Gundega Repše. Jauki ļaudis. Romāns. Rīgā: Dienas Grāmata, 2014. 128 lpp.
Cik
labi vai slikti ir, ja autora teksti sāk kļūt savā starpā līdzīgi un
tematiski atkārtojas? Vai tas ir lielās mūzas trūkums, nespēja
izteikties vienā tekstā vien vai dziļš un izjusts problemātikas
apskats, pie kura ir vērts atgriezties vēlreiz un vēlreiz,
nešauboties, ka lasītājs uzticēsies tāpat kā līdz šim? Un vai tas
tāpēc nedraud pārvērsties konveijera produktā? Varbūt Zeva un
Mnēmosines meitas ir pakavējušās pie Gundegas Repšes, lai viņa
runātu par patiesām un dziļām lietām, lai lasītājs aizdomātos
vienreiz un par visām reizēm, kāda draņķība ir kaut kādi mistiski
apstākļi, kas cilvēku noved līdz bezdibenim, moku kambariem un
nepalīdz atgriezties puslīdz normālā dzīvē?
Jauki ļaudis jau atkal apliecina Gundegas Repšes rakstnieces meistarību; viņa turpina rakstīt par pasaules smagumu, drūmumu, melnumu, tumsu un rūgtumu. Tāpēc tik paradoksāls šķiet romāna nosaukums: kāda velna pēc Jauki ļaudis, ja romāna varoņi tikai cieš? Varbūt tēlotie ļaudis arī būtu jauki, ja vien nežēlīgi fatālais liktenis tā nededzinātu viņus uz sārta. Repše noteikti joprojām ironiski smīn par romāna nosaukumu, nu tik varēs lasītāji lādēties, cerot, ka nopirkts meditācijas noskaņas romāns par laimīgiem cilvēkiem harmoniskā vidē. Uz grāmatas ceturtā vāka atrodams teikums, kas var kļūt par virzītāju romāna uztveres gaitā: Šī grāmata ir mana atbilde miesas kultam, cilvēcības komercializācijai, egocentrisma triumfa strupceļiem, nemākulībai mīlēt un atmiņas zudumam, ka esam šajā dimensijā mirstīgi ļaudis. Tā ir arī atbilde vispārējai daiļvārdībai.
Romāna darbība risinās nomaļā Zerībenmuižā Mēmeles krastā, kur veco ļaužu pansionātu apvieno ar jauniešu rehabilitācijas centru. Tur varoņi vārās vienā drūmā sulā, fiziski un vēl vairāk garīgi ievainoti. Protams, darbības telpa ir izvēlēta veiksmīgi, lai runātu par nelaimīgajiem, dzīves apdauzītajiem ļaudīm un viņu sabrukušām ilūzijām, pat upes tēls ir robežšķirtne, kuras malā apstājas cilvēks un domā par savas dzīves tecējumu. Lai arī sadzīviskos skatos un dialogos atklājas katra cilvēka iekšējā sāpe – citam lielāka, citam mazāka, tomēr jāuzsver, ka romāna priekšplānā ir nevis notikumi, situācijas, bet gan cilvēka iekšējā esība, tāpēc zīmīgākās un saistošākās ir atkāpes no galvenās sižeta līnijas. Atvirzes pārtrauc ikdienišķo darbību apraksts sižetā un lasītājs tiek iepazīstināts ar biogrāfisku stāstu: vēstulēs, piezīmēs „ienāk” cilvēki, kas nereti kļūst svarīgāki par Zerībenmuižas iemītniekiem, tādējādi akcentējot, cik niecīga ir viņu esība. Šī ir interesanta taktika – aizkadrā paliek muižā dzīvojošie ļaudis, kuri vairāk atgādina vaska muzeja eksponātus. Emocionālo attīstību, intensitāti un kulmināciju visvairāk sniedz Goliāta kara stāsti, Lilijas filozofiskie prātojumi, Džesikas Lū tēva vaļsirdīgi atklātās vēstules par viņa piedzīvojumiem ceļojumā uz Beluhu, Balto kalnu, Vijoles ceļojuma piezīmes no Krimas, Aļņa Kustona mātes vēstule kā stāsts par savu dzīvi, kurā īpaši dziļi atklāts latvietes Sibīrijas izsūtījuma stāsts. Pārējie varoņi ieskicēti, it kā garāmejot un palūrot kādā aizsvīdušā loga rūtī. Romāna noslēgumā autore varoņu nosaukšanai izmanto sugas vārdus, kas norāda, ka pasaules smagums kamiešos liec līdz zemei daudzus jo daudzus, saspiežot tos nebūtiskās daļiņās: Balts sprādziens virs kādas mazpilsētas nomales muižas, kas sašķaida pērkona galvu neskaitāmās mazās, gudrās, dusmīgās un domīgās vijolēs, bellās, džesikās, irkļos, tobišos, vilsonos, bogdanos, goliātos, kustonos, andrīšos, mārās, santās, lilijās (127).
Romānā vēsturisko notikumu portretējums savienots ar pavisam intīmiem un cilvēciskiem pārdzīvojumiem, šim sajaukumam lasītājā emocionāli eksplodējot. Piemēram, jaunietes Džesikas Lū, kura zaudējusi spēju staigāt, tēvs Nauris nespēj abstrahēties no savu vecāku piedzīvotā cietumā, nometnē, izsūtījumā – senču identitāte iespaidojusi dēla identitāti. Ceļojuma laikā viņš pats ir iesprostots baiļu zārkā (43), pēc kura secina: Tā drošvien ir mana gēnu un apziņas smagā bagāža, uzticīgā pavadone, kas, pat neiepakota lielajā mugursomā, bija slepeni ielīdusi līdzi kā pārbarota čūska (44). Autore atklāj cilvēka komplicēto eksistenci pasaulē, un tieši biogrāfiskais aspekts kā estētiskā vērtība ir viņas trumpis. Tekstā atsevišķi likteņi saplūst kopīgā nācijas liktenī, kuru paspilgtina ekskursi pagātnes „upes gultnes” izpētē, kas tikai vairāk kondensē galveno varoņu drāmas. Individuālais liktenis rāda cilvēka ceļu, tā, piemēram, Kustons, lasot mātes atstāto vēstuli, secina: It kā tas būtu ne par viņu un viņa stiegro māti, bet par dzīviem cilvēkiem, kas bijuši, elpojuši, ticējuši un visbeidzot līdz pēdējam pretojušies Dieva ietaisītajam plānam – nosprāgt vienam un pilnīgi nabagam (62). Gundega Repše šajā romānā tāpat kā Bāreņu namā tuvplānā skata cilvēka disharmoniju un nespēju definēt savu patību: Kāpēc es nevaru atrast savu novietojumu kosmosā? Kādu mazu, neuzbāzīgu, bet pietiekoši omulīgu luktu? (59). Dažviet varoņi arī izmisīgi meklē ceļu, lai attīrītos no sārņiem: Bet Lilija redz un zina, ka pat saule nav bijusi vienmēr. Arī miglas un dūmi – ne. Miglas un dūmus taisa cilvēki. Varbūt pat sauli. Tas viss nāk no cilvēku domām. Un viņa nezina, kā lai iemācās domāt tā, lai migla nerastos (29).
Romāns piesūcināts ar šī laikmeta valdošo noskaņu – cilvēki noslēdzas sevī, atsvešinās, distancējas viens no otra, nepazīst pilnībā ne sevi, ne apkārtējos, cilvēkos ir šaubas, bezcerība, haoss, diskomforts, vientulība, sadrumstalotība, izmisums, apātija, pesimisms. Šis romāns ir dziedājums par cilvēku attiecībām, par tuvuma trūkumu tajās un nespēju likteņa upes malā nosaukt sevi. Lasot rodas asociācijas par pielijušas zemes smagumu – tāds ir šis romāns.
Ligita Levinska
Par recenzenti skat. 23. lpp. Pārņemts no <ubisunt.lu.lv> 2014.12.XI
