Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Franks Gordons

TAUTĪBU KONVULSIJAS
ČEKAS VIRSOTNĒ

 

Reizēm no tīmekļa dzīlēm „kā pērle iznirst” ārkārtīgi interesants un saistošs materiāls. Ir tāda vietne www.rusk.ru, ko „laiž tautā” „Pareizticīgo informācijas aģentūra Russkaja ļiņija (Krievu līnija)”. Reizumis palūkojos šajā vietnē, kas piepildīta ar dažāda stila pareizticīgām pamācībām un „balto” ģenerāļu dzīves stāstiem.

Un pēkšņi 2014. gada 17. decembrī šajā izteikti „klerikālajā” vietnē uzdūros Aļekseja Tepļjakova apcerējumam „Šovinisms un nacionālisms padomju VČK-MGB-NKVD orgānos” (t.i., čekā valsts drošības ministrijā). Un no kurienes šis apcerējums ņemts? Uzmanību! No krājuma Padomju nācijas un nacionālā politika 1920.-1950. gados. VI Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli – Kijevā, 2013.10.-12.X (Maskavā: RussPEN. N.B. Jeļcina prezidenta fonds, 2014. Staļinisma vēsture. Debates. 649.-657. lpp.).

Jūs saprotat, kas tas par laimīgu, negaidītu atklājumu – un kur es to atradu! Pamēģiniet kaut vai ar Google izrakties līdz šādam krājumam... Vārdu sakot, sāku lasīt un redzu daudz ko, kas JG lasītājiem – un ne tikai – varbūt pat aizraus elpu.

Vispirms tiek konstatēts, ka padomju soda sistēmas nacionālā reibuma apstākļos tika vērienīgi iznīcināti veseli NKVD darbinieku klani, kas bija nacionāli saistīti ar Padomju Savienībai naidīgām valstīm – nacionāli ierobežoti klanii ap neslavu (neslavjanskoje) izcelsmes čekistiem.

Nacionālo minoritāšu iznīcināšana 1937.-1938. gados krasi saasināja nacionālistisko noskaņu. Pats Staļins norādīja VK(b)P [Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) Partijas] Krasnojarskas novada komitejas sekretāram S.M. Sokolovam, ka „pērkamie” poļi, vācieši u.c. iznīcināmi: „visus cittautiešus (inonacionaly) nospiest uz ceļgaliem un iznīcināt kā trakus suņus”. Ukrainas iekšlietu tautas komisārs A.I. Uspenskis 1938. gadā teica kādam savam padotajam, ka „75-85% ukraiņu ir buržuāziski nacionālisti”. Viens no NKVD Maskavas apgabala pārvaldes vadītājiem ieteica savam padotajam „izmantot kolēģu pieredzi un ebrejus padarīt par poļiem” un sēdināt cietumos.

Lielā terora gados vismazāk izredžu palikt dzīviem bija neslāvu izcelsmes čekistiem – vāciešiem, poļiem, baltiešiem, ungāriem. Šis NKVD kadru klans tika gandrīz pilnībā iznīcināts – tos apsūdzēja spiegošanā. Taču 1940. gadā Baltijas pievienošanas rezultātā nedaudzie dzīvi palikušie latvieši un igauņi tika izlaisti no lēģeriem un turpināja karjeru valsts drošības orgānos, jo tie bija vajadzīgi.

Pēckara gados nacionālās problēmas valsts aparātā politisku intrigu gaitā tika mākslīgi saasinātas, un ap 1953. gadu MGB (valsts drošības ministrija) bija iztīrīta no visiem ebrejiem vadošos amatos un gandrīz visiem ierindas kadros.

Čekistu vidū bija izplatīts antisemītisms, reaģējot uz ebreju lielo skaitu varas struktūrās. Jau 1918. gada rudenī, kad tika izmeklēta Petrogradas VČK priekšsēža M. (Moiseja. – F.G.) Uricka slepkavība, izmeklētāji-latvieši mēģināja iztēlot viņa slepkavu L. Kanegīseru par cionistisko aprindu aģentu. Sākot ar 1937. gadu, attieksme pret ebreju izcelsmes čekistiem krasi mainījās: viņi tika uzskatīti par „nevēlamas sociālas izcelsmes” cilvēkiem, kam ir radinieki ārzemēs, kas saistīti ar ārzemniekiem un nepmaņiem (no NEP – Ļeņina pieļautā Novaja ekonomičeskaja poļitika 20. gadu pirmajā pusē, t.i., spekulantiem utml. – F.G.). Kā vēl var apšaubīt, ka ebreju izskaušanas kampaņu NKVD orgānos inscenēja Staļins?

Ukrainas PSR NKVD 6. nodaļas priekšnieks V. Grabars 1938. gada 22. novembrī rakstīja Hruščovam, ka jaunais tautas komisārs Uspenskis ņēmies meklēt drošības orgānos klajus un slēptus ebrejus, kurus dēvēja par „Jeruzālemes kazākiem”, „Mendeļiem” un „Čarlī Čapliniem”.

Apcerējuma autors Tepļjakovs atzīmē, ka VČK eksistences pirmo gadu raksturoja milzīgs latviešu ieplūdums vadošos amatos un izmeklētāju kadros. Spēcīgo latviešu grupējumu, ko 1918. gadā izveidoja VČK priekšsēža vietnieks J. Peterss un kas kādu laiku kontrolēja kadru politiku, ātri vājināja pats čekas vadītājs Felikss Dzeržinskis, kurš 1919. gadā pamatos likvidēja šo nacionālo „pārmērību”. Latvietis L. Zakovskis Sibīrijā pulcināja ap sevi prāvu latviešu skaitu, bet uz Ļeņingradu un Maskavu savas karjeras kalngalā 1935.-1938. gadā spēja pārvilkt samērā nedaudzus savus tautiešus.

Nav pamata apgalvot, ka čekas vadītāja G. Jagodas laikā pastāvēja saliedēts „ebreju klans”, jo ebreji-čekisti grupējās ap konkrētajiem patroniem, reaģējot pirmām kārtām nevis uz sava aizgādņa tautību, bet uz viņa varenību. Staļins līdz 1937. gadam neuzskatīja ebreju lielo skaitu NKVD orgānos par draudu, taču līdz ar „nacionālo operāciju” sākumu „cionisma” drauds tika izmantots soda (karateļnyh) struktūrās, kur kopā ar citiem „cittautiešiem” tika uzbrukts arī ebrejiem – pirmkārt uz radniecības un klanu sakaru pamatiem.

Berijas laikā NKVD struktūrā izveidojās ne visai liels, bet stabils kaukāziešu klans, ko sankcionēja Staļins.

Tepļjakova apcerējumā izklāstīto faktu secība nav īpaši konsekventa, bet pats temats līdz šim bija maz izpētīts, un, manuprāt, autors paveicis svētīgu darbu.

Britu laikrakstā Evening Standard (1939.20.IX) Loua (David Low) publicētā karikatūra Randezvous (Tikšanās) savukārt inspirējusi apakšā redzamo The Telegraph zīmējumu.

Pērngad „Mansarda” apgādā klajā laists JG līdzstrādnieka Franka Gordona laikrakstā Laiks turpinājumos publicētais (1980) romāns Mijkrēslis mikrorajonā. Par žurnālistu un vairāku citu grāmatu autoru skat. JG270(2012):29-31 (jaunagaita.net).

 

 

Pērngad „Vesta-LK” apgādā klajā laists JG līdzstrādnieka Franka Gordona laikrakstā Laiks turpinājumos publicētais (1980) romāns Mijkrēslis mikrorajonā. Par žurnālistu un vairāku citu grāmatu autoru skat. JG270(2012):29-31 (jaunagaita.net).