... gan pasaulei bij iesākumā vārds,

bet tautai iesākumā – dziesma...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Tu sētā nomaļā aiz kalniņa, aiz meža stūra,

tu piedzimsti un audz,

un svētdienu, varbūt ne katru, uz baznīciņu brauc

(vai drīzāk ej, vai tēva ratiem līdzi skrej),

un redzi – draudzi – (kur pazīst visi visus,

kur noskatās, kā posušies, kā dzīvē vedušies,

kur klausās uzsaucam, kas saradojušies)...

Un pēkšņi – dziesmu svētki...

Pēkšņi – esat daudzi...

(Tu caurām dienām skraidi pakaļ lopiem,

ai, lāgiem priecīgi, bet tomēr vientulīgi skan tavs stabulītes solo,

tev raizes ir tik vien, lai nelien lopi laukos,

ko kaimiņi vai pati muiža lolo...)

Un pēkšņi skolotājs ved tajos dziesmu svētkos,

kur ļaudis ir tik daudzi, visi kopā!

Teic Neikens, mācītājs, – mēs visi esam Kungam ganāms pulks! –

bet mazais ganiņš skatās domīgi, pat nagu iesāk grauzt, –

vai tos var noganīt? vai tos var rīkstēm šaust?

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

... gan pasaulei bij iesākumā vārds,

bet tautai iesākumā – dziesma...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Stāv Neikens, mācītājs, un pēkšņi vārdu trūkst.

Kaut lieta parasta ir uzrunāt tam draudzi,

tas allaž izdodas un namu pilda ļaudis,

dažs labs no citiem pagastiem vēl brauc,

lai viņā klausītos... Bet šoreiz – vārdu trūkst.

Ir ļaužu daudz. Un kas te vispār būs?

Kā sapnī ātri mirkļi acu priekšā skrien.

Tur vecais barons (viņš tepat vien sēd!) –

kas dažkārt, labā omā būdams, teic viņam latviski:

„Hei! Sveike, Neiken!” – tas viņam varens joks,

un vēders kratās vien.

Tur viņa puika lielais, seši gadi jau, kas raiti boksterē

un tagad rakstīt mācās, un greizus burtus uzvilcis uz vākiem,

kur lapas viņa latvju vārdnīcai.

Teic burti: „Das ist Štrunt.” Jau cēlās roka pērt, bet sieva starpā:

„Georg!”

Tur pats viņš mazs, un māte vāra zāles kādam sirdzējam

un buras lībiski, vien beigās piemetinot:

„Tēva, Dēla, Gara vārdā, āmen...”

Neko par to viņš neteiks. Sacīs, kas ir jāteic.

(„Šķīstī mani, Kungs, no maniem slēptiem grēkiem!”)

Un, elpu ievilcis, viņš Dieva vārdus teic.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

... jo pasaulei bij iesākumā vārds,

bet...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Bet putni dzied bez vārdiem,

izdzied savu sirdi,

kaut ļaudis dziesmām vārdus izdomā,

pat žubītei: „Siev, siev, siev, vai dzirrdi?”

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

... jo pasaulei bij iesākumā vārds,

un tautai iesākumā – dziesma...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Stāv ganiņš dziedātāju pulkā.

Neikens runā.

Ganiņš domā savu domu.

Ko viņdien skolā jautāja tas Krišs no Purmaļiem:

„Par ko tu gribi kļūt?”

Un smējās Jēcis: „Es par kungu būt!”

Cits atmeta ar roku – ko tēvs liks, to darīs,

cits mācībā pie kalēja grib iet,

cits zina, viņam tēva mājas tiks...

Bet ganiņš neteica nevienam, arī draugiem ne,

viņš grib – par skolotāju.

Visvairāk grib viņš tieši dziesmas mācīt.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Jau sen par skolotāju izmācījies Neikens,

sen Jānis Cimze rakstīja „genugend”

tam diplomā par dziedāšanas prasmi.

Nav atzīme no labākajām, maigi sakot,

bet piemirsies un nav no svara.

Galvenais – ko dara.

Viņš kļuva skolotājs. Tad kļuva mācītājs.

Vēl – redaktors un skolu inspektors. Un tagad priekšā – kori.

Lai diriģē tos rūjienietis Švehs, jo neba mācītājam piedien.

Viņa daļa – Vārds. Bet, ai, kā dziesmas tīk!

Ir katrā skolā, katrā draudzē tādas eņģeļbalsis,

kas citus līdzi velk, kas tur un ceļ!

Sirds bango Neikenam, asins viļņus veļ,

drīz acis miklas kļūs. Ir jābeidz dievvārdi.

Skat, vīri stingrāk nostājas,

šķiet, elpu ievelk debess zilum zils –

un sāk: „Dievs Kungs ir mūsu stipra pils”.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

... jo pasaulei bij iesākumā vārds,

bet tautai iesākumā – dziesma...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Ganiņš ausās, māmiņai pie rokas.

Pats, līdz ar citiem skolasbērniem, nodziedājis jau,

nu vīrus klausās – no tāliem, svešiem novadiem

tie sabraukuši – dziedāt!

Lielsalaca, straupēnieši, limbažnieki, Mazsalaca,

rūjienieši – ai! – un beigās paši diklēnieši! – ai! –

un pašās beigās atkal visi kopā dziesmu vareno:

„Bože, carja hraņi!” – un vakars ir tik jauks, vēl

vīri neizklīst, bet māte iet, aiz rokas līdzi rauj –

kas govis slauks? Kas būs ar rungu rīt uz ganiem ceļams,

ar kruķi kruķējams, kā muca veļams?

Un ganiņš paklausīgi līdzi kājo,

bet sirdī arvien lielāks sapnis mājo –

par dziesmām un par jauniem dziesmu svētkiem.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Bet Neikens, draudzes gans, vēl kavējas pie ļaudīm,

te turas nomaļus, te pieiet parunāt.

Lūk, vīri ieturas pie ugunskura liesmām, pa alus kausam uzdzer,

un ķeras atkal tad pie dziesmām, nu jau tautas.

Neikens klausās. Līdzi nedzied, kaut vārdus dažām zina.

Vai nicināmas blēņu dziesmas tās?

Tak sirdij tīk. Vai Dievam netīkams var būt,

kas sirdij tīkams? Ja sirds nav krietna, skaidra lieta – var.

Bet dziedātāji krietni šķiet. Un pats?

Neikens neiet mājās. Sirds iesmeldz iedomājoties,

kā sieva rājas. Viņa mīļā Frau. Kā noprasīs, kad pārnāks:

„Vai gans nav pārganījies jau?”

Viņš izslejas. Viņš savai sirdij tic.

Un dziesmu svētki Dievam tīk.

Viņš citu gadu jaunus rīkos.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

... jo pasaulei bij iesākumā vārds,

bet tautai iesākumā – dziesma...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -