņemat manu sievu!? Vai tu domā, ka es to pieļaušu? Vai esi aizmirsis, kā tevi ievainotu nesu? Tā arī uzrakstīju,” skaidroja taksists. Savu armijas biedru, kaujā sašauto Koļu Afganistānas karā vairākus kilometrus vilcis pa zemi un tikai pateicoties tam viņš izdzīvojis. Uz šo e-pastu, tas palicis pēdējais, atbildi no Krievijas Vladimirs tā arī nav saņēmis [tā taksists Kijevā]... Ukrainā lielākā daļa cilvēku notikumus valsts austrumos tā arī sauc – par karu. [Par Ukrainas un Krievijas karu]: ...Kijevas centrālā kara hospitāļa teritorijā... Sejā redzama gara rēta, kas pāri visai galvai stiepjas līdz pat pakausim:... Ja vien būs profesionāla kauju vadība un apgāde, ar Ukrainu nekas slikts nenotiks, mēs to nosargāsim [apgalvo aptuveni 30 gadus vecais ukraiņu karavīrs, un cits]: Karojam par Ukrainu Donbasā. Tur vienkārši nevar būt Krievija, tas nekādā ziņā nebūtu normāli. Ukrainas armijai ir vajadzīgi uzlabojumi ar apgādi. Ukraiņu armijas karavīriem ir dažādi apģērbi. Ziemai nākot, viņiem vajadzīgi siltie apģērbi, no ieročiem redzēju kaut kādu bruņutehniku... brīvprātīgo bataljons, vīri vecumā no 20 līdz pat 50-60 gadiem. Vīri spēka gados, pieredzējuši vīri. Viņi visi kā viens stāstīja, ka ir gatavi karot līdz pēdējam... Līdz šim brīvprātīgie ir tie, kuri brauc uz Zviedriju, nopērk bruņuvestēm metāla plāksnes, jo zviedru tērauds ir labs, turpat sagriež tās, kā vajag, uzliek virsū gumijotāku materiālu un tādējādi sašuj bruņuvestes armijai. To dara brīvprātīgie, nevis valsts... Otrs aspekts ir Rietumu ļoti apšaubāmā darbība līdz pat šim brīdim. Plus ļoti spēcīgs iebrucējs, kāda ir Krievija - viltīgs, melīgs, pietiekami labi apbruņots, militāri ļoti spējīgs, ar lielu daudzumu visa kā – munīcijas, tehnikas. Es domāju, ka tas daudz ko izskaidro... Tam pretī tagad ir tāda ļoti negaidīta nācijas vienotība, kas patiešām ir liels brīnums... Man vieš cerības, ka ukraiņi izturēs, to dod šī gaisotne un šī gatavība, un to, ko neizdara valdība, neiedod arī Rietumi, tai skaitā Latvija, iedod šie tūkstoši Ukrainas brīvprātīgo... Latviešu izpratnē par to, kas notiek Ukrainā, ir liels murgs... Neesam mācējuši pastāstīt, ka tur neatrodas nekādi amerikāņi, neesam izstāstījuši, kas tur patiesībā ir iebrucis, kas notiek ar ukraiņu sabiedrību, par to, ka agresors ir traki bīstams – nav nekādas atšķirības starp to, ko Krievija darīja 1940. gadā, to var izdarīt arī tagad. To Latvijas sabiedrība nesaprot. Ļoti daudzi cilvēki. [Par savu lauku kaimiņu, kurš pārsvarā dzīvo Jēkabpilī un runājas ar Jēkabpils krieviem.] Viņš prasa – kāpēc Ukrainā krievi ar krieviem karo? Es teicu: Andri, Ukrainā ir tādi ukraiņi, viņiem ir gara vēsture, 300 gadus Krievijas impērija viņus mēģinājusi vispār nožņaugt, viņi ir izturējuši. Ir Ukrainas Sacelšanās armija, ukraiņi ir karojuši pret poļiem, vāciešiem. Kādi krievi pret krieviem? Tas lielā mērā ir Krievijas propagandas un TV pirksts... Mēs zinām, ka Latvijā ir ļoti vājas dienas avīzes. Tagad dienas avīzēs katru dienu bija jābūt rubrikai „Karš Ukrainā”. Vai kādā ziņu portālā. Patiesībā šī valsts mums ir tik tuvu, ka tur bija jāatrodas pastāvīgam latviešu žurnālistu „desantam”. Protams, ja mēs saprastu, ko tas nozīmē... runājot par žurnālistu darbu Ukrainā, nekad jau nav bijusi runa par izdevumiem, drīzāk ir runa par izpratni. Izpratnes nav ne mūsu medijiem, ne arī mūsu valdībā. Nu kā var joprojām būt tas pats iekšlietu ministrs, kurš kopš marta, kad sākās Ukrainas krīze, nav sarīkojis nevienu papildu šaušanas treniņu policistiem? Kurš tad pirmais cīnās pret „zaļajiem cilvēciņiem”?... Brīvprātīgo kustība ir plaši aptvērusi visu Ukrainas sabiedrību, tajā ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku... [Domāju, ka Kremļa] mērķis ir tālāks un lielāks, tā ir saķeršanās uz dzīvību un nāvi... Tas apdraudējums ir uz visu banku – Ukrainas valsts iznīcināšana. Tur ir patoloģisks naids, ka ukraiņi apzinās un zina šo saikni ar Kijevas Krievzemi, aizvainotība par to, ka ukraiņi it kā ir „nozaguši” krieviem vēsturi. Nu kā var nozagt vēsturi? Tas ir naids par ukraiņu valodu, kas ir bijis jau ilgus gadus – kā Krievijas akadēmiskajās aprindās gribēja pierādīt, ka nav tādas Ukrainas. Tas ir novedis pie tā, kas tagad notiek, un tas ir ļoti nopietni. Tas paredz daļas patriotu vai inteliģences iznīcināšanu, represijas pret valodu, pret visu ukrainisko.

 

Par apņēmību cīnīties un tūkstošiem brīvprātīgo cenšanos aizlāpīt caurumus Ukrainas bruņotajos spēkos vēstī arī The New York Times korespondents Endrū Krāmers (26.XI, arī 27.XI). Seko daži izvilkumi: Fakts ir tas, ka pēdējā laikā lielākā daļa nocietinājumu ir uzbūvēta ar brīvprātīgo rokām. Tas ir gan morāls, gan fizisks atbalsts un savā ziņā dod arī cerību, ka ukraiņi spēs noturēt savas pozīcijas pret ievērojami lielāko pārspēku. (..) Brīvprātīgās sievietes lielākoties rosās daudzajos loģistikas centros – pako mājās gatavotus marinējumus un konservus, pašrocīgi šūtu silto apakšveļu, pat iepērk atsevišķos veikalos pieejamo militāro ekipējumu – nakts redzamības mērķus šautenēm. Vienā no Dņepropetrovskas brīvprātīgo centriem plauktos krājas ar pašu rokām darinātas bruņuvestes. Tiek šūti guļammaisi un meistarotas mazas krāsniņas. Stāsta, ka netālajā Žovti Vodi pilsētā kāda civilinženieru grupa ķērusies pat pie bojātu bruņutransportieru remontēšanas – vecā tehnika mēdz bieži apstāties. „Mūsu puikas, mūsu vīri aizstāv valsti, mūsu valsti, un viss tagad ir viņu rokās,” žurnālistam stāsta Nataša Naumenko, kura ikdienā strādā par ceļojumu aģenti tūrisma firmā. „Viņiem ir nepieciešams spēcīgs gars, tāpēc cenšamies dot māju siltumu un sajūtu, ka viņi tur nestāv par neko. Viņu sievas, viņu mātes, viņu meitas, piemēram, vāra boršču,” turpina zupas virtuvē sastaptā sieviete. Vienā nedēļā viņa kopā ar citām brīvprātīgajām spēj sagatavot aptuveni 2000 sausās zupas maisījumu. Līdzīgas virtuves nesen sākušas strādāt arī Kijevā un Odesā. Valsts rietumu pilsētā Ļvovā cilvēki izveidojuši ziedojumu urnu tanka formā. (..) Brīvprātīgie arī karo. Valsts austrumos atrodas aptuveni 20 bataljonu, kuros brīvprātīgi pieteikušies no 15 000 līdz 20 000 cilvēkiem.

 

(re)