POSTSOVJETU ATTĪSTĪBAS VIRZIENI BALTIJAS VALSTĪS

Gundar J. King & David E. McNabb. Nation-building in the Baltic states: Transforming governance, social welfare, and security in Northern Europe. London: CRC Press-Taylor & Francis Group, 2015. 286 pp.

 

Nāciju izveide Baltijas valstīs: Valstu pārvaldes, sociālās labklājības un drošības struktūru transformācija Ziemeļeiropā ir divu Pacifika Luterāņu universitātes (Pacific Lutheran U., Tacoma, WA) emeritētu ekonomikas zinātņu profesoru 20 gadu ilgstošas kopdarbības rezultāts. Kings, resp., Gundars Ķeniņš Kings, ir plaši pazīstamais daudzu tautsaimniecībai veltītu rakstu un vairāku grāmatu, arī publicistikas autors (visvairāk latviešu un angļu valodā), viens no Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies) iniciātoriem, kurš piedevām veicinājis arī Rīgas Biznesa augstskolas (Riga Business School) nodibināšanu 90. gados. Ķeniņa Kinga un Davida Maknaba ekspertīze ir tirgzinība/uzņēmējvadība.

Grāmatas nosaukumā precīzi izteikts tās saturs. Autori aplūko situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas, pievēršoties katrai valstij atsevišķi, un arī savstarpēji salīdzināmās pētniecības un ES dalībvalstu konteksta līmenī. Vienpadsmit nodaļās iepazīstamies arī ar pašreizējiem centieniem un nākotnes plāniem attiecībā uz Eiropu, īpaši uz t.s. Ziemeļvalstu (Nordic Countries) grupu.

Kaut arī autori pievēršas galvenokārt grāmatas nosaukumā minēto tēmu dažādiem aspektiem, novārtā netiek atstāta arī citu problēmu apskate, piemēram, demogrāfija, pilsoniskās sabiedrības veidošana, raisīšanās vaļā no padomjlaika pārpalikumiem etc. Visumā izteikta apmierinātība ar progresu. Tajā pat laikā autoru ieskatā Baltijas valstu attīstībai labvēlīgākas būtu bijušas „evolucionāras pārmaiņas” (evolutionary changes), nevis uzspiestās „ātršāveju automātus” atgādinošās „revolucionārās pārmaiņas” (revolutionary changes), lai pēc iespējas ātri piemērotos moderniem Eiropas standartiem. Baltieši bija spiesti radīt demokrātiskas un pluralistiskas sabiedrības, (..) un tas viņiem bija jāīsteno gandrīz vai diennakts laikā (26. lpp.). Blakus uzskaitīto pozitīvo faktoru virknei autori norāda uz joprojām veicamām svarīgām pārmaiņām valsts pārvaldes, sociālās labklājības un drošības struktūru transformācijā (41). Abi eksperti jāuzslavē par sarežģītās monetārās disciplīnas un fiskālo pārmaiņu veiksmīgu atšķetināšanu nespeciālistiem.

Baltiešu panākumus financiālajā transformācijā un ekonomiskajā atkopšanās procesā postsovjetu laikā traumatiski satricināja 2008. gada globālā krīze jeb Lielā recesija. Fiskālajiem stratēģiem nācās arī rēķināties ar iedzīvotāju kultūras atšķirībām, kam pievienojās grūtības sakarā ar mainīgajām prioritātēm biežo valdības/ministru maiņu dēļ. Bet autori atkārtoti pauž cerību, ka spiediens pakļauties ES standartiem var tikai ietekmēt pozitīvi valstu politiskos, ekonomiskos un citus veidojumus ilgtspējīgai izaugsmei.

Liels uzsvars likts uz cīņu postsovjetu apstākļos par pilsoniskās sabiedrības atbildības izveidošanu. Latvija, kur pilsoniskās atbildības koeficients ir zemāks nekā Igaunijā un arī Lietuvā, izceļas ar ievērojamas daļas iedzīvotāju neuzticību pārvaldes aparātam. Salīdzinājumi ar citām valstīm gan liecina, ka skepticisms un neuzticība arvien vairāk kļūst par visas Eiropas fenomenu. Pozitīvs vērtējums piešķirts sabiedriskiem pasākumiem kultūras jomā, piemēram, dziesmu un deju festivāliem, kas veido labu modeli „masīvai sadarbībai” (massive cooperation, 106). Šim aspektam būtu bijis labi pievērsties detalizētāk. Bet tas, protams, nav autoru izpētes pamatmērķis.

Ceturtā nodaļa galvenokārt veltīta izglītības kvalitātei koledžās un universitātēs. Autoru aptauja, kur atbalsojas studējošās jaunatnes šķietams pesimisms, gan balstās uz samērā nelielu datu skaitu, kas dod iespēju nodoties plašākiem un dziļākiem pētījumiem nākotnē. Pievēršoties ES standartiem atbilstošām izglītības un labklājības sistēmām, Ķeniņš Kings un Maknabs uzsver Ziemeļvalstīm līdzīgo baltiešu kultūras un vēstures pieredzi, nemeklējot līdzību vai atšķirības no pārējiem valstiskajiem veidojumiem pēcpadomju geto. Kaut arī pasaules valstu izglītības kvalitātes rādītājos Baltijas valstu līmenis ir augsts, reformu ziņā baltieši joprojām ir „pusceļā” starp sistēmu, kas iemantota no Padomju Savienības, un Eiropas standartiem.

Sociālā labklājība visaug­stākā ir Igaunijā, kamēr Latvija ir palikusi stipri iepakaļ. Par to autori vaino politiķu nespēju saskaņot rīcību, arī no padomjlaika iemantoto mazākumtautību politiku, gan pārliecinoši neizskaidrojot iemeslus, jo demogrāfiski Latvija un Igaunija ir stipri līdzīgas.

Desmitajā nodaļā norādīts, ka pats galvenais drauds valstu drošībai un aizsardzībai ir Krievija, kas neapšaubāmi spraudusi sev par mērķi atjaunot lielāku ietekmi, ja ne pakļautību, visās bijušajās padomju orbitas zemēs, to vidū Latvijā, Lietuvā un Igaunijā (218). Atsaukšanās uz šajā nodaļā iekļauto detalizēto informatīvo skaidrojumu par krievvalodīgo iedzīvotāju minoritātēm Igaunijā, Latvijā un Lietuvā labāk izgaismotu un padziļinātu ieskatu arī pārējās nodaļās, kur paustā nostāja par šo aspektu ir samērā vienveidīga. Baltijas valstu iekļaušanos ES un NATO autori ne vienmēr uztver viennozīmīgi. Šeit gan jāmin, ka grāmata sarakstīta un nodota apgādam pirms Krievijas īstenotā iebrukuma Krimā (2014.III) un Ukrainas austrumos.

Autoru uzskatā Baltijas valstis būtu progresējušas vēl vairāk, minot kā šķērsli galvenokārt pasivitāti, nepietiekošas vērības pievēršanu inovāciju potenciāla mobilizēšanai tirgus ekonomikā un vienotības trūkumu Baltijas valstu starpā, kaut arī to mērķis ir vienveidīgs. Bet, lai gan jārēķinās ar ilgtermiņa problēmām, autori cer uz to atrisināšanu līdz ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ciešāku saskaņotību ar ES līmeņa plānošanu un nopietnāku pievēršanos Ziemeļvalstu pieredzei un standartiem.

Labi uzrakstītā grāmata ir stabils sniegums ar bagātīgu informāciju par attīstību valstu pārvaldē, sociālās labklājības un drošības struktūrās Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pēdējos 20 gados. Tai izsekot palīdz virkne tabulu un ģeogrāfisko karšu. Ķeniņa Kinga un Maknaba vērtīgajā sējumā uzdotie jautājumi nešaubīgi stimulēs Baltijas reģiona izpētē ieinteresētos zinātniekus/zinātnieces tālākai problēmu risināšanai. Atzinības vilnis un pateicība pienākas abiem autoriem par Baltijas valstu attīstības analītisku izsekošanu un uzskatāmu salīdzinājumu.

 

Indra Ekmane

 

Recenzente ir doktorante Vašingtonas Universitātes (U. of Washington) Starptautisko attiecību (International Relations) programmā.