BEKETISKĀ PASAULE

Pēters Brūveris. Es mācos rakstīt.

Rīgā: Mansards, 2014. 216 lpp.

 

Kad paņēmu rokās šo grāmatu, biju patiesi sajūsmināta. Ir dzejnieki, kurus lasīt ir liela bauda tāpēc, ka viņu redzējumā ir kas tāds, kas tiešām par dzīvi, realitāti un pasauli spēj pateikt daudz vairāk, nekā ir acīm redzams. Šādi dzejnieki jāsauc par Dzejniekiem ar lielo burtu, viņu talants ir jāapbrīno un jāmēģina izjust, lasot viņu dzejoļus. Pēters Brūveris nenoliedzami bija viens no tādiem Dzejniekiem, un ir neviltots prieks, ka viņa devums nepārstāj pārsteigt un sajūsmināt arī pēc dzejnieka nāves.

Es mācos rakstīt nenoliedzami ir garīga epitāfija, kas veltīta dzejniekam, kaut arī ir viņa paša radīta... Tā ir gadījies, ka Brūveris pats sev ir uzcēlis visbrīnišķīgāko pieminekli, bet es ļoti vēlētos, lai cilvēki turpinātu lasīt viņa dzeju, veidojot šo garīgo pieminekli noturīgāku – kā vērtību latviešu apziņā, atļaujoties mazliet nacionālas noskaņas. Nacionālās apziņas jēdziens Brūvera sakarā ir iederīgs tāpēc, ka šis izcilais dzejnieks bija viens no tiem (un tādu mums ir maz!), kurš redzēja nacionālā sviesta kulšanas detaļas tik skaidri, ka brīdī, kad vajadzētu apjaust ko patiesu, noteikti jālasa Brūveris – varbūt tad pamanīsim sevi kādā poētiski apspēlētā situācijā un spēsim nākt pie prāta... Ja lasām poēmu „Izgāztuvju vējš” vai dzejoli „Balāde par Staburagu”, nonākam gandrīz vai Beketa stilam līdzīgā pasaulē, kurā dominē absurds – viscaur jēdzīgs. Jāatceras arī Kamī uzsvērtā absurda nozīme, un te nonākam līdz eksistenciālismam, bet par to vēlāk... Otra lieta, kas aicina domāt par nacionālo apziņu, ir pats dzejnieka un dzejas notikšanas fakts caur latviešu valodu. Varbūt, ja drīkst, šajā aspektā Brūveris ir salīdzināms ar Raini – ne jaunvārdu radīšanas un pašas valodas veidošanas ziņā, bet valodas izjūtas ziņā. Tas, ko Brūveris panāk ar nozīmju spēlēm, salīdzināms arī ar Jura Kronberga skanisko spēļu devumu – iespējams, šie ir divi vienīgie dzejnieki latviešu dzejā, kas valodas skaniskās un semantiskās spēles novieto dzejrades centrā un dažbrīd paceļ jēgas līmenī. Un no tām veidojas tā lieliskā ironija, par kuru runājis Ričards Rortijs – patiesā cilvēka eksistences būtība tiek izteikta caur ironiju (un nenoliedzami – caur pašironiju, iespējams, vienīgo cilvēka stāvokli, kurš sevī iemieso vislielāko brīvību):

Ceturtais dzejolis. Teātrī

Sapnī redzēju,

Ka pagājušos laikos

Provinces nomalībā

Spēlēju teātri.

Tak nekādi – sit vai nost!

ķit vai razīt! –

Nevaru atcerēties

Ne vārda.

 

Dialogi beidzas, tā arī nesākušies.

Monologi – vieni vienīgi tumši noklusējumi.

Replikas – neveikla stomīšanās.

Aktieri,

Šķiet, nenovīdībā vai vīzdegunībā

I nedomā pačukstēt priekšā,

Suflieris štatu samazināšanas dēļ atlaists

Un turpmāk teātrī vairs nav paredzēts.

(Taupības režīms būs bezgalīgs!)

Savukārt režisors – emigrējis

Uz neatgriešanos,

Un nav pat sazvanāms.

 

No skatītāju zāles manī veŗas

Melnas un niknas

Vārnu un kraukļu acis,

Ceļas neapmierinātu

Balsu murdoņa.

Izmisīgi mēģinu atcerēties,

Paniski ķerot zilbes...

...līdz, jūkot prātā, topu izsvilpts,

Tā arī neuzzinājis,

Ka mana loma

Bija bez teksta (16)

Atgriežoties pie eksistenciālisma – jāņem vērā pozitīvākā krājuma kompozīcijas iezīme – ironiskie, sociāli tendētie dzejoļi krājumā tiek līdzsvaroti ar nelielām liriski eksistenciālu dzejoļu salām, kas izvij krājumam cauri filozofisku stīgu, risinot jautājumu par dzīvi, nāvi, cilvēku starp abām:

Otrais dzejolis. Ievadam

Kā ir, tā ir.

Un tātad – tam tā bija jābūt.

Var saukt to mistiskajā vārdā par likteni

(Ko bieži piesauc,

Jo it neviens jau nezina, kas tas ir,

Bet viss tiek mirklī izskaidrots), var arī poētiskāk –

Par Lielo Nenovēršamo. Bet,

Ja esat panteists – par gadalaiku maiņu.

Bet var – par (gandrīz) It Neko.

Par smiltīm, kas starp pirkstiem izbirst.

Par ūdeni, kas cauri sietam izlīst.

Par gaisu, kas kā vējš te nāk, te iet.

Par uguni, kas pārvērtīsies pelnos.

 

Kā ir, tā ir.

Peld mūžīgs padebesis gaisā.

Un gaiši draiskojas.

Un tumši samācas.

Līdz pašās beigās

Kā vienaldzīgi sniegi

Pār būdiņām un pilīm kaisās (14)

Protams, te var domāt par situāciju, kurā Brūveris pēdējos dzīves gados radīja, taču jāteic, ka dzejoļi pārsniedz konkrēto, ietverot sevī pietiekami plašu domu gammu, kam sekot un kur nonākt. Es it nemaz negribētu teikt, ka šis dzejkrājums jāskata kā dzejnieka pirmsnāves nojautu atspoguļotājs, ko varbūt arī var darīt, bet negribas tāpēc, ka patiesībā tajā vajadzētu meklēt un atrast dzīvi – apliecinājumu dzīvei – caur dzejnieka personīgo pieredzi, caur viņa valodas izjūtu, caur fotogrāfijām, kuras ievietotas krājumā, caur rokrakstu, kādā dzejoļi reāli pierakstīti. Jānorāda, ka Mācos rakstīt dizains ir ārkārtīgi pievilcīgs gan ārēji, gan iekšēji – te pateicība māksliniecei Zanei Ernštreitei! Brūveris lasītājam atklājas tajā pilnībā, ko iespējams atklāt caur grāmatas vizualitātes un teksta apvienojumu – redzēt un sajust dzejnieku tā, it kā viņš būtu klātesošs tādā līmenī, kādā dzejnieki parasti ir klātesoši lasītājiem un klausītājiem grāmatu atvēršanas svētkos, publiskos lasījumos, Dzejas dienās. Nepārtraukti jāatgriežas pie nāves tēmas, jo Mācos rakstīt ir krājums, kas izdots pēc dzejnieka nāves, un, protams, papildu vizuālais materiāls ir līdzeklis, kas atgādina tiem, kas aizmirsuši, un uzrāda tiem, kas nezināja, kas ir Pēters Brūveris. Protams, dzejoļu krājums tā mākslinieciskajās kvalitātēs jāskata 2000. gadu sākuma aspektā, bet tas neliedz atzīt tā lieliskumu. No vienas puses. Proti, dzejkrājums ir gana eklektisks un apjomīgs. Ir vizuālais materiāls, attēli ar dzejnieka rokrakstiem, Brūvera dzejoļi, atdzejojumi, pielikumi... Bagātīgs materiāls, kura klātbūtne krājumā attaisnojas, jo arī P. Brūvera dzīves laikā izdotie dzejoļu krājumi bija līdzīgi – ar plašu papildmateriālu piepildīti, apjomīgi. Turklāt tas ir krājums, kuram jāveic šī izglītojošā funkcija, un tas to dara vislabākajā veidā. Tomēr... Krājuma bagātīgumam ir arī otra puse – Brūvera dzejoļi ir tik piepildīti, visaptveroši un pašvērtīgi, ka lasītājam pietrūkst spēka aptvert visu grāmatu kopumā. Līdz ar to tai ir neliela potence palikt par izglītojošu artefaktu, kas netiek baudīts kopumā, bet kā enciklopēdija – retu reizi atšķirot vajadzīgo šķirkli vai sadaļu... Īpaši grūti uztvert atdzejojumus, kas pēc paša P. Brūvera dzejoļiem attiecas tomēr jau uz citu laiktelpu. Taču arī te visam ir otra puse – es Pēteru Brūveri un viņa dzejoļu krājumu specifiku iepazinu tieši caur atdzejojumiem, precīzāk, caur Toma Venclovas atdzejojumiem, tāpēc visi spriedumi attiecībā uz šo grāmatu ir relatīvi. Nav iespējams novērtēt pieminekli, kas gadiem celts caur patiesu un droši vien ne to vieglāko darbu un kurš tagad caur draudzīgu cilvēku rokām nonācis pie lasītāja – patiesībā kā dāvana no tādas laiktelpas, kura realitātē vairs neeksistē. Tā jāuztver kā liecība par Dzejnieku. Tā gribētos domāt. Un, re, atkal kā Beketa Godo – kāds, kura nav, liek mums apjaust to, kas ir.

 

Elīna Kokareviča

 

Par Elīnu Kokarēviču skat. JG277:72