PRET NOGRIMŠANU ASV KAUSĒJAMĀ PODĀ

Alberts Legzdiņš. Čikāgas Piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi. 2. izd. (1. izd. 1993). Rīgā: LAIKA grāmata, 2014. 192 lpp.

 

Tādu grāmatu par Čikāgas Piecīšiem nemaz nevar sagaidīt, kad varēs sākt lasīt, īpaši tā paaudze, kas kā vecāki vai jaunāki bērni kopā ar vecākiem atstāja Latviju 1944. gadā. Ar saviem piedzīvojumu un blēņu stāstiem bija pazīstami Barons Minchauzens un Didriks Taizels, bet Alberta Legzdiņa stāstos ir arī saturs. It kā netieši iepīti latviešiem un pasaulei nozīmīgi notikumi. Ar vienu vārdu var iečukstēt lasītājam necieņu pret Amerikas „kausējamā poda” (melting pot) filozofiju, ko latvieši biežāk sauc par „kausējamo katlu”. Kaut arī lojāli, integrēti ASV pilsoņi, Piecīši šai podā nav izkusuši, bet gan izpelnījušies atbalstu un labvēlību savās darba vietās. Alberta darba devējs, apskatījis telefona rēķinu, augstsirdīgi pamet ar roku: Tos dolarus uzskatīsim par ziedojumu latviešu kultūrai!

Ziemeļamerikā latviešu jaunieši sāk organizēties 50. gados. Ir ČLJP (Čikāgas latviešu jaunatnes pulciņš), LLJP (Londonas latviešu jaunatnes pulciņš) Kanādā un tādi vēl daudzi. Toronto Vilis Adlers un Juris Millers dzied kā Toronto Lācīši, kas sasaucas ar Elvi Presliju, un vēl citi Amerikas iespaidi, kas parādās agrajās Piecīšu uzstāšanās reizēs. Kaut gan meitenes piedalās visās stadijās Piecīšu attīstībā, vārdos līdz pat beigām tiek apbrīnota sievišķīgā anatomija un apģērbs. Visā pilnībā ir citēts Jāņa Krēsliņa dzejolis par pelikāniem, kas beidzas ar vārdiem Tie negrib zināt it nekā – jo tie ir pelikāni trimdā. Līgo. Te skaidri iezīmējas nākamās paaudzes kontrkultūra iepretim pastāvošo latviešu organizāciju dibinājumam.

Nopietnu mērķi Piecīši iegūst, kad Čikāgas jaunieši organizē 2. Latviešu jaunatnes svētkus (1962). Piecīši sāk koncertēt pāri kontinentam, lai popularizētu svētkus un vāktu līdzekļus svētku organizēšanai. Rūpes par koncerta izdošanos un izvērtējums pēc tam, kā kalnā augšā un lejā, pavada Piecīšus līdz pat pēdējam koncertam. Atceros koncertu Toronto, Piecīši bijuši saslimuši, koncerts galīgi neizdevies. Man toreiz likās ļoti labs, smējos līdzi Brunim Rubesam, kaut ne tik skaļi. Par Veltas Tomas sarūpētiem labumiem Piecīšu ārstēšanai es nezināju.

Nemanot parādās arī Piecīšu personīgā dzīve, viņi apprecas, viņiem ir ģimenes. ASV armijā iesauca latviešu puišus, kolīdz tie iebrauca, nevajadzēja būt pilsonim. Albertam nav labas atmiņas par bļaurīgiem kaprāļiem un seržantiem, kas dīdījuši rekrūšus, kurus jau gaidījuši Korejas kauju lauki.

Turnejas vienmēr ir saspringtas, jo pa ceļam uz Austrāliju vēl iespiež uzstāšanos San Francisko un Losandželosā. Fidži salu var paši apskatīt un izbaudīt, bet Jaunzēlandē jau priekšā ir latvieši un koncerti. Jaunzēlandes Rotorua ar maori kultūru un ģeotermiskiem avotiem nav viņu maršrutā. Austrālijā gādību par Piecīšiem pārņem latvieši, un rodas ieskats viņu sadzīvē pāri šim plašajam kontinentam. Nav lēts prieks braukt turnejās un uzstāties latviešu publikai. Braucienam uz Eiropu (1974) viņi ir ar mieru „mazliet piemaksāt”. Tai pašā laikā Piecīšus atstāj viens no grupas dibinātājiem, Jānis Rinkušs, personīgu iemeslu dēļ. Eiropas turneju izdodas saglābt, kad Piecīšiem pievienojas Juris Treigūts.

1970. gadā Alberts Legzdiņš brauc uz Latviju satikt radus, bet domā arī par iespēju Piecīšiem uzstāties Latvijā. Kultūras sakaru komiteja viņu uzaicina iepazīstināt kultūras darbiniekus ar Čikāgas Piecīšiem, bet uzstāšanos Latvijā ne sola, ne nesola. Citā reizē Raimonds Pauls skaidri pasaka, ka Piecīši Latvijā „nekad” neuzstāsies. Šim pareģojumam pienāk beigas (1989) ar leģendāro koncertu Mežaparkā un vairākās citās vietās Latvijā. Grāmatā iekļauta arī turneja Latvijā tā ap zemeņu laiku (1991). Jokus katrs lasītājs atradīs pēc sava temperamenta. Apskatot foto uz aizmugures vāka, lasītāji, īpaši Toronto, var minēt, kas ir meitene priekšplānā, garā puķainā kleitā.

Noslēgumā atvadu vārdi tiem Piecīšiem, kas vairs nav šai saulē. Kā pēdējais minēts Jānis Rinkušs, miris 2014. gadā.

 

Anita Liepiņa

 

 

Anita Liepiņa, ilggadēja sabiedriska darbiniece, tulkotāja un JG redakcijas locekle. Dzīvo Toronto. (P.S. Agrāk apgāds „Grāmatu Draugs” izdeva laikrakstu Laiks un arī grāmatas. Šo grāmatu savukārt izdod Laiks – rakstīt: Rasma Adams, 114 4th Ave NW, Largo, FL 33770, USA. Tel. 727 953 6313, e-pasts rasma@laiks.us).